-Vēl viens gads prieka

Tā jau vienmēr šķiet, ka katrs gads paiet arvien ātrāk un ātrāk, un, ja kalendārs tā nerādītu, man nu nekādīgi nebūtu licies, ka šodien ir pēdējā gada diena. Skaists gads, ļoti interesants. Es pavisam noteikti neesmu vienīgais cilvēks, kas gada beigās pārskata visas sakrājušās fotogrāfijas, sen aizmirstas un tādas, kas šķiet tapušas tik tikko, lai arī pagājuši neskaitāmi mēneši... atmiņas, atmiņas.. noķerti mirkļi, kurus nevar atkārtoti piedzīvot, bet var atcerēties, un tad mazliet atkal to visu izjūti. Brīdis paiet, bet kaut kas jau paliek. Un tie kadri neapstājas, tiek nomainīta filmiņa un sākas jauna. Un, ja mēs pieņemtu, ka dzīve ir viena gara filma, tad tā noteikti ir mana mīļākā filma, ar labākajiem aktieriem, neparedzamu sižetu un lieliskām izjūtām... 

Tik daudz ir visa bijis...

kadri un aizkadri

 

brīvība, tāles un lidojumi

  

māksla, mājas, krāsas

  

dzīvesprieks un draugi

 

Sicīlija

 

ideju augstumi

 

rūpes un mīlestība

aizraušanās

iespējas un atklāsmes, debess un prāta aptumsumi

cilvēki un kultūra

neizpratne

Igaunija, daudz Igaunijas

atvadas un izaicinājumi

lidojumi2

daba,daba,daba

kalni un virsotnes

daudz mīlestības

ģimene!

Ziemeļi

sadarbība, pieredze un idejas,idejas

nu vēl vairāk mīlestības un interesantu pavērsienu

trakuma brīži

nezūdoša draudzība

mmmmājas..

Itālija un jauni draugi

atgriešanās (un atkal mīlestība)

jūra un pārdomas

prieks

jauni izaicinājumi un neprāts

pārsteigumi

slinkuma brīži

lieliskie stulbuma brīži

brīnumi

.. un vēl tik ļoti daudz kā. Bija skaisti, ir skaisti, būs skaisti. Un ar katru gadu tu kaut ko saproti, maini, iemācies, iegūsti, novērtē... Un gada sākums patiesībā ir tikai kaut kas pieņemts, kas patiesībā neko īsti nenozīmē, jo nekad nav par vēlu vai par agru sākt, rīkoties, uzdrīkstēties.. mans gads sākas pavasarī, bet visu laiku viss turpinās, nekas nesākas no jauna. Kamēr apkārt valda kārtējās histērijas, kur svinēt, kur svinēt..  varbūt svarīgāk ir ar ko svinēt?  Laimīgu un dzīvesprieka un piedzīvojumiem pilnu jums ,mīļie, 2013. gadu!

pirmssvētki

Pirmssvētki. Tas ir tas laiks, kad man vajag mieru, un es varētu viena pati sēdēt istabā un uzzīmēt 12 glezniņas, kas nemaz fiziski nav iespējams. Miers arī nav iespējams, kad visi, visi atbrauc, bet tas jau forši. Tikai gribas gulēt, izgulēties un vēl mazliet pagulēt. ''Izgūlēsies kapā'' reiz teica Artis. - Ok. Šogad ir bezdāvanu Ziemassvētki, nē, mazdāvanu Ziemassvētki jeb ''es visiem dāvinu mīlestību.'' Būtu jauki saņemt arī atpakaļ. Nē, tiešām, man atkal neko nevajag. Dažreiz pat šķiet, ka ieiet veikalā un nopirkt kādam kaut ko nopirkšanas pēc ir ļaunākais, ko vispār var izdarīt. Labāk uzcept piparkūkas. Iepriecini citus, tas ir ļoooti vienkārši, starp citu, arī patīkami.

Atkal patīkama sajūta, ka skolā kādu laiku nav jāatgriežas, cerams, ka vecāki pajautās pēc kāda mēneša man arī liecību. Dažreiz gribētos, ka tas būtu svarīgi... kaut gan.. kāda jēga? Vienkārši gribās lai kaut kas ir arī svarīgi. Runājot par skolu, sajūta,atgriežoties Kalpaku svētrītā, bija vienkārši burvīga. Tik jauki.

Izliktas emocijas un kārtīga izārdīšanās Muse koncertā, ievēlētas vēlēšanās laikam maģiskajā 12.12.12. 12:12, pasmiets par visu pasauli ''pasaules galā''.  Tagad vienīgi jāizdomā kā izklaidēt cilvēkus Ziemassvētkos, kā jau kārtējo gadu tas tiek atstāts manā ziņā. Vairāk šogad nekas nav jādara.

Tik jauki, ka visur sniegs. Izrādās baltā krāsa izstaro prieka hormonus, tāpēc sniegs esot svarīgs. Savādāk mēs visi iekritīšot kaut kādā depresijā. Depresijas ir priekš mīkstajiem. Man riebjas tie brīži, kad kaut kur pazūd dzīvesprieks, bet pārsvarā tas visu laiku ir ar mani. Man patīk pastaigāties ziemas aukstumā, pat tad, kad pie bankomāta ir milzīga rinda, prātā ienāk ''Ziemassvētki taču ir gaidīšanas laiks''. Nekas, galvenais, ka mājās ir izpušķota eglīte! Starp citu, beidzot oficiāli atzīts, ka pirmā eglīte bija Rīgā. Ha.
Man patīk ākstīties un aizbildināties ar to, ka esmu blondīne. Šodien atcerējos par sarkasmu, uz laiku bija kaut kur pazudis.

Šodien ir jāskatās piektais Harijs Poters. Patiesībā tā pasaka sāk likties mazliet nopietna. Jau pirmajā daļā Voldemorts pateica, ka pasaulē nav ļaunuma un labuma, ir tikai vara un tie, kas tai pakļaujas. Varbūt es neko daudz nesaprotu no politikas, bet viņš ir konkrēts diktators. Tad vēl jāizlasa enciklopēdija par dabas stihijām, jo es šodien 5gadīgam bērnam nespēju izskaidrot, kāpēc ir krusa.

Un visbeidzot.. Būsim pilnīgi banāli, klausoties apnicīgas, jaukas Ziemassvētku dziesmiņas un atzīsim, ka tas ir vismaz 429 reizes labāk nekā dejot pie klubņikiem Ziemassvētku ballēs! Gaišus svētkus, mīļie! :)

II

  Tik skaisti, kad svētdienām parādās nozīme, vakarā iededzot svecītes adventes vainagā. Aiz loga redzot sniega kupenas un burvīgi apsnigušus kokus. Principā tad jau  nemaz nevar dusmoties par to, ka desmitos no rīta istabā ienāk mamma, pamodinot un sākot istabā visur likt kaut kādas Ziemassvētku lietiņas. Aiznes puķes, bet vāzītē ieliek priežu zarus. Nu kā var nepriecāties?? Tad pat sanāk saņemties, pat gribas saņemties, jo galu galā, kas tad vispār ir palicis? Kaut kāda viena nedēļa skolas? Un kamēr citi sauļojas Dominikānas tālēs, peldās ar delfīniem, un ir atbraukuši no Spānijas.. es esmu tepat, bet kādā 1919. gadā un neskaitāmas stundas rakstu vispatriotiskāko tekstu pasaulē. Ko un kāpēc es daru? Man šķiet, ka tik ļoti tā vajag, kaut kas pavisam noteikti ir noticis... un vēl pirms mēneša uzburtie sapņi ir jau pavisam tāli. Parasti kaut kad ap decembra sākumu paliek tik ļoti skumji, tad atkal priecīgi.. un pašās beigās atkal skumji. Nezinu kāpēc, gada pašas, pašas beigas nekad neliekas priecīgas. Ziemassvētki gan ir burvīgi! Tad visi, visi ir kopā...

