Stāsts 2017.

Idejiski šis ieraksts ir diezgan revolucionārs. Gada apskati pēdējā gada dienā ir jau tradīcija, bet šogad es pirmo reizi (vismaz šī bloga vēsturē) un publiski paziņoju, ka ar nepacietību gaidu Jaunā gada svinības. Cilvēks, kam nepatīk vecgada vakaru salūti un jautrās glāžu skandināšanas. Ja visu šo mēnesi es zināju kāpēc es gaidu Jauno gadu, tad tagad gan vairs nē.. vai šis gads ir bijis par daudz?
- JĀ!

Un cik skaisti gan var iekrist pēdējā gada diena tieši svētdienā - svētajā rakstīšanas dienā!

No vienas puses, gribas teikt, ka es rakstīju maz

No otras puses, es esmu uzrakstījusi 13 stāstus par reāliem cilvēkiem
Reālus stāstus, kas ir pilni ar sapņiem un to piepildījumiem.

Un saviem sapņu piepildījumiem.

Gadu var dalīt divās daļās - pirms stāstiem (ar stāstiem) un pēc stāstiem (arī ar stāstiem).

Es varu patiesi pateikt vien to, ka šobrīd esmu nogurusi no šī gada tik ļoti, ka man pat nav spēka to lāgā apkopot. Bet es saņemos, jo es zinu, ka ir ko! Un man tomēr gribas. Jo šis gads, lai arī ne vienkāršs, bijis ļoti bagātīgs, intensīvs, patiesībā ir jāsaka, ka labs!!! Beigas ir sākums. Es laikam gaidu jaunus sākumus. Un šoreiz nekad kā agrāk man ir tāda gada beigu sajūta, kuru, jā, iespējams, var arī pasvinēt. Pamēģini, Ines. Ir taču ko!

Šis būs stāsts par 2017.

Ja man būtu jānosauc šis gads vienā vārdā, es patiesi teiktu "stāsts". Stāsts ir šī gada spēcīgākais vārds. Ar sākumiem, beigām, turpinājumiem.. un visprecīzāk būtu teikt - izaicinājumiem.

Stāsts, kurā 12 nodaļas vai pulksteņa iedaļas, gluži kā šie 12 Marta smūtiju kokteiļi sajaucas krāsainā aplī. Viss taču ir aplis, vai ne? :)
Un varavīksne ir tad, kad ir gan saule, gan lietus.

Ja pagājušajā gadā es atskatījos ar humoru par neizdošanām... tad šogad es runāšu otrādi -  tikai par izdošanām. Šai gadā ir izdevies ne tikai aizpildīt pagājušā gada caurumus un iekrist jaunos, bet arī uzlidot neaprakstāmās emociju virsotnēs. Man patiesi gribas šo gadu saistīt arī ar pagājušo, jo katrs nākamais gads taču izriet no iepriekšējā. Un kopš mana "Spānijas gada" ir sekojis it kā "Nespānijas gads", kurā paralēli domās un visur es esmu bijusi kaut kādās spānijās nepārtraukti.. tik daudz ārzemju Latvijā. Tik daudz.. ka pat bilžu folderis saucas 16/17 nevis "16" un "17".
Okei. Es mēģināšu pastāstīt.

***

Es atceros, ka kādā no 2017. gada pirmajiem janvāra rītiem, pēc Vecgada vakara, kuru nolēmu lāgā nesvinēt un skatīties "Bridžitas Džounsas dienasgrāmatu", es sapratu, ka viss taču kaut kādā mērā ir iespējams. Es paskatījos uz gleznu, kur pērnā gadā biju gleznojusi Venēciju un iegāju Ryanair lapā. Man kaut kādā veidā bija jāatgūst iedvesma un jānokļūst Venēcijā. Vienkārši bija tāda sajūta, un nevarēju no tās domas tikt vaļā. Starp sesijas-bešiem, maldinošām rokkafejnīcas tikšanām un pirmajiem nopietnajiem lēmumiem jeb "reklāmai nē!" un "es tagad būšu nepilna laika vakara studiju sabiedrisko attiecību students" es sapratu, ka ir jāpasaka daži NĒ, lai pateiktu jaunus JĀ. Un ir vairāk jāuzticas sajūtām, jo iekšēji mēs taču visi zinām labāk. Turpmākās bildes ilustrē sajūtas.
Ja šim gadam būtu krāsa, tā būtu Sarkana.

Prakse Latvijas Institūtā

Februāris un Marts. Iemīlēt Latviju caur iespējām to parādīt citiem. Un saprotot, kā to mīl citi.

Man šķiet, ka kopš šīs pieredzes, Rīgas ir bijis vairāk kā jebkad, un to esmu parādījusi daudziem, daudziem cilvēkiem. Aukstos mēnešos meklējusi siltumu. Drūmās dienās -gaismu. Nepārtraukti domājot, kas vēl mīļš var būt no Latvijas tieši šodien un tagad? Es vēlreiz pārliecinājos, ka mēs katrs esam savi un savas valsts tēla veidotāji. Katrs no mums.



Venēcijas karnevāls
Šis bija mans sapnis kopš es iemīlēju Venēciju. Būtībā - kopš es sāku rakstīt šo blogu. Man vienmēr likās, ka tas ir tāds nereāls, tāls sapnis, kuram ir vajadzīgi miljoni.. bet izrādās.. ja ļoti gribas, patiesi ir iespējams nokļūt vienu dienu Venēcijas karnevālā, mazbudžetā, bet tik daudz emocijās un prieka!

Sarkanā maska, kas kaut kādā ziņā nozīmē ļoti daudz. Galvenokārt to, ka nav nekas jātēlo.


Mirklis starp 21 un 22

Šis ietvēra diezgan daudz. Šis bija tāds personiski būtisks mirklis, grūti paskaidrot kāpēc, bet no skaitļa 21 bija šķirties tik grūti, ka es svinēju pēdējo 21.gada dienu, nevis to, kad man palika 22. Interesanti, ka arī tagad 21 nepamet pavisam un piesardzīgi mēdz uzpeldēt. Es nevaru sadalīt šos skaitļus. Pat 22.dzimšanas dienā es atrados seminārā: "Kā sarakstīt grāmatu?" Un šī bija pirmā reize noorganizēt pašai tik lieliskas dzimšanas dienas svinības. Savienot it kā divas pasaules. Ne tikai savus iekšējos 21 un 22, bet gan latviešus un ārzemniekus. Patiesībā tas ir tas, ko es darīju visu šo gadu.





