.

.

sestdiena, 2015. gada 7. marts

apjukums nav diagnoze

Šo varētu nosaukt par blondīnes dienasgrāmatu numur.. apjuku!
Jap, mazi izrāvumi no ķipa dzīves


?

Apjukums nav diagnoze.
Nav arī slimība.
Ir tikai auksti un nav spēka.
Es apjukusi sevi mierinu, sēžot zem segas un dzerot tēju, lai arī pirms tam izdzertas jau vairākas.
Aukstumu rada pavasara sniegs jeb slapjdraņķis (kā to vilinoši definē laika ziņu raidījumos)
Bezspēks ir no baseina, uz kuru es beidzot devos. Tā bija viena no labākajām lietām, kas šodien notika. Tad, protams, Live Your Legend pasākums. Divas laimes, ka sadalās vēl mazākās laimītēs.
Un sadalos arī es, jau sen kādās tūkstošs daļiņās. (mazās Inesdaļiņās) Lai cik tas arī muļķīgi neizklausītos, katra no šīm Inesdaļiņām kaut ko izmisīgi dara, šaudās kā komēta, mēģina sevi pozitīvi uzlādēt kā protons un domā, ka vispār jau arī gaismas ātrums ir sasniedzams.
No tā visa pāri viens vienīgs apjukums (asteroīdi - jocīgas formas akmeņveidīgi veidojumi, kas kaut kādā sakarā ir no visa palikšies pāri un virpo kosmosa karuselī), un domas (zvaigznes) jau vairs nekavējas skaistajās brīvdienu atmiņās. Tās raugās kaut kur nākotnes galaktikās. Es nezinu, kas man šodien ar to kosmosu. Laikam pati jūtos kā kosmoss - mēģinu ietilpināt savā telpā visu. Vai arī Eglītis lekcijās pieminēja fantastiku, kura mani nekad nemaz nav saistījusi. Tikai astronomija pati par sevi. Patiesībā - tikai kosmoss. Es vienreiz mēģināju lasīt "Andromedas miglāju" un man nesanāca. Tas likās tik pat jocīgs, cik šobrīd mana dzīve. Varbūt es pati par sevi tagad varētu uzrakstīt kaut ko ar nosaukumu "Fantastiskā Inese". Nosaukums noteikti neatspēkotu saturu. Drīzāk "Pazudusī Inese", kur galvenā varone rozā astronauta tērpā lidinātos pa plašo Visuma telpu, meklējot planētu 69.. paga, šīs nav nekādas "Visuma tumšās nokrāsas." Hmm.. drīzāk es meklētu kādu pazudušu planētu x (tieši tik daudz man pagaidām ir noderējis matemātikas kurss - gudri apzīmēt visu nezināmo ar x, piemēram, dzīvi), kurā veikt grandiozus atklājumus un kļūt par tās valdnieci. Tā kā valdīt man nepatīk/nesanāk un es ļoti skumtu pēc Zemes (mājām), es meklētu Gaismas ceļu, lai nokļūtu mājās. Tāpēc mans fantastiskais fantastikas romāns beigtos ļoti garlaicīgi. Tāpēc, es jau teicu, fantastika mani nekad nemaz nav saistījusi. Un runājot par gaismu un grāmatām, man ir jāaiziet uz Nacionālo bibliotēku, taču tas arī liekas baigi neaizsniedzami. (vesela pietura no augstskolas)

Tātad!
Mana dzīve ir x, kas sadalās vēl vairākos x: x1, x2, x3, x4..
Tās ir varbūtības, kas varētu realizēties, ja es ar savu dzīvi daru šādi vai citādi.
Vai arī, tie ir mani ceļu numuri, pa kuriem iet, vai nu pa x pirmo, vai x otro..
Vai arī, tā ir aritmētiska progresija, tātad, ja es uzzinu x1.. un vēl kādus savas dzīves x, es varu mierīgi aprēķināt arī pārējos. Galvenais ir zināt diferenci.

Kāda diference, par ko es tagad īsti runāju?

Dzīvei neder nekāda formula, un tieši tāpēc.. es izvēlos vienkārši dzīvot.
Kā būs tā būs. "Viss būs!"
Cerams, ka es vairāk rakstīšu, peldēšu (baseinā), lasīšu un gleznošu. Tā ir tā mana lietderīgā atpūta.
Un varbūt tā es sevi atradīšu.
Apjukums nav diagnoze.
Tikai periodiska parādība.
Vai jāsastāda grafiks?
Nop. Tas ir atkal algebras jautājums.

Mana dzīves funkcija = x.
Liec iekšā jebkuru ciparu - nekas nebūs skaidrs.

***
Bet var jau arī būt tā, ka darba grupas notiek gandrīz pusnaktī ar lamāšanos, padzērieniem, bet vispār - baigo entuziasmu. Varbūt tas pat ir efektīvāk. Galvenais neapjukt un darīt.

***
Izrāde "Latviešu mīlestība" baigi labā .
Vispār latvieši.
Vispār mīlestība..
fk, par to rīt..
par to rīt..


***

Par to šodien:
Apjukums jeb mīlestība
Kas tā tāda? Pat varbūt zinu..
Kur palikusi?
Ņezinu, kuram tad ir laiks mīlēt?
21. gadsimtā laika nav tieši nevienam

Bet es laikam palieku (tā retā reize) konservatīva un uzskatu, ka .. mīlestība ir svarīgākā lieta pasaulē, kurai vajag veltīt tik daudz laika, cik vien fiziski un garīgi iespējams. JĀ! Tāpēc jau cilvēki ir vientuļi. Grib mīlestību no zila gaisa. Mīlestība nāk no rozā debesīm un vēl miljardiem parādību un cilvēku, un darbību.. un akkkk mmmmmmiiiiii mīlestība.


***

dzeja? -aiziet

apjukums nav diagnoze
tikai smagas dzīves doza
nav jau tā, ka esi viens
un arī tā, ka tev kāds ir
nav jau tā, ka kaut ko dari,
arī tā, ka kaut ko gribi
tikai domā..  tā un šitā
bezcerīgi,
bezjēdzīgi.
patiesībā ir okej
dzīve notiek - hej hej hej,
atskaņas un citas lietas,
kurām šeit nav vispār vietas,
nav jau tā, ka lasa kāds
nav jau tā, ka rakstu es
vispār ir
bet es ceru, ka nav tā, ka
kāds šoreiz mani uztver nopietni
nu.. nav jau tā, ka esmu naiva
nav jau tā, ka man ir laiva
ko?
tas ir - nav jau tā, ka nopietna
nav jau 20, lai teiktu,
ka esmu baigā dāma
sieviete esmu
sievietīte
ar dvēselīti
tīru
.. istabu
lai vismaz tur viss ir kārtībā.

apjukums nav diagnoze,
mēs visi slimojam ar sevis meklējumiem
un kam tagad viegli ?
vot tā
neesam jau kaķi
mjauki
***

Rīt sieviešu diena - lai zied puķes
un lai ir svētki!
varbūt arī lai dzīve sakārtojas, ja tā reiz notiek

- im


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru