Pēdējās dienās es bļauju par to, ka viss ir klišejas. Tā sātaniski skaļi: "VISS IR KLIŠEJAS!" Pat uz Auroras solistu, kas pasaka: "Ja viss sākas labi, tad arī visam ir jābeidzas labi.." Klišejas... es dzirdu vien tās. Tagad es sēžu un skatos uz savu visklišejiskāko virsrakstu pasaulē. Good job, Inese. Nē. Good job, ka tu vispār esi saņēmusies rakstīt. Jā, es rakstīšu! Ar vai bez klišejām, bet es rakstīšu!!!
Pirmīt es vēlējos šo visu sadalīt 2 rakstos, bet tomēr saspiedīšu vienā. Jo tas ir viens elpas vilciens.
Par ko?
* Par Studējošo pašpārvalžu forumu KUBS9
* Par literārās jaunrades semināru "Aicinājums"
* Par festivālu LABA DABA un kā mēs vadījām NABAs tiešraidi no tā
Bija baigi kruti! (nu ja tā 3 vārdos, bet Inese nemāk 3 vārdos..)
Nu aiziet!
KUBS
Ir diezgan smieklīgi kādam pateikt - es biju Kubā, jo tad viņš neizpratnē skatās uz tevi (ja vien nav SP cilvēks). Šoreiz tas ir Kubs, nevis Kuba! Lai arī Kuba skan ļoti vilinoši, Kubs ir ne mazāk krāsains un eksotisks.
Raiba publika - visdažādāko augstskolu aktīvāko studentu sugu pārstāvji. Man patīk teikt - tie trakie.
Kuborgi - lieliskākie, ideju piepildītākie organizatori un
el lektori, kas savu pieredzi spēj pasniegt vienkārši un saprotami, vienlaikus aizķerot iekšējos motivācijas muskuļus, kas bezatbildīgi atslābuši vasaras saulē. (
kādā saulē? šī vasara ir faking nevasara, es ļoooti atvainojos, bet tas man tiešām sāp)
Nu nekas. Vasaru nevajag. Kubā vienmēr ir vasara haha.
Bet runājot par nopietnām lietām...
Tieši Kubā man (iespējams, ka ne vienīgajai) bija brīdis, kad kaut kas sabruka. Iekšā, galvā, domās.
Bija mirkļi, kad fiziskai slodzei savienojoties ar psiholoģiskiem mazajiem šokiem, iestājās stāvoklis, kuru nemāku definēt. Kad tu salūsti, apzinies kļūdas un rodas vēlme kļūt par stiprāku cilvēku.
Pārkāpt sev pāri.
Neklausīties apkārtnē.
Būt pašam.
PAŠAM.
Lekcijas bija vērstas uz individualitāti, un līdzās komandas darbam, primārais uzdevums bija sevi saprast. Tas nav vienkārši, un viena foruma laikā atbildēt uz jautājumu
kas es esmu?, uz kuru atbildi var meklēt visu dzīvi, protams, nav iespējams.. un tomēr - tas lika vairāk kā aizdomāties...
Man tas bija vajadzīgs. Pēc pavasara. Pēc taureņiem. Pēc visa, kam nedrīkst ticēt, jo ticēt drīkst tikai sev.
Kamēr vēl neesmu aizrāvusies ar filosofiju, es vēlos pateikt, ka JUMS IZDEVĀS. Ja tas bija tas, ko vēlējāties - radīt manāmi satraucošu iekšējo vētru, kas ļauj atkal visu no jauna izvērtēt. JĀ, JUMS.. paga - MUMS IZDEVĀS LIELISKS FORUMS.
Eh, Risebinatti. Mēs esam, būsim, augsim, klupsim, cīnīsimies un darīsim skaistas lietas. Jā, mēs.
Man vēl joprojām ir grūti teikt tikai ES. Es mācos.
Es.
Es.
Es.
