20 mirkļi no 2020

 2020 2020 2020 

Gadiņš, ko droši vien atcerēsimies mēs visi.
Tad nu lūk, mana tradīcija uzrakstīt pēdējā gada dienā turpinās pat divdesmitdivdesmitajā.
Kur gan vēl visas sāpes un laimītes izrakstīt, ja ne blogā, ko izveidoju pirms 10 gadiem? 
Es vēl aizvien ticu, ka šis ir viens no labākajiem dzīves lēmumiem - rakstīt rakstīt un rakstīt. Lai arī kas. Un jo vecāks paliec, jo grūtāk ir izlikties uz papīra, kur nu vēl pasaulei un turpināt domāt, ka Tavas domas ir vērtīgas. Bet tās ir - mēs visi esam vērtīgi. Es ceru, ka vismaz šo šajā gadā mēs esam sapratuši - savu un sev apkārtējo cilvēku vērtību. Mums viens otru un pašiem sevi ir ļoti jāmīl un jāsaudzē.

Ir jāsaudzē sava veselība, un arī mentālā.
Ir jāspēj justies labi arī tagad - mājās - un ar saviem tuvākajiem jābūt atklātiem.
Un pret sevi - visvisvisatklātākajiem, jo šī ir mūsu dzīve tagad un šeit.

Šodien, 31.decembrī, ja Tu šo lasi, es gribu, lai Tu zini - Tu esi ļoti vērtīgs cilvēks un esi pelnījis šodien būt mīlēts kaut vai tikai tāpēc, ka kopā ar mums visiem pārējiem esi izdzīvojis šo mainīgo, nestabilo un dažādo gadu. Pat ja katrs savā pusē un istabā.

 Un šeit es arī sevi izaicinu:

20 dažādas lietas / notikumi / perspektīvas, ko atcerēties un novērtēt šai 2020.gadā

1. Mājas jeb paradīzes stūrītis

Tad nu tā, tagad es sākšu no otra gala. Apsolu, ka šī būs vienīgā instagrammīgā bilde, bet tālāk viss būs kārtīgs reality check. Mēs visi esam daudz laika pavadījuši šogad mājās.. un tad es nodomāju - ja nu mājas būtu paradīzes stūrītis?
Šī gada nogalē es piedzīvoju skaistākos saulrietus no savu māju loga. Tieši šis gads man palīdzēja saprast, cik svarīgi ir, lai mājās ir silti, skaisti un labi. Jo dažreiz tā ir labākā un vienīgā vieta kur būt. Pēdējos 2 mēnešus starp kalniem un jūru, tālāk no pilsētas un cilvēkiem, Covidfrendlī, un kurš to būtu domājis - esmu lauku meitene, un ir ļoti forši. Pārvākties ir grūti, bet dažreiz ļoti nepieciešami.

2. Manas mīļās Latvijas mājas.

Tagad, savos pirmajos Ziemassvētkos ārpus Latvijas, es atceros tās jūlija dienas, kad es ar pēdējo reisu atlidoju uz Latviju. Cik labi, ka tā, un bija iespēja pabūt Latvijā, kad vēl viss šķita pavisam mierīgi. Atpūsties no maskām un pārdzīvojumiem, un vienkārši būt. Man jūs visi pietrūkstat, bet drošība un veselība ir pirmajā vietā. <3 Uz tikšanos Jaunajā gadā! :)

Un tā es piedzīvoju arī pašizolāciju, bet pēc nākamā punkta nr.3 - viss ir nieki!

3. Lokdauns

Foto no manas 25.dzimšanas dienas pēc svinīgās miskastes iznešanas ceremonijas.

Lai kā arī man negribētos šo iekļaut, tomēr ir jāatzīst - nosēdēt 50 dienas mājās visstingrākajā lokdaunā Eiropā ir kaut kas. Vai nervi ir veseli, to mēs vēl redzēsim. Bet, jā - mēs, jauns pāris, pārdzīvojām pandēmijas pirmo vilni. Paldies visiem par to, ka kaut kādā veidā bijāt ar mani šai laikā.

4. Stabilitāte.

Uzrakstīju šo vārdu un pati brīnos. Dīvainā kārtā, šis ir stabilākais gads manā dzīvē patstāvības un karjeras ziņā - respektīvi, mans stabilākais gads ever (salīdzinājumā ar manu iepriekšējo dzīvesveidu). Un kaut kādā ziņā - tā patiesi šogad bija dāvana.