Neeksistējošs pavasaris

Smieklīgi, bet šo es vēlos izcelt kā punktu. Šis jau ir otrais gads, kad laikapstākļi ir sajukuši prātā, maijā vēl bija sniegs un tagad tā nav vispār.. varbūt kādreiz patiešām visam izzudīs robežas? Man šķiet, ka šis ir robežu pārtraukšanas gads. To skaisti iezīmē šī Maija tulpe, kas bija izplaukusi tieši šāda un ārprātīgi atgādina Spānijas karogu, ne?
Jā, Spānija. Spānija nekad nekur nav īsti pazudusi..



Spontāni un mazāk spontāni ceļojumi

Par laimi ir bijuši arī ceļojumi, kuros noķert gan pavasari, gan vasaru. Citādi es neesmu pārliecināti vai tie vispār bija Latvijā. Vai es pati biju Latvijā? Patiesībā gandrīz visu laiku, kamēr nejauši gadījās nonākt divas reizes Berlīnē, pirmo reizi pakarsēties Maltas saulē, satikt mīļākos cilvēkus un vienreizējus skatus atkal Budapeštā, atvilkt elpu Zviedrijas mežos un takās. Un tad satikt savu otru sirds dvēselīti Prāgā. Vai tas viss ir normāli? Kaut kādā ziņā, jā. Ak, jā, piemirsu Varšavu divas reizes.

Sabīdītas draudzības, kontinenti un visādas mākslas! Es taču jau minēju par tām robežām..


STĀSTI

Tas ir kaut kas, kas notiek jau kopš pavasara. Un es neesmu pārliecināta, vai arī tagad varu to ietvert vārdos. Intervijas, cilvēki, lielā plānošana. Izstādes atklāšana SPIIKIIZI. Go Beyond izlaidums. Izstādes atklāšana @Galerija Centrs. No vienas puses šķiet, ka viss pierimis, bet tomēr nav.. es zinu, ka man kaut kas ir jādara tālāk. Es esmu ļoti iedvesmota, ka satiku šos cilvēkus un man bija iespēja realizēt sapni (ja ne par grātmatu, bet tomēr vēlreiz kaut kādā ziņā jā.. ), tad par izstādi pavisam noteikti! Paldies, Go Beyond. Paldies. Foreign stories in Latvia.

Paldies ģimenei, draugiem un visiem, kas ticēja, palīdzēja un bija ar mani!


Aptuveni šajā brīdī palika grūti rakstīt. Nav tā, ka ar stāstiem viss beidzās. Galīgi nē. Rudenī vienkārši vienmēr ir kaut kā psiholoģiski grūti, un rutīnā arī..


Rutīniski raibs, radošs, bet nogurdinošs rudens?

Tā nu es pieņēmu nākamo lēmumu, kas saucās: "Administratīvais darbs", pirms pāris dienām bija mana pēdējā darba diena. Secinājums: "Radoši cilvēki nedrīkst strādāt administratīvu darbu". Vismaz es nevaru. Tā bija vērtīga pieredze, tas bija laiks. Tas bija laiks, kura laikā notika arī daudz kas cits..

Beidzot noliktas tiesības. Ceru, ka kādreiz no sirds gribēsies un arī iepatiksies braukt. Ļoti daudz Risebas, tā ka.. pārāk daudz. Paralēli arī spāņu valoda, salsa, Internacionālas aktivitātes, Internacionālo studentu iesaiste SP, cīņa ar sevi, izstādi, prieku, aukstumu, neeksistējošu ziemu. Rakstīšana, bet pavisam cita rakstīšana. Rakstīšana kā darbs. Aizmirsta māksla.

Daudz emociju...

Daudz cilvēku.
Pārdzīvojumi par citiem. Aizmiršana par sevi. Atcerēšanās par sevi. Atcerēšanās par citiem. Es domāju, ka pareizākais vārds šeit būtu "Daudz".

Beigas.. enerģijas trūkums, sapņi par miegu..
Nogulēti un kaut kur pazuduši svētki, kas likušies svēti, jo tās bijušas brīvdienas.  Dragi, ģimene, bērni.. Haoss, sajukums, sarunas, īstas sarunas. Domas par mīlestību, prieku un mieru.


Svētki sarkanā kleitā, priecīgas sejas, grūti rīti, sarkani zibšņi un šķipsnas matos.. sarkani sprādzieni visapkārt un iekšā..


Sākums..
Un tieši tāpēc man šobrīd ir pilnībā skaidrs, kāpēc ir tā kā ir un
kāpēc tik ļoti ir nepieciešams šis idejiskais sākums, kas it kā neko nenozīmē, bet atskaitei ir ļoti, ļoti šoreiz nepieciešams..

Ir izdevies pārspēt pašai sevi, tas gan.. bet tagad ir tāda sajūta, ka vajag labi daudz pagulēt un pabūt ar sevi. Ļoti. Lai sakopotu domas un spēkus turpmākajam.

Starp citu, lai arī teicu, ka nekad nepirkšu laimītes kopš pagājušā vēlējuma atgadījuma, šoreiz pie manis atkal nonāca laimīte. Teksts neliekas tik baiss, bet tas atkal liek domāt. Liek domāt, ka vajag mēģināt! :)

Paldies!

Es novēlu, lai izdodas daudz ko paveikt un piedzīvot 2018.! taču lai vienmēr mākam piebremzēt, apstāties, kad jūtam, ka tas ir vajadzīgs. Neaizmirstiet par cilvēkiem sev apkārt, bet arī paši par sevi - parūpējieties par sevi un savu apkārtni!

Vienmēr - prieku, mieru, mīlestību. Un, protams, veselību!
Sapņi ir realizējami, mērķi ir vajadzīgi, principā, viss ir iespējams un robežas mēs novelkam paši.
Un savus stāstus mēs arī rakstām paši!

Lai laimīgi!

- Inese

Kāda vaina 4.decembrim?

- Nekāda.

Ķīnā un Japānā gan 4 nav labs cipars. Dzīve jau ir tāda spēle starp dzīvību un nāvi. Viss atkarīgs, no kuras puses skatās. Un no kuras puses tā skatās uz tevi.

Ziema. Ziemrudenī šķiet, ka daba nomirst. Saule ir atvaļinājumā, bet mums ir jāizmēģina visi iespājamie alternatīvie enerģijas ieguves veidi, kuriem, atklāti sakot, nav spēka.

