Idejiski šis ieraksts ir diezgan revolucionārs. Gada apskati pēdējā gada dienā ir jau tradīcija, bet šogad es pirmo reizi (vismaz šī bloga vēsturē) un publiski paziņoju, ka ar nepacietību gaidu Jaunā gada svinības. Cilvēks, kam nepatīk vecgada vakaru salūti un jautrās glāžu skandināšanas. Ja visu šo mēnesi es zināju kāpēc es gaidu Jauno gadu, tad tagad gan vairs nē.. vai šis gads ir bijis par daudz?
- JĀ!
Un cik skaisti gan var iekrist pēdējā gada diena tieši svētdienā - svētajā rakstīšanas dienā!
No vienas puses, gribas teikt, ka es rakstīju mazReālus stāstus, kas ir pilni ar sapņiem un to piepildījumiem.
Un saviem sapņu piepildījumiem.
Gadu var dalīt divās daļās - pirms stāstiem (ar stāstiem) un pēc stāstiem (arī ar stāstiem).
Es varu patiesi pateikt vien to, ka šobrīd esmu nogurusi no šī gada tik ļoti, ka man pat nav spēka to lāgā apkopot. Bet es saņemos, jo es zinu, ka ir ko! Un man tomēr gribas. Jo šis gads, lai arī ne vienkāršs, bijis ļoti bagātīgs, intensīvs, patiesībā ir jāsaka, ka labs!!! Beigas ir sākums. Es laikam gaidu jaunus sākumus. Un šoreiz nekad kā agrāk man ir tāda gada beigu sajūta, kuru, jā, iespējams, var arī pasvinēt. Pamēģini, Ines. Ir taču ko!
Šis būs stāsts par 2017.
Stāsts, kurā 12 nodaļas vai pulksteņa iedaļas, gluži kā šie 12 Marta smūtiju kokteiļi sajaucas krāsainā aplī. Viss taču ir aplis, vai ne? :)
Un varavīksne ir tad, kad ir gan saule, gan lietus.
Ja pagājušajā gadā es atskatījos ar humoru par neizdošanām... tad šogad es runāšu otrādi - tikai par izdošanām. Šai gadā ir izdevies ne tikai aizpildīt pagājušā gada caurumus un iekrist jaunos, bet arī uzlidot neaprakstāmās emociju virsotnēs. Man patiesi gribas šo gadu saistīt arī ar pagājušo, jo katrs nākamais gads taču izriet no iepriekšējā. Un kopš mana "Spānijas gada" ir sekojis it kā "Nespānijas gads", kurā paralēli domās un visur es esmu bijusi kaut kādās spānijās nepārtraukti.. tik daudz ārzemju Latvijā. Tik daudz.. ka pat bilžu folderis saucas 16/17 nevis "16" un "17".
Okei. Es mēģināšu pastāstīt.
***
Es atceros, ka kādā no 2017. gada pirmajiem janvāra rītiem, pēc Vecgada vakara, kuru nolēmu lāgā nesvinēt un skatīties "Bridžitas Džounsas dienasgrāmatu", es sapratu, ka viss taču kaut kādā mērā ir iespējams. Es paskatījos uz gleznu, kur pērnā gadā biju gleznojusi Venēciju un iegāju Ryanair lapā. Man kaut kādā veidā bija jāatgūst iedvesma un jānokļūst Venēcijā. Vienkārši bija tāda sajūta, un nevarēju no tās domas tikt vaļā. Starp sesijas-bešiem, maldinošām rokkafejnīcas tikšanām un pirmajiem nopietnajiem lēmumiem jeb "reklāmai nē!" un "es tagad būšu nepilna laika vakara studiju sabiedrisko attiecību students" es sapratu, ka ir jāpasaka daži NĒ, lai pateiktu jaunus JĀ. Un ir vairāk jāuzticas sajūtām, jo iekšēji mēs taču visi zinām labāk. Turpmākās bildes ilustrē sajūtas. Ja šim gadam būtu krāsa, tā būtu Sarkana.
Prakse Latvijas Institūtā
Februāris un Marts. Iemīlēt Latviju caur iespējām to parādīt citiem. Un saprotot, kā to mīl citi.
Man šķiet, ka kopš šīs pieredzes, Rīgas ir bijis vairāk kā jebkad, un to esmu parādījusi daudziem, daudziem cilvēkiem. Aukstos mēnešos meklējusi siltumu. Drūmās dienās -gaismu. Nepārtraukti domājot, kas vēl mīļš var būt no Latvijas tieši šodien un tagad? Es vēlreiz pārliecinājos, ka mēs katrs esam savi un savas valsts tēla veidotāji. Katrs no mums.
Venēcijas karnevālsŠis bija mans sapnis kopš es iemīlēju Venēciju. Būtībā - kopš es sāku rakstīt šo blogu. Man vienmēr likās, ka tas ir tāds nereāls, tāls sapnis, kuram ir vajadzīgi miljoni.. bet izrādās.. ja ļoti gribas, patiesi ir iespējams nokļūt vienu dienu Venēcijas karnevālā, mazbudžetā, bet tik daudz emocijās un prieka!
