.

.

svētdiena, 2012. gada 22. aprīlis

ilgstošā aklimatizācija


Pirms nedēļas es atbraucu mājās no Itālijas, pirms divām nedēļām es sēdēju pie virtuves galdiņa savās ''Veronas mājās'' un runāju ar tikko sastapto ģimeni. Būtu grūti izstāstīt tos daudzos notikumus,skaistās vietas, emocijas un izjūtas, kuras piedzīvoju tajā nedēļā - bija burvīgi. Un tieši tāpēc mani gaida klade ar ceļojuma aprakstu, kuru es apsolos šeit noteikti ievietot, kad būs laiks. :) Šī nedēļa ir kā pa mākoņiem, laikam esmu pārāk sajūsmā par šo braucienu, nespēju nolaisties uz zemes.. esmu ārprātīgi laimīga, man ir liela pozitīvisma deva no ceļošanas un pozitīvajiem cilvēkiem. Un pavisam noteikti varu piekrist Jura Lorenca vārdiem ''Mēs nekad neatgriežamies tie paši...'' Es vienmēr kaut ko paņemu līdzi, kaut ko saprotu, mainu domas. Kā lai fokusē sevi mācībām? Ir tik daudz, ko es šobrīd labprāt darītu, nesanāk laika, bet es tomēr daru,  tas ir svarīgāk par tiem cipariem, kurus man liek skolā. Daudz svarīgāk! :)

Man pietrūkst Veronas, pieķēros cilvēkiem, vēlreiz pabiju savā sapņu zemē, bija skaisti. Ko nu vairs.. vēl tikai mēnesītis kārtīgi jāsaņemas un tad mani gaida ''ziemeļi'' - vēl viens piedzīvojums. :)

Man trūkst miega, šodien pirmo reizi pa 2 nedēļām gandrīz izgulējos, gandrīz, jo mani tomēr pamodināja telefona zvans desmitos no rīta, prasījās vēl mazliet. Nekas, negulētās stundas ir aizpildītas ar prieku. :) Vēl šonedēļ iemēģināju rīdzinieku nakts izpriecas Vecrīgā.. un varat saukt mani kaut vai par vecu, bet tas viss ir tik šausmīgi muļķīgi. Bija jau smieklīgi, bet es dodu priekšroku cita veida izpriecām, vispār cita veida cilvēkiem, cits, cits, cits...... jā, tā pēdējā laikā ir. Vismaz šis viss tomēr beidzās ar random cilvēku ejot un runājot par ceļošanu, Parīzi un spāņu valodu ar meksikāņu akcentu. Nu bet, jā.  Un man tomēr šķiet bezgala jauki latino klubi pie pludmalēm un skaistas džeza skaņas. Un man tomēr nenormāli gribas uz Čīli. Stulbās iegribas, es tomēr ceru izpildīt visus savus garlaicīgos pienākumus un tad pievērsties iegribām. Es negribu būt kā tas gribulītis no bērnības pasakas. Es vienkārši gribu, lai viss ir skaisti. Bet ir jau arī! :)

sestdiena, 2012. gada 7. aprīlis

Volare

Kā šīs divas nedēļas var vilkties gadu, bet pēdējās 3 dienas aizskriet kā minūte?
Laika izjūta ir no manis novērsusies, es lidoju
Es lidošu, rīt, rīt rītrītrīt

Es laikam nespēju (nu labi, pavisam noteikti nespēju) izteikt vārdos cik ļoti ļoti ļoti esmu laimīga par to, ka rīt dodos uz Itāliju. Pēdējās dienās šī doma man atkal palīdzēja atgūt pozitīvismu un neskatoties uz to, ka dzīve nenormāli lēkā.. es tomēr esmu laimīga, arrividerci pārdzīvojumi, sveiki prieki :)

Man ir vajadzīga eksotika un piedzīvojumi, un pieredze, un viss jaunais, nezināmais, citādais. Es gribu notvert to neaprakstāmo mirkli, vēlreiz stāvot uz Rialto tilta un lūkojoties kā saule atmirdz kanāla ūdenī. Es laikam vienkārši nespēju palikt uz vietas, nu tas man ir vai nu gēnos vai arī... jā, tas laikam šoreiz tiešām būs gēnos.

Es nespēju sakrāmēt mantas. Šķiet, ka esmu aizmirsusi ko paņemt, patiesībā man negribas ņemt līdzi neko. Viss taču ir, es domāju - viss taču ir labi. :)
Papīrs un pildspalva - šie noteikti būs mani kompanjoni.

Uzkurināšu noskaņu (es to kurinu jau otro nedēļu, ha)

Interesanti, ka pēc apmēram gada es vēl joprojām šo zinu no galvas..