Parasti ap šo laiku pa televīziju rāda visas Harija Potera un Viens pats mājās daļas, gribas atkal visas skatīties, kaut gan principā viss jau zināms no galvas. Sniegs visu padara atkal gaišu, kaut gan ir nenormālākā tumsa. Ārā negribas atrasties ilgāk par 15 minūtēm, jo paliek nenormāli auksti, un, pārnākot mājās, tējkannas ieslēgšana ir vienkārši automātiska darbība. Tad vēl visu laiku gribās gulēt karstā vannā. Un karstvīnu, gribas karstvīnu, un sāc plānot, kad varētu cept piparkūkas. Un tā notiek katru gadu, bet šis brīdis vienmēr šķiet tik maģisks un brīnišķīgs, tāds mīļuma uzplūdums... kad nezini kur likties, gribas visu laiku darīt kaut ko iepriecinošu... Pavisam vienkārši. Vienkārši skaisti. Un viss...

'12

Pēdējais gada mēnesis. Pirmā advente, draugi. Kas par jokiem?

Sniegs. Man tā patīk, nezinu, it kā snieg un man būtu jāraud vai jāčīkst, bet man patīk. Tad man patīk arī tā sajūta no rīta izejot ārā, ziemas gaisā. Nu ziemai piemīt tā jaukā noskaņa, un tas mazliet apgāž faktu, ka vasara ir labākais no visiem gadalaikiem. Katru dienu varu kā 7gadīga meitene ēst adventes kalendāru, kas patiesībā ir diezgan noderīgi, jo es beidzot zinu kurš datums. Apsveru domu 21. datumā apēst arī nākamās 3 dienas, nu drošībai. Baidīties no pasaules gala it kā esot forši. (tagad uzrakstīt yolo būtu stulbi ?) -Jā.

Es nesen atradu kaut kādu sarakstu ar vēlēšanām un iecerēm, ko rakstu katra gada pēdējā dienā (patiesībā šī ir pirmā reize, kad es gada laikā viņu nepazaudēju) un... pārsteidzoši, bet gandrīz viss ir piepildījies, tas, kas nav.. tam man ir vēl vesels mēnesis. Kas ir mēnesis? Daudz un maz.

Gravitācija par mani smejas. Stulbumam arī nav robežu. Ko es daru, es vispār dažreiz nesaprotu. Prieks, skumjas, prieks, skumjas. Prieks. Mjau. Uz vienu dienu gribu būt kaķis un vispār neko nedarīt. Lai Čerija pilda manus matemātikas mājasdarbus.

Gribas, lai vairāk laika ir tam, ko tiešām gribas. Tad, kad neko negribas, vispār nav laika. Nu tā mēs sakam. aiai

''Vasarās karstās vārtīties sniegā''

Nu vismaz vienreiz mēnesī te ir kaut kas jāieraksta, kaut vai tikai tāpēc, lai citi domā, ka es vēl esmu dzīva.
Nu lūk, es esmu vairāk kā dzīva, es esmu laimīga. Tāpēc laikam te neko nerakstu, varbūt man vienkārši nav laika, varbūt es vienkārši esmu slinka. Man patīk pirmais variants.

Daudzi noteikti jau domā, ka palēnām jūku prātā, piemēram, mani vecāki, bet tas viss ir uz labu. Vienkārši tad, kad viss šķiet dikti interesanti, mana reakcija uz to parasti ir smiekli... tā kā mazam bērnam vai stulbai blondīnei. Viss kārtībā. Pirms kāda laika es teicu, ka es nebrīnītos pat tad, ja man garām paietu zilonis.. un Rīgas centrā patiešām staigāja ziloņi, tik žēl, ka es nokavēju to brīdi.

Patriotiskā Inese. Nu varbūt, tad kad Sicīlijā 45438 reizes parādīju video par Latviju un radīju kaut kādu interesi vismaz pati sev, palika šausmīgi mīļi ap sirsniņu. Mazliet par daudz starojošā Rīga un salstošās rokas, bet vispār apkārt ir burvīga noskaņa. Pieņemu, ka salūtu var skatīties arī no pļavnieku jumta, nu vismaz tā. Ziemassvētkos vispār es nezināšu kur likties. Veikalos jau pārdod christmas stuff un Krasta ielā jau stāv tā gigantiskā egle, mājās ir tie guttas karstie dzērieni un visu laiku ir tumšs. Gandrīz visu laiku.

Skola nogurdina. Nekas jauns. Šodien man bija tik stulbs sapnis, es vienkārši noslīku. Sapņu grāmatā (jā, es mēdzu darīt kaut ko tik stulbu) bija rakstīts, ka es nemākot tikt galā ar visām dzīves lietiņām. Nu to, ka visa ir par daudz jau sen ir skaidrs, bet man nešķiet, ka es par to iespringstu. Jāpajautā orākulu grāmatai. (nē)

Lai nu kā, esmu gatava ziemai, man pat ir ziemas mētelis (rozā), varbūt pat silts. Tad vēl jāsāk pilnīgi nereāls gleznošanas maratons, jo es nepērku dāvanas un man besī nauda. 

Kaut kad vienu dienu es gribēju kaut ko uzrakstīt, bet es sapratu, ka vispār nesanāk salikt teikumus un sanāk kaut kādas aprautas frāzes, nekas vairāk.

***
Prieks atņem vārdus. 
Gribas visu laiku smieties. 
Vēl vairāk gribas smieties, kad paliek skumīgi.
Diezgan reti paliek skumīgi.
Kaut kas atņem enerģiju un vakaros sanāk vienkārši iekrist gultā un aizmigt.
Tas ir skumīgi.
Vēl joprojām roka nesas uz zīmēšanu, bet prāts uz zīmēšanos.
Nesvarīgas lietas vēl joprojām liekas ļoti svarīgas.
Pārāk daudz kas ir neloģisks.
Kad ir auksti, ir grūti domāt.
Domāt vispār ir grūti.
Aukstumam ar to laikam nemaz nav nekāda sakara.
Bet tāpat ir auksti.
Es nevaru nomierināties, bet esmu mierīga.
Es nezinu ko man vajag.
Es zinu ko man nevajag.
Īsti nevar saprast, kas vispār notiek.
Bet.. es esmu laimīga.
Laikam tad pārējam vairs nav tik liela nozīme.

ciao čau

Šīs dažas dienas Latvijas sniegotajos ziemeļos, pēc 10 karstām, burvīgām, neaizmirstām un labā ziņā dīvainām dienām Sicīlijā, ir pārsteidzoši jaukas. Ļoti jaukas. Patiesībā gandrīz pilnīgi viss (pat ieskaitot sniegu) man liek smaidīt un priecāties. Brīvlaiks. Tas jau tā, ka esmu jau atpūtusies un mierīgi varētu kaut ko darīt, hmm ko es tāpat nedaru. Kontrasts. Ar mani vispār nav vienā laikā notikušas tik daudz random lietas kā šajās 10 dienās, noteikti, jā. Un tieši tāpēc es varētu par šo visu uzrakstīt varbūt pat grāmatu. Kaut gan man ir tik ļoti jau apnicis stāstīt, ka es pasaku, ka man vienkārši gāja lieliski, bet visi jau grib dzirdēt kaut kādu stāstu. Protams.

''Kur nākamais ceļojums?'' jautāja ome.

''Nezinu, varbūt uz skolu''.... jā, es neatceros, kad es pēdējo reizi biju skolā..

Pamazām mēģinu atradināties no visādiem itāļu ieradumiem - smieklīgiem izteicieniem, vakariņu ēšanas 9 vakarā un makaroniem. Man pavisam noteikti pietrūkst tās karstās saules un peldēšanas perfekti zilajā jūras ūdenī, varbūt ne tik ļoti tie interesantie nejauši satiktie un noteikti ļoti mulsinošie cilvēki. Varbūt mazliet tās mazās espresso tasītes, kad uznāk miegs. Jo miegs nāk ļoti daudz, laikam ziema. Kāda ziema? Ir rudens. Man vispār nav bijis rudens, nu labi mazliet, tad bija vasara un tagad uzreiz ziema.Nu tā nedara!!  :D
Hmm un rīt izrādās jau sākas novembris.

