ziemeļi

Jau vairāk kā nedēļu, es patiesībā nezinu cik ilgi, es katru rītu izsoļoju ārā -15 grādos. Tā nav sūdzēšanās, tas ir fakts. Ir auksti.. bet, ziniet, nav slikti. Ir noticis tā, ka viss ir labāk un labāk un virzās uz ''pavisam labi''. Dzīve notiek, un vakar vakarā es tik ļoti smaidīju, ka tam, ka šodien ir aukstākā ziemas diena, nav nekādas nozīmes.
Es vēl nesoļoju ārā, bet drīz jau došos vēl mazliet tuvāk ziemeļiem. Tallina. Sen nav būts pie brāļiem igauņiem. Pagājušajā gadā nevienu reizi, bet '12 man sanāca tur pavadīt lielu daļu vasaras. Jā, jāparāda pārdevējām mūsu jaunā naudiņa, kura ir, piedotiet kaimiņi, bet skaistāka nekā jums!
Ir jauki kaut kur atkal doties, kaut vai tikai mazliet.. pa īstam jau jāpaliek..

Bet tas tā. Ziemeļiem tagad ir ļoti liela nozīme. Visam tam aukstumam. Es tam esmu pievērsusies, es varbūt kādreiz paskaidrošu kāpēc.. tagad es vairāk prātoju par to, ka esmu laimīga šeit. Mēs esam. Jo es izdarīju visu pa mazdruskai.. visu, kas man liek pasmaidīt. Un beidzot man vairs nav jādzīvo pagājušajā gadā.. parādi nokārtoti, un skats tiek vērsts uz skaisto četrpadsmito.

Mazliet un daudz aukstuma grāmatu ceļā
Mazliet pagleznots
Mazliet palasīts
Mazliet parakstīts
Mazliet iepriecināts
Mazliet izdevies
Mazliet daudz smaidīts 
To visu mazliet rezultātā sanāk viss un nekas. Baigi jauki. ''Normāli'' mēdz teikt cilvēki, bet tas ir garlaicīgs vārds. Jauki skan labāk.

  

Kur Gauja ietek jūrā, Rīgas līcī, kur tagad sastindzis  it viss

Es dodos ar rozā zābakiem Tallinas sniegos. Patiesībā es nemaz nezinu, vai tur ir sniegs. Es nemaz negribu zināt. Ja būs - būšu priecīga, ja nebūs - jau ierasts. Kad pie mums Rīgā uznigs? Varbūt tad, kad atbraukšu atpakaļ? Tā parasti notiek..
Nu.. lai nu kā - ziemeļi paliek ziemeļi. Te vienmēr ir auksti. Un tikai mēs zinām, ka aukstums var būt silts.

P.S. skatīt: svētdiena, 2013. gada 27. janvāris ''ziemas saule''
tad  saproti, ka patiesībā tā baigi nemainies.... tikai audz

priotalitaritātes

 (ha, par to virsrakstu, man pēdējā laikā ar tiem ir galīgi jocīgi, tāpēc pat necenties izlasīt to vārdu, vēl jo vairāk domāt, ka tas kaut ko vispār nozīmē, nu tie ir tie benozīmjsalikteņi)

Labvakar,

Izlasīju pati iepriekš rakstīto un sapratu, ka nav jau tik traki. Ir pa vecam, un palēnām es tajā visā mēģinu ieiet. Atkal.
Man tikai ir galīgi jocīgs (jā - jocīgs) dvēseles stāvoklis. Velk uz rooozā rozzzzā rōozā, bet pelēkais jaucas pa vidu, ta vēl ir piejaucies baltais (uzsniga! un veikalos beidzot ir baltais akrils, paldies!!!) , ziniet, kopā sanāk tas gaišais veci rozā, kā pa vecam!, kas patiesībā man vienmēr ir licies jauks tonis.
Tomēr šodien es atteicos no rozā bikšu pirkšanas. Ne jau tāpēc, ka rozā, bet tāpēc, ka tās vienkārši ir bikses. Un mamma vispār saka, ka ar tādām rozā ūziņām nedrīksot ziemās staigāt.Veikali arī ir jocīgi - Taivānā viss likās pārāk raibs, bet te - pārāk pelēks. Līdzsvara, kā jau parasti, īsti nav, dzīve ir kā šūpoles, kas svārstās nepārtraukti.. un,kā tajā dziesmā bija teikts - uz augšu ceļ un tūlīt nes uz leju... un sazin vispār kāpēc man kaut kas tāds šobrīd dungo prātā.