5. Mīlestība

Es nezinu, ko es darītu, ja man daudzas lietas šai gadā būtu jādara vienai. Tāpēc paldies jāsaka tuvākajiem cilvēkiem, kas ir bijuši blakus. Otrā pusīte, ģimene - ir būtiski, ja Jūs esat. Gan tuvumā, gan attālināti.

6. Draugi.

Tālumā, kaut kādos mirkļos pat blakus. Lai arī šai gadā ir manāms draugu, cilvēku un socializēšanās trūkums !!! ļoti !!! ..tomēr - ir licies svarīgāk kā jebkad agrāk novērtēt jau tos draugus, kas ir, un vienkārši runāt, pat ja biežākā frāze ir bijusi: "nu man nekas tāds jauns nav noticis."
"MAN ARĪ!" Hehe, varbūt Tu zini, ko es domāju.

7. LAIKS

(ne tas "laiks", kas Facebook un Instagram, kaut gan arī tur laikam pavadīts vairāk laika...)
Ja pamanījāt, tā kā šogad nebija tik ļoti daudz ko darīt ārpasaulē, atradās laiks visādām lietām, kurām it kā nekad laika nebija. Lai arī laika vienmēr pietrūkst, tomēr ir vērtīgi, ka sanāca to veltīt vairāk iekšējām lietām. Par to nu tad vairāk nākamajos punktos.

8. Pašattīstība un koučings

Self-development, ja mani pazīsti, man ir tuva tēma. Šogad man izdevās iegūt vairāk zināšanu koučingā, psiholoģijā, un es turpinu apgūst šīs zināšanas un prasmes, kas palīdz gan man, gan citiem cilvēkiem dzīvot pilnvērtīgāku dzīvi. Te vēl tāls ceļš ejams, un tomēr, gribēju iečekoties te un pateikt pati sev - TU DAUDZ KO IZDARĪJI UN IEMĀCĪJIES.

Un ceru, ka arī Tu (lasītāj) izmantoji laiku, lai iemācītos ko jaunu vai nodotos kādām mīļām nodarbēm. Ja nē - nav arī par vēlu! Ir tieši īstais laiks sākt un turpināt jebko ko sirds kāro apgūt.

9. Mazliet mākslas

Nu vismaz vairāk kā iepriekšējā gadā! Par laimi, kad bija laiks un palika garlaicīgi, sanāca kaut ko arī radīt. Dažas glezniņas, kaut kādus zīmējumus, kas piepilda ikdienas sienas un padara tās priecīgākas.

10. Mazliet vairāk arī grāmatu

Es neesmu visaktīvākais lasītājs, bet šogad pavisam noteikti man ir izdevies izlasīt vairāk grāmatu kā parasti. Vairāk gan, lai izglītotos. Bet te nu mans lepnums - izlasīju savus 2 pirmos romānus spāņu valodā LĪDZ BEIGĀM un SAPRATU, KO IZLASĪJU. Jā, tas ir svarīgi hehe. Un tā skaisti, kad esi ieslodzījumā, pastaigāt pa Barselonas ielām caur lappusēm. Ak jā - tagad es arī esmu e-grāmatu draugs. Ļoti ērti un forši.

                                                        

11. Ceļošana un lokālā ceļošana

Šis noteikti nav ceļošanas gads, un šķiet, ka cilvēkiem ir vairāk atceltu ceļojumu nekā notikušu. Bet tomēr es novērtēju ļoti ļoti savu pēdējo pre-Covid mini escape Briselē - vēl tagad atceros to brīvības garšu, ko vairs nevar noķert post-covid ceļojumos. Būt ar cilvēkiem un nebaidīties no viņiem.

Un, protams, viesošanās Andorā, Valensijā, Alikantē un tepat Katalonijas apkārtnē, kā arī Latvijā ir skaisti brīvības mirkļi manā sirsniņā. Trūkst jau to piedzīvojumu! Un tomēr - tas liek novērtēt vēl vairāk visu, kas ir izceļots līdz šim. Un galu galā - arī manu pārvākšanos uz Spāniju. Jo bija laiks iepazīt Spāniju arī pirms šī gada, kas to padarīja diezgan citādu.

12. DABA

Un turpinot par ceļošanu, arī tā noteikti bijusi vairāk par un ap dabu. Daba - tā neskartā un drošā vieta, kur būt. Tā noteikti bijusi spēcīga daļa šī gada - vieta, kur patverties, atpūsties, būt un atkal just šo pasauli. Elpot, un elpot, un elpot! Un dzīvot tuvu tik skaistai dabai - tas arī ir iedvesmojoši.