Patiesībā mājās ir ļoti jauki. :)

UN VĒL VAIRĀK

Kur paliek laiks? Es nezinu. Es vispār esmu palaidusi garām to brīdi, kad pēkšņi no pilnīgas atpūtas ir kaut kas jāsāk darīt. Un tad vēl to brīdi, kad palika ārprātīgi auksti. Tikko vēl es staigāju svārciņos un kleitiņās, šodien es uzvilku ziemas zābakus. Hmmm.... mans ģeniālais blondīnes atklājums ir tāds, ka, ja apģērbjas tiešām silti, tad nemaz nav tik auksti. Da labi, siltas drēbes tāpat nekam neder.. bikses vispār ir stulbas. :)))

Ok, es ņemu atpakaļ visādus savus teiktos vārdus. Esmu tik ļoti nogurusi no itāļiem, bet tajā pašā laikā esmu arī sajūsmā. Ir tik grūti domāt par to, vai tam otram cilvēkam viss ir labi, plānot laiku, domāt ko, kāpēc, kur, kad... var diezgan sajukt prātā. Bet Francesca.. Francesca ir vienkārši kaut kāda itāļu es, mums ir tik daudz par ko runāt. Ceļotāja un ārprātīgi mīļa. Vienu dienu pilnībā sajukām prātā un uzfilmējām kaudzi ar video, kur dziedam itāļu un spāņu dziesmas, arī bermudu divstūri un dejojām gangam style. Every day normal stuff.
Šausmīgi daudz mīļu un sirdi iepriecinošu sīkumiņu, krāsaini makaroni, pašas gleznota Rīgas glezniņa, kuru viņai uzdāvināju, daudz konfektes, smiekli.. un jā, Rīga ir skaista, tik ļoti skaista. Es cenšos uz visu skatīties viņas acīm, tā it kā es to nekad nebūtu redzējusi.. un tad es ieraugu apmēram miljons reizes vairāk nekā katru dienu. Tad es kaut ko ieraugu..

Paskat tik, es trešdien braucu prom.. hmm es pat nemāku atbildēt uz jautājumu, ko es tur darīšu. Es vienkārši zinu, ka es gribu. Bet es vispār neticu, vispār. Man nav laika ne domāt, ne sakrāmēt mantas. Mani vienkārši priecē tas fakts - doties. Un tie pāri 20 grādiem, kas tagad ir Sicīlijā. Skola. Nu labi, ko tur? Laikam jāizdara visādi nieciņi un jādabū kaut kādi cipariņi. Un vēl, tieši tāpat kā pirms gada, ir jāaizbrauc uz Siguldu.

Un tad man šķiet, ka varbūt esmu izdarījusi jau diezgan daudz. Bet nekad jau vispār nevar apstāties. Ja es nedarītu, nekas jau nemaz nebūtu. Ja es šovasar nebūtu Igaunijā, es nebrauktu uz Sicīliju. Ja es nebraukšu uz Sicīliju, tad... kaut kādas durvis noteikti atkal aizvērsies ciet. Vispār nekas nenotiek tāpat vien.

Patiesībā, ja man būtu izvēle, es tagad vienkārši ietu gulēt. Visa vienkārši ir pārāk daudz. Forši, būs vēl vairāk! :)

DAUDZ par daudz

Tik daudz. Visa tik tik tik daudz.
Man patīk. Un nepatīk. Šobrīd man ir jābūt priecīgākajam cilvēkam pasaulē, bet es miegu ciet un mēģinu izspiest kaut kādu simbolisku smaidu. Jo...ja pēc divām nedēļām es lidošu... ja... pēc šī vārda vienkārši viss apstājas.

Pirms pāris dienām nenormāli apstulbu, kad atbildēju uz negaidītu zvanu no ''Itāļu valodas skolotāja'', un uz jautājumu: ''Vai gribi nākt?'' pilnīgi bez nekādas domāšanas par to, ko daru, atbildēju: ''Labi.''
Kāpēc? Reāli tas bija pirms 2 gadiem, kad es biju iemīlējusies Itālijā un apņēmusies, tad, protams, pametu.. Un tagad? Kāpēc tagad???

Šodien mani pārņēma ārprātīgākā deja vu sajūta, vispār brīnos kā es atceros vēl to ceļu, gar Kalpakiem, tad to parku, kur skrējām krosu, tās maskačkas ieliņas, to skaisto kabinetu, kas aplīmēts ar Itālijas nieciņiem, tos vakarus, kad no spagetti būvējām tiltu, un krāsojām Venēcijas maskas. Nu nedrīkst tā paņemt un vienkārši iemīlēties. Nedrīkst, bet tā visu laiku sanāk. Visu laiku. Ir tās lietas, kuras tu vienkārši mīli un viss. Man dažreiz šķiet, ka es mīlu pilnīgi visu. Visas tās mazās, skaistās dzīves lietiņas un tos visus jaukos cilvēciņus..
 Pamosties no rīta, smieties, klausīties, skatīties, darīt.. tad aizvērt acis un sākt atkal visu no jauna. Un tad kad apnīk, doties kaut kur tālāk. Tik tik daudz. Skaisti saķēpāts plānotājs, kaut gan man riebjas plānot laiku, jo spontānās lietas ir tās labākās. Tūlīt vairs nebūs laika, tāpēc.. kamēr šodien vēl ir. Tad varēšu nedaudz aizmirst par šo blogu un par citām vajadzīgām/nevajadzīgām lietām.

Es nemāku apstāties. ''Ej gulēt! Lūdzu nezīmē līdz 2 naktī!!!'' labi, mammu
Es sapratu, un atkal neko nevar saprast..

*trīs zvaigznītes*

***

Nav jāgaida nekāda svētdiena, lai pateiktu to, ko var pateikt pilnīgi jebkurā citā dienā. Svētdienas ir pilnīgi nodrāztas, bet sestdienas ir vienkārši skaistas. Tās sestdienas, kad pilnīgi neviena nav mājās, visi strādā. Ir vajadzīgas 2 stundas, lai pamostos, stunda, lai ieietu dušā un tad sanāk apjukt, jo paliek veselas 3,5 stundas, lai....  Ko darīt? Protams, ka plauktā vienmēr stāv akrila krāsas un aiz dīvāna mētājas vismaz pāris iesākti darbi, kurus gaida briesmīgs liktenis - vienmēr tur palikt, jo kaut kas tad nebija izdevies. Izdomāju lauzt stereotipus par to, ka nepabeigtais vienmēr paliek nepabeigts. Es jau tā nenormāli dusmojos uz sevi par to, cik viegli es pametu lietas, cik šausmīgi ātri man viss apnīk.. bet vislabākā sajūta taču ir tieši tad, kad viss izdarīts. Nē, nav gan, vislabākā sajūta ir tad, kad tu tam ej cauri, bet to saproti tikai kad viss beidzies. Tad vismaz paliek gandarījums. Lai cik ļoti es mīlu mākslu, es tomēr nevarētu sevi iedomāties diendienām mācoties zīmēt. Es sevi varu iedomāties vienīgi šajos bezrūpīgajos brīžos ķēpājot kaut ko, kas man patīk. Tad kad uznāk. Bet 3,5 h vispār nav nekas. Tad sanāk aizrauties un nokavēt kārtējo trolejbusu, jo man patīk pabeigt lietas līdz galam un neskatīties pulkstenī.

Viss tik vienkārši. Pārāk bieži nākas dzirdēt, ka esmu pārāk mierīga un runāju pārāk harmoniski, it kā viss būtu tik skaisti. No malas jau nekad neko nevar pateikt. Kopš man vairāk nav twitter konts, dzīve vien palika saulaināka.

 ***

Dienas kaut kur pazūd,naktis paliek gaišas

Katru nakti debesīs, zibens rada plaisas.

