Tik daudz. Visa tik tik tik daudz.Man patīk. Un nepatīk. Šobrīd man ir jābūt priecīgākajam cilvēkam pasaulē, bet es miegu ciet un mēģinu izspiest kaut kādu simbolisku smaidu. Jo...ja pēc divām nedēļām es lidošu... ja... pēc šī vārda vienkārši viss apstājas.
Pirms pāris dienām nenormāli apstulbu, kad atbildēju uz negaidītu zvanu no ''Itāļu valodas skolotāja'', un uz jautājumu: ''Vai gribi nākt?'' pilnīgi bez nekādas domāšanas par to, ko daru, atbildēju: ''Labi.''
Kāpēc? Reāli tas bija pirms 2 gadiem, kad es biju iemīlējusies Itālijā un apņēmusies, tad, protams, pametu.. Un tagad? Kāpēc tagad???
Šodien mani pārņēma ārprātīgākā deja vu sajūta, vispār brīnos kā es atceros vēl to ceļu, gar Kalpakiem, tad to parku, kur skrējām krosu, tās maskačkas ieliņas, to skaisto kabinetu, kas aplīmēts ar Itālijas nieciņiem, tos vakarus, kad no spagetti būvējām tiltu, un krāsojām Venēcijas maskas. Nu nedrīkst tā paņemt un vienkārši iemīlēties. Nedrīkst, bet tā visu laiku sanāk. Visu laiku. Ir tās lietas, kuras tu vienkārši mīli un viss. Man dažreiz šķiet, ka es mīlu pilnīgi visu. Visas tās mazās, skaistās dzīves lietiņas un tos visus jaukos cilvēciņus..
Pamosties no rīta, smieties, klausīties, skatīties, darīt.. tad aizvērt acis un sākt atkal visu no jauna. Un tad kad apnīk, doties kaut kur tālāk. Tik tik daudz. Skaisti saķēpāts plānotājs, kaut gan man riebjas plānot laiku, jo spontānās lietas ir tās labākās. Tūlīt vairs nebūs laika, tāpēc.. kamēr šodien vēl ir. Tad varēšu nedaudz aizmirst par šo blogu un par citām vajadzīgām/nevajadzīgām lietām.
Es nemāku apstāties. ''Ej gulēt! Lūdzu nezīmē līdz 2 naktī!!!'' labi, mammu
Es sapratu, un atkal neko nevar saprast..
Gan jau sirsniņā jutīsi, ko tā vēlās īstajā brīdī!
AtbildētDzēst