mani sauc Linda

Tā retā reize kad saprotu, jā, man taču ir otrā vārda diena. Ja īpaši nesvini vārda dienu, vai ir jēga svinēt arī otro, priekš kam vispār ir vajadzīgi tik daudz vārdi??

Mani tikai pāris reizes ir tā nosaukuši. Parasti es pasaku, ka mani sauc Linda, ja es negribu teikt savu īsto vārdu, jo es taču nemeloju. Nesen dzirdēju, ka vārds Inese man nemaz nepiestāvot, es izskatoties pēc Lindas. Labi. Tad vēl par Lindu mani sauc tēta draugs spānis, jo ''linda'' nozīmējot skaista. Vienīgais joks ir tāds, ka mans bloga vārds ir ineselinda, agrāk man tas laikam likās svarīgi.

Pirms diviem gadiem. Kas vairs to atceras? Tad varbūt bija visādi, bet galvenais ir nenovirzīties no ceļa. Nu vismaz tagad. Es nevaru skatīties, ka cilvēki novirzās no ceļa, bet varbūt labi vien ir, ka es vienkārši skatos ? Es nevaru neko darīt, ha cik stulba doma, es nekad tai nepiekrītu. Tad es labāk aizbildinos ar ''man vienalga'', kaut gan parasti man nemaz nav, es vienkārši nekad neuztveru visu tik nopietni. 

Ko es vispār muldu? Patiesībā man kārtējo nakti nenāk miegs, tā es visu nakti varu klausīties ''šonakt neguļ vēl daudzi'', jo neguļ jau arī.

Augstums, svaigs gaiss, krītošas ''zvaigznes'' (tie ir meteori, es nevaru to nepiebilst), saule. Man pat nav nekur jāiet. Tad nu vienīgais kā varētu uzdzīt miegu ir kaislīgs romāns par Sicīliju, virtuvi un mīlestību. Kāda iespēja, ka kāds ir ko tādu sarakstījis? Un tas, ka tieši tagad. Stulbās sakritības, es tik ļoti gribu uz Sicīliju, bet viss nav tik vienkārši. Bet viss ir iespējams. Pilnīgi viss. Nu tad, ja grib...