ciao čau

Šīs dažas dienas Latvijas sniegotajos ziemeļos, pēc 10 karstām, burvīgām, neaizmirstām un labā ziņā dīvainām dienām Sicīlijā, ir pārsteidzoši jaukas. Ļoti jaukas. Patiesībā gandrīz pilnīgi viss (pat ieskaitot sniegu) man liek smaidīt un priecāties. Brīvlaiks. Tas jau tā, ka esmu jau atpūtusies un mierīgi varētu kaut ko darīt, hmm ko es tāpat nedaru. Kontrasts. Ar mani vispār nav vienā laikā notikušas tik daudz random lietas kā šajās 10 dienās, noteikti, jā. Un tieši tāpēc es varētu par šo visu uzrakstīt varbūt pat grāmatu. Kaut gan man ir tik ļoti jau apnicis stāstīt, ka es pasaku, ka man vienkārši gāja lieliski, bet visi jau grib dzirdēt kaut kādu stāstu. Protams.

''Kur nākamais ceļojums?'' jautāja ome.

''Nezinu, varbūt uz skolu''.... jā, es neatceros, kad es pēdējo reizi biju skolā..

Pamazām mēģinu atradināties no visādiem itāļu ieradumiem - smieklīgiem izteicieniem, vakariņu ēšanas 9 vakarā un makaroniem. Man pavisam noteikti pietrūkst tās karstās saules un peldēšanas perfekti zilajā jūras ūdenī, varbūt ne tik ļoti tie interesantie nejauši satiktie un noteikti ļoti mulsinošie cilvēki. Varbūt mazliet tās mazās espresso tasītes, kad uznāk miegs. Jo miegs nāk ļoti daudz, laikam ziema. Kāda ziema? Ir rudens. Man vispār nav bijis rudens, nu labi mazliet, tad bija vasara un tagad uzreiz ziema.Nu tā nedara!!  :D
Hmm un rīt izrādās jau sākas novembris.

Patiesībā mājās ir ļoti jauki. :)

UN VĒL VAIRĀK

Kur paliek laiks? Es nezinu. Es vispār esmu palaidusi garām to brīdi, kad pēkšņi no pilnīgas atpūtas ir kaut kas jāsāk darīt. Un tad vēl to brīdi, kad palika ārprātīgi auksti. Tikko vēl es staigāju svārciņos un kleitiņās, šodien es uzvilku ziemas zābakus. Hmmm.... mans ģeniālais blondīnes atklājums ir tāds, ka, ja apģērbjas tiešām silti, tad nemaz nav tik auksti. Da labi, siltas drēbes tāpat nekam neder.. bikses vispār ir stulbas. :)))

Ok, es ņemu atpakaļ visādus savus teiktos vārdus. Esmu tik ļoti nogurusi no itāļiem, bet tajā pašā laikā esmu arī sajūsmā. Ir tik grūti domāt par to, vai tam otram cilvēkam viss ir labi, plānot laiku, domāt ko, kāpēc, kur, kad... var diezgan sajukt prātā. Bet Francesca.. Francesca ir vienkārši kaut kāda itāļu es, mums ir tik daudz par ko runāt. Ceļotāja un ārprātīgi mīļa. Vienu dienu pilnībā sajukām prātā un uzfilmējām kaudzi ar video, kur dziedam itāļu un spāņu dziesmas, arī bermudu divstūri un dejojām gangam style. Every day normal stuff.
Šausmīgi daudz mīļu un sirdi iepriecinošu sīkumiņu, krāsaini makaroni, pašas gleznota Rīgas glezniņa, kuru viņai uzdāvināju, daudz konfektes, smiekli.. un jā, Rīga ir skaista, tik ļoti skaista. Es cenšos uz visu skatīties viņas acīm, tā it kā es to nekad nebūtu redzējusi.. un tad es ieraugu apmēram miljons reizes vairāk nekā katru dienu. Tad es kaut ko ieraugu..

Paskat tik, es trešdien braucu prom.. hmm es pat nemāku atbildēt uz jautājumu, ko es tur darīšu. Es vienkārši zinu, ka es gribu. Bet es vispār neticu, vispār. Man nav laika ne domāt, ne sakrāmēt mantas. Mani vienkārši priecē tas fakts - doties. Un tie pāri 20 grādiem, kas tagad ir Sicīlijā. Skola. Nu labi, ko tur? Laikam jāizdara visādi nieciņi un jādabū kaut kādi cipariņi. Un vēl, tieši tāpat kā pirms gada, ir jāaizbrauc uz Siguldu.

Un tad man šķiet, ka varbūt esmu izdarījusi jau diezgan daudz. Bet nekad jau vispār nevar apstāties. Ja es nedarītu, nekas jau nemaz nebūtu. Ja es šovasar nebūtu Igaunijā, es nebrauktu uz Sicīliju. Ja es nebraukšu uz Sicīliju, tad... kaut kādas durvis noteikti atkal aizvērsies ciet. Vispār nekas nenotiek tāpat vien.

Patiesībā, ja man būtu izvēle, es tagad vienkārši ietu gulēt. Visa vienkārši ir pārāk daudz. Forši, būs vēl vairāk! :)

DAUDZ par daudz

Tik daudz. Visa tik tik tik daudz.
Man patīk. Un nepatīk. Šobrīd man ir jābūt priecīgākajam cilvēkam pasaulē, bet es miegu ciet un mēģinu izspiest kaut kādu simbolisku smaidu. Jo...ja pēc divām nedēļām es lidošu... ja... pēc šī vārda vienkārši viss apstājas.

Pirms pāris dienām nenormāli apstulbu, kad atbildēju uz negaidītu zvanu no ''Itāļu valodas skolotāja'', un uz jautājumu: ''Vai gribi nākt?'' pilnīgi bez nekādas domāšanas par to, ko daru, atbildēju: ''Labi.''
Kāpēc? Reāli tas bija pirms 2 gadiem, kad es biju iemīlējusies Itālijā un apņēmusies, tad, protams, pametu.. Un tagad? Kāpēc tagad???

Šodien mani pārņēma ārprātīgākā deja vu sajūta, vispār brīnos kā es atceros vēl to ceļu, gar Kalpakiem, tad to parku, kur skrējām krosu, tās maskačkas ieliņas, to skaisto kabinetu, kas aplīmēts ar Itālijas nieciņiem, tos vakarus, kad no spagetti būvējām tiltu, un krāsojām Venēcijas maskas. Nu nedrīkst tā paņemt un vienkārši iemīlēties. Nedrīkst, bet tā visu laiku sanāk. Visu laiku. Ir tās lietas, kuras tu vienkārši mīli un viss. Man dažreiz šķiet, ka es mīlu pilnīgi visu. Visas tās mazās, skaistās dzīves lietiņas un tos visus jaukos cilvēciņus..
 Pamosties no rīta, smieties, klausīties, skatīties, darīt.. tad aizvērt acis un sākt atkal visu no jauna. Un tad kad apnīk, doties kaut kur tālāk. Tik tik daudz. Skaisti saķēpāts plānotājs, kaut gan man riebjas plānot laiku, jo spontānās lietas ir tās labākās. Tūlīt vairs nebūs laika, tāpēc.. kamēr šodien vēl ir. Tad varēšu nedaudz aizmirst par šo blogu un par citām vajadzīgām/nevajadzīgām lietām.

Es nemāku apstāties. ''Ej gulēt! Lūdzu nezīmē līdz 2 naktī!!!'' labi, mammu
Es sapratu, un atkal neko nevar saprast..