Ziemassvētku spēks. Tāds neliels, bet spēcīgs. Kā mandarīns uzkrīt uz galvas un saka: "Nu ej, saņemies. Uzliec to svečturi uz palodzes. Varbūt paliks gaišāks." Un paliek.

Un nepaliek. Tumsonībā taču nevar piecelties, velc vai sevi pats ārā aiz kājas. Paliksi uz paklāja.
Bet, runājot par globālākām problēmām (bet es ticu, no visas sirds, ka problēmas piecelties ir ļoti globālas) nekas īsti noteikts nav. Gribi vai negribi - nav. Ne gada beigās, ne sākumā. Tu pats esi tas, kas ienes dzīvē gaismu un visas tās dažādās krāsas. Un dažreiz nē. Dažreiz dzīve piedāvā savu krāsu paleti.

Zaļš. Ziemassvētki un zaļš. Sarkans. Kontrasti. Derēs. Ej pretrunās pats ar sevi. Mēģini sevi izprast. Jautā sev jautājumus visu laiku. Ja nevari atbildēt, pieraksti tos, un meklē atbildes. Pieraksti atbildes.

- Kāda vaina tam sniegam, kas sasnidzis pa nakti, aizklājot visas mūsu atstātās pēdas un sakrājušās bēdas?

-Nekāda.

-Kāda vaina mieram, kuru nevaram atļauties, jo laiks sit sāpīgi, kamēr dziedē?
- Nekāda.

***

Vaina slēpjas kaut kur citur, vainas varbūt arī nav. Ārpus visām vainām ir kaut kas svarīgāks - tu pats ar savu iekšējo dzīves patiesību. Pie kuras neviens nav vainīgs, bet tu esi par to atbildīgs. Pats par savu taisnību. Tā pašam ir jāatrisina. Sava mazā iekšējā jēga. Lai kur tu arī esi, lai ko tu arī dari.. tā vienmēr ir stiprāka par visu, kas ir apkārt. Tā laužas. Izlaužas ārā un pa ceļam tevi pašu salauž. Tu pats sevi salauz, atkal un atkal no jauna, lai dotos uz priekšu pakaļ tai sajūtai, kura tevi virza. Jā, dažreiz šķiet, ka arī nepareizā virzienā. Ne vienmēr nepareizi ir nepareizi. Dažreiz nepareizi palīdz saprast tik daudz pareizības. Vai nepalīdz saprast neko, un jādomā atkal no jauna.

Šis nav viegli saprotams ieraksts. Šī nav viegli saprotama dzīve. Šim nav nemaz jābūt viegli saprotamam. Viegli ir tad, kad nekā nav (uz mirkli), un tad paliek grūti ar to smago tukšumu, ne?

Laužas ārā tāds smagums, un tad.. atkal paliek viegli.

***

Zaļajā tējā ieleju pienu kā sniegu. Pieberu zaļajai jaunībai kaut ko vēl baltāku un tīrāku. Vai citi arī dzer japāņu tējas spāņu krūzēs? Vai citi karina mirdzošas sniegpārslas blakus Austrumu laternām un Spānijas karogiem? Vai citi mēģina savienot pavisam nesavienojamas lietas, lai justos balansā? Vai Adventes kalendāra šokolādes būtu tik garšīgas, ja tās neatvērtu pa vienai? Vai uz svaiga laša ir okei liet virsū balzamiko mērci? Ja aizmirsies nopirkt citronu, jo galvā vieni mandarīni. Vai var uz mirkli izslēgt Michael Buble, lai paklausītos Ķīnas flautu skaņas? Jo tās ir pat mazliet mierīgākas par Ziemassvētku dziesmām.

Vai mums ir jājautā šādi jautājumi citiem?

Tie ir mūsu jautājumi
Tās ir mūsu izvēles
Tās ir mūsu dzīves

Un, jā, ne viss ir atkarīgs no mums
Bet arī mēs ne vienmēr esam atkarīgi no visa

Vai tu esi tas cilvēks, kuru maina pasaule, vai kurš tic, ka var izmainīt pasauli mazliet arī pats? Par kripatiņu kādā jaukā virzienā..

Vai jautāt ir bērnišķīgi vai augstākā brieduma pakāpe? Atzīt nezināšanu. Atzīt sevi. Savas dīvainās sastāvdaļas un cerēt, ka kādreiz kādam tas liksies nevis dīvaini, bet interesanti.

Kāda vaina vīrietim, kas parkā spēlē "Ak, eglīte"?

- Nekāda.

Kamēr kokus izdaiļo skaisti mirdzoši lampiņu ziedi. Drīzāk tas pat varētu būt skaistākais, kas šobrīd varētu notikt. Un tepat garām pastaigājas aziāti. Viņiem arī liekas skaisti.

Kāda vaina tām 4 svecēm, ko aizdedzinām? 

Nekāda.

Kāpēc mēs nogalinām sveces, lai mums būtu siltāk? Vai tās mūs smacē, kamēr smaržo pēc mandarīniem? Vai sevi smacējam mēs paši? Vai mūs smacē dzīve?

Atbildi sev pats. Katru rītu, kad velc sevi ārā aiz kājas - kāpēc tu velc sevi ārā aiz kājas?
Kāpēc tu celies, un kur tu ej šajā tumšajā rīta stundā?

Atver acis. Mēs katru dienu dzīvi mācāmies no jauna.

Priecīgus prozas, ziemas un jebkādus svētkus!
Visu var svinēt.

Visam var atrast vainu,
Ne visam var atrast jēgu.
(un tomēr tas nenozīmē, ka tas bija bezjēdzīgi..)

Mazliet labāks oktobris

Ir pirmais oktobris, svētdiena, tumšs un mazliet auksti
Sausa plauksta satver kārtējo ingvertējas krūzi, un ar lepnumu to paceltu sveču gaismā, es varu paziņot:

- ir oktobris, pirmais un kārtējais
- ir brīvdiena, nu jau retā un tik ilgi gaidītā
- ir bloga ieraksts, vēl retāks, un tomēr tik ļoti dvēselei nepieciešams
- bet vispār ir labi, ir patiešām labi un būs vēl mazliet labāk,
jo ir oktobris, kas ir mazliet labāks

Mazliet labāks oktobris.. par ko?
Par sevi pašu.