"I'm on the top of the world" sajūtas vienā bildē!

13. Dabiskums

Gribas pieminēt arī šo - šai gadā esmu tikusi atpakaļ gan pie savas dabiskās matu krāsas, gan arī aizmirsusi, kas ir kosmētika un būtībā dzīvojusi tik vienkārši, bez jebkādām krāšņām lietām. Un, jā, es piekrītu, ka dažreiz un bišķīt arī vajag un ir forši sapucēties.. bet tā ir vēl viena brīvība, pieņemt sevi bez visa tā mākslīgā un būt tadai, kāda vienkārši esmu. Es visiem to no sirds novēlu, nonākt pie sajūtas, ka ir labi kā ir bez nekā. Un šogad tas vienkārši notika tik dabiski - mazāk liekā!

happy lockdown selfie

14. Ēdiens

Ehh, nekas nav ne melns, ne balts. Bet ar dažiem kilogramiem klāt ir atklāts arī jauns dzīves sajušanas veids - kulinārija. Tā nu sevi bija jāpalutina un jāizklaidē vairāk, un šķiet šogad sanāca baudīt ēdienu vairāk kā jebkad agrāk, eksperimentēt ar garšām, un pats galvenais - visu tik skaisti noformēt, lai mājās nav nemaz sliktāk kā restorānā! 

15. Jauni ieradumi

Mēs esam atbildīgi par saviem ieradumiem, tomēr dažreiz dzīve piespiež vai palīdz tos mainīt. Tā tas notika ar dabiskumu, vēl man nāk prātā tas, cik maz sabiedriskais transports pēdējā laikā lietots, lai arī agrāk tā bija mana ikdiena. Tā vietā izmantoti citi veidi kā pārvietoties, un viens no maniem šī gada draugiem - xiaomi skrejritenītis, ticiet vai nē - ar šo štelli uz Barselonas Diagonāles ir ļoti jautri. Ar šo kāpt vilcienā - galīgi nav jautri! Tā kā mēs nesen pārdevām šos brīnumus, tad gribējās par to atcerēties.

Un runājot par citiem ieradumiem - aizvien vairāk gribas sākt jaunas ikdienas mazās lietiņas. Tā tika atklāta arī joga, kāds podkāsts, dienasgrāmatas rakstīšana... mazas lietas, kas izmaina ikdienu ilgtermiņā.

16. Kārtošana un estētika

Līdz ar pārvākšanos un būšanu mājās, man šķiet (lai arī es vēl aizvien mēdzu būt diezgan haotiska), es esmu sākusi vairāk kārtot. Mamma ar mani leposies par šo punktu, bet es tiešām visu laiku gribu pārkārtot savu galdu un padarīt visu skaistāku. Sāku interesēties un pievērst uzmanību estētikai.
Gan telpās, gan ārpus tām. 

Sapratu, cik svarīga tāpēc man ir arī daba - jo tā ir tik mainīga un skaista, mākoņi sakārtojas katru dienu citādi. Tāpat arī arhitektūra un māksla man apkārt. Estētika ir daļa manas ikdienas, pavisam noteikti, paldies 2020 par to, ka to sapratu. :)

17. Kultūra - kur tu esi?

Šis noteikti nebija pasākumu gads, un tieši tāpēc es gribēju izcelt savu vienīgo šī gada koncertu pandēmijas laikā. Tas bija citādāks - klaviermūzikas koncerts ārā, ar svecēm apkārt, distancēm starp krēsliem. Un tad bija tā retā reize kad sapucēties. Tas bija tik ļoti īpaši, ka gandrīz šķiet komiski hihi.

Un tomēr, kultūra ir visur, tā ir mums apkārt. Mēs esam kultūra - valodas, kurās mēs runājam un kā mēs izpaužamies, un ko mēs darām un ko mēs šajā pasaulē nododam un radām. Tāda globāla doma šajā klusajā, aizslēgtajā pasaulē...

Teikšu atklāti, šajā mirklī man jau palika grūti izdomāt vēl kaut ko par 2020... un varbūt tieši te arī īstās dziļās domas sākas.. nu kas vēl... kas tad vēl te ir?

