17

Svētdiena. Es pamazām sāku iegrimt slinkuma ielenkumā un pavasara valstībā. Es neko negribu darīt, tiešām neko! Man ir nenormāla vēlme bastot visas stundas (izņemot spāņu valodas) un pavadīt laiku kaut kā jaukāk.

Labi, atgriežamies 5dienā - manā dzimšanas dienā. Bija ļoti, ļoti saulaina diena un liels paldies visiem par sveicieniem, viss bija tā kā tam bija jābūt. Ak jā, man palika 17 filozofijas stundā un dienu iesāku ar ķīniešu valodu uz skaļāko austiņās klausoties kaut kādu ķīniešu dziesmu, kura ir galīgi awesome un džinkst ausīs jau 3šo dienu. Nu tad tā. Ievēlējos ļoti daudz vēlēšanās. Es ceru, ka nav nekāda vēlēšanās limita, ja ir, laikam esmu pārsniegusi. :D Vēl man te uz galda stāv puķītes un sajūtas ir noteikti pavisam jaukas.

Izlasīju ''Sarunas ceļā'', baigi labā. Tagad es vēl jo vairāk nevaru atrasties uz vietas. Nekas, mani glābj sajūta, ka vēl tikai 2 nedēļiņas un tad uz Itāliju, ak šausmas, es tik ļoti nevaru sagaidīt! :)

No vakardienas es vairs neizmantoju liftu. Ar ziņu lasīšanu internetā iet tā pagrūtāk, nenormāli garlaicīgi. Pietiek jau ar to, ka tētis vienmēr atsūta visus ar astronomiju un Itāliju saistītos rakstus, ar to arī pietiek. Mēģināju noklausīties kaut kādu Ķīļa videovlogu, pēc 7. ''ēee'' izslēdzu, galīgi garām. Bet es nezinu, man patīk Ķīlis. Labi, kāds sakars. Ja godīgi pēdējā laikā lietas vispār ir galīgi nonsense, tāpēc dariet kaut ko, notiec kaut kas, savādāk es vairs tā nevaru dzīvot. Gribas vienkārši paņemt atvaļinājumu, ha man jau nemaz nav darba, nevaru tādu paņemt. Jā, man vajag darbu vasarai, jā.

JAUKI

Brīvlaiks godam aizvadīts - tāds pavisam jauks. Arī tagad viss šķiet tāds pavisam jauks (izņemot to, ka šodien uzsniga sniegs) Un es pati tāda dikti jauka cenšos būt. :)

Neticami, pēkšņi esmu iemācījusies neiespringt par neko un domāt pozitīvi, nu labi pie tā jau arī ir vainīgs (cik nu vainīgs) pavasaris.. un arī Itālija, protams, Itālija. Vēl nepilnas 3 nedēļas un došos skaistā piedzīvojumā uz romantisko Veronu un iespējams arī uz Venēciju.. tik ļoti ceru, vai tiešām es atgriezīšos Venēcijā, lūdzu, jā! Meitene pie kuras dzīvošos - Francesca, šķiet ļoti jauka, tāda tipiska itāliete, jūtu, ka būs interesanti, nu citādāk jau nemaz nevar būt.

Bet patiesībā ir grūti izteikt manu karsto vēlmi doties uz Austrumiem, nu te pie vainas noteikti Karmas&Reikarnācijas izlasīšana, bildes un tagad arī ''Sarunas ceļā'' iesākšana. Tik savādi ir saskatīt, tik ļoti saskatīt autorā sevi. Nezinu, es ļoooti vēlētos pati kādreiz ko tādu sarakstīt. Noteikti jā. Kādreiz. Noteikti kādreiz. Tikai tagad saprotu, cik ļoti nomāc šī eiropiskā gaisotne, kamēr citur valda pavisam cita pasaule - pēc, kuras patiesībā mēs visi ārkārtīgi alkstam un tiecamies, jo tikai tur var ieraudzīt cilvēku sejās tik patiesu un neviltotu prieku par.... Jā mums noteikti rodas jautājums ''Par ko tad?'' Tur jau tā lielākā problēma, ka mēs uzdodam šo jautājumu, viņi ne. Mēs meklējam iemeslus, viņi ne. Dzīve kā tāda jau ir viens liels iemesls priecāties, diemžēl mēs aizmirstam par to, diemžēl.