Diena 1 - būt mazliet labākai pret sevi. Katrai dienai ir jāatrod nozīme, un katrā dienā ir jāatrod kaut kas labs.

Man šķiet, ka palicis vieglāk, un tieši tāpēc arī grūtāk. Rutīnas pieņemšana. Garākas dienas. Vai ilgas ir palikušas vieglākas? Vai ilgas ir īsākas? Kā smilgas tās atgādina par to, ka ne viss notiek ātri un gandrīz nekad uzreiz. Laiks ir vienīgais, kas mums patiesībā ir. Cik gan daudz laika mēs pavadām sakot, ka mums tā nav.. Laiks ir vienīgais, kas mums ir. Un viss tas, kam esam to veltījuši.

Šodien pēkšņi likās, ka smilšu krāsa ir tā patiesākā. Es nekad līdz šim neesmu domājusi par smilšu krāsu. Par zilu, par sarkanu, pat par zaļu. Bet nekad par smilšu krāsu. Bēšu.
Tik daudz. Mazu miljoniem gabaliņu. Kaut kur visur.

Tāpat ir ar domām.

Pēkšņi iedomājos, ka varbūt. Ka varbūt rudens ir tas patiesākais gada laiks, tāpēc tas nekad nav licies pietiekami labs. Vienmēr taču gribas, lai ir labāk.. Bet.. vispatiesākais ir tas, kas ir tagad. Tad tas noteikti šobrīd ir rudens..

Tā mēs esam apgājuši kārtējo riņķi un turpinām griezties līdzi tai elipsei, ko kaut kur kosmosā iezīmē saule. Saules sistēmā. Redziet, mēs visu tomēr ieliekam sistēmās. Pat sauli. Mūsu sistēmā saule arī nav visbiežākā parādība. Bet kad tā ir, tā ir tik patiesi skaista.

Paldies septembri.. Tu pat biji jauks. Tā palēnām piedāvāji rudeni, un tagad tas ir klāt. Tas noteikti ir klāt. Ja septembrī to vēl var noliegt, tad tagad īsti vairs nē. Viss ir pa īstam.

Bija pavasaris, kas nekad nepienāks
Vasara, kas mūžīgi paiet par ātru
Un rudens, kas vienmēr ir laikā
Paliek vien ziema, no kuras vienmēr ir mazliet bail

Nebaidies!
Ja bail, labāk dejo..
Par godu mazliet labākam oktobrim!

Es ticu, ka pat vienu dienu mēs ilgosimies pēc sniega. Pēc ziemassvētkiem, vēlams ar sniegu.

7

Daudz laimes dzimšanas dienā, blog
Es vēlētos būt nedaudz mazāk apsēsta ar dzimšanas dienām
Bet šodien ir arī svētdiena (svētā rakstīšanas diena)
Pārāk skaista sakritība, ne?

Un 7! Septītā dzimšanas diena
7 vienmēr licies skaists skaitlis
Un gandrīz pirms mēneša, maģiskajā 7.7.17. bija patiesi skaista diena
Un tāpat pirms 10 gadiem
Un tāpat katru gadu 6.augustā, kad ir tomēr jauki apzināties, ka, lai arī 2 gadus atmetusi, es vēl joprojām šeit mēdzu rakstīt

Varbūt blogs ir manas cigaretes

7
tik vienkārši
Mācos, mācos no tā, ka interesanti virsraksti piesauc likteni, tāpēc iztikšu bez vārdiem
Es nezinu, vēl joprojām nezinu, vai baisāki ir vārdi vai skaitļi


Bet tad nu turpinot - vasara atkal iet ātrāk nekā mums gribētos. Neatkarīgi no tā, vai ir vai nav ko darīt. Vasara sākās vēlu, un saules stari ir pavisam pieticīgi. Šodien pirmo reizi nopeldējos Latvijā. Tas nav saistīts vien ar to, ka pārsvarā mētājos pa citām zemēm. Saule patiesi ir pieticīga. Varbūt, ka saule ir tāda, kādi esam mēs paši? Vai Spānijas saules ietekmē es biju trakāka?
Varbūt.
Un varbūt nē.

Kamēr apkārt notiekošie festivāli un notikumi uzdzen atmiņas, es cīnos ar citām, un domāju par labāku dabu - klusumā, krāsu ielenkumā, īssavienojumā.. pabiju ar sevi. Bija vajadzīgs. Lai dzīvotu tālāk.. Lai būtu ar sevi tālāk. Lai izgleznotu visus pārdzīvojumus, varbūt izrakstītu, atstātu ezerā pēc peldes, izskrietu mežā un pļavā. Vasara nav beigusies. Vasaras vēl mazliet mums ir.

Vai mēs esam vasarai? Vai neesam paši aizmirsuši?
Par gaisu, par ogām, par debesīm?

Man gribētos rakstīt par piedzīvojumiem, jo tie ir bijuši. Par lielo darbu, gandarījumu, pārdzīvojumiem. Par Ungāriju, par Maltu, par Berlīni (2 reizes, bet nevienu), par par Varšavas skaisto laukumu, par Prāgu, par Zviedrijas mieru.. par to, ka, pie velna, atkal satiku Ēriku. Kā tad, kad rakstīju par mūsu skaistajiem piedzīvojumiem... bet es nevaru

Nevaru, jo, atklāti sakot, es vairs šogad nespēju izsekot saviem notikumiem
Un.. atmiņas ieņem dīvainu formu
Es priecājos par to skaistumu, bet es nezinu, kā izskaidrot
Un vai vajag?

Varbūt tikai pašai sev?
Varbūt ne tagad?
Varbūt vajag laiku?

Es jūtu, ka pavisam iespējams paies nedaudz laiks.. un es pēķsņi dzīvošu pavisam citādi. Ne tik intensīvi un haotiski kā pēdējos (vairākus..) mēnešus. Man ļoti iespējams pietrūks tā dzīvot. Bet es tagad.. tā dīvaini ilgojos pēc skaidrības. Man šķiet, ka man ir uz mirkli (tādu ilgāku mirkli) sevi jānomierina.. un mērķtiecīgi, pašpārliecināti jādodas. Tepat. Man ir jāmēģina mazliet citādi.

Šis ieraksts. Šis ieraksts pavisam noteikti ir vien man pašai. Šajā skaistajā dzimšanas dienā, kad drīkst pārdomāt šī visa emuāra iemeslus un sekas.