Ou, šausmas, patiesībā es kaut kā jau saņemos, vismaz jo vairāk es tā domāju, jo vairāk es tam ticu. Kaut gan ir otrdienas vakars.. un es vairs nevaru. Ignorējot tos četrus žurnālus.. man vienkārši gribas aiziet uz veikalu un nopirkt jauno Geo, jo tur bija Islande un kaut kas par Kepleru..

Diagnoze: nespēj izvērtēt prioritātes.
Jautājums: kas tad pie velna ir prioritātes? Pirmais pasaules karš? Rotācijas ķermeņi? Eksistencionālisms?
Hipotēze: Ja es vismaz kaut ko no tā līdz piektdienai izdarīšu, es sev nopirkšu to sasodīto Geo.

Cik labi, ka vismaz šogad nav jāraksta Zinātniski Pētnieciskais Ārprāts (darbs).



Par tām prioritātēm. Es atceros, ka '11 gada beigās es paliku mazliet depresīva un izdomāju, ka blogs nav vairs vajadzīgs.. un aizgāju atvaļinājumā līdz apmēram martam.
Patiesībā es gan sev, gan citiem dikti saldi meloju, jo pa to laiku es klusītiņām atvēru vēl vienu blogu, kur rakstīt vairāk nevis par, bet ap lietām. Pirms diviem gadiem- rīt.. es rakstīju par tieši prioritātēm.
Ha, te nu pierādās, ka bez rakstīšanas man nesanāk. Īpaši jau šitajos drūmajos mēnešos. Varbūt šeit trūkst pozitīvisma, bet es vismaz nevienam nemeloju. Vairs pat sev ne.

Prioritātes

Ko lai domā, ja horoskopā rakstīts, ka sirds ies galvai pa priekšu? Izvērtēt prioritātes? Darīt to, kas patīk, nevis to, ko vajag? Un ja nu.. nepatīk tas, ko vajag un nevajag to, kas patīk? Zelta vidusceļš? Mazliet no viena, mazliet no otra. Rezultātā, ne šis, ne tas. Pārāk daudz. Es varētu visu dienu mierīgu sirdi gulēt un uzskatīt, ka miegs ir mana lielākā prioritāte, bet neliek mierā apziņa, ka jāizdara šis un vēl tas... un vēl šis tas.

Varbūt, ja es mācētu labāk saplānot un sākt ar noderīgo, būtu vieglāk. Bet vai tā būtu tā ideālā dzīve? Tai zustu jēga. Man patīk tie nelielie izmisuma brīži, kad škiet, ka neko vairs nevari paspēt, tad es pasaku sev ''Tu esi stipra un vienmēr viss ir jāizdara labi!'' Un kaut kā beigās ir. Kaut kā pārsteidzoši labi! Arī pēdējais brīdis ir brīdis, kad var sākt, vēl nav par vēlu. Vēl ir laiks, maz, bet ir.

Stipra veselība, pietiekams miegs, darbs - darīts ar mīlestību, neliela atpūta, prieks, miers, harmonija apkārt, gribasspēks, rakstura kontrole - apmēram tā. (piezīmīte: šogad es lieku klāt mīlestību)

Mana prioritāte ir dzīvot, kā - tā kā es uzskatu par pareizu.   /@DomuLidojums



Ak jā, nobeigumam, es gribētu pateikties latiņam. Jauks un smuks tu biji! Zīmēt man sanāk maz un ļoti maz.. es dikti ilgojos, bet man šķiet, ka man nav vēlreiz jāpiemin vārds priorit.... tāpēc te nu mazs skicēns, kā Eirītis makšķerē Lašuku. Latiņa noriets. Un pie debesīm iedegas 12 spožas zvaigznes, kas spīd gluži kā eiromeitas, es gribēju teikt - tautu meitas - mūsu maciņos.

