vienkārši sarežģītas jeb sarežģīti vienkāršas pārdomas

Tas, kas dažbrīd notiek galvā, ir traki. Bet nekas, šeit drīkst - manā teritorijā, kuru diendienā apskata aizdomīgi liels skaits Nīderlandiešu. Kāpēc? Es tiešām nezinu.

Protams, kādā brīdī viss apnīk, bet nekas parasti neapstājas līdz mirklim, kad tu pats apstājies. Jāiet kaut kur uz priekšu, neviens īsti nezina, kas tur ir, bet dodas. Kāds nobīstas, kāds apstājas, kāds sāk iet atpakaļ vai nokrīt, kāds skrien nezināmā virzienā, bet tu.. tu vienkārši ej uz priekšu. Tā vienkārši ...kā saka vīrieši. Sievietēm patīk pa ceļam iegriezties kaut kādos līkumos, sanāk galīgi saputroties, pa vidu kaut kur iestājas histērija.. tad ... bruģis, kuru ar papēžiem nevar tik viegli izstaigāt. Tas jau tā intuitīvi - visu izpētīt, atklāt, tā sasodītā ziņkārība un lieliskā zinātkāre. Paši jau esam padarījuši vienkāršo sarežģītu. Pat ķīnieši, vienkāršojot savus hieroglifus, padarīja visu vēl sarežģītāku.

Vieglāk ir vienkārši paskatīties no augšas, no augstākās kalna virsotnes, bet tik augstu ir grūti uzkāpt un nemaz nevajag - ko tad tur vienam pašam darīt. Vai arī kā putnam pārlidot visam pāri un paraudzīties plašāk, bet mēs nemākam lidot un tieši no tā, ko mēs nemākam un nesaprotam, ir visvairāk bail.

 Bet galvenais ir nepazust plūsmā. Pat vārds mainstream ir palicis pārāk mainstream. Paredzami, cilvēki ir pārāk paredzami, lielākā daļa. Kaut kad vienkārši pajautā sev - vai es gadījumā nedaru tā, jo tā dara visi? Ir lietas, kurām nevajag skriet pakaļ. Vienīgais, kam es skrienu pakaļ ir sabiedriskais transports. Viss.

Dzīve ir raksturs. Tāpēc jau tā ir tik lieliska. Mēs arī esam lieliski, ja mums ir raksturs. Būt pašam ir tas, kas ir jādara. Atrast sevi pareizi. Un neviens taču nevar aizliegt tev domāt tā, kā tu domā. Tas ir tas pats, kas aizliegt domāt vispār. Tu piederi sev. Un citiem.. tikai tad, ja tu to atļauj.  Ja tu piederi kādam tāds, kāds tu esi, ir ļoti jauki. Nevajag neko mainīt, jo ir labi tāpat. Jo ir viegli. Un vienkārši. Vienkārši!

Dublis nr2

Jāraksta vēlreiz, jo ir bijis pārāk daudz negāciju, bet tagad, lai arī viņas vēl joprojām kaut kur tepat ir, es vismaz esmu izdomājusi, ko darīt lietas labā.

Ir tie brīži, kad tu pats īsti nesaproti, kāpēc un kas notiek, skumsti, dusmojies uz visiem, bet tiešām nesaproti, kas par vainu. Pazūd dzīvesprieks, tātad - iestājas nogurums, bet patiesībā iekšā ir ārprātīgi daudz enerģijas, kas iziet ārā kā agresija. Es pie visa vainoju to meteorītu, kas nupat nokritis...  varētu aizdegties, nokrist un ievainot daudz cilvēkus, un sabojāt viņu dzīves. Nē, nevar gan!  Piedodiet, vienmēr cieš tie, kurus tu visvairāk mīli, un tad ir dusmas uz sevi, jo mīļos vajag mīlēt, nevis apbižot. Stulbie mazo meiteņu principi. Vispār principi ir stulbi. Cilvēkiem sāp, lietām nē.
Es situ kājas pret zemi, kā mazs bērns. Arī viņiem šķiet, ka tas palīdz.

Tāpēc es nekādā gadījumā nedrīkstu zaudēt savu dzīvesprieku, jo tas ir tas, ko es sevī ļoti mīlu un tas, ko citi manī parasti pamana - priecāties par dzīvi. Smaidīt par sīkumiem. Kad tas pazūd, parasti gada drūmajos mēnešos, es varu apgalvot, ka es vairs nedzīvoju.. bet man taču patīk dzīvot..