.. te ir ļoti daudz. Un tāpēc, ka 7.. man iešāvās prātā "Septiņi soļi svaiga gaisa". Es taču par tiem esmu rakstījusi! Ironiski, bet pirms 2 gadiem. Tad bija karsti, bet sirdī dikti auksti. Vai tagad ir otrādi? Tagad abās frontēs ir tā pavēsi, bet tīri ok.

"Atmiņu augusts" ir rakstīts kalendārā, bet atmiņās gremdēties ir bīstami. Es domāju, ka nevajag.. vairs nevajag necik.. Vajag atcerēties ar prieku. Ja būs lemts, būs lemts. Ir jāturpina darīt un mīlēt. Mācīties dzīvi. August, paldies, ka tu esi.


Es iespējams tagad te vairs kādu laiku nerakstīšu (deja vuuuuu hahaha), un tad pēc vairākiem mēnešiem (šausmas, rudenī!!!!???) es vēlos šo lasīt un saprast, kā es jūtos.

Vai justies citādi.
Un kaut kādā ziņā līdzīgi.

Es vienmēr teikšu uz tikšanos
Jo nekad
Nekad nekad
Nevar zināt, kad un kāpēc mēs satiekam noteiktus cilvēkus

Es vienmēr meklēju tajā par daudz jēgas
Bezjēdzīgi daudz jēgas
Es ticu, ka katrs cilvēks ir svarīgs
Bet varbūt ne man?

Es gribu būt tepat augustā
Mēs virzamies uz priekšu, jo tā vajag
Kur tu būsi rīt?

>...

Vienas nakts bezsakars

Ir nakts. Jau vairākas dienas es zināju, ka rakstīšu blogu (kuru nekad nerakstu) tieši naktī no 21. uz 22. jūliju, tā lai neviens nepamana. Pamazām skaitlis 21 pāriet skaitlī 22, jo jau sen bija laiks, taču vēl joprojām mazliet žēl..

Nakts. Šodien trijos naktī sēdīšos autobusā, lai vestu sevi vēl tālāk no komforta zonas un dotos piedzīvojumā, kuram pagaidām nevaru noticēt. Garš, garš ceļš. Es neticu, ka es gulēšu, bet arī padomāt es vairs nevaru. Visbeidzot galvā ir pilnīgs tukšums. Diezgan baisi pēc ierastās daudzdomības. Naktīs traucē biedējoši sapņi, izrādās, ka laba fantāzija var būt arī slikta. Labāk ir gulēt..
___________________________

Tur jau Inese guļ zem ziedoša koka - netraucē, bet pamodini.
Es pamodos kaut kad maijā, līdz ar pirmajām puķēm un kaut kādu mistisku sauli, kuru pēdējo reizi sajutu (ne tikai redzēju) Spānijā. Tā es vēl joprojām guļu sāniski un pa miegam runāju spāniski. Patiesībā esmu aizmirsusi, kā runāja spāniski, bet cilvēki laiku pa laika  pajautā patulkot "Despacito", bet es labprāt tēloju, ka es nesaprotu.

Es nesaprotu ļoti daudzas lietas šai pasaulē. Gribas smaidīt un raudāt vienlaicīgi, jau diezgan ilgstoši. Ir izdarītas 2/3 prioritāšu, un šobrīd spēks ir tieši tik pat daudz, cik viņa nav. Kamēr citi plūc bakalaurus, es plūcu vien puķes un brīvajā laikā taisu izstādes un turpinu savus projektus, sākot tā nopietni uztraukties par to, ka man nav darba. Vai arī "pieaugšana" liek man uztraukties. Tik daudzas reizes taču ir nācies doties nezināmajā, bet ar katru reizi paliek arvien vairāk bail.

Vai gribas komfortu? Vai gribas stabilitāti? Balansu? Nu nevar būt..

Es pamodos maijā un kopš tās reizes es vairs nevaru aizmigt. Dažādu iemeslu dēļ. Es vienlaicīgi planēju apkārt un guļu. Es guļu nomodā un aizmiegu sapņos. Kaut kas nav pareizi.

Berlīne. Tas pats galapunkts vēlreiz. Gribas aizmukt no pilsētas uz citām pilsētām vai tomēr labāk pie dabas? Toreiz tur uzziedēja pirmie ceriņi un parādījās kādas cerības par pavasari, kas tūlīt pat arī beidzās. Vasara arī ir iestrēgusi.

Iestrēgusi. Hmm...

Ko nez daba par šo visu domā?
Mierīgākas un tumšākas dienas liek atcerēties par to, ka domu apgaismība rodas tieši tad, kad mēs no tām aizejam prom.
Es aizeju prom uz mirkli.
Pa vidu kaut kur atminos
Bērnu bučas
Svešinieku skūpstus
Un neko vairāk

Neko vairāk, lūdzu

Es vēlos tieši neko vairāk. Es vēlos tieši tik, cik ir šajā mirklī
Kad saule ir norietējusi, bet mēs turpinām sēdēt gaismā, jo elektrība ir lieliska lieta
Tā der apgaismojumam, bet ne apgaismībai

Līdz rītam!

Inese

maltā gaļa Maltā

Vai šis būs ieraksts par ēdienu?
- Nē
Vai šis būs ieraksts par Maltu?
- Mazliet par Maltu
Vai esmu atsākusi rakstīt blogu?
- Ne gluži, patiesībā šis ir eksāmena darbam
Vai tas būtu iemesls, kāpēc šis ieraksts būtu jāuztver nopietnāk?
- Nē
Vai tas būtu iemesls, kāpēc man būtu jāraksta nopienāk?
- Nē

Pēc šī neveiklā sākuma es vēlējos atgādināt par to, ka var sākt dažādi. Varbūt, kad esi pārāk daudz laika pavadījis ar sevi, sāc pats sevi uzskatīt par labu sarunu biedru. Vēl joprojām nezinu, vai blogs ir saruna ar sevi, citiem vai abiem vienlaicīgi.
Jā, es rakstīšu par to, kā es sāku rakstīt blogu un kāds tam visam varētu būt sakars ar Maltu, lai to turpinātu..