jocīgi

 nelasi pelēku

Ir jocīgi. Viss. Būt šeit. Darīt kaut ko. Darīt neko. Celties no rītiem, kad ir tumšs. Būt cilvēkos, kas liekas izsmelti. Izjust nepārtrauktus atmiņu uzplūdus, izjust to, kas jau bijis, bet liekas pavisam citādi. Ģērbties pelēki. Pat lietot vārdu ''jocīgi'' vārda ''dīvaini'' vietā. Kaut kas nav lāgā labi, kamēr viss ir pilnīgā kārtībā. Izjust kā stundas aizslīd bezmērķīgi. Nav skaidrs gandrīz nekas. Ir nekā, un ar to arī sevi jāapsveic, vairs nav par ko. Neparko nesaki ne par ko! Vienmēr ir par ko. Vienmēr ir bijis. Vienkāršība ir tas kā vairs nav. Vienkārši uztvert, vienkārši  darīt, vienkārši dzīvot, vienkārši būt un priecāties. Vienkārši priecāties! Tas vienkārši pazūd! Pelēkā ir šī brīža krāsa. Citas vairs nav, ne baltās ārā, ne baltās veikalā. Visas pārējās nobāl.

Es centīšos būt tā pati krāsainā Inese. Es centīšos būt vienkārša. Ir tās divas mīlestības, kuras es mīlu to dabiskās, skaistās un interesantās būtības dēļ. Viena ir cilvēks un otra ir daba. Un tie viens otram līdzās ir gandrīz viss, kas vajadzīgs, lai es smaidītu. Cilvēks ir ģimene, draugs un mīlestība. Un daba ir tā neskartā pasaule, kas sauc pie sevis. Un trešā mīlestība ir noslēpums. Arī tā ir gaužām vienkārša, vienīgi es nezinu, kas tā ir.. tas ir tas viss nezināmais, kas sauc pie sevis. Laikam piedzīvojumi, un tāpēc es tos mīlu, ka nekad nezinu, kā tie izvērtīsies. Tajos var ņemt abas pirmās mīlestības, un tā laikam būtu tā patiesā dzīves laimes atslēga. Tad mēs mēdzam pievienot vēl kādu, un vēl desmit.. ir par daudz, un paliekam nelaimīgi. Nekad mums nepietiek.

Man mājās neizlasīti stāvēja 4 National Geographic žurnāli, kamēr es pati biju tajos ierakstīšanas vērtā piedzīvojumā. Es tagad lasu.. un man pietrūkst pasaules, vienkāršības un dažādības. Es skatos uz cilvēkiem, kā veidojas rases, un es atceros, kā jutos tad. Kad manā sejā - tādā, kāda tā ir, ielūkojās neskaitāmi cilvēki. Viņi skatījās un redzēja citas acis un citus vaibstus, un tā mēs pieņēmām un nepieņēmām. Bet ne jau par to ir runa. Runa ir par to, ka es biju pilnīgi atvērta un pilnīgi dabiska. Bet šeit man šķiet, ka cilvēki slēpjas.. aiz drūmuma, aiz kosmētikas kārtām, šeit cilvēki tēlo, vai pazūd.Vai ir nejauki. Un starp viņiem man bail ir pazust.
Es nebiju domājusi, ka atbraukt no Taivānas būs tas pats, kas nokrist no Kosmosa vai pārbraukt  no dzīves laukos uz pilsētu, bet tā man liekas. It kā es šeit vienmēr būtu bijusi, bet jūtos kā pirmo reizi. Jocīgi.

Patiesībā man jau nav īsti ko teikt. Bet drīz man būs, es nesaprotu, kur palikuši visi mani spēki, bet kaut kas tos izsūc. Cilvēki. Es esmu apkārtējo cilvēku vidējais aritmētiskais. Mīlu tos mirkļus, kad esmu apkārt interesantiem un svarīgiem cilvēkiem. Citādi es esmu viena. Varbūt tā labāk..

Tad nu es vēlos uzrakstīt te kaut ko no žurnāla lappusēm. Skaisti, ka cilvēki ir apņēmušies ko tik pārsteidzošu.

Apstaigāt pasauli. Pametot Ēdeni.
''Staigāšana ir krišana uz priekšu. Katrs solis, ko speram, ir apturēts izrāviens, novērsta sabrukšana, nobremzēta nelaime. (..) Turpmākos septiņus gadus es metīšos pasaulē. (..)