Kaut kas saplīst, kaut kas ne

Kaut kas paliek piedots

Arī tas, kas ilgi deg, kādreiz paliks nodzēsts.

Viss, kas sāp, tas kādreiz pāriet

Kaut kad atnāk atpakaļ..

Viss, kas izdarīts, ir aizmirsts

Tas kas nav, ir jāizdara.

Viss, kas pateikts, viss tiek dzirdēts

Vārdi paliek vārdi...

Viss, kas dzirdēts, tas tiek pārprasts

Viss notiek pārāk ātri.

 Labākais tiek noklusēts, nevajadzīgais pateikts..

Svarīgais ir nepabeigts, bezrūpīgi pamests.

Skarbi un skaisti. Nenormāli sāk nepatikt, ka palieku pārāk nopietna. (joks)

Redzi?

  
Un vai tu redzētu tad, ko es redzu tagad? 

 

Skatiens. Nekas nevar izteikt vairāk kā skatiens. Kad skatās pret gaismu, var otra cilvēka zīlītēs ieraudzīt savu atspīdumu. Ieraudzīju sevi bērna acīs. Tad sapratu kā bērns skatās uz mani. Vienkārši, ar to dzidro apbrīnas un prieka pilno skatienu, un ne jau tāpēc, ka viņš neko vēl nesaprot, bet tāpēc, ka neko nesarežģī un nenosoda. Vienkārši skatās un smaida, jo tur, pretī, taču ir kaut kāda dzīva dvēsele, kaut kas gaišs. Redzi gaismu? Tās milzīgās acis. Nu ne velti acis ir tās, kas jau pašā sākumā ir tādas kādas ir, kamēr tu audz, acis paliek vienmēr tās pašas. Mēs vienmēr redzam to pašu, bet skatāmies dažādi.Un kādā brīdī viss satumst. Kaut kad vienkārši apnīk tas, ko mēs redzam. Nu ko var skatīties? Viss skaistais jau vairs nav tik skaists, ja uz to skatās katru dienu.

Un tad kaut kas notiek. Mēs laikam izaugam vai kas tamlīdzīgs? Sākam redzēt kaut kādas problēmas, kuras rodam sev principā paši. Tad arī izveidojas tā pelēkā masa, kura neredz. Mēs to redzam katru dienu.. ar sadrūmušajām sejiņām, nolaistu galvu, skatienu ''nenāc man klāt'', bezgalīgajiem pārmetumiem, nulle idejām un vienu vienīgu viedokli, visiem pilnīgi vienādu, jo kāds esot tā pateicis, un tā tagad ir forši. ''Un tagad visi darīsim tā, jo tā būs vieglāk. Vieglāk ir vispār nedarīt, nu tad nedarīsim.''

Un kamēr citi pārklājas ar ikdienas pelējumu un putekļu kārtu, atver acis, paņem krāsas un uzglezno kaut ko. Vienalga ko, bet savā mīļākajā krāsā. Tikai ne pelēkā. Kā ar burbuļu pūšamo bērnībā, aizpūt savas dzīves skumjas. Lai visi redz. Paskaties kā tās lido, un tu lidosi pats. Ja tavā skatienā vēl ir kaut mazākā dzirkstele, tad paskaties, pasmaidi kaut vai ar acīm. Vispār nevar nemīlēt bērnus. Tie jau esam tie paši mēs, tikai pirms daudziem gadiem, kad viss likās tik svešs, bet pašsaprotams. Kad visi pagalma iedzīvotāji bija mūsu draugi, un jebkuram pretimnākošajam gribējās pateikt čau. Kad gribējās smieties par visstulbākajām lietām pasaulē, kad vispār gribējās visu laiku smieties, jo priecāties ir vispār labākais, ko mēs varam darīt. Kad jebkuru problēmu atrisināja konfekte un kad neslēpām pilnīgi nekādas emocijas, ja gribējās raudāt, mēs raudājām. Kliedzām, jo zinājām, ko gribam.

Nu ne jau mēs slikti redzam. Mēs vienkārši ne tur skatāmies.

''This life is so compicated until we see it through the eyes of a child''

blondīnes dienasgrāmata

Svētdienu vakaros es jūtos kā mūža ieslodzījumā.

Jo vairāk es priecājos, jo vairāk man gribas skumt. Smaidīt, lai citi smaida. Raudāt, lai citi smejas. Jo man par sevi ir vienalga. Pats jau nekur nepazūdi, un viss jau paliks tāpat. Bet citi, tie citi aizies prom, un tu paliksi pats sev, tu vienmēr esi pats sev. Un savtība ir mūsu briesmīgākā īpašība. Stulba. Tik stulba kā joki par blondīnēm.. līdz brīdim kad tie vairs nav joki... Joki beigušies. Davai tagad vienu dienu visi paliekam nopietni, un mēs nomirsim. Mēs nomirsim. Bez smiekliem, bez prieka. Nežēlīgā nāvē. Ha.

Un ja nopietni, tad šis pat nav sarkasms, pat ne piesardzīga ironija, vairs nav smieklīgi. Jo es pat nezinu par ko es īsti runāju. (par visu un neko) Jo.... gribas doties ceļā. Nu tos piedzīvojumus, adrenalīnu. Daba. Es mīlu dabu vairāk.
Dzīve balstās un dzīvesprieku, principā. Ko gribas? Visu un neko.
Rakstīt par kaut kādām globālām lietām!! Man riebjas rakstīt par sevi, kaut gan principā man ir diezgan daudz ko pateikt, visu laiku kaut kas notiek.

Fantāzijas ir bezjēdzīgas. Tās nav reālas, un ,lai cik ļoti gribas sapņot, es naktīs guļu tik slikti, un es pat zinu kāpēc. Laiks iztērējas vēl ātrāk nekā nauda. Es jau sen neesmu nopirkusi neko nevajadzīgu, agrāk tas bija mans hobijs. Varbūt būs vieglāk sakrāt Ziemassvētkiem. Bet nav jēgas. Nopirkt māk visi. Es māku uztaisīt dāvanas no ļoti daudz mīlestības.No sirsniņas..

Kas ir nepareizi??? Viss ir nepareizi. Nepareizi ir pārmest cilvēkiem,ka viņi kaut ko dara nepareizi, nepareizi ir dusmoties par sīkumiem, nepareizi ir iet uz Studentu paradīzi, ja tev ir 16 gadi, nepareizi ir lekt no Vanšu tilta, nepareizi ir domāt tikai par sevi...

Ūdens aizņem 2/3 zemeslodes.. tad varbūt vienkārši peldam kaut kur prom??

svētdienas bezsakari

Prieks, ka jāiet gulēt. Man ir iepaticies iet gulēt un vispār gulēt, beidzot! Vakar ar vislielāko prieku aizgāju gulēt 21:30 un 12 skaistas stundas izgulēju savu piektdienas un arī principā pārējo dienu miega trūkumu. Bet ne jau par to, par ko tad? Ne par ko, neparko. Izrādās, ka tie vispār ir divi atšķirīgi vārdi ... ... ...

Par visu var pasmieties. Par pilnīgi visu, gan par to kā citi dusmojas, vai par citu smiekliem, vai par to, cik stulbas lietas darīji pirms 2 gadiem, un arī vakar, un aizvakar. Skumīgas lietiņas pārvēršot ārprātīgi priecīgās. :)

Vīrieši uzvedas tik stulbi, bet sievietes vēl stulbāk. Ja vīrietis dzer, tas ir pretīgi, bet ja sieviete - tas ir vēl pretīgāk. Kas gan vispār ir ļaunāks par vīrieti, kas uzdāvina vienu, pavisam vientuļu, tumši sarkanu, garu rozi ar miljons ērkšķiem. Tādu, kurai vajag kaut kādu divmetrīgu vāzi. Nekas! Tad man prātā nāk mājturības skolotājas stāsti par vīrieti krāsainā kreklā, kas nopirka rožu pušķi, katru savā krāsā.. vai neeksistējošie stāsti par salasītām margrietiņām pļavā... vai arī tas gadījums, kad man 12 gados staigājot pa Rīgas vienu no baisākajiem rajoniem (ha maskačka) kaut kāds svešinieks gribēja uzdāvināt rozi vispār bez zieda, nu tikai to kātu. Kopš tā laika esmu vienaldzīga pret rozēm. Nu nav jau tā, ka ir tikai rozes un pārējās. Ir skaisti, kad vīrietis par sievieti var pateikt: ir tikai mana, un tad tās pārējās. Kādreiz pazudīs jēga apmēram visām sarunām par mīlestību!