18. Kaut kas svarīgāks par mums pašiem

Man šķiet, ka šogad bija īstais brīdis, kad nolikt savu EGO malā. Domāt par to, kā mēs spējam ietekmēt citu dzīves, un kāds spēks ir mums, ja mēs darbojamies lielāka mērķa labā. Es domāju, ka mēs nofeilojām tā kārtīgi ar šo arī... mūsu ego nemitīgi lien ārā, un mums gribas darīt to, ko mums gribas. Bet šis gads bija par kaut ko daudz lielāku... un varbūt mēs to neesam vēl sapratuši. Mēs visi esam daļa no lielāka notikuma, un mums nav ne jausmas... mums šogad nav bijis ne jausmas, kā labāk rīkoties. Nevienam. Mēs visi esam jaunā, pirms tam nebijušā situācijā. Un tomēr mums ir jāpalīdz viens otram, lai cik izolēti mēs būtu, mēs esam viens otram vajadzīgi vairāk kā jebkad agrāk... un neaizmirsti otram nepārmest, bet mēģināt saprast. Jo mēs katrs reaģējam uz krīzi citādi. Un viens no veidiem ir, piemēram, krīzes noliegšana vai izvairīšanās no tās.

19. Happiness

Happiness. Prieks jeb es pati. Prieka radītāja. Esmu pavadījusi vairāk laika ar sevi kā jebkad, un esmu vairāk domājusi, ko man nozīmē Happiness - dzīvesprieks, kuru es mēģinu izprast ik dienu. Paņemiet randiņu paši ar sevi laiku pa laikam - ir traki, bet diezan vērtīgi. Galu galā, mums pašiem ar sevi ir kaut kā jādzīvo.. un ja mēs to gribam novēlēt kādam citam arī - tad nu sevi saprast ir pamatu pamants.

20. Nākotne / nozīme

Boom. Gada vidū es nopirku plānotāju 2020 - 2030, un es domāju savā prātā, cik tas ir nenormāli, un nopirku! Jā, mani vienmēr ir biedējusi ilgtermiņa plānošana. Bet kaut kādā ziņā sāku vairāk domāt par katras dienas nozīmi, un kā tā veido nākotni... un lai arī plāni šogad izjukuši 5 reizes - mums ir jāplāno sevi iekšēji, jādomā, ko vēlamies un kā to realizēt... visu to, kas ir mūsu pašu rokās. Tās ir tādas dīvainais atklāsmes, kuras, kā izbijis rakstnieks, es nezinu, kā ielikt vārdos. Es vienkārši zinu, ka es zinu. 

Bet nozīme - visam ir kaut kāda nozīme. Arī 2020tajam!
Un katram nākamajam. Jo mēs nekad vairs neesam tie paši, mēs visu laiku maināmies un augam - un tie esam tie paši mēs. Ir jāspēj mainīties līdz ar pasauli, lai arī šķiet, ka ir ērtāk palikt savā komforta zonā. Vai šī gada sēdēšana mājās - vai tā Tev bija komforta vai diskomforta zona?

Nekas nav ne melns, ne balts. Ir tikai krāsaini mirkļi un tas ir atkarīgs vien no mums pašiem - kādās krāsās mēs gribam redzēt.

Un tad priekā!
Par visu šo trakumu, kas kādreiz gan jau beigsies...
Un tomēr - varbūt viss tikai sākas?

Ko sāksi Tu? Ko 2020.Tev ir iemācījis, lai turpinātu jaunos divdesmitos mazliet labāk?

Uz tikšanos!

- Inese

Emocijas par "paši zināt ko"

Ir pienākusi TĀ diena, kad esmu nolēmusi uzrakstīt. Uzrakstīt latviski. Savā vecajā labajā blogā, kuru lasa mana nākotnes versija brīžos, kad gribas pārdomāt dzīvi. Un varbūt vēl kāds. Nu tad čau!

Ir 1.augusts un 2020.gads, kas iespējams pagātnē ieies kā gads, ko mēs visi atcerēsimies. Kaut vai tāpēc, ka pārāk daudz esam sēdējuši mājās. Es šobrīd esmu savās Rīgas mājās, un kopš esmu dzirdējusi dažus nepatīkamus komentārus par to, ka es atrodos šeit, gandrīz esmu sākusi pārmest pati sev, par to, ko daru. Un tas nav pareizi, bet apkārtējo spiediens ir tik reāls, ka dažreiz aizmirstam klausīties paši sevī. Jo MĒS zinām savu stāstu vislabāk.

Un šeit runāju tikai es -  par visu to, ko es tiešām jūtu un domāju, un man gribas domāt, ka man no tā paliek labāk.

Es atceros, ka kaut kad februārī lasīju kaut ko līdzīgu - vienas meitenes ierakstu, kura bija 2 mēnešus pavadījusi ieslodzījumā savās mājās Ķīnā, kad tur sākās vīruss, kas nu ir nonācis mums apkārt. Tāda neredzama mikrobu deva, kas izrādās atstāj pēdas ne tikai uz fizisko, bet arī uz emocionālo veselību.