Apavi ir modernās identitātes pazīme. Kā lai vislabāk 21.gs. apjauš indivīda pamatvērtības? Skatieties uz cilvēka kājām - nevis acīs. Pārticīgajos ''globālajos ziemeļos'', kur mode iztop katrai kaprīzei un iedomai, kurpes ziņo par valkātāja ekonomisko stāvokli, stilīgumu, karjeras izvēli, seksuālo pieejamību un pat politiskajiem uzskatiem (koka tupeles pret kovboju zābakiem). Līdz ar to dezorientējoši atrasties vidē, kur cilvēki - miljoniem un miljoniem sieviešu un vīriešu un bērnu - katru rītu velk kājās vienāda stila apavus - lētās, demokrātiskās, daudzfunkcionālās etiopiešu plastmasas sandales. Nabadzība rada pieprasījumu. Nepieciešamība ir vienīgais zīmols. Pieejamas ierobežotā ķīmisko toņu paletē - melnas, sarkanas, brūnas, zaļas, zilas -, pieticīgās, gumijotās kurpes ir vietējā radošuma triumfs. To ražošanas izmaksas ir niecīgas.''

Ar to es gribēju teikt, ka mēs būsim nožēlojami garlaicīgi, ja būsim pelēki. Staigāsim pelēki. Pat, ja mēs būsim ietekmīgi, bagāti.. tajā pašā laikā būsim arī ietekmējami un nopērkami. Krāsai kā tādai nav ne vainas. Tā vienkārši ir sanācis, ka mēs sakām ''pelēkā masa''.

turpinot: Kā tas ir - ar kājām apstaigāt pasauli? Tas nozīmē šādus rītus: atvērt acis un dienu no dienas neredzēt neko citu kā tikai bezgalīgas debesis, blāvu, pārdabisku klaidu, kas pamostoties šķiet izvelkam no ķermeņa, uzrajam augšā un iesūcam sevī. (..) Tas nozīmē mācīties lasīt ainavu ar visu ķermeni un ādu, ne tikai ar acīm - mazā ērkšķu krūmā sajūtot kamielim piemērotu barību, vēja smaržā - tuvojošos putekļus un, protams, zemes pleķītī - dārgo ūdeni - ārkārtīgi spēcīgu limpiskās sistēmas veidotu atmiņu.''

/Pols Salopeks

Es nezinu, kas ar mani notiek. Kaut kas nav labi kamēr viss kārtībā. Un paralēli tam, viss mirkļiem ir tik ļoti skaisti, kā nekad agrāk.

blondīnes dienasgrāmata3

Tāda te gadās laiku pa laiciņam, bet reti. Kad galvā vairāk nekā vajag un pietrūkst vietas prātīgai informācijai.
Smieklīgi. Man no visas sirds nepatika ne pagājušā gada pēdējā diena, ne arī īpaši pirmā. Un nekad tā īsti nav patikusi ne viena, ne otra. Interesantākais brīdis bija, braucot 30 minūtes līdz centram runāt ar ''ziemassvētku vecīti'', es esot viņu pārsteigusi, bet tā jau arī jābūt. Brīnumu laiks.

Sviests. Es nezinu.. es vienkārši neesmu tas cilvēks, kas uzskata, ka jābūt kaut kādam kalendāram apliecinājumam, lai kaut ko sāktu vai beigtu. Tas nav atkarīgs no tā. Bet var, protams, izmantot kā iemeslu, ja baigi gribas.
Pavasarī gan ir kaut kāda atmoda. Vismaz man.

Šogad vēl nav rakstīts.
Bet, ziniet, šogad, man šķiet, ka būs jāraksta daudz. Ne gluži šeit. Bet kaut kur. Slinkums man bija kārtot gan drēbes, gan mantas, gan fotogrāfijas, tāpēc es pieķēros dzejai. ''Ak, jā, es rakstīju. Īpaši jau pavasarī, vasarā un Taivānā.'' Ziemā es zīmēju.
Ir, ziniet kā, apmēram skaidrs, kas tagad notiks, un, pie velna, no janvāra un februāra es parasti neatceros neko, cik tie ļoti ir tādi nekādi! sdfghj
Es centīšos, lai tā nav!
Es nezinu, kā ir sēdēt mājās un arī ne tik ļoti, kā būs sēdēt skolā. Bet uz vietas gan nebūšu, varbūt fiziski, bet diez vai garīgi. Es jau tagad domāju, drīz saņemšos.. un tad būs jādara.

Tagad vēl var atpūsties, jo drīz vairs nevarēs. Nedrīkst arī vairs tik daudz saldumus ēst, jau 3 nedēļas es pārtieku no pasaulē labākā ēdiena. Latviešu. Es guļu ļoooti daudz, jau sen vairs nedrīkst novelt vainu uz stundu pāreju!! Sāksies tumsas vakari, sveču gaismas, miljons tējas un burtu kaudzes. Izskatīsies tā:

Ļoti garšo mandarīni, no piparkūkām gan jau mazliet slikti, bet ēdu tāpat. Tagad ir pat tādas piparkūkas, kurām klāt ir mērcīte.

