mazas un lielas dienas

Apjukusi.

Tāda es biju šorīt, kad, pamodusies no ierastā, bet sen aizmirstā rīta trokšņa mājās un pilnīgi man netipiski karstas istabas temperatūras, paskatījos pa logu. Sniegs - nekas īpašs. Es vairs nebrīnos. Es brīnījos tad, kad oktobrī pēc +30 grādiem atbraucu uz sniegoto Rīgu, es brīnijos arī tad, kad apmēram pirms nedēļas savā 18. dzimšanas dienā Londonā pa logu ieraudzīju sniegu. Bet tagad vairs nē. Lidmašīnā izrēķināju, ka ziema jau iet 5 mēnešus. Un lai jau! Esmu norūdījusies un vairs nečīkstu par aukstumu kā agrāk, neņemot vērā pat to, ka manā drēbju skapī ziemas un vasaras drēbju proporcija ir 4:347375.

 Jā, esmu pilngadīga. Maza pilngadīga meitene. Un man gribas vēl nedaudz pasvinēt, lai gan bija jauki. Jauki savādāk! 

 Mājās ir kādas 3 reizes siltāk nekā Londonas mājā, bet man pietrūkst tas cilvēku siltums.. Tā laipnība. Pirmais, ko izdzirdēju Latvijas lidostā bija no kādas sievietes tāds rupjš: ''Nu tu iesi!'' Protams, ka viņa mani arī pagrūda. Es biju tik pārsteigta, jo pa visu šo nedēļu nebiju dzirdējusi nevienu neapmierinātu, dusmīgu vai kliedzošu cilvēku. Nu welcome! :)

Lieldienas! Pie gultas ieraudzīju kaut kādu šokolādes lieldienu zaķi, agrāk par tādiem baigi priecājos, tagad vēl aizvien.. man vienkārši garšo šokolāde. :) Un stundas. Jāpārved 2 h uz priekšu un vēl tas vasaras laiks.. tātad vēl viena?

Bet priecīgas šīs sniegotās lieldieniņas. Šīs ir mazas lieldienas. Mazdienas. It kā varētu nokrāsot oliņas, bet visvairāk par visu gribas gulēt. Daudz lielākas bija tās skaistās 7 dienas Karalistē. Burvīgi! Nodarbības, atmosfēra, pilsēta, milzīga pilsēta! Manieres, pieklājība, lieliskais britu humors, ārprāts kāds sarkasms, daudz smieklu. Skaisti bija! Tagad dungoju dziesmiņas no Fair lady. Noteikti pastāstīšu vairāk, bet ne šodien, un ne rīt, bet kādreiz. Tā es pēdējā laikā saku ļoti bieži. Es nesteidzos, jo tas daudz ko sabojā. Tad vispār vairs nevar neko paspēt.

Londona. Mēdz teikt, ka tur daudz līst. Bet tas noteikti ir prieka un neaprakstāmu emociju lietus, kas līst uz visām pusēm.. tā, ka tu nemaz nezini, kur lai skatās, jo visur ir skaisti, un visur ir citādi, jo Londona ir ļoti daudzveidīga un multikulturāla, tāpēc nekad nebūs tā sajūta, ka tev ir kaut kas apnicis vai tu jau esi to redzējis. Visu laiku notiek kaut kas jauns. Progress. Labs vārds.

Tāda ir Lieldienu Londona - Covent Garden

Pavasara laime!

Priecīgu laimes dienu! Jā, noteikti, kā jau visi šodien sastaptie cilvēki (izņemot filosofijas skolotāju, kurš par laimi to zināja) tu nesaproti par ko ir runa..

ANO Ģenerālā asambleja ieviesusi Starptautisko laimes dienu, ko atzīmē 20.martā. Ideju par šādas dienas ieviešanu ierosinājusi Butānas karaliste un vienbalsīgi atbalstījušas visas 193 ANO dalībvalstis.

 Paldies Butāna! Ir vajadzīga tāda viena diena, lai oficiāli justos laimīgam! Tad šodien par laimi, jo tā jau ir tā fantastiskā lietiņa, kuru visu dzīvi kā mazi Sprīdīši meklējam.
Naivi pasakot: ''Bet es tikai gribu būt laimīgs...'' pavisam vienkārši. Tāpēc šodien par laimi! Kaut vai iedzeriet par laimi! Nē, nedzeriet par laimi. Vispār nedzeriet. Alkohols ir nelaime, noskatoties "Lidotāju'' uznāca domu virpulis, atcerējos ''Vīna un rožu dienas''. Lieliska grāmata. Un atcerējos, cik labi ir justies brīvam, būt brīvam. Jo tu esi tu, un tu esi laimīgs.

