Rudens kā vasaraKalendārs un tumsa tomēr čukst priekšā, ka ir rudens
Ir gan smiekli, gan asaras
Bet visvairāk tomēr ir izmisuma un mīlestības.
Es esmu savās jaunajās mājās.
Jau sešus mēnešus es nodarbojos ar Balansa veidošanu Barselonā. Pilsētā, kas drīzāk ir haotiska.. un tomēr harmoniska. Es kā netipisks ne-vietējais dzīvoju ārpus Barselonas, un nelielajā piepilsētā mieru atrast nav grūti. Tāpat kā slinkumu doties uz vienu no pievilcīgākajām Eiropas pilsētām.
Iekšējais miers negrib piekrist pūlim. Barcelona is the hot chick! - cilvēki runā. Un tāpat kā katrai seksīgākajai meičai, tai pienākas liela kretīnu uzmanība, jo pilsēta cīnās ar daudzām problēmām - pārapdzīvotību, noziedzību, tūrismu augstākajā pakāpē. Tā rezultātā - noguruši Katalāņi, kas visticamāk, tāpat kā es, nemaz nevar atļauties dzīvot Barselonā.
Bet ziniet, kas man, izņemot silto klimatu, te patīk?
Brīvība. Es jūtu, ka man ir brīvība. Pat ja ikdienā ap astoņām stundām pavadu meklējot radošus veidus, kā cilvēkus piesaistīt 3D printēšanas platformai. Tā tomēr šoreiz ir mana izvēle. Jau vairāk kā sešus mēnešus es esmu brīva no universitātes, aukstuma, ierastajām mājām un citām lietām, kas man bija nedaudz (vai ļoti) apnikušas. Un atvadījos arī no tā, kas patiesībā man diezgan ļoti pietrūkst. Draugi, ģimene, sapratne. Man ir daudz mazāk mantu, bet palēnām parādās sajūta, ka paliek skaidrāks, kā vajadzētu dzīvot (man pašai, ne cilvēkiem vispār). Mums katram ir jāiziet cauri savai unikālajai pieredzei un mēs nevaram prasīt, ka citi mūs pilnībā saprot. Mēs tikai varam cerēt uz atbalstu no saviem tuvākajiem. Un tā ir tā patiesākā dāvana. Ka tev ļauj būt brīvam savā veidā.
Man ir brīvība atkal visu mainīt, mēģināt vēlreiz, mēģināt vairāk vai nedarīt neko. Es varu darīt, ko es uzskatu par pareizu. Es varu kļūdīties. Tas ir fantastiski un tomēr baisi. Neviens neko tev vairs nesaka priekšā. Šis ir tavs ceļš.
Es katram novēlu nonākt šādā punktā, lai kur jūs arī būtu. Noteikti nav obligāti jābrauc uz Barselonu. Bet es novēlu izdarīt kaut ko tādu, kas pašam šķiet mazliet traki, un tādā veidā nonākt tuvāk pašam sev. Atļaušos piebilst, ka nav ne viegli, ne arī nenormāli jautri. Bet ir ļoti patiesi. Ir tā kā dzīvē!
Es nezinu "pareizo" ceļu, bet es zinu, ka to ir brīnumdaudz - daži ved uz Romu, daži uz Barselonu, daži uz Rīgu un daži uz Roterdamu... un daži ceļi ir vienkārši tepat - iemītā blakustaciņā, kur vispār neviens nekad nav gājis. Tur var gadīties, ka aug visgaršīgākās zemenes, un tieši tur ir labi. Un nekur citur. Vai arī daudz kur citur ir labi, un tad var izvēlēties. Ceļi krustojas un tie dažreiz iet atpakaļ un tad ar līkumu atkal citā virzienā.
Un kas tur slikts?
Mēs turpinām iet. Viss ir iespējams.
Vienu dienu mēs pārgājām pāri tam kalnam virs Barselonas. Kurš gan būtu domājis, ka tā var vienkārši tam pāriet pāri. Vai kāds tā dara? Kur sākas un beidzas robežas, ja ne mūsu prātos?