Varbūt visa sāls ir virsrakstā? Protams. Tas ir tikpat sāļš kā Vidusjūras ūdens.
Maltā gaļa ir laimes spēle. Mazliet pārsālīta tā var novest līdz diagnozei: "Iemīlējusies".
Vēl bīstamāk - ne cilvēkā, bet ceļošanā. Un rakstīšanā. Pirms septiņiem gadiem es uzrakstīju savu pirmo blogu mazā piezīmju blociņā. Tie bija pieraksti no Itālijas ceļojuma tāltālajā 2010. gadā, vēl pirms pilngadības ēras. Tad es iemīlējos Renesanses gaisotnē, gondoljēru svītrainajos kreklos un valodā, kurā ir pārāk daudz "lll" un "č" burtu. Šīs mīlestības rezultātā es atvēru platformu, kurā rakstīju gandrīz visu. Muļķīgus domu virpuļus, ikdienas nebūtiskumu, dusmas par sistēmu, prieku par tās apiešanu, bet tam visam pa vidu arī savu ceļojumu iespaidus. Tā es tiku līdz pat Austrumiem: Ķīnai un Taivānai, kur malto gaļu apzīmē ar hieroglifiem. Principā tad nesaproti ne ko ēd, ne arī, kā to pierakstīt. Laimes spēle. Dzīve ir laimes spēle. Dažreiz tu zaudē, dažreiz tu uzvari, bet ir svarīgi piedalīties un neizlaist gājienus.

Tā es nonācu arī līdz Spānijas humora stāstiem.
Bet tagad jau trīs rindkopas es nezinu, ko rakstīt par Maltu.

Šis blogs ir kā maltā gaļa - visa savienojums. Idejiski pārvēršos par veģetārieti.Vai ir grūti rakstīt blogu, kad esi to darījis jau septiņus gadus, bet atmetis kā smēķēšanu, it kā tas būtu kas bīstams?
- Beidz uzdot jautājumus. Sāc.

 ***

Valetta, standartbilde

Maltā ir mazāk kā 500'000 iedzīvotāju. Retā reize, kad kāds ir mazāks par Latviju cilvēkos. Pēc 6 mēnešu ziemas ir jauki arī apdegt. Kā maltās gaļas kotletei. Sārtai un pēc tam brūnai. Es zinu, ka šis bija ļoti slikts salīdzinājums. Es vairs nebūšu poētiska, bet fakti arī nav mana mīļākā nodarbošanās. Es nespēju vairs runāt arī par kultūru atšķirībām, jo tās vairs mani nepārsteidz. Multi-kultūra ir mana ikdiena. Starptautiski projekti ir mana aizraušanās. Globalizācija ir traka lieta. Es nedomāju, ka maltās gaļas burgeri vairs atšķiras dažādās valstīs. Arvien vairāk sāk likties, ka mēs patērējam vienu un to pašu. Varbūt tas cilvēkus mūsdienās satuvina?

Malta ir kā dīvaina Itālija. Maltiešu valoda ir kaut kas starp itāļu un arābu valodu. Visas mājiņas izskatās kā uzbūvētas no smiltīm, trūkst koku un krāsu. Durvis un māju balkoni ir izkrāsoti jautros toņos, lai mazinātu šo sausuma un vienkrāsainības efektu. Izskatās jauki. Bet visskaistākais Maltā ir ūdens. Zili-dzidrais ūdens. Es ievietošu bildi - tad būs skaidrs.
Pavisam skaidrs, kāpēc salas ir tik vilinošas. Visapkārt ir ūdens. Un tad ne tikai nevar, bet arī negribas aizmukt.

Zilā lagūna, Comino sala

Maltā var izdzīvot ar angļu valodu. Tā šeit ir otrā oficiālā valoda. Uz ielām var pamanīt sarkanas telefonbūdiņas un pēc tam stāstīt, ka biji Londonā, un laiks bija netipiski saulains. Man nav tādas fotogrāfijas, jo neuzskatu sevi par tūristu. Un ko tad es darīju tajā Maltā, tāds netūrists?

Šīs bija manas pirmās starptautiskās apmācības. Pirms tam esmu braukusi vairākos ES finansētos apmaiņas projektos, bet nekad apmācībās. Projekts saucās "Less talk, more action", bet rezultātā patiesi sanāca ļoti daudz runāt. Tas ir normāli dienvidos - sarunāšanās šeit ir kā reliģija. Izteikties ir ļoti būtiski. Cilvēki pasaulē it kā ir, lai komunicētu..
Šoreiz diskutējām par interešu pārstāvību (jeb kā man labāk to patiktu dēvēt - advocacy). Lielākā daļa dalībnieku bija pieredzējuši jaunatnes darbinieki, taču gadījās arī kāds zaļš students, kas dzīvē aizrāvies ar brīvprātīgo darbu. Tā ir vēl viena atkarība..

Kopā bijām no 5 valstīm - Itālijas, Norvēģijas, Īrijas, Latvijas un Maltas. Šī man bija pirmā saskarsme ar īriem un maltiešiem. Runājot par un ar īriem - viņus sapratām tikai trešajā dienā. Ticiet man, britu akcents ir nieks, salīdzinājumā ar šo!

 Kaut kādā veidā mūs varēja iedalīt divos blokos: tie, kas apdeg saulē (mēs,norvēģi un īri) un tie, kas ir dzimuši saulē (itāļi un maltieši). Un tomēr, kā jau katrā projektā (visbiežāk), beigās bijām kā liela ģimene zem vienas un tās pašas saules, četras dienas pavadot diskusijās, enerdžaizeros, smieklos, izbraucienos un nodarbībās. Balanss starp lietderīgo un patīkamo.

Padalīšos ar fotogrāfiju no visskaistākās dienas. Priekšpēdējās. Kad visi sēž kopā un saprot, ka rīt jau jāatgriežas dzīvē. Un tomēr tai mirklī viss ielikās pareizajos plauktiņos - būtisks bija tikai mirklis. Mirklis, kad ar mazām motorlaiviņām (kas patiesi nedaudz atgādināja gondolas) braucām pa upi un pētījām Valettas Venēciju. Vēlāk apsēdāmies pie galda un patiesi ēdām maltās gaļas burgerus. Tad man palika smieklīgi, jo visas šīs dienas domāju, par to, ka IR, nu vienkārši ir jāpagaršo maltā gaļa Maltā. Tikai tāpēc, ka tas skan tā, kā tas skan. Mikslis. Mirklis.
Blogs ir tāpēc, lai atcerētos. Lai mirklis ieņem redzamu atmiņas formu.

Ar šo ierakstu es gribēju pateikt vien to, ka dzīve ir skaista arī tad, kad nav laika rakstīt un nemaz nešķiet, ka vajadzētu vai būtu par ko. Tomēr dažreiz vajag , jo tas ļauj savilkt punktus, kuri dažreiz šķiet nesavienojami. Sautējumu ar saldējumu.