Nav arī būts veikalā, kur visi cipari palikušies lielāki. Ko tur darīt? Jau sen kā neko vairs nevajag..

Nav grūti pierast pie tādas dzīves, ir grūti aizmirst iepriekšējo. Tos piedzīvojumus...
Jāprāto par jauniem. Vispār var jau apmeklēt sabiedriskas aktivitātes arī šeit. Es nerunāju par Džastu, kur uzsmaida bārmeņiem, lai dabūtu negaršīgus padzērienus, bet kaut ko citu.
Kaut kā jau palēnām jāsaprot, kur iestāties.

Riebjas bikses. Man ir 4 bikses, no kurām es nēsāju varbūt 2, un 16 svārki. Vairāki siltie džemperi un kādas 20 kleitas. ''Domā, kur tu dzīvo, Ines!''

6. janvāris - astronomija, es ierakstīju savā neredzamajā plānotājā (un šeit). Vajag plānotāju? Valterā un Rapā ir ārprātīgi skaisti! Vajag astronomiju! Jauki sen tur nav būts, jāaiziet paskatīties.
Vakar es pabeidzu tās divas rindiņas, kuras vasarā skricelēju.

Vai redzi, cik skaisti mirdz debesīs zvaigznes?
Vai vari mazliet pie tām mani aiznest?
Vai nocelt tās lejā, lai tās kļūtu lielas
Un spožas kā laternas pilsētas ielās.

Vai vari to Mēnesi pastumt mazliet
Saulei priekšā, lai gaišs nepaliek.
Vai izslēgt pavisam, lai neredz neko
Lai pilsētu tumsa aizēno..

Vai mākoņus redzi, kas Debesis aplenc?
Tie pelēki, drūmi kā pazemes akmens.
Vai vari tos izkliedēt un nomest lejā?
Lai pārvēršas tie baltā, sniegotā ceļā.

Vai Debesu plašumu vari tur atstāt?

Un putniem, kas brīvi, tālumā pamāt..
Mēs paņemtu visu, ja zinātu kā.
Šai Visumā nepieder mums it nekā.

***
Starp citu, jūs varat paskaidrot, kāpēc burti izskatās labāk slīprakstā. Uzreiz pat izklausās mazliet nopietnāk un nozīmīgāk lasot, ne?

Heh. Man gribas uz karnevālu un skaisti būtu atkal nokļūt šogad Venēcijā. Es to te tā pieminu, tāpat vien, ja nu pēkšņi dīvaini gadās. Hmm.. varbūt jātaisa tas plakāts, kuru taisīju kaut kad sen atpakaļ? Tagad ir tāda sajūta, ka atkal atbildīgais gads (tāpat kā 9. klasē), bet mazliet vienalga ir šausmas cik ļoti. Tas tikai tāpēc, ka ir naids pret pastāvošo sistēmu, nevienam nekad nav patikuši ierobežojumi, bet citiem - tie, kuri iziet ārpus rāmjiem (pat labā nozīmē). Labā nozīmē pat nepatīk vēl vairāk.

Jo mazāk citiem stāstīsim, jo labāk. Karnevāls notiek visu laiku. Cilvēki maskās, tēlo bez apstājas. Izpatīk un paši neapzinās savus sarkasma apjomus. Bet ir gaumīgs sarkasms. Absolūti rets. Nu tad tā. Es iesoļoju 2014. gada karnevālā, tēlošu Inesi. Aii, nav jau jātēlo. Izrādās kādam tīri labi patiksi, kāds esi. :) Daudziem nē, bet vai tad vajag daudz?? Galvenais, lai viss pa īstam!
Dzīvojam jau pa īstam. Ja gribas kaut ko citu pamēģināt, paspēlējiet datorspēles.

2013., tu biji skaists! Pavērsnienīgs! Hmm.. katrs gads kļūst aizvien interesantāks.. bet tā jau vienmēr būs.. kamēr mēs paši tādi būsim. Lai izdodas katram, ko sirsniņai gribas! :)
Nepazaudējiet sevi, lai arī cik tā OneRepublic dziesmiņa nebūtu lipīga, patiesībā man tā atgādina Taivānu vairāk kā jebko..

Ziema nav ziema. Gribas sniegu nedaudz un daudz.