Tad nu tā - kamēr Spānijā ir sācies otrais Covid vilnis, es ar pēdējo vēl neatcelto reisu esmu atlidojusi uz Rīgu un šobrīd pavadu laiku pašizolācijā. Es nebiju šīs nedēļas iedomājusies šādi, bet esmu pateicīga, ka ir sanācis vismaz tā. Pēdējā laikā es esmu pieķērusi sevi vairākas reizes raudot, kad kāds runā par Covid, un sapratusi, cik ļoti šī krīze ir mani ietekmējusi emocionāli. 

Man ir bijis ļoti daudz emociju jau kopš marta sākuma, un es gandrīz nevienam neko par to neesmu teikusi. Tas nebija viegli, un es labprāt pastāstītu vismaz tagad kaut vai mazliet, kā ir dzīvot valstī, kas kļuvis par "European Covid Hub". Es nezinu, kā to uzrakstīt latviski tā, lai izklausās kaut nedaudz "stilīgi". 

Spānija ir viena no dzīvespriecīgākajām valstīm Eiropā. Cilvēki vienmēr ir ārā, smaida, skaļi runā un smejas, viens otram pieskaras - to pat neapzinoties. Te svētki ir kaut kas vairāk par tradīciju - tas ir dzīvesveids. Šeit pulcēšanās ir kaut kas vairāk par tikšanos - tā ir norma. Arī starp cilvēkiem, kurus nepazīsti. Distancēšanās kā šeit ziemeļos - nav kaut kas dabisks tur. Cilvēkiem īpaši nav tāda "personal space", ja apkārt ir citi cilvēki - viss ir tāda kopīga vieta visiem. Īsti nav robežu. Jā, tas dažreiz ir kaitinoši, be tā ir Spānija, kādu es to vienmēr esmu pazinusi.

Kad mums 11.martā paziņoja, ka mums ir jāpaliek mājās, tas bija diezgan nesaprotami. Cilvēki neapzinājās, cik slikta bija situācija tajā laikā, bet tā bija tiešām traģiska - cilvēki mira slimnīcās no ekipējuma trūkuma, ārstiem bija jāizvēlas, kurš dzīvos un kurš nē. Veci cilvēki mira savās istabās. Cilvēki nevarēja aiziet uz tuvinieku bērēm. Lai arī nebiju ar to tieši saskārusies un nezināju, kas notiek laukā, jo mēs bijām iekšā - es jutu, ka ir ļoti bēdīgi. Un tā bija nedēļām ilgi. Un mēs neko labāku kā sēdēt mājās tur nevarējām izdarīt!

Paveicās tiem, kam bija dārzi, terases vai vismaz balkoni. Tas nebija mūsu gadījums. Tad vistrakākais - bērni, kuriem nebija atļauts doties pat uz veikalu. Pastaigas bija aizliegtas. Būtībā varējām iziet ārā tikai, lai nopirktu pārtiku.

Un tā 50 dienas, ko pavadījām mājās, es nebiju izgājusi tālāk par veikalu ap 200/300 m attālumā no mājas, vienu vai divas reizes nedēļā. Un lai arī tā bija vienīgā iespēja iziet ārā - man nepatika iet uz veikalu, jo tas uzdzina skumjas. Veikalā cilvēki no viens otra vairījās. Kā jau minēju, distancēšanās likās kā ļoti mākslīga darbība. Protams, tā bija vajadzīga, bet man šķita, ka viss ir citādi. Parādījās maskas, plastmasas cimdi, dezinfekcijas līdzkļi - tie kļuva par ikdienas aksesuāriem. Miskastes iznešana bija svētki. 

Kontekstam - pavasaris ir mans mīļākais gadalaiks (īpaši Spānijā), un arī dzimšanas diena man ir marta beigās. 

Par laimi es dzīvoju kopā ar savu mīļāko cilvēku, un šis ieslodzījuma periods mūsu attiecības padarīja vēl tuvākas. Tā es vismaz jūtu tagad. Dzirdot par izjukušiem pāriem ieslodzījuma laikā, es par to esmu ļoti pateicīga. Tieši manā dzimšanas dienā sākās 2 mēnešu periods, kurā es nevarēju strādāt. Man nebija ne jausmas, ko darīt 4 sienās... bet es tiku galā pārsteidzoši labi. Es biju ļoti daudz strādājusi ar pašizaugsmi un es zināju - es šo laiku veltīšu psiholoģijas kursam un koučinga praktizēšanai. Tāpat arī lasīju grāmatas. Tas viss mani izglāba, tagad atskatoties atpakaļ. Es arī centos vingrot un atkāju sev jogu un meditāciju pavisam citā līmenī - tas bija mans miers šajā saspringtajā laikā.

