Pēc-Epispānijas jeb Epistulārā proza*

* uzzināju, ka pastāv tāds žanrs, ko sauc par Epistulāro prozu (tā es nosaucu savu Epispāniju prozu.. un vispār visu šo blogu). Es rakstu dienasgrāmatu un vēstules sev, un pasaulei. Jā, Tev.

Jau 3 nedēļas es šo ierakstu mētāju savā galvā. Katru reizi es nezinu, kā lai sāk..
Epistulāro prozu sāk ar uzrunu? Datumu?

Klau,

Ir 15.augusts. Es šodien nosalu, tā pa īstam.
Vasarā..  It kā vasarā...
Man sala kāju pirksti un mazliet gribējās uzvilkt cimdus. Kājās Ziemassvētku zeķes. Un ne jau tāpēc, ka Spānija. Šis augusts ir par aukstu arī Latvijai. Sajūta kā rudenī. Bet zaļā. Pārāk zaļā.

Līdzīga sajūta man bija arī 28.janvārī, kad ierados Valensijā. Kā rudenī. Pārāk zaļā. Pat pavasarīgā.

***

Apsēdos Pils laukumā uz soliņa. Tur ir ļoti skaistas puķes, un tāda maza, maģiska taciņa, pa kuru skraida bērni, tūristi un es. Rīga ir ļoti skaista. Ne tikai Rīgas svētkos. Pat lietū. Es sapratu Rīgu un iemīlēju no jauna. Pirmās nedēļas gan es staigāju diezgan skumja, neizpratnē un domāju: "es taču visu te zinu..". Bet viss ir tik zaļš. Nekad viss nav bijis tik zaļš (man).

Pirms aptuveni mēneša es atgriezos mājās. (Pēc gandrīz sešiem mēnešiem) 

Es neesmu uzrakstījusi tās ceturtās un piektās Epispānijas. Arī pagājušajā augustā teicu, ka ir tās 3 labās lietas. Pārējās kaut kur iekšā. Šodien radio teicu: "Pēc trešā mēneša viss ir tāda liela rutīnputra" Dzīve, kad raksti galvā. Un tikai pēc laba laiciņa uz papīra. Kad es uzrakstīju uz papīra, vienā putrā arī viss palika. Vienā epistulārajā prozas putrā. Pēc tam saliku mēnešus. Tā aptuveni. Atkal uzrakstīju par vīriešiem. Stulbi.

***

Šodien es biju radio. No rīta, lai paslēptos no kārtējā lietus, iegāju humpaliņās. Pirmais krekls, ko ieraudzīju.. bija jāņem! Tur bija tāda indo-sejiņa ar radio austiņām. Radio. Es smaidīju. Gan pirms etera, gan eterā, gan pēc. Ar to savu perfekto kreklu! Forši.

***

Pirms kādiem 5 mēnešiem es nopirku "I am a fucking poet" kreklu, kopš tās dienas es tiešām dažreiz arī rakstu. Aizbraucu atkal uz "Aicinājumu", uzrakstīju epistulāro prozu, nemaz nezinot, kas tas ir. Tagad zinu.

***

Pirms gada aizvēru savu blogu, bet neturu muļķīgus solījumus, un nesen, 6.augustā manam blogam palika 6 gadi. Un man šķiet, ka šad tad te kaut kas parādīsies.

***

Pirms gada šajā laikā es arī sēdēju Pils laukumā. Turpat. Pēc 2 dienām tad es aizbraucu uz Spāniju.
***

Spānijā es ieguvu īstos impulsus, atbalstu un iedvesmu, lai atvērtu savu otro blogu.
***

Šodien nopirku jauno Veto, kura tēma ir Kultūršoks. Palasīju, patika, atcerējos. Šodien radio vairākas reizes, stāstot par Spāniju, lietoju vārdu Kultūršoks.

***

Biju šokā šodien, kad bija tik auksti!!!! 13 grādi un reāli sala kājas.

***

Pēc žurnāla nopirkšanas pirmo izlasīju redaktora sleju.