Vēl joprojām labā vienaldzības sajūta. Kamēr mazas meitenītes stāv H&M atvēršanas rindā un kamēr klubos mierīgi laiž 17 gadīgas meitenes ar viltotiem dokumentiem.Viss labi. Nav labi. Progress. Man patīk kad kaut kas notiek, bet tad ir kaut kas jādara. Loģika? Nav. Matemātika ir diezgan loģiska, bet tai nav jēgas. Tā vienkārši attīsta loģisko domāšanu, laikam, bet principā tad jau es labāk pildītu sudoku mīkliņas vai iemācītos spēlēt šahu, jo man ir vienalga kādos intervālos aug vai dilst dajebkāda funkcija. Tāpēc es pildu savu labās klasesbiedrenes statusu un atļauju norakstīt par šokolādi, atbildu uz zvaniem dušā un mēģinu paskaidrot. Visi tik ļoti uztraucas, ka mani jau sāk uztraukt fakts, ka es neko neesmu izdarījusi.Šodien es vienkārši atbildu uz smieklīgiem zvaniem par matemātiku un mīlestību. Žēl, ka mīlestībai nav tādu formulu.  Tas pats jau ir. Starp citu, pavisam skumjā un lietainā dienā visu daudz saldāku un priecīgāku var padarīt šokolādes cepumi. Just sayin'.

vienkārši tā

Nu ne jau, ka ir svētdiena. Šķiet, ka ir sestdiena. Vispār dīvaini, ka beidzot ir jāzin, kas par dienu un kāds datums. Septembris. Es vēl joprojām ļoti priecājos. Tāpat vien. Pēdējā laikā es sāku skatīties uz lietām vēl vienaldzīgāk nekā agrāk, es vienkārši priecājos un pieņemu lietas kādas tās ir. Dzīvoju. Tāpat vien. Mani nesarūgtina ne pienākumi, ne aukstums. Man ir silti tāpat, es domāju, ka man vajag norūdīties, un tā kā es neesmu paspējusi uzvilkt visas savas vasaras drēbes, tad varu pieņemt, ka ir silti.

Nesen pavadīju dienu ar kaut kādu itāli, kas man filozofējot vienkārši sajauca galvu. Patiesībā, dažas atziņas bija diezgan noderīgas, bet es tiešām sen nebiju satikusi cilvēku ar kuru vienkārši nav iespējams izveidot sarunu. Tu vienkārši nevari neko pateikt, un kad vari, tu vairs nezini, ko teikt. Es esot māksliniece, jā, kā tad. Kāpēc gan cilvēki visu tik lieliski zin, labāk nekā es pati? Tiešām? Nē. Tagad ir tas brīdis kad ir grūti saņemties, lai idejas sāktu realizēties. Ir grūti piespiest sevi kaut ko darīt. Kad ir vieglāk paskatīties atpakaļ, lai pārliecinātos, ka tur viss ir bijis smuki.  Nu zin kā.. tie brīži, kad gribas vienkārši ietīties segā, kādu samīļot vai bez iemesla smieties...lai viss ir vienkārši..

Paldies, vasara

Pēdējā augusta diena, atskatos atpakaļ un saprotu, ka šī ir bijusi ārprātīgi skaista vasara. Piepildīta. Tad kad vari pārskatot bildes pasmaidīt un pasmieties, atcerēties smieklīgus brīžus, atzinīgi aplūkot pāris nopietnu papīru kaudzīti, uzrakstīt tiem ārprātīgi mīļajiem cilvēciņiem, kas, lai arī ir tālu, tomēr ir kaut kur tepat sirsniņā un domās, ka kādreiz es vēl viņus noteikti satikšu. Un, lai arī šī vasara noteikti nebija karsta, vismaz šodien saulīte mums vēl velta pēdējos siltuma stariņus un cerību, ka rudens vēl pagaidām būs silts..

Vēl 25. augustā, lietum līstot un laikapstākļiem ārprātīgi smejoties par mani, es nolēmu, ka vajag, nu vajag vēl pēdējo reizi izpeldēties. Trīcot un ar skaistiem meliem mierinot, ka ūdens ir silts, es skaisti aizvēru sezonu. Bet pēc tam, kad tu izpeldies, ir tā neaprakstāmi labā svaiguma sajūta, slapji mati plīvo vējā un kaut kādā veidā sanāk aizmirst par visu... arī tagad ir tāda sajūta, kā izpeldoties. Sajūta, ka var vēl uz divām dienām aizmirsties un tad skaistajā trešajā septembrī iesoļot 9 mēnešu mākonī, kas patiesībā vispār nav nekas. Man ir vienalga, palicis tik ļoti vienalga. Priekš skolas man ir tikai mape, viena mape, bet nenormāli smuka mape. Dzīve ir daudz skaistāka bez makulatūras kaudzēm, modinātāja no rīta un sabiedriskā transporta, bet kaut kad laikam arī apnīk atpūsties, apmēram tagad.

klusu!

Deg svecīte. Pirms pāris stundām man piezvanīja Anna un novēlēja priecīgus Ziemassvētkus. Iedomājos, ka svecīte būtu tā pareizā noskaņa. Tā deg jau otro vakaru un tikai pavisam nedaudz atgādina sen aizmirstus janvāra vakarus. Ziema un viss, kas tajā notika, ir pilnīgi baltā miglā tīts, taču pēc vasaras ir tāds kā atmiņu uzplūdums, liekas, ka tik daudz kas noticis. Pēc vasaras? Vai es tiešām runāju tā it kā viss jau būtu beidzies? Jā, es tā runāju, bet nekas nav beidzies, tikai nedaudz apstājies. Viss ir it kā uz vietas, pēdējā nedēļa varētu būt kā gara diena, skats pa logu nemitīgi ir tāds pats, es nekad nezinu, cik ir pulkstenis, ne arī kāds datums, es tikai zinu, ka ir augusta beigas. 24. augusts, nevis decembris. Nav izpušķotas eglītes, zied vēl pēdējais orhidejas zieds. Mani pat mazliet kaitina, ka īsti nekas nav jādara. Kontrasts. Es teicu, ka es atpūtīšos, bet es nemāku. Es atkal atcerējos, ka es atpūšos darot un lēkājot no vienas vietas un otru, it kā es nevarētu nomierināties. Kārtējā paranoja. No sākuma es domāju, ka kaut kas pavisam noteikti nav kārtībā, bet tad es sapratu, ka neesmu vienīgā. Un runājot par paranojām, tās mani piemeklē pārāk bieži. Es pat nevaru neko nopirkt veikalā, jo man liekas, ka visi jau to ir nopirkuši.

Tas nozīmē to, ka es pavisam noteikti pārāk daudz domāju. Jo, kad tu nedari, tu domā. Domā, tad dari, vai ļaunāk - izdari, tad domā, vai vispār nedomā. 