Tad vēl bija veidi, kā centāmies sevi iepriecināt - mēs gatavojām garšīgus ēdienus, ēdam patiešām skaisti, taisījām kafijas - tādas kā Starbucks, lai justos kā īpašākās vietās! Mēs spēlējām kārtis, mēs skatījāmies filmas, runājāmies, mēs ļoti daudz viens otru apskāvām. Es nofilmēju 2 video, kurā iedvesmoju sevi un citus, es uzgleznoju dažas gleznas, es sazvanījos ar cilvēkiem, ar kuriem nebiju sen runājusi. Es gandrīz vispār nerakstīju... man bija grūti domāt par to, kas notika tai laikā, to es varu tikai tagad. Tad es dzīvoju vienu dienu uz priekšu. Jo katra nākamā diena nozīmēja būt tuvāk dienai, kad šis periods beigsies. Bet mēs nezinājām, cik ilgi...

Es neatceros aprīli. Es darīju visu to pašu. Pa vidu bija Lieldienas, tās bija mazliet dīvainas, jo parasti tie ir lielākie svētki gada laikā. Mēs centāmies par to nedomāt. Garastāvoklis bija ļoti mainīgs. Dažas dienas es jutos tiešām labi, citas man šķita, ka man nav gaisa, dažreiz es raudāju, un dažreiz es smējos.

Maija sākumā pēc 2 mēnešu pauzes mēs izgājām ārā un sajutāmies kā cilvēki. JĀ - mana lielākā atziņa ir tāda, ka mēs visi esam cilvēki un būt cilvēcīgiem ir svarīgākais, kas mums ir jādara. Cilvēcība ir man svarīga vērtība, un goda vārds - es to pateicu skaļi pati sev tikai tagad. Tas ir vērtīgi.

Mums ir par viens otru jārūpējas, ne jānosoda, Jāuzvedas atbildīgi, bet arī saprotoši. Viegli teikt... grūti saprast un sevi kontrolēt krīzes apstākļos.

Ja cilvēks mani vērtē pēc ziņās dzirdētā, ja cilvēks mani redz kā vīrusu pirms cilvēka - es nevēlos ar tādiem cilvēkiem komunicēt. Es esmu ievērojusi visus noteikumus un rekomendācijas līdz pat šim brīdim. Un es arī uztraucos par šo visu un es arī esmu nobijusies.

Mēs atgriezāmies atpakaļ "jaunajā normālajā" ļoti lēnām. Es vēl joprojām nedomāju, ka esmu tajā atgriezusies. Es eju ārā tikai pastaigās, esmu dažas reizes braukusi ar sabiedrisko transportu un vienmēr visur esmu ar masku vai ievēroju distanci. Esmu satiksui dažus draugus. Neesmu pārliecīnāta, vai man vēl ir draugi Barselonā - katra tikšanās šobrīd ir risks - lai arī es zinu, mani draugi arī visu to laiku bija izolācijā... un tomēr, vai tas ir droši? Arī pārējos draugus, kas man ir šeit Latvijā, es šogad neesmu  redzējusi, tāpēc pašizolācija ir nedaudz sāpīga šajā ziņā. Bet es esmu iemācījusies gaidīt - es jūtu, ka esmu pacietīgāka, lai arī ar to vēl ir daudz jāstrādā.

Sociālā kontakta sāpe man ir dziļa - pēdējo pāris gadu laikā biju ļoti fokusējusies uz darba atrašanu un iejušanos, sevis saprašanu, atteicos no visām savām aktivitātēm un principā no dzīves, kas man bija Rīgā kā tādas. Es novērtēju katru cilvēku kas kaut nedaudz man ir bijis blakus, atbalstījis šai laikā un ar mani runājis un palīdzējis - tas man daudz nozīmē, jo esmu diezgan izmisusi pēc cilvēkiem. Es visbiežāk darbojos kā klausītājs - man patīk saprast citus un klausīties. Bet man ir nepieciešams izpausties, un ne vienmēr tas ir viegli. Īpaši esot 4 sienās bez "īstas" komunikācijas. Paldies internet! un mūsdienu telekomunikāciju iespējām. Bet tas nav tas pats.