Pie vainas rutīna, bet kamēr viņas vēl pēdējās dienas nav, jānododas sirdslietiņām un vienkārši jādara, jo slinkojot, liekuļojot un vārtoties pa gultu, es nekad neesmu jutusies atpūtusies, un daži cilvēki to nekad nesaprot. Gluži kā kaut kādu muļķīgu zpd rakstot, es varētu izvirzīt sev uzdevumus. Vai arī nē.

Uztaisīt astronomijai plakātu, palasīt zinātnisko fantastiku, satikt māsu no Norvēģijas, uzgleznot kaut ko..
un, starp citu... Pirms gada.. jā, pagājušā gada februāra sākumā es sāku gleznot. Drīzāk atsāku. Vai arī - sāku to darīt pati -  prieka pēc. Paldies, Kalpaki!! Tagad es novērtēju, lai arī tad ne vienmēr bija tik viegli, un dažus darbus tiešām gribējās iemest ugunskurā.

Vēl man ir kaut kur jāizmet tā nezināmās izcelsmes enerģija, jāuztaisa kāds meksikāņu ēdiens, jābeidz tik daudz domāt.. patiesībā man dikti gribas peldēties.. tā kā tad - oktobra vidū Bonagias vientuļo akmeņu pludmalē. Ehh tik vien, un vēl vairāk.
Un visbeidzot - man jābeidz rakstīt par sevi, jo to es daru tikai tad, kad kaut kas nav labi. Un tas šķiet pavisam egoistiski, vēl pie tam - Blūma taču teica, ka man jāraksta stāsti. Un kamēr es esmu uz vietas, tad tieši stāsti varētu būt tas, kas varētu uzrakstīties.
Gudri dzīvesstāsti un pārdomas rodas no pieredzes, ceļojumiem un jauniem iespaidiem, bet fantāzija sāk darboties no to trūkuma. Tagad??

Gaidu nejaušības un pārsteigumus. Ir jābeidz darīt muļķības. Ir jābeidz kārtējo gadu  uz Eirovīziju sūtīt  sviestu. Eiropa mūs nesaprot, mēs paši sevi tā īsti laikam nesaprotam
.
Jāpaceļ taču beidzot tās rokas, nu tā kā tajā glezniņā pāris rindkopas uz augšu.

pietura

Pamostoties no rīta, es kaut kādās naivās cerībās paskatos, vai gadījumā ārā nav pavasaris? Kur saule?? Vai es gadījumā neesmu aizmigusi uz kādu mēnesi, jo tā patiešām šķiet... Es it kā visu šo laiku esmu teikusi, ka viss ir bijis labi, un vakar es vienkārši iekritu gultā un aizmigu, jo tas bija vienīgais, ko es pilnvērtīgi varētu darīt - gulēt un neko.

Kas pie velna? Tāda sajūta it kā būtu ārprātīgākās paģiras vai arī.. tāda sajūta kā pamosties tukša lauka vidū. Patiesībā mazliet gribētos pamosties kaut kur citur.
Ir beidzies bezjēdzīgais zpd laiks, ārā vairs nav tik auksti, kaut kāda skola, visi slimo, visi kaut kur pazūd prom laiku pa laikam.. un tāda sajūta it kā es būtu izkāpusi  nepareizajā pieturā.. un negribas neko - ne kāpt jaunā autobusā, ne gaidīt, nav jēgas pat iet ar kājām, ja nav zināms virziens. Brīvības sajūta, kas ierobežo ... ja tā var teikt. Stulbi sapņi naktīs. Es pat nevaru izlasīt vairāk kā 3 grāmatas lapas, jo koncentrēšanās spēja ir kaut kur aizkavējusies.

Ak jā, vakar bija mīlestības diena, labāk tā - draudzības diena, kā teica Alisīte. Bērniem ir lieliskas idejas, viņi neko nesaprot, tāpēc nebaidās no savām domām. Viegli būt mazai meitenei. Tad jau izskatās, ka man visa dzīve bijusi viegla.
Kas tur tālāk?
Migla, nevar neko redzēt. Kādi 4 vārdi ar LIELO burtu, no kuriem vismaz vienā, domājam divās, atklāti - visās, šoferim ir jāpietur.