Ir divas atziņas: pirmā - domāt ir labi, otrā - domāt ir slikti. Ir jāzina, kad der viena un kad otra, bet lai to saprastu ir atkal jādomā. Pavisam vienkārši. Kaut kas iedzen stūrī, liek domāt par nākotni vai par pagātni. Tas liecina par to, ka tagadne uz brīdi ir aizmirsta. Domas par rītdienu, nākamo nedēļu un mēnesi. Jau tagad sāk parādīties domiņas un atliktas mazliet vēlākam. Tad, kad ir pilnīgi vienalga, sāk iepriecināt tie mazie dzīves prieciņi un nenozīmīgie sīkumiņi, kas patiesībā ir nenormāli svarīgi. Jāuztaisa sen negatavots ēdiens, jāaizved ritenis uz dārzu, jāuzvelk nesen nopirktā kleita un jāsajūsminās, cik ļoti tev tā patīk. Jāizdomā, ko uzgleznot uz betona sienas uz jumta, jāatbild uz mīļām vēstulītēm, jāpalasa grāmata, saldējums, noteikti jānopērk saldējums. Pēc neilga laika man tas pavisam apniks un pēc ilga laika es ilgošos pēc šīs nekā nedarīšanas. Tāpat kā tagad es ilgojos pēc došanās ceļā un interesantiem, tikko satiktiem cilvēkiem. Vēlāk tu viņus aizmirsti, bet tad atkal atceries un gribas smaidīt. 

Man pietrūks gan liekulības, gan steigas, jo nebūs ne šīs, ne tās, sāksies rutīna, nu un? Es šogad esmu apsvērusi domu pilnībā izbaudīt visu, ko es vēlos un ārprātīgi daudz priecāties par dzīvi. Varbūt pēc šī gada paskatīšos uz dzīvi mazliet nopietnāk. Pagaidām tā ir laba tāda kā ir - mazliet dīvaina, bet interesanta. Cilvēki ir tik dažādi, es viņus nespēju saprast, es pat vairs necenšos. Dažreiz nemaz nevajag, pietiek papriecāties par to, kādi viņi ir vai nav... un vispār.. ka ir. 

Sakārtota istaba ....  tā ir zīme, ka es uz kādu laiciņu to pametīšu.

mani sauc Linda

Tā retā reize kad saprotu, jā, man taču ir otrā vārda diena. Ja īpaši nesvini vārda dienu, vai ir jēga svinēt arī otro, priekš kam vispār ir vajadzīgi tik daudz vārdi??

Mani tikai pāris reizes ir tā nosaukuši. Parasti es pasaku, ka mani sauc Linda, ja es negribu teikt savu īsto vārdu, jo es taču nemeloju. Nesen dzirdēju, ka vārds Inese man nemaz nepiestāvot, es izskatoties pēc Lindas. Labi. Tad vēl par Lindu mani sauc tēta draugs spānis, jo ''linda'' nozīmējot skaista. Vienīgais joks ir tāds, ka mans bloga vārds ir ineselinda, agrāk man tas laikam likās svarīgi.

Pirms diviem gadiem. Kas vairs to atceras? Tad varbūt bija visādi, bet galvenais ir nenovirzīties no ceļa. Nu vismaz tagad. Es nevaru skatīties, ka cilvēki novirzās no ceļa, bet varbūt labi vien ir, ka es vienkārši skatos ? Es nevaru neko darīt, ha cik stulba doma, es nekad tai nepiekrītu. Tad es labāk aizbildinos ar ''man vienalga'', kaut gan parasti man nemaz nav, es vienkārši nekad neuztveru visu tik nopietni. 

Ko es vispār muldu? Patiesībā man kārtējo nakti nenāk miegs, tā es visu nakti varu klausīties ''šonakt neguļ vēl daudzi'', jo neguļ jau arī.

Augstums, svaigs gaiss, krītošas ''zvaigznes'' (tie ir meteori, es nevaru to nepiebilst), saule. Man pat nav nekur jāiet. Tad nu vienīgais kā varētu uzdzīt miegu ir kaislīgs romāns par Sicīliju, virtuvi un mīlestību. Kāda iespēja, ka kāds ir ko tādu sarakstījis? Un tas, ka tieši tagad. Stulbās sakritības, es tik ļoti gribu uz Sicīliju, bet viss nav tik vienkārši. Bet viss ir iespējams. Pilnīgi viss. Nu tad, ja grib...

.. un tā paiet vasara ..

..ātri, skaisti, interesanti..

Vēl 2 nedēļas.  Es laikam beidzot jūtos tā it kā es tiešām atpūstos. Pēc idejas es arī tagad varētu būt kaut kur Igaunijā, bet varbūt pietiks ? - Pietiks. Tad es pirms divām dienām nesajūsminātos par lielisko Prāta Vētras koncertu. Un neizbaudītu savu dzimto Rīgu. Tāpat es laik pa laikam aizbēgu prom no Rīgas, jo es tik ilgi šeit nevaru izturēt. Vienīgais, kas traucē ir laiks. Pietrūkst saules, bet vēl jau nav rudens! Tikai izskatās.

Rīgas svētki.   Miljons cilvēku, bet nekas jau nenotiek, nu nekas tiešām nenotiek. Drūzma, izdodas satikt daudz sen neredzētus cilvēkus, kuri saka, ka, re kā, es esmu Latvijā, jo es visu laiku kaut kur braukājot. Tā galīgi nav, es esmu te pat, jau ārkārtīgi sen.

Vecrīga. Kaut kāds ārprāts. Nogaliniet klubus, lūdzu iznīciniet viņus. Es tiešām nezinu, ko jūs cilvēki darāt coyotos, jūs tiešām nesaprotat, ko nozīmē dejot, piedodiet. Es varbūt atzīstu bārus ar labu mūziku, latino klubus siltajās zemēs, bet ne jau  to skumjo publiku tajās piesmakušajās telpās. Es pat nezinu vai smieties, vai raudāt.
Un tomēr, vismaz tūristi. Tie netipiskie, tie vienkārši jaukie. Tad nu kamēr stilīgie cilvēki kratījās piesmakušajās telpās es ieguvu jaunus ārzemju draugus. Tā nu ar Danielu no Holandes dzērām alu un diskutējām par visu pasauli. Sarunas, man patīk sarunas. Man patīk ārzemnieki. Tajā naktī sanāca piedzīvot tik ļoti daudz, labāk es būtu vienkārši gulējusi.

Miegs. Kā nenāk, tā nenāk. Izgulēties vasarā man vēl nav īsti izdevies. Nav ne vainas aiziet sešos no rīta gulēt, drīz būs tikos jāceļas.

Prom. Visi brauc prom. Ilze jau ir Norvēģijā, drīz brauc prom arī Dace, Elizabete. Laikam šī ir tā retā reize kad it kā ir labi tepat. Viss ir tepat, koferis jau sen ir kaut kur nobāzts, viņš vispār vairs nav vajadzīgs. Istabā valda haoss jeb kārtība.

Ir labi, tik labi, ka jau sāk palikt mazliet garlaicīgi. Gribas vēl tādu nenormālu karstumu, mieru, gribas uztaisīt ēst, peldēt, kaut ko traku, pasmieties. Principā man vēl ir 2 nedēļas, lai to visu izdarītu vai ne?

Tās paies ātri, skaisti, interesanti...

Italia. 15.04.12.

Day 8 / Verona - Rīga

Tadadadam. Prom braukšana. Mājup braukšana drīzāk. Es nezinu. Tukšuma sajūta.
Pēdējās brokastiņas, kuras patiesībā es vairs neēdu, jo mēs vakariņas ēdam tik vēlu... un ēdiena vienkārši kā tāda ir par daudz, tāpēc es esmu pārgājusi uz itāļu režīmu bez brokastīm. Braucot mašīnā, jutos kā filmā ar Francescas mūzikas soundtrackiem, pilnīgi nekāda sajūta. Brālis man nododot sveicienus, viņš jau atkal tusē vai strādā visticamāk. Un tad, nu ja. Es reti raudu, bet šoreiz es knapi, knapi spēju novaldīt asaras, atvadījāmies, apmainījāmies ar jaukākajiem vārdiem pasaulē... jā...
 Šī nav tā skaistākā bilde, jo viņa tapa pilnīgā vakara pārgurumā, bet tomēr... :)

Ejot prom es jutu, ka asaras vienkārši līst, un cilvēki vienkārši skatās. Man vienalga. Lidmašīnā nolēmu vienkārši aizmigt. Skatos bildes, slikta doma. Ārā lietus. Man blakus apsēdās sieviete, ar kuru kā izrādās es lidoju arī šurp, viņa mani atceroties. Sākām runāt par kārtējo skaisto stāstu kā viņa iemīlējās Itālijā un tagad grib šeit palikt. Protams. Viņa nopirka visu iespējamo, ko varēja nopirkt lidmašīnā .. un 10 loterejas biļetes. Vienkārši kāpēc??
Tad vēl viņa dabūja arī lidmašīnas stjuarta telefona numuru. Ak tad tā tās lietas notiek.