Lai nu kā, es vairs nezinu, ko es vēlējos pateikt. Bet es esmu šeit, jo man vajadzēja atpūsties no visa tā, kas tur notika. Un man ir skumji, ka tas notiek atkal. Es zinu, ka tāpat kā Spānija vairs šobrīd nav tāda pati - arī es neesmu tā pati. Notiek ļoti daudz gan ārējo, gan iekšējo pārmaiņu - tās viena otru tomēr ietekmē. Un tāpēc es tās cenšos fiksēt. Savas domas, emocijas, pārliecības un vērtības.

Bet vienīgais, ko es tiešām zinu par sevi ir tas, ka es gribu būt cilvēcīga. Un es tāda būšu. Galu galā - tieši tāpēc es strādāju cilvēku komandā (people team!), un kaut kādā ziņā es zinu, ka tā ir pareizā vieta man. Vismaz šobrīd.

Vēl es skaidri zinu to, ka es gribu pārvākties vietā ar terasi, kur man nekad netrūks gaisa un vietas arī mājās. Ir mazliet skaidrāka vīzija par nākotni. Ir skaidrākas prioritātes. Kaut kādas labas pārmaiņas šis periods tomēr ir ieviesis. Un šī emociju deva, kas uzliesmoja iekšā - es domāju, ka tas ir normāli, ka tāda ir. Mēs neviens neesam dzīvojuši pandēmijā iepriekš.

Es atvainojos visiem, kurus esmu apdraudējusi. Risks ir vienmēr un visur. Cilvēcība - man gribētos ticēt, ka arī tā ir te. Tāpēc paldies tiem, kas man ir uzticējušies, painteresējušies par to, kā ir un redz mani kā cilvēku, kas arī vairāk par visu vēlas lai visi būtu veseli un laimīgi, ieskaitot sevi.

Citi atslēgvārdi - empātija, komunikācija, sapratne, labsirdība - tā nav vakcīna, bet es ticu, ka tā padarīs labāku vismaz šo cilvēcisko plaisu, kas pastāv starp cilvēkiem šajā laikā.

- Ar mīlestību,

Inese

2020: Karantīnas dienasgrāmatas

/foto no 14.marta - pēdējās pastaigas 2020/

Sveiciens šajā skaistajā 30.martā. Dienā, kad ir jāmeklē tik priecīgā, cik vien var. Kamēr iet jau trešā nedēļa mājas ieslodzījuma (ja es šo lasīšu tālā nākotnē tad atslēgvārdi ir Covid19 un Corona), domas mainās ik dienu, tāpēc izdomāju apsēsties un izlikt daļu galvā sastāvējušā, lai tālāk ir nedaudz vieglāk.

Tā ironiski saprotot, ka 2019.gadā es apzinājos savas divas mājas, tad šodien #mājas tiešām varētu būt trendvārds. Mēs visi šodien atceramies, domājam un atrodam, ko varētu darīt mājās.

Tad nu var noderēt viena no šīm lietām - mans senais aizmirstais hobijs "rakstīšana". Nu sēdi un raksti! Kā senos laikos rakstīšanas nometnē (jā, biju tādās, #Aicinājums) izskanēja atziņa "Kamēr viss notiek, jādzīvo dzīve! Un rakstīt varēs tad, kad nu jau nebūs ko darīt". Tagad?? Heeei, es labprāt darītu un turpinātu dzīvi. Tad nu kamēr biju apstājusies rakstīt, tagad varu atkal atsākt, jo viss pārējais ir apstājies. Ironiski.

Nu nē, aizmirst par rakstīšanu nav tik viegli kā aizmirst rakstīt. Rakstām mēs nepārtraukti domās, ja tā varu izteikties. Šoreiz ne par to. Šoreiz mazliet par laiku, kura pēkšņi ir (ne)apskaužami daudz. Ko darīt mājās, ko darīt karantīnā??

Pavasaris man galīgi neasociējas ar to laiku, kad vajadzētu sēdēt mājās. Īpaši jau Spānijā, kad pavasaris mijas ar vasaru. Īpaši jau marta beigās, kad esmu pamodusies un gatava tik doties, kur nu var! Bet nevar. Ir jāsēž mājās, nu ir, un ir jācīnās ar to mentālo ārprātu, kas grib pretoties, tāds naivs - nu es tikai gribu aiziet līdz parkam, un viss. Bet nevar. Un viss.

