Ir pagājusi tikai nedēļa (vai gads) , bet liekas, ka ir atkal jāraksta.
Visu laiku kaut kas ir jāraksta, nesaprotu vairs kas.
Varbūt tās ir pozitīvas pārmaiņas vai mirklis pirms pozitīvām pārmaiņām. Vai vienkārši mirklis, kurā ir jāparaksta. Šodien centīšos rakstīt par rakstīšanu (beidzot vai atkal?) un par daudzdimensiju domāšanu. Par otro es īsti neesmu droša, bet aizvakar ejot gulēt uz lapiņas uzrakstīju "daudzdimensiju domāšana" un devos citā dimensijā. Man likās svarīgi par to vēlāk padomāt un labākajā gadījumā uzrakstīt. Trešais temats varētu būt mana dzīve - tik pat mistisks kā iepriekšējie divi. Atzīšos, ka ne pret citiem, ne pret sevi neesmu šajā ziņā bijusi diezko atklāta.
Varbūt tas ir saistīts ar tām daudzajām dimensijām, un beigās pats jau arī īsti nezini, kā jūties.
Svētdiena. (otrā advente, aizmirsu iedegt sveces, starp citu)
Šogad gan atcerējos, šogad man pirmo reizi nav adventes kalendāra, bet man ir tāda adventes svece, uz kuras ir skaitļi līdz 24. Katru dienu jānodedzina gabaliņš. Es esmu sajūsmā, nopietni, un esmu ļoti pedantiska. Kad tas gabaliņš nodeg, es pūšu sveci nost un tai saku: "šodienai pietiek". Tad es iededzinu citu sveci, kurai nav nekādu termiņu. Varbūt tas tā mazliet nenormāli, bet esmu sajūsmā!
Jau trešo gadu (šogad jau ceturto!) puspamodusies un tomēr pamodusies dodos uz Prozas brokastīm "Andalūzijas sunī". Šis ir tas mirklis, kad proza šķiet mazliet tālāka par Andalūziju. Arī brokastis paliek otršķirīgas. (es pat teiktu trešķirīgas, jo man izoperēja gudrības zobu, un tas ir stulbi diezgan) Galvenais ir kafija un spēja ieklausīties apkārtnē un sevī. Ja es šeit sēžu jau trešo (ceturto) gadu, tam ir jābūt kādai nozīmei..
Visvairāk domu, tāpat kā tējas un kafijas tašu, ir tieši gada nogalē. Gribas iet uz kafejnīcu, skatīties sveču gaismā un domāt par dzīvi. Ja nav naudas, gribas darīt to pašu mājās zem plediņa. Mājās ir pasaules karte (noņēmām karti no sienas :( ... bet ir jau google maps) un pārāk daudz lietu, kas kaut kur aizvirza un par kaut ko atgādina. Svešās vietās domas ir daudz mazāk kontrolējamas. Andalūzijas sunī domas ir daļēji kontrolējamas. Tās aizved mani atpakaļ oktobra nogalē, kad ar Santu patiesi šeit ēdām nevis prozas, bet gan pārtikas brokastis, smejoties par iespējams absurdāko nakti pasaulē. Tagad šai vietai tik tiešām ir Andalūzijas garša un Dalī filmas cienīgs sižets. Bezsižets drīzāk. (tikko sapratu, ka man ir bilde ar Dalī pieminekli, forši!)
Kad pirmajā kursā (laikā kad šeit nevienu reizi vēl nebiju) filozofijas/politikas pasniedzēja ieteica noskatīties filmu "Andalūzijas suns", es nekādīgi nevarēju zināt, ka tas kādreiz kaut kā saslēgsies. Kafija liek atcerēties pirmo reizi īstajā Andalūzijā, kad mēs ar Maiju sēdējām Granadas kafejnīcā "Siete gatos" (septiņi kaķi) un prātojām, kā ar salauztu mašīnu lai tiek no turienes prom. Ironiski. Tas notika tikai mazliet vēlāk kā mans telefons pēc pazušanas atradās tieši Andalūzijā. Ironiski, tieši šajā telefonā es rakstu šo tekstu. (un pēc tam esmu nomainījusi vēl divus telefonus, jo man drusku neiet ar tiem telefoniem, bet tas tā) Pēc tam es atceros, kā es devos uz Malagu, lai pierādītu pasaulei, ka nejaušībām ir kaut kāda nozīme. Toreiz es sēdēju naktī pie jūras ar britu pensionāri un atceros, precīzi atceros viņas vārdus: "Tu šeit atgriezīsies, man ir tāda sajūta, ka tu šeit atgriezīsies". Tad es nesaprotu par ko viņa runā, un arī tagad pāragri saprast nav vērts. (un tagad es nenormāli saprotu, ko viņa man teica)
Pēc vēl mazliet vairāk kā mēneša es centos nedomāt par to, ka man ir biļetes uz Andalūziju. Tie jau vairs nav nekādi suņu vai kaķu murgi, tas ir īsts cilvēks. Tas pats "trakais" no tās nakts, tā pati trakā es, un mēs tagad brauksim uz Andalūziju. Pasargdievs, tās britu tantiņas tomēr zina, ko runā.
Tad es pavadīju Andalūzijā vēl vismaz pusotru mēnesi vasaras. Tas bija tāds siltākais un karstākais gada posms. Šos teikumus rakstīt sarkanā krāsā ir ļoti atbilstoši. Suņi, kaķi, bērni, brokastis, vakariņas. Kas tikai nenotika!
Otrajās brokastīs paēsta proza, iedvesmas doza. Andalūzijas domas. Kaudze darbu kā egles skujas duras visās pusēs. Un nav ne jausmas kā tās izrotāt. Ar mākslīgu virteni emociju? Vai paslēpt tās visas kā dāvanas zem eglītes. Tūlīt beigsies gads un šim visam nebūs nozīmes. Un patiesībā nebeigsies nekas un nozīmīgums vienmēr būs lielākais meklējums. Šajā, pagājušajā vai nākamajā. Mēs nozīmi meklēsim vienmēr un visur.
Patiesībā viss šobrīd ir it kā tik nozīmīgs, ka man paliek bail. Man tiešām paliek bail no tās neziņas. Lai nu kā, kad paliks mazliet siltāk, aizbrauksim atkal uz Andalūziju. Nākamgad!
Man ļoti pietrūkst manas Andalūzijas. Tās brokastis, ko ēdām kopā. Kafija, churros, apelsīnu sula...