Es vispār neatceros lidojumu, bet tad kad es ielidoju Latvijā, sapratu, ka te ir siltāk nekā Itālijā. Labs, aizbēgu uz silto Itāliju saucās. Kad es biju mājās, es domās biju pavisam kaut kur citur. Atkal sāku saprast, ka laikam biju Itālijā un tā. Tā jau tas parasti notiek, tā pa īstam saproti tikai tad, kad tas ir pagājis. Tad sāc domāt un atceries skaistas atmiņas. Tad vispār šķiet, ka viss ir bijis ideāli, pat tad, ja tad tā nelikās. Nu bet bija arī ideāli!
Paga, nekas jau nav pagājis. Oktobris vairs nav tālu, kad šis viss turpināsies, tikai šoreiz Rīgā, nevis Veronā. :)

Finito!

Italia. 13.-14.04.12.

Day 6 / Verona, school life

Šodien ir 13. piektdiena. Pamostos, bet pārējie noteikti jau ir ceļā uz lidostu. Ehh. Šodien dodos Francescai līdzi uz skolu, laiks šodien ir diezgan labs, salīdzinājumā ar citām dienām. Nezinu.. man viņu skolā daudz kas šķiet dīvaini. Sākot jau ar to, ka viņi visi sēž uz trepēm un gaida, nevar nekur iet. Dīvaini arī tas, ka viņiem nav nekādu skapīšu un garderobes, jakas tiek atstātas klasē. (es savējo jau vienreiz pazaudēju :D )
Principā nav arī starpbrīžu. Ir tikai viens 20 minūšu starpbrīdis, kad viņi uzkož, jo pusdienas skolā arī viņi neēd. Klases arī viņiem nav tik bieži jāmaina, viss notiek pārsvarā vienā. Tā kā sākumskolā.

Francescai forši draugi, sākumā visi mani pēta, katram skolotājam kaut kur galvā noteikti ir wtf jautājums, jo neviens īsti nav informēts, ka man te jābūt. :D

• Pirmā stunda ir kaut kāda reliģijas mācība. Dikti simpātisks skolotājs, laikam tāpēc meitenes ir paņēmušas šo izvēles priekšmetu (stundā ir 2 zēni). Meitenes mēģina vilkt laiku ar random sarunām. Stunda iet nevis 40, bet 60 minūtes. 60 minūtēs, tās ir mokas. Skatāmies filmu, neuztveru, nāk miegs, nesaprotu jau arī, itāļu valoda. 
• Ķīniešu valoda. Skolotāja ir ķīniete. Jūtos tāpat kā stundās pie Marijas, neko īpaši nesaprotu. Izskatās, ka pārējie arī ne. Pierakstīju pāris hieroglifus, pildu uzdevumiņus. Francesca laiku pa laikam pasaka, ka grib gulēt (latviski) un tad mēs sākam smieties. 
•  Angļu valodā viņi lasa kaut kādu stāstu, tulko pie datoriem, rīt būšot kd, ak nabadziņi. Es pa to laiku pa ilgiem laikiem sēžu internetā, viss kaut kas ir noticis, jūtos izolēta, bet ja godīgi tad man vienalga.
• Vēsture ir tik pat garlaicīga kā pie mums, skolotāja kaut ko runā, bet pārējie domās guļ. 
• Matemātika izskatās pēc pašdarbības - skolotājs raksta, pārējie ārdās. Ha, valodu klase, kaut kas pazīstams. Es vispār neko nesaprotu. Izrādās, ka tā ir kaut kāda ekonomikas matemātika. Vēl labāk. Skolotājs sāka ar mani runāt, jo saprata, ka laikam nav jēgas ko darīt. :D Uz tāfeles kaut kādi cipari. Kāpēc viņi rēķina cenas ar logoritmiem???? Whatever.

School is over. 5 stundas, skola beidzas ap vieniem. Ap vieniem? Neslikti. Skaidrs kāpēc viņi neēd skolā. Dodamies pusdienot, protams, pasta, gribu kartupeļus! Tad visgaršīgākie salāti pasaulē un man paziņo, ka mēs braucam uz veikalu! Staigājam pa it kā itāļu ''Alfu''  . Veikali principā līdzīgi, atpakaļceļā superīgi bazarējam ar Francescas tēti, esmu dikti pieķērusies šai ģimenītei.

Kamēr Francesca mācās rītdienas testam, es runājos caur web cam ar ģimeni, šķiet, ka visus esmu redzējusi un varētu palikt vēl uz nedēļiņu. :) Principā, izbaudu viņas ikdienas dzīvi, tagad ciemiņi, viņu kaimiņi. Ja man būtu tik awesome kaimiņi...  Rīt viņi mūs aicina uz mazās meitenītes dzimšanas dienu. Spēlējam merdes latvisko versiju (nevis ēzeļus, bet gan sūdu). Te ir viens itāļu puika, kura mamma visu laiku viņam liek ar mani runāt angliski, bet viņš dikti kautrējas.

Beidzot ir brīvs vakars, lai parādītu viņas vecākiem bildes un video par Latviju un šo to pastāstītu. Bija dikti jauki, parādīju Dziesmu un deju svētkus, par kuriem viņi bija ļoti pārsteigti, pastāstīju par tradicionālajiem ēdieniem. Šeit, Itālijā, protams, ir ļoti daudz, bet arī mums ir, vienkārši esam taču pieraduši!

Tad seko smieklu vakars ar Francescu, ja pirmajā dienā mēs dikti klusējām, tad tagad mēs nevaram aizvērties! Uztaisījām viena otrai vārdnīcas, otru pusi labāk nezināt...

Dzirdēju stāstus par asarām lidostā.. Facebokā jau itālietes viena otrai raksta latviski, ne to labāko, protams. :D No smiekliem jau vēderu rauj krampī, veselīgi! Eju gulēt un saprotu, ka drīz jau mājas - rīt principā pēdējā diena. Aizbraukšanas dienu es neskaitu, tā ir stulba diena. Bet beigas arī ir skaistas! :)

Day 7  / still school, last day

Šī diena skolā bija tik jautra, ka es pat neko nepierakstīju. Es vispār neko nepierakstīju, bet es atceros, ka stundās man sāka jautāt, vai esmu jaunā skolniece. Garlaicīgās stundās spēlējām karātavas un stulbojāmies.
Tad pienāca tāds viens brīdis, kad es galīgi saputrojos valodās. Bija viena meitene Lia no Moldovas, ar kuru runājām krieviski. Un tad kad tu runā krieviski, it kā domā latviski, apkārt dzirdi itāliski un tad tev ir jāpasaka angliski... es aizmirsu angļu valodu uz 5 sekundēm, tas bija dikti dīvaini! Pēc skolas atvadījos no visiem, jo pārējos itāļus vairs es neredzēšu, ehh, Ilariai pietrūkst Lindas, tik jauki!

Pēcpusdienā aizgājām pie Francescas draudzenes Rebecas, viņai ir dikti forša māja, skatījāmies The Notebook, ēdām popkornu, spēlējām Wii , sataisījām stulbas webcam bildes, kuras, labi ka tā, vēl aizvien neesmu redzējusi un lieliski pavadījām laiku! :)

Tad sekoja vienas manas vēlēšanās piepildījums - visi kopā taisījām picu! Gan mīklu, gan visu.. kā īsti itāļi! Netīšam sanāca nosmērēt galdautu uz ko Francescas tētis atbildēja, ka tas nekas, kad pabeigsim būšot jātīra visa virtuve! Haha.

