/foto no 14.marta - pēdējās pastaigas 2020/
Sveiciens šajā skaistajā 30.martā. Dienā, kad ir jāmeklē tik priecīgā, cik vien var. Kamēr iet jau trešā nedēļa mājas ieslodzījuma (ja es šo lasīšu tālā nākotnē tad atslēgvārdi ir Covid19 un Corona), domas mainās ik dienu, tāpēc izdomāju apsēsties un izlikt daļu galvā sastāvējušā, lai tālāk ir nedaudz vieglāk.
Tā ironiski saprotot, ka 2019.gadā es apzinājos savas divas mājas, tad šodien #mājas tiešām varētu būt trendvārds. Mēs visi šodien atceramies, domājam un atrodam, ko varētu darīt mājās.
Tad nu var noderēt viena no šīm lietām - mans senais aizmirstais hobijs "rakstīšana". Nu sēdi un raksti! Kā senos laikos rakstīšanas nometnē (jā, biju tādās, #Aicinājums) izskanēja atziņa "Kamēr viss notiek, jādzīvo dzīve! Un rakstīt varēs tad, kad nu jau nebūs ko darīt". Tagad?? Heeei, es labprāt darītu un turpinātu dzīvi. Tad nu kamēr biju apstājusies rakstīt, tagad varu atkal atsākt, jo viss pārējais ir apstājies. Ironiski.
Nu nē, aizmirst par rakstīšanu nav tik viegli kā aizmirst rakstīt. Rakstām mēs nepārtraukti domās, ja tā varu izteikties. Šoreiz ne par to. Šoreiz mazliet par laiku, kura pēkšņi ir (ne)apskaužami daudz. Ko darīt mājās, ko darīt karantīnā??
Pavasaris man galīgi neasociējas ar to laiku, kad vajadzētu sēdēt mājās. Īpaši jau Spānijā, kad pavasaris mijas ar vasaru. Īpaši jau marta beigās, kad esmu pamodusies un gatava tik doties, kur nu var! Bet nevar. Ir jāsēž mājās, nu ir, un ir jācīnās ar to mentālo ārprātu, kas grib pretoties, tāds naivs - nu es tikai gribu aiziet līdz parkam, un viss. Bet nevar. Un viss.
Pirms nedēļas man bija dzimšanas diena. Vēl ironiskākā kārtā tajā man bija jābūt manā mīļākajā vietā (pēc visām mājām) - Venēcijā. Šķita, ka šogad gribas tieši tur. Uz Venēciju pirms nedēļas es aizlidoju sapņos. Pirms divām dienām biju Portugālē. Tā nu naktīs mani zemapziņa ved ceļojumos. Es šobrīd tieši mācos Freidu un es daļēji saprotu tās viņa tieksmes izskaidrot to, kas mums darās galvās līmenī, ko nevaram tik viegli saprast.
Dzimšanas dienas, Venēcija un marts man vēl vairāk liek domāt par laiku. Kā es to pavadu un vēlos pavadīt. Man tomēr šobrīd ir šis dārgais resurss - laiks - pat ja iespēju ir mazāk. Un vai to ir tiešām mazāk, vai to saka mana prāta robežas? Mājās šodien var iesākt ļoti daudz ko. Ja kāds man teiktu, ka es 2020.gadā mācīšos psiholoģiju es varbūt neticētu. Bet šobrīd es zinu, ka tā NAV karantīnas ietekmēta rīcība. Tā ir karantīnas stimulēta rīcība. Tagad, jo tagad taču ir laiks un nekur tāpat nevar aiziet, lai meklētu visādus iemeslus. Tagad ir laiks darīt visu to, ko mēs atlikām, vienmēr gribējām un vēl joprojām gribam (izņemot to, kur nepieciešamas lidmašīnas biļetes vai lieka pārvietošanās).
Vēl es vakar iedomājos par to, ka šajā vasarā šim blogam būs 10 gadi, tas taču ir vienkārši nereāli. Es to gribēju nonāvēt kaut kad pirms 5 gadiem jau (tad šķita, ka 5 jau ir par daudz), bet šobrīd ir jauki, ka atstāju un dažreiz turpinu rakstīt. Vēl aizvien.
Jā... kāda introspekcija! (psiholoģijas iespaidā) ir iespējama vien tāpēc, ka man ir gandrīz jau 10 gadu vēsture šajās piezīmēs! Nē, es noteikti negribu gremdēties atmiņās, bet šis tomēr ir vērtīgi. Tāda kā evolūcija, izaugsme desmitgades apmērā. No tīņu gadiem līdz pieauguša cilvēka dzīvei. Nu vienkārši nereaļna!
Bet jūs noteikti gribat zināt, kādas tad ir tās sajūtas karantīnā...
Jo vairāk par to domā - jo trakāk. Protams, ka nav patīkami, kad apkārt cilvēki mirst, skaitļi pieaug, Spānija šķiet tik sveša kā nekad, ir dīvaini pat staigāt pa ielu līdz miskastei, jo šķiet, kā šī ir jau cita iela un manas kājas pusceļā apstājas, lai sajustu saules starus. Es nespēju jums paskaidrot, cik ļoti gribētos pie dabas, vienkārši vērot apkārtni, būt tajā, sajust to visu tur ārā. Kustēties, būt kustībā... nezinu, es jau teicu - jo vairāk par to domā, jo trakāk. Ir jāsaglabā skaidrs prāts. Zinot, ka vīruss lido apkārt pat ja to nevar redzēt, tāpēc man nav tur ko darīt, jāiziet līdz miskastei un jāizmet viss tas ārprāts. Tad jāiet atpakaļ mājās un jāatrod kaut kas vērtīgs ko darīt. Vai jāatslēdzas. Un jādomā labākas domas.
Un ir jau skaistas lietas arī. Piemēram, plkst. 20:00, kad visi sāk plaudēt, kaimiņi liek "Resistare" dziesmu un mēs visi esam kopā šajā situācijā. Vakar bija pirmā diena vasaras stundā un bija jau gaišs, līdz ar to pirmo reizi redzēju kaimiņus apkārt, ne tikai dzirdēju. Tas ir jauks brīdis. Starp daudziem citiem maziem mirkļiem - sarunām ar vienīgo un mīļāko cilvēku, kas man ir blakus; pēkšņi daudz biežākam video-sarunām, kas ikdienā izsprūk; īpaši skaisti noformētiem ēdieniem, atgriešanos pie citiem radošiem hobijiem... mēs visi kaut ko sapratīsim, kad šis būs galā. Jau pat tagad.
"Apstāties laiku pa laikam esot vērtīgi". Nezinu, kas to teica, bet šobrīd saku to pati sev. Un lai arī kad - es zinu, ka šis gads būs labs galu galā. Mums tagad ir tikai jāiztur bišķīt...