Pirms nedēļas man bija dzimšanas diena. Vēl ironiskākā kārtā tajā man bija jābūt manā mīļākajā vietā (pēc visām mājām) - Venēcijā. Šķita, ka šogad gribas tieši tur. Uz Venēciju pirms nedēļas es aizlidoju sapņos. Pirms divām dienām biju Portugālē. Tā nu naktīs mani zemapziņa ved ceļojumos. Es šobrīd tieši mācos Freidu un es daļēji saprotu tās viņa tieksmes izskaidrot to, kas mums darās galvās līmenī, ko nevaram tik viegli saprast.

Dzimšanas dienas, Venēcija un marts man vēl vairāk liek domāt par laiku. Kā es to pavadu un vēlos pavadīt. Man tomēr šobrīd ir šis dārgais resurss - laiks - pat ja iespēju ir mazāk. Un vai to ir tiešām mazāk, vai to saka mana prāta robežas? Mājās šodien var iesākt ļoti daudz ko. Ja kāds man teiktu, ka es 2020.gadā mācīšos psiholoģiju es varbūt neticētu. Bet šobrīd es zinu, ka tā NAV karantīnas ietekmēta rīcība. Tā ir karantīnas stimulēta rīcība. Tagad, jo tagad taču ir laiks un nekur tāpat nevar aiziet, lai meklētu visādus iemeslus. Tagad ir laiks darīt visu to, ko mēs atlikām, vienmēr gribējām un vēl joprojām gribam (izņemot to, kur nepieciešamas lidmašīnas biļetes vai lieka pārvietošanās).

Vēl es vakar iedomājos par to, ka šajā vasarā šim blogam būs 10 gadi, tas taču ir vienkārši nereāli. Es to gribēju nonāvēt kaut kad pirms 5 gadiem jau (tad šķita, ka 5 jau ir par daudz), bet šobrīd ir jauki, ka atstāju un dažreiz turpinu rakstīt. Vēl aizvien.

Jā... kāda introspekcija! (psiholoģijas iespaidā) ir iespējama vien tāpēc, ka man ir gandrīz jau 10 gadu vēsture šajās piezīmēs! Nē, es noteikti negribu gremdēties atmiņās, bet šis tomēr ir vērtīgi. Tāda kā evolūcija, izaugsme desmitgades apmērā. No tīņu gadiem līdz pieauguša cilvēka dzīvei. Nu vienkārši nereaļna!


Bet jūs noteikti gribat zināt, kādas tad ir tās sajūtas karantīnā...

Jo vairāk par to domā - jo trakāk. Protams, ka nav patīkami, kad apkārt cilvēki mirst, skaitļi pieaug, Spānija šķiet tik sveša kā nekad, ir dīvaini pat staigāt pa ielu līdz miskastei, jo šķiet, kā šī ir jau cita iela un manas kājas pusceļā apstājas, lai sajustu saules starus. Es nespēju jums paskaidrot, cik ļoti gribētos pie dabas, vienkārši vērot apkārtni, būt tajā, sajust to visu tur ārā. Kustēties, būt kustībā... nezinu, es jau teicu - jo vairāk par to domā, jo trakāk. Ir jāsaglabā skaidrs prāts. Zinot, ka vīruss lido apkārt pat ja to nevar redzēt, tāpēc man nav tur ko darīt, jāiziet līdz miskastei un jāizmet viss tas ārprāts. Tad jāiet atpakaļ mājās un jāatrod kaut kas vērtīgs ko darīt. Vai jāatslēdzas. Un jādomā labākas domas.

Un ir jau skaistas lietas arī. Piemēram, plkst. 20:00, kad visi sāk plaudēt, kaimiņi liek "Resistare" dziesmu un mēs visi esam kopā šajā situācijā. Vakar bija pirmā diena vasaras stundā un bija jau gaišs, līdz ar to pirmo reizi redzēju kaimiņus apkārt, ne tikai dzirdēju. Tas ir jauks brīdis. Starp daudziem citiem maziem mirkļiem - sarunām ar vienīgo un mīļāko cilvēku, kas man ir blakus; pēkšņi daudz biežākam video-sarunām, kas ikdienā izsprūk; īpaši skaisti noformētiem ēdieniem, atgriešanos pie citiem radošiem hobijiem... mēs visi kaut ko sapratīsim, kad šis būs galā. Jau pat tagad.

"Apstāties laiku pa laikam esot vērtīgi". Nezinu, kas to teica, bet šobrīd saku to pati sev. Un lai arī kad - es zinu, ka šis gads būs labs galu galā. Mums tagad ir tikai jāiztur bišķīt...