Man taču pietrūks šīs mājas, šīs atmosfēras, viss. Es taču zinu. Vakaru pavadījām pie kaimiņiem, svinot mazās princesītes dzimšanas dienu, viņa ir tik mīlīga. Vēl viena superīga itāļu ģimenīte. Viņi brīnās par maniem matiem, ka tik gaiši. Vakariņās atkal daudz ēdiena, un vīns, protams, vīns, bet šoreiz sarkanais, katram esot savas tradīcijas, haha. Vīns šeit netiek uzskatīts par alkoholu, tā ir galda sastāvdaļa.

Vakarā kārtīgi pārsmējāmies ar Francescu. Paldies, ka viņa neatstāj vienu mani šajā istabā ar šo briesmīgo koferi, bet smejās, kamēr es kārtoju un mēģinu viņu aiztaisīt! :D

Rīt jau viss pa vecam, atkal es sāku saprast visādas lietiņas, piemēram, ka biju Venēcijā, pa galvu uzplaukst mirkļi kā fotogrāfijas, burvīgi... :)

Italia. 12.04.12.

Day 5 / Verona, good bye party

Brīva diena, brīva diena Veronā. Bija doma, ka atkal dosimies visi kopā pa pilsētu, bet, tā kā viss jau +/- apskatīts (Verona nemaz nav tik liela kā likās!) un katram savas intereses, nolēmām paši izbaudīt pilsētu kā nu katrs grib, jo pārējiem šī ir pēdējā diena.Itāļiem šī doma laikam nepatika, jo tas nozīmēja, ka viņiem jādodas uz skolu.. un vispār viņiem ir ļoti liela nepatika pret došanos uz skolu. Tā nu gadījies, ka man sanāks palikt par 2 dienām ilgāk, esmu laimīga, bet tas, protams, ir tā stulbā biļešu stāsta dēļ.  Cēlāmies kopā ar viņiem, ļoooti agri un pilnīgi miegaini devāmies uz centru. Izvēle katra paša ziņā. Pārsvarā šopings, man ceļojot šopings šķiet diezgan muļķīgs, varbūt tikai tad, kad pilnīgi nav ko darīt. Veikali, veikali, principā jau tas pats kas pie mums.

No rīta vēl viss bija ciet. Maldījāmies pa ieliņām, sala rokas (šodien no Francescas dabūju arī botas) :D Kāds brīnums, aizmirsu paņemt cimdus!
Es varētu mūžīgi raudzīties uz tiem balkoniņiem! Centrā atradām māju, kurā it kā piederot dzīvoklis Leonardo di Caprio. Baigais abloms mums bija, kad no viņa loga viņš mums nepamāja. :(

Linda nopirka kārotos suvenīrus, es nopirku jaunu maku, jo tieši pirms brauciena saplīsa vecais, visādus niekus.. veikali vienkārši pazūd, apkārt ir pārāk skaisti. Tā kā mums bija pārāk auksti, tad izdomājām, ka vajag ieiet kādā kafejnīcā un nobaudīt kārtīgu Itālijas kafiju. Espresso biju jau pagaršojusi pie Francescas un knapi izdzēru, tāpēc kas mierīgāks.

Tad nu es sapratu, ka es izskatos pēc konkrētākā tūrista ar Itālijas kreklu un uzmauktu visu iespējamo ko vien var uzvilkt, saulesbrillēm arī, protams. Bet man vismaz bija silti. Un tad... tad tas beidzot notika.. tas ko mēs gaidījām visu šo laiku - saulīte un siltums! Beidzot!

Ja astoņos no rīta Veronā vispār nav neviena cilvēka, tad pa dienu reāli te jau bija nenormālākā burzma.

Principā.. aukstums arī bija vienīgais, kas mums šoreiz neļāva nopirkt gelato. Šoreiz pārbaudītas vērtības - pistāciju! Apsēdāmies uz soliņa pie burvīgās Arēnas un jutāmies kā paradīzē. Un tad... un tad mums aizgāja ciet. Jā, laikam piektā diena Itālijā un pārlaime dara savu. Sākām apspriest cilvēkus un priecāties par lielisko faktu esot ārzemēs - neviens nesaprot, ko tu saki. Ašie joki par itāļiem, satikām daudz itāļu gingerino un itālieti, kas izskatās pēc mūsu skolotājas. Un tad.. vissmieklīgākais tā brīža mirklis, kad es tā vēsi pateicu:
''Baigi forši būtu, ja mums te būtu kādi pazīstamie!''
Un kā nu ne.. tieši tajā brīdī mums garām ar riteni pabrauca Viktors. Viktors no vakardienas boulinga! Vienkārši kāda iespēja?? Tā nu mēs principā norēcām atlikušo laiku un devāmies satikt itāļus no skolas.

Devāmies pusdienot pie Ilarias un pa ceļam norēcāmies par pilnīgi neko, ārprāts, šķiet, ka viņas domāja, ka mums kaut kas noteikti nav kārtībā. ieraudzījām ķirzaku, gribējām parādīt, bet kā tad angliski vispār ir ķirzaka?? Tāpēc mēs pateicām snake with legs un tas jau atkal bija iemesls smieties. Pa ceļam apbrīnojām visādus kokus, kas viņiem liekas pilnīgi ierasti.Ja pie mums apkārt augtu tādas lietiņas...

Pusdienas bija burvīgas, un es vairs vispār nespēju šim visam ēdiena daudzumam atrast vietu. Ēdām spageti ar bekonu un olu, salami ar itāļu maizi un salātiem, desertā - zemenes ar pistāciju saldējumu. Nomm, varēšu mājās neēst nedēļu. Vispār jau sāk gribēties kartupeļus...

Tad vēl viens mazais dzīves prieciņš, kad vari uzvilkt laiviņas, jo ārā beidzot ir silti. :) Francescas brālis aizveda mūs līdz centram, kur viņas mums nopirka dāvaniņu - krāsainas pastas bantītes. Dikti mīlīgas, mums un Mārītei, es jau jūtu, ka Alisīte būs sajūsmā. Pa ceļam man parādīja arī restorānu, kurā strādā Francescas brālis. Kamēr es fotografēju, man uzbrauca ritenis, tāpēc šī bilde ir vienkārši ielikšanas vērta.

Satikām visus pārējos upes krastā, safočējām dikti jaukas bildītes pie Veronas Castelvecchio tilta un pasauļojāmies. :)

Devāmies uz good bye ballīti picērijā. Man tās vēl nebūs atvadas, nu daļējas atvadas. Picērija atradās baznīcā, un tas man likās ļoti dīvaini. Ēdienkartē bija kādas miljons picas un viss bija tikai itāļu valodā. Paņēmu kaut kādu, ja godīgi man bija vienalga, ēdiens vienkārši ar mani vairs negribēja draudzēties, tāpēc es nemaz neapēdu, jo es tiešām vairāk nevarēju. :D Pirmo reizi redzēju picu ar frī kartupeļiem, otro reizi pa šīm dienām vispār redzēju kartupeļus kā tādus.

Sākām mācīt itālietēm frāzes latviešu valodā. Nosmējāmies! Viņām ir dikti grūti to visu izrunāt. Vēlāk varējām vērot kā viņas bļaustās: ''Es gribu gulēt, es esmu nogurusi, es eju mājās!'' Tad kad aizgāja skolotāji, protams, sākās bad words time. Es neatceros, kad pēdējo reizi es būtu par ko tādu smējusies, bet arī tā ir ārzemju klasika. Tas bija tik smieklīgi!

Atvadījāmies, baigi dīvaini, ka nebraukšu rīt ar visiem uz lidostu, citi man saka, ka man ir paveicies, nu tā jau arī ir! :) Sāku domāt, ka, lai arī ne pēdējā, bet tomēr pēdējās dienas šīs nu ir.. esmu pie visa tik reāli pieradusi. Protams, gribas satikt visus savējos, bet šeit ir dikti jauki. Heh, nākamās divas dienas es dodos ar Francescu uz skolu, būs jautri!