Cik grūti būt pašam un ar sevi sadzīvot, vai jums tā nešķiet? - Paldies
Aicinājums
Pēc vienas ievilktas
elpas, mēģinot nokrāsot dārza istabas sienas (rozā un violetas, protams), es
klusībā prātoju par nākamo piedzīvojumu. Spēka pēc Kuba bija par maz, lai
veiktos ar sienas krāsošanu, bet domu pēc Kuba atkal bija ārprātā daudz,
pietiekami daudz, lai apjuktu.
Proza. Kas ir proza?
Rakstīt? Vai var iemācīt rakstīt? Ko nozīmē rakstīt pareizi? Vai vispār var rakstīt pareizi? Kā var novērtēt
uzrakstīto? Ko nozīmē rakstīt? Aptuveni to es vēlējos uzzināt šajās
piecās dienās. Ko es iegūšu? - tas bija vēl viens jautājums. Uz šiem visiem es tagad arī varu atbildēt.
Izrādās, ka arī tas, ko
es rakstu tagad, ir proza. Proza ir daudz kas vairāk par stāstu un romānu. Mans blogs ir prozu kopums? Ej nu! Bet par
stāstu.. Manas diezgan ko(s)miskās 22 lapas. Dabūju gan kritiku, gan labākus
vārdus, izrādās, ka arī tur ir ļoti daudz klišeju, kuras nebiju pamanījusi. Bet es pamēģināju. Un tā taču viss sākas, vai ne?
Iemācīt rakstīt nevarot. Tā teica Guntis Berelis. Tā
jau man likās. Paldies, vismaz nebūs jāmācās hehe. Nē, jāmācās ir, bet to visu
jādara pašam. Mācās no dzīves. Un par šādu iespēju – satikt vēl arī citas
rakstošās dvēselītes un jau pieredzējušākas kritiskās acis, kas reāli ikdienā raksta – par to vien
var teikt sirsnīgāko paldies! Protams, ka lasījām arī Dostojevski. Bez tā par
rakstnieku nemaz nevarot kļūt. Bet man šķiet, ka var gan. He, šis nu bija
insaids, bet nu.. jā, brīnos, ka tik ļoti pa kaklu nemaz
nedabūju par saviem anglicismiem. Patiesībā es tos lietoju ļoti apzināti, bet nezinu, kāpēc gan..
Eh. Daba, lekcijas par ļoti interesantiem, savdabīgiem tematiem, cilvēki.. Burvīgi! Pat kritika ir pārdzīvota un..lai arī daudz kas, ko es rakstu šķiet ne vien klišejisks, bet pat dažbrīd briesmīgi šausmīgs, es tomēr rakstu. Berelis arīdzan teica, ka jāsāk ir ar sūdu. Lai rakstītu ko labu ir jāuzraksta kāds sūds. Uz lieliem sūdiem rozes zied. Skumīga patiesība.:D
Tad vēl mūžīgā atziņa, ka viss, patiešam viss uz
pasaules ir subjektīvs. Un kā ar to sadzīvot? A vot. Nekā. Jādzīvo. Jāpierod
pie vērtēšanas, kritikas, citu domām. Un jāturpina vervelēt savējās. Jo KKPD –
to es iemācījos Kubā, un ļoti skaisti, tas palīdz!
Ir dažas atziņas un domas, kuras iespējams es turpmāk izmantošu. Bet to vēlak. Viens vārdiņš, kas man dikti aizķēries prātā ir haosmoss, kas ir kontrolēts kosmoss. Pie šī es vēl atgriezīšos.