Ak jā atlikušas pēdējās 3 dienas manā saldajā vecumā. Vienīgais ko man gribas, ir lai mana dzimšanas diena būtu ļoti saulaina un krāsaina un lai es jūsu sejās redzu to neatvairāmo austrumu cilvēku prieka burvību. Mēs taču varam! Nu varam! Pasmaidīt! :)

VIP - vīrieši, izglītība un pavasaris

Diena sākās neticami labi, bet patiesībā jebkura diena vienmēr sākas labi kaut vai tikai tāpēc, ka tā vienkārši ir sākusies. Aiz loga agrs pavasaris, sniegs ir šausmīgi paklausīgs - es katru vakaru tam saku: ''Kūsti!'' un tas tā arī dara, un vējš ir pats sevi aizpūtis prom, ja tas, protams, vispār ir iespējams. Vienkāršāk sakot, ir skaisti!
Sajutos nedaudz kā ārzemēs, jo man visu laiku gadījās sabiedriskajā transportā apsēsties blakus kādam cilvēkam, kas lasa, dīvaini, un es arī lasu. Būtībā, neviens parasti to nedara šeit, bet, piemēram, Spānijas metro es ar savām primitīvajām matemātikas zināšanām bez problēmām varēju saskaitīt cilvēkus, kuriem nav rokās grāmatas. Tas tik nenormāli traucē, jo mani daudz vairāk interesē, ko lasa tas otrs cilvēks, nevis es! Interesanti, sieviete man blakus atvēra ''Meitenes ar pūķa tetovējumu'' pirmo lappusi, un es iedomājos, ka tās viņai būs diezgan pasmagas 500+ lappuses un lai kā es arī gribētu, es apzinos, ka to grāmatu laikam nekad mūžā nesaņemšos izlasīt, varbūt tikai tad, ja es kādreiz iegrimšu kaut kādā depresijā. Anyways, es esmu šausmīgi pārliecināta, ka viņai tā grāmata nepatiks, nezinu kapēc.

Tātad, būtībā šodien notika kaut kas negaidīti pārsteidzošs - izrādās, ka tomēr ir cilvēks ar ļooti līdzīgu vīriešu gaumi kā man, un vispār ļoti līdzīgu domāšanu. Tad nu sanāca kārtējo reizi noskatīties ''Vēstules Džulietai'' un es sapratu, ka es jau garīgi esmu Veronā. Būtu veltīgi pieminēt, ka es nenormāli gribu aizbraukt ārpus Rīgas. Mani nomāc pilsēta. Gaidu vasaras dienas, kad ar riteni mīšos līdz ezeram. Tad man nenormāli kārojas noraut no koka augli un apēst. Iziet laukā un salasīt ogas vai izdarīt kaut ko citu ļoti ikdienišķu, bet iepriecinošu, ko es šobrīd nevaru izdarīt.
Principā ir brīvlaiks, bet es neesmu atpūtusies, laikam mana atpūta izpaužas darīšanā, jo es nevaru nogulēt visu dienu mājās, man vienkārši nesanāk. Es atpūšos strādājot un darot? Laikam, bet darot to, kas man patīk, protams. Ļoti jauki bija satikt vecās (atļaušos lietot šo vārdu) meitenes no Kalpakiem, pietrūkstat, mīļās. Pietrūkst arī nedaudz mākslas, uz nerviem krītošās kompozīcijas stundas arī mazliet. Sarkasms, mīļie. Man pietrūkst, kā jūs visi runājāt sarkasmā!

Šodien ar mammu diskutējām par izglītības sistēmām un kaut ko tādu. Jāatzīst, ka būtu tīri awesome, ja Ķīļa kungs, kuru mēs, nelieti, nīstam par mūsu svētā vasaras brīvlaika atņemšanas plāniem, realizētu tās plānotās reformas un mēs mācītos tā kā Zviedrijā vai Somijā. Reformas.. stulbs vārds vispār. Nē, tiešām nebūtu slikti, ja mēs nevis mācītos, bet iemācītos mācīties, un nevis iedabūtu sevī kaut kādus faktus, bet mācītos no pieredzes un darītu paši, nevis atkārtotu to, ko dara citi. Tas kas notiek tagad galīgi nekam neder, nu vismaz man neder.
Starp citu, pie Origo ir ļoti skaista bilžu izstāde, īsti neatceros iemeslu, kāpēc es viņu skatījos, laikam nebiju ieslīgusi dzīves rutīnā.. un tā nu es ar kaut kādu aziātu apbrīnojām skaistos Nepālas, Ēģiptes un Tibetas skatus. Bija jauki.Dienu noslēdzu visiem uztaisot saldējumu ar zemenēm, jo kāpēc gan ne? Rīt būs laba diena, citāda jau principā tā nevar būt!

pavasara atradumi

Ne gluži lielā pavasara tīrīšana, jo esmu šoziem bijusi diezgan kārtīga, vai pareizāk būtu teikt - mazāk nekārtīga kā parasti, tomēr tas neliedz man savas istabas plauktos atrast sen aizmirstas un nevienam nevajadzīgas apdriskātas papīra lapas. Hmm, pat neatceros kad, kādā drūmā ziemas vakarā, kad man pieslēdza kabeļtelevīzijas Discovery un citus kanālus - janvāris, februāris.. ?

