Redzi?

  
Un vai tu redzētu tad, ko es redzu tagad? 

 

Skatiens. Nekas nevar izteikt vairāk kā skatiens. Kad skatās pret gaismu, var otra cilvēka zīlītēs ieraudzīt savu atspīdumu. Ieraudzīju sevi bērna acīs. Tad sapratu kā bērns skatās uz mani. Vienkārši, ar to dzidro apbrīnas un prieka pilno skatienu, un ne jau tāpēc, ka viņš neko vēl nesaprot, bet tāpēc, ka neko nesarežģī un nenosoda. Vienkārši skatās un smaida, jo tur, pretī, taču ir kaut kāda dzīva dvēsele, kaut kas gaišs. Redzi gaismu? Tās milzīgās acis. Nu ne velti acis ir tās, kas jau pašā sākumā ir tādas kādas ir, kamēr tu audz, acis paliek vienmēr tās pašas. Mēs vienmēr redzam to pašu, bet skatāmies dažādi.Un kādā brīdī viss satumst. Kaut kad vienkārši apnīk tas, ko mēs redzam. Nu ko var skatīties? Viss skaistais jau vairs nav tik skaists, ja uz to skatās katru dienu.

Un tad kaut kas notiek. Mēs laikam izaugam vai kas tamlīdzīgs? Sākam redzēt kaut kādas problēmas, kuras rodam sev principā paši. Tad arī izveidojas tā pelēkā masa, kura neredz. Mēs to redzam katru dienu.. ar sadrūmušajām sejiņām, nolaistu galvu, skatienu ''nenāc man klāt'', bezgalīgajiem pārmetumiem, nulle idejām un vienu vienīgu viedokli, visiem pilnīgi vienādu, jo kāds esot tā pateicis, un tā tagad ir forši. ''Un tagad visi darīsim tā, jo tā būs vieglāk. Vieglāk ir vispār nedarīt, nu tad nedarīsim.''

Un kamēr citi pārklājas ar ikdienas pelējumu un putekļu kārtu, atver acis, paņem krāsas un uzglezno kaut ko. Vienalga ko, bet savā mīļākajā krāsā. Tikai ne pelēkā. Kā ar burbuļu pūšamo bērnībā, aizpūt savas dzīves skumjas. Lai visi redz. Paskaties kā tās lido, un tu lidosi pats. Ja tavā skatienā vēl ir kaut mazākā dzirkstele, tad paskaties, pasmaidi kaut vai ar acīm. Vispār nevar nemīlēt bērnus. Tie jau esam tie paši mēs, tikai pirms daudziem gadiem, kad viss likās tik svešs, bet pašsaprotams. Kad visi pagalma iedzīvotāji bija mūsu draugi, un jebkuram pretimnākošajam gribējās pateikt čau. Kad gribējās smieties par visstulbākajām lietām pasaulē, kad vispār gribējās visu laiku smieties, jo priecāties ir vispār labākais, ko mēs varam darīt. Kad jebkuru problēmu atrisināja konfekte un kad neslēpām pilnīgi nekādas emocijas, ja gribējās raudāt, mēs raudājām. Kliedzām, jo zinājām, ko gribam.

Nu ne jau mēs slikti redzam. Mēs vienkārši ne tur skatāmies.

''This life is so compicated until we see it through the eyes of a child''