Un mana melnā strīpa - šī nedēļa, kad ar mani notika mistiski daudz nejaušu un pavisam nejauku nieciņu.. tagad šķiet smieklīga. Visas nelaimes apstājās brīdī, kad ielu šķērsoja melns kaķis. Lūk jums dzīves ironija! Un jebkuras problēmas es kopš šīs dienas risinu ar smaidu.. tā nu es ar Lmt veikala vīrieti pārsmējos!
''Bet tu nedrīksti parakstīt līgumu, jo tev nav 18!
Un tad mana izmisusī mazās meitenes balstiņa (tie, kuri zina kāda) : ''Bet man pēc 3 dienām paliksies!''
Maza, laimīga blondīne. Tā viņš droši vien nodomāja.

Es sajūtu tos mazos dzīves prieciņus, jo zinu, ka tūlīt jau jādodas ceļā. Atkal neticu ka tā, bet bezgala priecājos. Man patīk. Man patīk ceļot, man gribas doties, bet arī palikt. hmm Tāpēc es priecājos. Sajutos kā Sicīlijā, atverot Greennice dzērienu, kurš garšo pēc jasmīniem. Es iedzēru un iesaucos ''Nice!'' Nobildējos Rimi ar lielāko kaķi pasaulē. Skatos debesīs. Pat sniegs ir priecīgs šajā pavasara dienā - balts, tātad izstaro prieka hormonus. Laimes hormonus!

Runājot par pavasari, šodien oficiāli 13:02 tāds ir iestājies. Es pat paskatījos pulkstenī. Un bija. Bija. Nu tā lūk. Jāatzīst, kad es esmu parāk priecīga, ir grūti uzrakstīt. Jebko. Tāpēc jāķeras klāt ķīniešu runas rakstīšanai. Man pat tas liekas uzjautrinoši.

Laimīgu laimes dienu! :))))))

Dzīves rāmis

Ne visu var ierāmēt, gandrīz neko. Tad nu veiksmi tālāk tiem, kas domā, ka visam ir savi standarti. Nu nav. Formalitātes! Man riebjas formalitātes. Te nav runa par normām vai elementāru pieklājību, manierēm un uzvedību. Te ir runa par to, ka dažreiz pastāv vairāk nekā viens variants.

Paraugi, testi, ierobežojums - muļķības. Un tā mūs iemāca domāt šauri. Gaidīt, kad viss tiks parādīts, nevis iet pašam paskatīties, pārbaudīt, ka varbūt nav īsti tā, kā visi saka. Piemēram, skola. Sviests. Varbūt mani kaitina matemātika tieši  tāpēc, ka patiesībā līdz tam rezultātam var tikt vēl pa vismaz 3844 ceļiem, bet, ja tu neej pa to ''pareizo'' - viss, tu dari nepareizi.

Citādāk nevis nepareizi!

Te viens piemērs no dzīves:  Piegāju pie Alisītes kamēr viņa krāso uzdevumu grāmatiņu. Uzdevumā teikts: ''Izkrāso burtus sarkanus, bet ciparus zilus!'' Skatos, ka Alisīte visu izkrāsojusi krāsainu. Jautāju, kāpēc tā.. un atskan atbilde: ''Es zinu, ka jākrāso burti sarkani, bet cipari zili, bet es negribu! Es gribu dažādās krāsās! Kāpēc jākrāso tikai divās?''

Tas bija tāds.. jā, kāpēc? Un ko teiktu skolā? - Ka bērns nesaprot, ka nav izpildījis uzdevumu pareizi. Un te nu es kārtējo reizi saprotu - ja es nedarīšu dzīvē neko radošu, ja man nevajadzēs nemitīgi kaut ko pašai izdomāt, radīt un variēt... tās būs beigas. Nopietnu seju doties pretī dzīvei, alkt pēc naudas, papīru kaudzēm, etiķetes, augstākās sabiedrības un nebūt pašai? Nē, paldies. Solīdas žaketes un klasiski svārki ne augstāki kā nedaudz virs celim nav priekš manis.
Man, protams, patīk inteliģenti cilvēki, ar citiem ir vispār grūti parunāt, bet tie, kas vienmēr ir ar smaidu, prieku un pozitīvām idejām. Gudriem un radošiem cilvēkiem parasti arī ir tā labākā humora izjūta. Smieklīga, nevis jēla.