***

Radio runājām par korporācijām.

***

Pēc pāris stundām man uzrakstīja no korporācijas. Piedāvāja uzņemties taisīt žurnālu. Būt kā redaktoram.
***

Pirms 2 nedēļām izlasīju savu pirmo grāmatu krieviski. Tā bija par jaunu sievieti, kas strādāja redakcijā.

***

Gribu uzrakstīt rakstu par Valensiju priekš Veto. Arī uzgleznot kaut kādas tās sajūtas.
***

Tur viens no šī numura rakstiem ir tieši par Spāniju. San Sebastian. Es tur biju tajā Spānijas projektā pagājušajā gadā.

***

Pēdējais projekts, kurā piedalījos, notika Budapeštā. Nupat pāris cilvēkiem, kas tur bija, parādīju Rīgu.

***

Patiesībā es pagājušajā gadā izlasīju epistulāro romānu. Es tikai nezināju, ka to tā sauc.. Ka epistula latīņu valodā nozīmē vēstule.
***

Nesen saņēmu 2 vēstules.
Pēc pāris dienām saņēmu vairākus, skaistus Rīgas kartiņu komplektus. Jā, es ļoti skaidri zinu, kas jādara!
Un, ja es nezinu (un es nezinu), tad viss mēdz kaut kā savilkties kopā. Vai tas ir tas varenais: "Viss notiek tā, kā tam jānotiek??"

***
Man jau sen nav ne jausmas, kas notiek. Kur nu vēl - kāpēc. Bet parasti ir okej.
***

Ar šo visu mazliet pārāk faktisko un neloģisko (bet loģisko) tekstu es gribēju pateikt, ka - sakritības un saskarsmes punkti ir neaprakstāmi fantastiski. Jā, neaprakstāmi. "Sakritības" ir viena no lietam, kas raksturo Spānijas laiku.

Un Apļi.

Par apļiem, kuri aizved tevi tur, kur tu sāki..

Viss iet uz apli un no sevis aizbēgt nav iespējams.

Tāpēc šī dziesma

Pirms 3 nedēļām noskatījos "Breakfast at Tiffanies". Tur bija gandrīz tieši tāds pats citāts. Par to aizbēgšanu/neaizbēgšanu. Es ļoti sapratu. Ja es skatītos šo filmu agrāk, es varētu nesaprast.

"Tu nevari saprast to, ko tu tajā brīdī nevari saprast" savā stāstā "Ceļš" rakstīja Inga Žolude. Es viņu pirmo reizi satiku pagājušajā gadā "Aicinājumā". Pēc tam prozas lasījumos, un uzrakstīju interviju priekš Veto. Interviju publicēju neilgi pirms Spānijas brauciena.
Atbraucot no Spānijas, viņu atkal satiku Aicinājumā.


Vai ir dzīve pēc Spānijas? Dzīve visu laiku ir. Tā ir tā pati. Citāda, bet tā pati. Pa apli.
Tu pats neesi tāds pats, un tāpēc bail. Sapīties sevī.

Vienīgi apnicis tas lietus. Tas gan varētu nestaigāt pa apli. Negaidīt cilvēkus atplestiem, apaļiem lietussargiem. Valensija sastāv no apļiem. Nākamajā aplī es atkal mazliet tur ielekšu un apēdīšu kādu apelsīnu. Nezinu, kāpēc. Bet oranžu.


Ai Ai Ai
Augstākās Izglītības vārdā.
Ļauj man būt brīvai

Būt te, bet braukt citur
Nepārdzīvot par raušanos uz visām pusēm
Nesāpināt sirdi
Un neraudāt lietum līdzi
Ļauj man gleznot to, ko es redzu ar sirdi
Priecāties, jo
Viss kaut kā atkal nostāsies savās vietās
Pa vidu - Spānija, pārdzīvojumi un lietus
Neraudi, tas ir tikai
Zvaigžņu..
Tāds vienmēr ir augustā, apkārt krīt meteori, bet mēs prātojam - uz kuru tad mums pusi?

- Ines(e)