Italia. 12.04.12.

Day 5 / Verona, good bye party

Brīva diena, brīva diena Veronā. Bija doma, ka atkal dosimies visi kopā pa pilsētu, bet, tā kā viss jau +/- apskatīts (Verona nemaz nav tik liela kā likās!) un katram savas intereses, nolēmām paši izbaudīt pilsētu kā nu katrs grib, jo pārējiem šī ir pēdējā diena.Itāļiem šī doma laikam nepatika, jo tas nozīmēja, ka viņiem jādodas uz skolu.. un vispār viņiem ir ļoti liela nepatika pret došanos uz skolu. Tā nu gadījies, ka man sanāks palikt par 2 dienām ilgāk, esmu laimīga, bet tas, protams, ir tā stulbā biļešu stāsta dēļ.  Cēlāmies kopā ar viņiem, ļoooti agri un pilnīgi miegaini devāmies uz centru. Izvēle katra paša ziņā. Pārsvarā šopings, man ceļojot šopings šķiet diezgan muļķīgs, varbūt tikai tad, kad pilnīgi nav ko darīt. Veikali, veikali, principā jau tas pats kas pie mums.

No rīta vēl viss bija ciet. Maldījāmies pa ieliņām, sala rokas (šodien no Francescas dabūju arī botas) :D Kāds brīnums, aizmirsu paņemt cimdus!
Es varētu mūžīgi raudzīties uz tiem balkoniņiem! Centrā atradām māju, kurā it kā piederot dzīvoklis Leonardo di Caprio. Baigais abloms mums bija, kad no viņa loga viņš mums nepamāja. :(

Linda nopirka kārotos suvenīrus, es nopirku jaunu maku, jo tieši pirms brauciena saplīsa vecais, visādus niekus.. veikali vienkārši pazūd, apkārt ir pārāk skaisti. Tā kā mums bija pārāk auksti, tad izdomājām, ka vajag ieiet kādā kafejnīcā un nobaudīt kārtīgu Itālijas kafiju. Espresso biju jau pagaršojusi pie Francescas un knapi izdzēru, tāpēc kas mierīgāks.

Tad nu es sapratu, ka es izskatos pēc konkrētākā tūrista ar Itālijas kreklu un uzmauktu visu iespējamo ko vien var uzvilkt, saulesbrillēm arī, protams. Bet man vismaz bija silti. Un tad... tad tas beidzot notika.. tas ko mēs gaidījām visu šo laiku - saulīte un siltums! Beidzot!

Ja astoņos no rīta Veronā vispār nav neviena cilvēka, tad pa dienu reāli te jau bija nenormālākā burzma.

Principā.. aukstums arī bija vienīgais, kas mums šoreiz neļāva nopirkt gelato. Šoreiz pārbaudītas vērtības - pistāciju! Apsēdāmies uz soliņa pie burvīgās Arēnas un jutāmies kā paradīzē. Un tad... un tad mums aizgāja ciet. Jā, laikam piektā diena Itālijā un pārlaime dara savu. Sākām apspriest cilvēkus un priecāties par lielisko faktu esot ārzemēs - neviens nesaprot, ko tu saki. Ašie joki par itāļiem, satikām daudz itāļu gingerino un itālieti, kas izskatās pēc mūsu skolotājas. Un tad.. vissmieklīgākais tā brīža mirklis, kad es tā vēsi pateicu:
''Baigi forši būtu, ja mums te būtu kādi pazīstamie!''
Un kā nu ne.. tieši tajā brīdī mums garām ar riteni pabrauca Viktors. Viktors no vakardienas boulinga! Vienkārši kāda iespēja?? Tā nu mēs principā norēcām atlikušo laiku un devāmies satikt itāļus no skolas.

Devāmies pusdienot pie Ilarias un pa ceļam norēcāmies par pilnīgi neko, ārprāts, šķiet, ka viņas domāja, ka mums kaut kas noteikti nav kārtībā. ieraudzījām ķirzaku, gribējām parādīt, bet kā tad angliski vispār ir ķirzaka?? Tāpēc mēs pateicām snake with legs un tas jau atkal bija iemesls smieties. Pa ceļam apbrīnojām visādus kokus, kas viņiem liekas pilnīgi ierasti.Ja pie mums apkārt augtu tādas lietiņas...

Pusdienas bija burvīgas, un es vairs vispār nespēju šim visam ēdiena daudzumam atrast vietu. Ēdām spageti ar bekonu un olu, salami ar itāļu maizi un salātiem, desertā - zemenes ar pistāciju saldējumu. Nomm, varēšu mājās neēst nedēļu. Vispār jau sāk gribēties kartupeļus...

Tad vēl viens mazais dzīves prieciņš, kad vari uzvilkt laiviņas, jo ārā beidzot ir silti. :) Francescas brālis aizveda mūs līdz centram, kur viņas mums nopirka dāvaniņu - krāsainas pastas bantītes. Dikti mīlīgas, mums un Mārītei, es jau jūtu, ka Alisīte būs sajūsmā. Pa ceļam man parādīja arī restorānu, kurā strādā Francescas brālis. Kamēr es fotografēju, man uzbrauca ritenis, tāpēc šī bilde ir vienkārši ielikšanas vērta.

Satikām visus pārējos upes krastā, safočējām dikti jaukas bildītes pie Veronas Castelvecchio tilta un pasauļojāmies. :)

Devāmies uz good bye ballīti picērijā. Man tās vēl nebūs atvadas, nu daļējas atvadas. Picērija atradās baznīcā, un tas man likās ļoti dīvaini. Ēdienkartē bija kādas miljons picas un viss bija tikai itāļu valodā. Paņēmu kaut kādu, ja godīgi man bija vienalga, ēdiens vienkārši ar mani vairs negribēja draudzēties, tāpēc es nemaz neapēdu, jo es tiešām vairāk nevarēju. :D Pirmo reizi redzēju picu ar frī kartupeļiem, otro reizi pa šīm dienām vispār redzēju kartupeļus kā tādus.

Sākām mācīt itālietēm frāzes latviešu valodā. Nosmējāmies! Viņām ir dikti grūti to visu izrunāt. Vēlāk varējām vērot kā viņas bļaustās: ''Es gribu gulēt, es esmu nogurusi, es eju mājās!'' Tad kad aizgāja skolotāji, protams, sākās bad words time. Es neatceros, kad pēdējo reizi es būtu par ko tādu smējusies, bet arī tā ir ārzemju klasika. Tas bija tik smieklīgi!

Atvadījāmies, baigi dīvaini, ka nebraukšu rīt ar visiem uz lidostu, citi man saka, ka man ir paveicies, nu tā jau arī ir! :) Sāku domāt, ka, lai arī ne pēdējā, bet tomēr pēdējās dienas šīs nu ir.. esmu pie visa tik reāli pieradusi. Protams, gribas satikt visus savējos, bet šeit ir dikti jauki. Heh, nākamās divas dienas es dodos ar Francescu uz skolu, būs jautri!