Deserts vienmēr ir beigās. Un desertam vienmēr ir vieta. Tas iet uz sirsniņu.
Arī Maltai tagad ir maza vieta sirsniņā.

Pavasaris, kas nekad nepienāks

"Nekad" ir tāds pārdrošs vārds
Bet būt pārdrošam ir tomēr labāk kā baidīties (iespējams)
"Iespējams" gan ir tāds slidens vārds, bet tikpat pārdrošs kā apgalvot, ka "viss ir iespējams" un citas patiesības
 Nedrošs paliek drošs

"Iespējams maija sākumā būs silti"
"Bet iespējams, ka būs arī krusa"

Sinoptiķi arī ir tikai cilvēki.
Daba ir daba.
Sinoptiķi tikai cenšas uzminēt tās mīklas..
Un mēs, kā cīsiņi, esam šajā mīklā ietinušies.
Mēģinām sasildīties un ieņemt pareizo dzīves formu..

Mēs dzīvosim tā, kā mums teiks nevis vara, bet daba
Mēs varēsim vienmēr izvēlēties, vai ņemt vai neņemt līdzi lietussargu,
Vai ir pieņemts vai nav pieņemts staigāt ar kedām lietū,
Bet tikai daba noteiks to, vai mums samirks kājas..

Un tikai MĒS PAŠI izvēlēsimies, vai lietus mums liks raudāt vai smaidīt

MĒS PAŠI MĒS PAŠI MĒS PAŠI
esam Pavasari!

Mēs esam saule un gaisma, kad vajag
Mēs esam izplaukuši vai zaļi, vai vēl nepamodušies
Mēs esam izmisuši pēc saules un pēc siltuma

Ir 6 mēnešus bijis sniegs
Ir 6 mēnešus pirms tam man bijusi saule

Ir it kā godīgi, vai ne?

Bet es gaidu, es ļoti ļoti gaidu īstu Pavasari

Varbūt Tu gaidīji, kad es uzrakstīšu?
Piedod, ka esmu tik aizņemta (ar nezinu ko, ar visu)
Piedod, ka runāju ceturtajā personā

Man tā labpatīk

MĒS

nevis es

Jo mēs neesam atdalāmi. Mēs visi esam kaut kādā ziņā saistīti.

Es uzaugu pavasarī un nevaru līdz galam no tā tikt vaļā nevienā gadalaikā. Katru gadu man Pavasaris iedod vienu jaunu ciparu klāt un saka - "tagad padzīvo šitā te, un tici man, pēc gada tu atkal gribēsi, lai es nāku atkal un atkal".

Lien ārā, nelieti!

Piedod, bet Tev patīk, kad dusmojos!

Es paiešu pretī līdz pareizajai robežai, jo kamēr krīt ēnas, saule ir otrā pusē

Klusē, klusē, klusē

Lai Pavasaris nepamostos

Tam patīk tāpat kā cilvēkiem, svētdienas rītos mosties lēnām..

Drīz jau būs, iespējams..

Izglītība Ineses Interpretācijā. PART 1: Bērnība

Inese ir sākusi savas pārdomu dienasgrāmatas par konkrētākām tēmām. Drīzāk nē. Laikam mērķis ir parādīt, cik arī konkrētas tēmas ir plašas.. Ok, mērķis ir vienkārši domāt!
Tā kā izglītības jautājumi (un izglītību es šeit neuztveru kā vien "formālo izglītību", bet drīzāk mūžizglītību) man vārās pa galvu jau sen-sen, un arī es pati tiem vāros līdzi, sāksim ar to brīdi, kad mēs visi esam mazi ķipari. Izglītība taču sākas tur, vai ne? Jau piedzimstam ar vēlmi un vajadzību mācīties.
Mācīties pasauli. Mācīties sevi un visu jauno. 

Pasaulei ir tieši tik gadi, cik tev ir pašam.. tik daudz, cik tu spēj spriest subjektīvi par to..
Jo es uzsvēršu šajā tekstā PIEREDZI kā galveno izziņas līdzekli. Objektīvism, sorry, uzskatu, ka nekā objektīva principā nepastāv..

#Atslēgvārdi: uzticība, ticība sev, būšana par labu cilvēku, empātija, eksperimentēšana, pasaules domāšana

Sāksim!

Daudzas īpašības un darbības, kas mums kaitina savos līdzcilvēkos, bet izrādās piemīt mums pašiem, ir audzināšanas nopelns. Tāpat arī ļoti daudzi paldies mums ir jāsaka saviem vecākiem, vecvecākiem, māsām un brāļiem, kas mums ir iemācījuši "būt par cilvēku": no pavisam maza cilvēciņa par it kā "lielu" cilvēku. It kā, jo kļūšana par cilvēku, manuprāt, ir visas dzīves process. Nevar no tā izaugt.
Staigāt, runāt, klausīties.. bieži vien dzīves laikā "būt par cilvēku" vairs netiek trenēta kā prasme, jo tiek uzskatīts, ka mēs jau to mākam. Tad mēs "kļūstam par profesiju", "kļūstam par amatu", patiesībā kļūstam sev paši sveši, aizmirstot, ka zem katra amata taču ir cilvēks. Jo pat labs kurpnieks nebūs labs kurpnieks, ja viņš tev metīs ar kurpi.

Vēlos uzsvērt to, ka videi, cilvēkiem mums apkārt un situācijām bērnībā ir liela nozīme tajā, kādi mēs esam šobrīd. Taču mēs esam brīvi atbildīgi par to, kā mēs šīs pieredzes lietojam, integrējam un pilnveidojam. Vai jums dažkārt ir tāds fīlings, ka bērnībā mēs zinājām labāk? Ko gribam un kāpēc, pat daudz neiedziļinoties. Bērniem piemīt divas fantastiskas īpašības: patiesums un uzticība.
Tās ir ļoti viegli dzīves laikā pazaudēt.

Pirmkārt, bērniem nav paš-barjeru, aizspriedumu par apkārtni un iespējamajām sekām, tāpēc viņi saka, kā ir. Caur tīru prizmu. Protams, tur ir savi niķi, jo ar laiku saprotam, ka vārdi spēj aizvainot un ir lietas, kuras labāk paturēt pie sevis. Taču "liels cilvēks" patur pie sevis ārprātā daudz. Vēl joprojām nav skaidrs, vai šīs negācijas mēdz palikt iekšā vai tiek izmētātas apkārt pa pasauli. Raudāt it kā lielajiem nepieklājas..