'' Neprāts. Lekt no klints ar paraplānu. Vēl lielāks neprāts - to neizdarīt. Manā galvā nepārtraukti atkārtojas vārdi: ''Cik skaisti, cik skaisti, cik skaisti...'' Pārāk skaisti... vai var būt pārāk skaisti? Neaptverami..
Ar vieglu klikšķi nospiežu mazo podziņu labajā pults stūrī, un ekrāns paliek melns. Viss. Bija skaisti. Jau pēc īsa mirkļa es uz lapiņas uzrakstu skaistiem, maziem burtiņiem - Brazīlija. Cik neaptverami daudz man ir apkārt, cik daudz ir jāredz, pavisam tālu. No visām šīm domām, no viesiem šiem impulsiem, kurus es tveru no bezgalīgās apkārtnes, man sāk sāpēt galva. Japāņu flautas īpatnējās skaņas, it kā nomierina, bet patiesībā nē. Skaista melodija, tas arī viss. Skaista valsts, nu jā. It kā hipnotizē, gribas ielikt koferī savu Madridē nopirkto kimono. [...] Gribas atbrīvoties no lietām un ļauties izjūtām.
Man nepatīk lietas kā tādas - mantas, priekšmeti, galīgi lieki, tomēr vajadzīgi. [...] Lieta ir vienkārši lieta, to nevar pielīdzināt izjūtām. Principā mums nevajag neko, var vienkārši tāpat vien priecāties par neko..
Domas aiziet kaut kur ārpus robežām. Robežu vispār nav. Starp citu, iedomājieties, ja visa nauda, kas tiek tērēta militāriem ieročiem tiktu ieguldīta Kosmosa izpētei? Ja referenduma vietā mēs labāk visi kopā uzceptu milzīgu šokolādes kūku. (demokrātija, mīļie) Ja mēs biežāk viens otram uzsmaidītu. Ja -25 grādos skolēni ar prieku sēdētu skolas solos?
Ja...... Pēc šī vārda viss apstājas..''

Back to yellow

Es taču teicu, ka neaizmirsīšu par šo vietu, un kaut kur dziļi sevī es biju ārprātīgi pārliecināta, ka šis blogs neaizies nebūtībā, jo te ir pārāk, nu pārāk daudz kas iekšā, un rakstīšana tas ir tāds baigais ieradums, ziniet, ja tu sāc, tad apstāties ir diezgan grūti :)

Mans depresīvais periods ir oficiāli beidzies, sveiks, pavasari! Jūtos kā tikko atvēries sniegpulkstenītis vai tikko pamodies tauriņš, vai, nu jā, es vairs nevaru iedomāties nevienu pietiekami dīvainu salīdzinājumu.. būtībā, man pēdējā laikā ir nepārvarama vēlme ar prieku pateikt ''labrīt'' jebkuram cilvēkam un ar smaidu atbildēt jebkuram naidīgam skatienam. Nu vienkārši ir nenormāli labi, tāpat vien!

Ok, nekas nenotiek tāpat vien. Es redzu apkārt visādas iespējas un es vairs nedomāju tik daudz. Pēdējā laikā es vairāk daru nevis domāju, un kad jau esmu iesākusi darīt.. pēkši parādās jautājums ''bet kādā sakarā es to vispār daru?'' un atbilde atnāk tikai tad, kad viss padarīts.. un jēga ir vienmēr, nezinu, viss notiek tik impulsīvi. Tad vēl tā sajūta, ka tu it kā saņem atpakaļ. Tu dari un tu saņem, kaut kā tā. Tā kā alga par darbu, bet nedaudz savādāk, jo runa šoreiz nav par naudu.

Esmu nedaudz aizrāvusies ar astronomiju, astroloģiju, gleznošanu, tad man vēl ir nepārvarama vēlēšanās ceļot, ko es noteikti arī darīšu.. un tad es atkal sev uzdodu to stulbo jautājumu ''bet kapēc?'' un es nevaru atbildēt ar neko labāku kā ''tāpat vien'', ''jo man patīk'', ''jo es tā gribu''. Nenormāli sāku novērtēt lietas, kas man rada prieku un padara mani laimīgu, tāpat arī lietas, kas padara laimīgus citus. Un ziniet, man gribas lai visi būtu laimīgi un priecīgi, jo ja jūs tādi nebūsiet, es arī tāda nebūšu. Es ļoti iespaidojos no citiem. Man gribas, lai visiem viss būtu labi, un arī es piederu pie tiem visiem. :)