Sarkanā maska, kas kaut kādā ziņā nozīmē ļoti daudz. Galvenokārt to, ka nav nekas jātēlo.
Mirklis starp 21 un 22
Neeksistējošs pavasaris
Smieklīgi, bet šo es vēlos izcelt kā punktu. Šis jau ir otrais gads, kad laikapstākļi ir sajukuši prātā, maijā vēl bija sniegs un tagad tā nav vispār.. varbūt kādreiz patiešām visam izzudīs robežas? Man šķiet, ka šis ir robežu pārtraukšanas gads. To skaisti iezīmē šī Maija tulpe, kas bija izplaukusi tieši šāda un ārprātīgi atgādina Spānijas karogu, ne?Jā, Spānija. Spānija nekad nekur nav īsti pazudusi..
Spontāni un mazāk spontāni ceļojumi
Par laimi ir bijuši arī ceļojumi, kuros noķert gan pavasari, gan vasaru. Citādi es neesmu pārliecināti vai tie vispār bija Latvijā. Vai es pati biju Latvijā? Patiesībā gandrīz visu laiku, kamēr nejauši gadījās nonākt divas reizes Berlīnē, pirmo reizi pakarsēties Maltas saulē, satikt mīļākos cilvēkus un vienreizējus skatus atkal Budapeštā, atvilkt elpu Zviedrijas mežos un takās. Un tad satikt savu otru sirds dvēselīti Prāgā. Vai tas viss ir normāli? Kaut kādā ziņā, jā. Ak, jā, piemirsu Varšavu divas reizes.Sabīdītas draudzības, kontinenti un visādas mākslas! Es taču jau minēju par tām robežām..
STĀSTI
Paldies ģimenei, draugiem un visiem, kas ticēja, palīdzēja un bija ar mani!
Aptuveni šajā brīdī palika grūti rakstīt. Nav tā, ka ar stāstiem viss beidzās. Galīgi nē. Rudenī vienkārši vienmēr ir kaut kā psiholoģiski grūti, un rutīnā arī..
Rutīniski raibs, radošs, bet nogurdinošs rudens?
Beidzot noliktas tiesības. Ceru, ka kādreiz no sirds gribēsies un arī iepatiksies braukt. Ļoti daudz Risebas, tā ka.. pārāk daudz. Paralēli arī spāņu valoda, salsa, Internacionālas aktivitātes, Internacionālo studentu iesaiste SP, cīņa ar sevi, izstādi, prieku, aukstumu, neeksistējošu ziemu. Rakstīšana, bet pavisam cita rakstīšana. Rakstīšana kā darbs. Aizmirsta māksla.
Daudz emociju...
Pārdzīvojumi par citiem. Aizmiršana par sevi. Atcerēšanās par sevi. Atcerēšanās par citiem. Es domāju, ka pareizākais vārds šeit būtu "Daudz".
Beigas.. enerģijas trūkums, sapņi par miegu..
Nogulēti un kaut kur pazuduši svētki, kas likušies svēti, jo tās bijušas brīvdienas. Dragi, ģimene, bērni.. Haoss, sajukums, sarunas, īstas sarunas. Domas par mīlestību, prieku un mieru.
Svētki sarkanā kleitā, priecīgas sejas, grūti rīti, sarkani zibšņi un šķipsnas matos.. sarkani sprādzieni visapkārt un iekšā..
Sākums..Un tieši tāpēc man šobrīd ir pilnībā skaidrs, kāpēc ir tā kā ir un
kāpēc tik ļoti ir nepieciešams šis idejiskais sākums, kas it kā neko nenozīmē, bet atskaitei ir ļoti, ļoti šoreiz nepieciešams..
Ir izdevies pārspēt pašai sevi, tas gan.. bet tagad ir tāda sajūta, ka vajag labi daudz pagulēt un pabūt ar sevi. Ļoti. Lai sakopotu domas un spēkus turpmākajam.
Starp citu, lai arī teicu, ka nekad nepirkšu laimītes kopš pagājušā vēlējuma atgadījuma, šoreiz pie manis atkal nonāca laimīte. Teksts neliekas tik baiss, bet tas atkal liek domāt. Liek domāt, ka vajag mēģināt! :)
Paldies!
Es novēlu, lai izdodas daudz ko paveikt un piedzīvot 2018.! taču lai vienmēr mākam piebremzēt, apstāties, kad jūtam, ka tas ir vajadzīgs. Neaizmirstiet par cilvēkiem sev apkārt, bet arī paši par sevi - parūpējieties par sevi un savu apkārtni!
Vienmēr - prieku, mieru, mīlestību. Un, protams, veselību!
Sapņi ir realizējami, mērķi ir vajadzīgi, principā, viss ir iespējams un robežas mēs novelkam paši.
Un savus stāstus mēs arī rakstām paši!
Lai laimīgi!
- Inese