Aicinājums bija 2. solis
sevis apzināšanai. Jo rakstniecība taču esot viena no visvientulīgākajām padarīšanām. Tā teica Koelju. Tāpat arī rakstīšana esot labs veids kā aizbēgt. Kad to nevar fiziski. Es cenšos to saprast un iemācīties. Ka man jāmāk būt vienai un ķert mirkļa
burvību. Un tomēr apkārtējie cilvēki ir viena brīnumskaista lieta. Jā, paldies
Aicinājumā satiktajiem, es ceru, ka tāpat kā tad pie ugunskura vēlos vakaros,
mēs kādā underground bārā viens otram lasīsim savus darbus! Tas būtu tik jauki kā tās pankūkas ar zapti, kas visai ātri pazuda no galda! Un tas nevarēja
būt Totiņš.
LABA DABA
LABA NABA
Par šo pavisam īsi. Varbūt biju neizpratnē, jo sen neesmu bijusi lielā festivālā, ar teltīm, vairākām skatuvēm, tik daudz piedzērušiem, apkārt klainojošiem cilvēkiem un citiem niekiem, bet šis man bija kas ļoti iepriecinošs. Bija jauki, jau dikti sen gribējās pabūt Labā Dabā, un kaut kā man šķiet, ka šī vieta bija daudz piemērotāka man par Pozitivusu. Harmoniskāk. Nerunāšu daudz par to, ka starp Aicinājumu un Labu Dabu nebija pat elpas vilciena. Tā nu es ar koferi devos uz telšu pilsētiņu, dzirdot sev aiz muguras: "Jūs dodaties uz Spāniju?". He. Spānija. Arī par to vēlāk.
Labai Dabai ir burvīga atmosfēra. Es beidzot paklausījos Oranžās Brīvdienas, Rīgas Modes, Baložu Pilnus pagalmus, Martas Asinis un citas grupas, kuras man būtu vajadzējis dzirdēt jau agrāk. Bet pats galvenais darbiņš - novadīt Radio tiešraidi - izdarīts! Nebija plāna, satura, saprašanas, bet beigu beigās viss noritēja labi, jo vienmēr taču var intervēt nejaušu pandu, kas klīst apkārt. Paldies, meitenes! :)
Tagad viss šķiet tik lieliski. Vilkači, Iļģi ar skaistāko koncerta beigu deju. Brutto, kas norāva jumtu, ja vien man vēl būtu spēki lēkāt, es lēkātu. Satikti cilvēki. Arī Artuss Kaimiņš.
Un miegs, kas nāk, bet neatnāk...
***
Mājas. 5:00 naktī, gulēts normāli nav mūžību. Atkal neguļu. Pēc pāris stundām vairs nezinu, ko darīt mājās. Ir labi un nav. Neko nedaru. Nevaru tā dzīvot. Atkal mainu matu krāsu. Pēc tam domāju, ko es īsti daru.. šis velk uz filosofiju. Šis var pagaidīt...
***
Par tām trīs lietām. Nu, jā, man vēl joprojām šķiet, ka izklausās pārāk klišejiski. Tomēr, ja arī rakstu, tad nerīkojos gan es klišejiski. Vai var rīkoties klišejiski? Es nedomāju, ka kurš katrs brauc uz Kubu, Aicinājumu un tad pa taisno uz Labu Dabu. Tāda ir Inese..
Bet tas, ko es vēlējos sacīt - ir jācenšas darīt labas lietas, katru arvien labāku (still ļoti klišejiski), lai brīžos, kad šķiet, ka viss jūk, brūk, nesanāk un riebjas, būtu vismaz 3 labas lietas, kas liek smaidīt. Tāpat vien. Viena laba lieta arī ir labi, bet 3 jau ir pavisam lieliski! Tieši tāda iemesla dēļ pēc viena apēsta ķirsīša es apēdu vēl divus. Am. .. vienīgi - Kad apstāties?
Ai labi..
- Lai labi!
Vajadzīgs vēl mazliet dabas. Nezinu, vai dabas var pietikt. Zinu vienīgi, ka var pietrūkt.|
Sniedziet mums, lūdzu, mazliet vasaras!
- Inese, kas vēl joporjām nav izpeldējusies jūrā
