"Nekad" ir tāds pārdrošs vārds
Bet būt pārdrošam ir tomēr labāk kā baidīties (iespējams)
"Iespējams" gan ir tāds slidens vārds, bet tikpat pārdrošs kā apgalvot, ka "viss ir iespējams" un citas patiesības
Nedrošs paliek drošs
"Iespējams maija sākumā būs silti"
"Bet iespējams, ka būs arī krusa"
Sinoptiķi arī ir tikai cilvēki.
Daba ir daba.
Sinoptiķi tikai cenšas uzminēt tās mīklas..
Un mēs, kā cīsiņi, esam šajā mīklā ietinušies.
Mēģinām sasildīties un ieņemt pareizo dzīves formu..
Mēs dzīvosim tā, kā mums teiks nevis vara, bet daba
Mēs varēsim vienmēr izvēlēties, vai ņemt vai neņemt līdzi lietussargu,
Vai ir pieņemts vai nav pieņemts staigāt ar kedām lietū,
Bet tikai daba noteiks to, vai mums samirks kājas..
Un tikai MĒS PAŠI izvēlēsimies, vai lietus mums liks raudāt vai smaidīt
MĒS PAŠI MĒS PAŠI MĒS PAŠI
esam Pavasari!
Mēs esam saule un gaisma, kad vajag
Mēs esam izplaukuši vai zaļi, vai vēl nepamodušies
Mēs esam izmisuši pēc saules un pēc siltuma
Ir 6 mēnešus bijis sniegs
Ir 6 mēnešus pirms tam man bijusi saule
Ir it kā godīgi, vai ne?
Bet es gaidu, es ļoti ļoti gaidu īstu Pavasari
Varbūt Tu gaidīji, kad es uzrakstīšu?
Piedod, ka esmu tik aizņemta (ar nezinu ko, ar visu)
Piedod, ka runāju ceturtajā personā
Man tā labpatīk
MĒS
nevis es
Jo mēs neesam atdalāmi. Mēs visi esam kaut kādā ziņā saistīti.
Es uzaugu pavasarī un nevaru līdz galam no tā tikt vaļā nevienā gadalaikā. Katru gadu man Pavasaris iedod vienu jaunu ciparu klāt un saka - "tagad padzīvo šitā te, un tici man, pēc gada tu atkal gribēsi, lai es nāku atkal un atkal".
Lien ārā, nelieti!
Piedod, bet Tev patīk, kad dusmojos!
Es paiešu pretī līdz pareizajai robežai, jo kamēr krīt ēnas, saule ir otrā pusē
Klusē, klusē, klusē
Lai Pavasaris nepamostos
Tam patīk tāpat kā cilvēkiem, svētdienas rītos mosties lēnām..
Drīz jau būs, iespējams..