***
Esmu nedaudz aizmirsusi, kas ir atpūta. Tāpēc pēc divām nedēļiņām mani gaida Londona un pilngadība. Pilngadība Londonā. Pa nopietno - es smejos. Jo arī 18 gados es turpināšu priecāties kā maza meitene, kad mirdz acis par priecīgiem sīkumiem un mīlēšu visas varavīksnes krāsas! Projektiņi. Es negribu kaut ko gaidīt, bet man liekas, ka kaut kas jauks sagaida... :)
 
Jāpalūkojas apkārt rāmjiem. Arī gleznas bieži vien ir grūti tajos iedabūt. Ainavas grib lauzties ārā. 

2003

Ir labi un tāpēc tik grūti. Smaidi, smaidi, smaidi. Un tik ilgi... līdz gribas raudāt. No prieka un neprieka.

Pirms pāris dieniņām riktīgi paķēra uz asariņu. Nav daudz lietu, kas ko tādu izraisa, bet ja trāpa tieši sirsniņā, kas patiesībā ir pavisam vienkārši - mērķis sasniegts. Patiesībā, tā ir viena no skaistākajām lietām, manuprāt, - izraisīt kādam prieka asaras. Un te nestāv klāt nekādi argumenti, ka asaras ir priekš mīkstajiem vai raudāt ir stulbi. Tam ir cits vārdiņš - aizkustināt.
Nebiju iedomājusies, ka tas ir iespējams rakstot, jo ar filmu tas ir daudz vieglāk - vizualizējot. Arī ar vārdiem.. bet ne jau uzrakstītiem. Tad tam ir jābūt kaut kam personiskam. Tā nu ieraudzīju žurnāla rakstu par savu ģimeni - pirms 10 gadiem. Izlasīju un sapratu, cik ļoti, ļoti mīlu savu ģimeni. Protams, es to zinu jau sen, bet.. es daudz ko nemaz nezinu. Kaut vai pirms tiem pašiem 10 gadiem, kad man bija tikai 7 - kad nesapratu, ka dzīve tad nebija tik viegla. Un tomēr tās visas lietiņas vienmēr bijušas apkārt.. un pateicoties savai ģimenei es izaugu tāda, kāda esmu. Man nešķiet svarīga ne manta, ne nauda, jo tās nekad nav bijis daudz - pieticis tām primārajām lietām un vajadzībām, mēdzis pat pietrūkt... bet man apkārt vienmēr ir bijusi ģimenes mīlestība un tik daudz skaistu mirkļu un emociju.
Un jau atkal daudz vairāk kā parasti, ko es bieži vien arī noliedzu, saskatu sevī maziņu tēva atspulgu.
Tēta vārdi.
''Lai būtu interesanti ir kaut kas jādara arī pašam, nevis tikai jāgaida, kad kāds uz paplātes visu noliks priekšā gatavu. Vienkārši tāpat vien nekas nenotiek.''
Un tā man ir iemācīts, tā es saprotu. Tos visus pasākumus, visas aktivitātes, kuras vienmēr rīkojām - tās nāk no pašiem. Tāpat arī - es citiem princips. Jo mēs nevaram nevainīgi spīdēt kā Saule,domājot, ka viss taču rotē ap mums. Tā mēs sevi arī palēnām norobežosim -it kā esam lieli un vareni, bet neviens mums nevarēs nemaz pieiet klāt.
Sāp sirds.. Es zinu kā tas ir. Tad kad tu dod, dod, dod.. un tad vienā mirklī tik ļoti gribas saņemt kaut ko atpakaļ, neko īpašu - vislielāko, kas vien iespējams - vienkārši mīlestību un mīļumu. Līdz kādam brīdim tā vairs nevar. Varbūt atkal mazliet no astronomijas, bet patiesībā tas baigi sasaistās.... milzu planētas izstaro vairāk gaismas nekā saņem atpakaļ.. bet atrodas tās ārprātīgi tālu, pat nav īsti izveidojušās.. vajadzīgs taču kaut kāds līdzsvars. Un arī atmosfēra tad pavisam ir tāda nejauka.

Un tad nu vēl vieni visskaistākie vārdi:
''Cik labi, ka mums ir tāda ģimene, jo ne par kādiem miljoniem nevar nopirkt bērna smaidu un to mīļumu, ko spēj dot tuvas un sirsnīgas attiecības ģimenē.''

/2003/

un tētis fotogrāfa lomā

Paldies!
(Starp citu, nesen dzirdēju tiešām vissirsnīgāko paldies pasaulē - tādu.. tik ļoti no sirds. Tad saproti, ka ir tie cilvēki, kuriem nevar atteikt, jo tu zini, cik viņi būs pateicīgi un ka priekš tevis centīsies tikpat)