Bet, ja nebūtu svētdienu, tad sestdienas nebūtu manas mīļākās dienas.
Šī ir labākā svētdiena. Laba sajūta, lai arī brīvdienas paskrējušas vēl ātrāk nekā parasti.. un no ķīniešu valodas toņu izrunāšanas man jau sāp kakls.. tādējādi es patērēju vairāk ūdens nekā jebkad.. °
Aziāti patērē daudz pilnīgi visa. Viņu ir daudz..
Mans mazais uzdevums. 3 dienas zhongwen nonstop, Rīgas tilti.. tagad ķīniešu tilts. Patīk tilti.
Vismaz visa diena svaigā gaisā un saules staros, ir skaista sajūta.
Skaista, jo gredzens pirkstā, žetonieks skaisti, tiešām skaisti aizvadīts. Visiem un pašiem prieks! Laikam bija vērti tie visi agrie rīti un vēlie vakari. Tā jau vienmēr šķiet - pēc tam. Lūdzu, lūdzu, lai es tā teiktu arī trešdienas vakarā!
Vispār jūtos kā mazajās klasēs, kā mācoties no galvas gaaaaru dzejoli, tikai ar neizprotamām skaņām. Un ko es daru? Nāksies atcerēties arī kā dziedāt... bet... galva jau tā vairs nefunkcionē, tāpēc.. lai tas paliek vēlākam..
***
Es taču pievēršos šejienei, Rīgai, Latvijai. Kultūras gads. Lielpilsētas jautājumi. Pārdomas. Nedrīkst braukt prom, sekas mums žetonā parādīja.. hehe
Kad uz rokas pirkstiem varu saskaitīt svarīgas, intriģējošas lietiņas, kurām nav nekāda sakara ar skolu, es atkal jūtos dzīva. Beidzot!!
Varu doties uz visādām iestādēm un justies nozīmīga. Tā ir svarīga sajūta.
Un vēl tā otra sajūta - doties dajebkur ar kādu, kas liek tev justies nozīmīgai. Tā ir skaistākā sajūta.
Ziniet kā ir. Man liekas, ka pirms gada es biju galīgi iemīlējusies, bet patiesībā es visu laiku esmu iemīlējusies, tikai brīžiem to aizmirstu vai atceros par daudz.
Bet pie mana bēdīguma bija vainīga ziema. Un pārmaiņas. Arī manī. Un vēl tagad tas notiek.
Tikai tagad es saprotu, ka gaismas un siltuma trūkums ir konkrēts prieka trūkums. Un enerģijas trūkums. Prieka enerģijas.
A baigi. Katras mēneša beigas ir pilnīgs trakums.
Tas mani padara traku, bet tas ir daudz labāk nekā tā trīs mēnešu ilgā stagnācija. Čau, eklektiskā dzīve!
Es izdomāju, ka man ir diezgan daudz jālasa un jāpapildina terminoloģija, bet man veljoprojām ir bail, ka es tos pārgudros vārdus lietošu nevietā.. un es vispār brīžiem jūtos neērti, jo man ārprātīgi patīk mīlīgi vārdi, no kuriem būtu tikai nedaudz jāatbrīvojas. Tās ir manas rozīnes - jāķeksē ārā, bet dažas vienmēr paliks. Cilvēks vispār ir pārāk slinka radība, es visu dzīvi ar to cīnos, un dariet tāpat.
Dariet!!!
Ou jā, ziniet ko? Vakar baigi sajūsminājos - OneRepublic būs Rīgā, biļetīte kabatā.. prieks līdz ausīm! Reizi gadā ir tāds viens KONCERTS, pagājušo gad tā bija Spektores jaunkundze, '12 - Muse, bet šogad šeit - Latvijas Republikā... šie jaukie puiši!
Tāpat kā vienreiz gadā jābūt vienam ceļojumam uz jaunu, nezināmu vietu...
Cik dzīve ir bijusi laba! Vai vienmēr tā būs?
Galvenais ir darīt, censties un ticēt, tad jau būs..
Un rakstīt es rakstīšu. Izrādās, ka pat Sīmanis lasa manu blogu, tieši tāpēc man viņš bija jāpiemin.
Varbūt lasot var iemīlēties, un mazliet arī raudāt. Par mīlestību rīt ar mani apsolījās runāt Toms, bet ir 69% iespējamība, ka tas nenotiks..
Ko nu?
Jā! Es zinu, ka es ar visu lieliski tikšu galā.. nav īsti skaidrs par ko es runāju.. un kādiem termiņiem.. ILGERTMIŅĀ. Par šo vārdu neviens vairs tik pat kā nedomā. Žēl, ar to varētu daudz ko glābt un uzturēt...
Man noteikti jābeidz rakstīt un jāatsāk jau tūlīt pat.
Ir jāguļ.
Jāuztaisa puķu bildes.
Daudz kas.
Janoklausās arī kāda nezināmas izcelsmes dziesma, kas pēkšņi sāk skanēt televīzoriņā.. un liekas tik smieklīga kā tas, ka tad, kad Tomam ir klepus, viņš saka, ka viņš klepo ārā komunismu. Es nezinu, bet tas taču ir baigi smieklīgi. Vai arī nē.. un es vienkārši esmu iemīlējusies?
Rekur tā dziesma:
- Inesīte