Otrkārt, bērni uzticas. Viņi ļoti ātri iegūst cilvēku uzticību, bērni patiesībā sajūt katrā cilvēkā to labo, viņi reaģē uz smaidiem un ir atvērti pozitīvai komunikācijai. Cilvēki bērnus parasti nesāpina. Pieaugušos gan.. un tieši tāpēc mums dzīves laikā paliek arvien grūtāk uzticēties cilvēkiem, tas ir slikto pieredžu dēļ. Sapņainu atvērtību mēdz dēvēt par "cilvēku naivumu", bet, manuprāt, tas ir dabisks atklātums. Lai arī tā ir bērna īpašība, tā nav bērnišķīga īpašība. Tā ir dabiska īpašība - raudzīties uz citu kā uz labu cilvēku. Uzticību sabojā arī ārējā ietekme - mediju skandāli, filmas, atmiņas, trūkums, mantkārība.. it kā izaugot cilvēkiem būtu tieksme palikt sliktiem, bet negribētos tā domāt..

Atceros, kad biju maza, vienmēr teicu, ka būšu māksliniece. Tik vienkārši. Un kāpēc tagad tāda skepse? Mācoties daudzas "nopietnas" lietas, kas, protams, ir noderīgas un interesantas, es tomēr agrāk vai vēlāk attopos pie audekla, ar otām rokās. It kā bērnībā mēs zinājām labāk. Jā, bērnībā mēs skaidri zinām, kas mūs padara laimīgus - cilvēki, sirdslietas, prieks. Atvērtība šīm trim. 

Temperaments, kaut kādā ziņā temperaments ir iedzimts un ar to mums jāsadzīvo - nevis saprotot, ka tas ir foršs vai sūdīgs, bet gan apzinoties, kādā veidā es ar savu temperamentu jūtos forši!  Kādās situācijās un ar kādiem cilvēkiem. Tad ir raksturs, ou raksturs! Un tas nav vecāku darbs tik daudz kā mūsējais. Visu dzīvi. Visu, visu dzīvi. Mammai mēs varam pateikt paldies, ka var mūs izturēt, nevis, ka viņa pie tā vainīga. He. Slinkums piemīt visiem cilvēkiem, kaut kādā mērā. Uzņēmību, līderību var izaudzināt. Bet tas ir darbs. Tas ir laiks. Tā ir pacietība. Un tā ir sevis laušana. Bet to visu var! Bērni, starp citu, arī tic, ka viss ir iespējams!

Kas notiek vienā brīdī?

Mums sāk jautāt tādus jautājumus kā: "Kas tu būsi?" dodot vien dažus atbilžu variantus. Ko var jautāt bērnam, kas domā, ka ir vien dakteri, skolotāji, astronauti un pārdevēji? Vēl pie tam par pēdējiem vienmēr pieaugušie saka "nē nē nē", kaut gan bērnam ir grūti iedomāties labāku vietu pasaulē par veikalu. Veikalā taču ir viss. Ar laiku tikai saprotam, ka tur ir arī patērētājsabiedrības šausmas, lēts darba spēks, ētikas pārkāpumi, cenu politika.. pasarg' to tagad bērnam stāstīs..  Pats, nabadziņš, uzzinās, un salūzīs. Salūzīs dzīvē par tik daudz, daudz lietām.

Ja es šobrīd domāju par bērnību, tad man šķiet, ka bērnībā mēs iemācāmies rūpes un mīlestību, un ieliekam tās rezerves sevī, lai nepazaudētu tālākās dzīves laikā. Mēs daudz ko iemācāmies. Bet ne tikai to, kā saka kaķis vai suns, jo patiesībā viņi nemaz tā nesaka, to izdomājām mēs - cilvēki.. Amm, mēs iemācāmies dalīties, priecāties, iepriecināt, darīt un ticēt sev. Mēs iemācāmies runāt un domāt. Jā, jau tad, nevis kaut kad skolā. Tieši bērnībā. Uzdot jautājumus. Uzdrīkstēties. Uzdrīkstēties jautāt sev un pasaulei. Un domāt, kur meklēt atbildes, ja neviens nesaka vai esošās neapmierina..

Runājot par runāšanu. Ļoti gribētos pieminēt valodas. Esmu tik priecīga, ka esmu bilingvāla. Bērnība, īpaši šajā plaukstas lieluma pasaulē, ir laiks, kad iemācīties arī starpkultūru komunikāciju, valodas.. lai tās visas barjeras un stereotipi mūs neaptver, lai mēs esam brīvi un spējam uzticēties un nebaidīties arī no "svešā". Runāt ar rokām un ar ķermeni. Klausīties, kā pasakās un izdomāt pašam savas. Nebaidīties no savām domām.

Bērnībā mēs pat nezinām, kas tā tāda izglītība ir. Bet mēs zinām, ka mācīties pasauli ir svarīgi.. ka tur nākotnē viss ir un viss ir iespējams!
#izglītība drīz sagraus šo saules ieleju

Kaut kur te es apstāšos.. 

ziemteksts ar zemtekstu

Atkal sanāca tā, ka izdomāju pietiekami jocīgu virsrakstu, lai kaut kas būtu jāraksta..

Ir ziema. Šogad pa īstam. Pagājušogad ziema bija joks. Bet šogad joks ir viss pārējais.
Ziema ir pa īstam - ar visu sniegu un salu un, cerams, ka arī galu!
3 mēneši dažreiz šķiet bezgalīgi, kā tāds sniega vīrs, kuram esi cītīgi cēlis katru bumbu, zinot, ka viss tāpat baigās izkusīs un tam sekos mazliet mazāk mūžīgs pavasaris

Eh pavasaris,

Bet ziemai, kā jau pilnīgi visam, izņemot popkultūru, ir savs šarms.

Šarmsals - tas ir tad, kad nevari parunāt. Esi tik ļoti nosalis, ka paliec pats sev uzjautrinošs. Ja sala laikā spīd saule, kas nav redzēta mēnesi, tad paliek pavisam amizanti. Diezgan bīstams pasākums.

Kā pingvīns mēģini pārnest sevi no punkta a līdz punktam b. Tik neveikli, ka visu laiku esi nosarcis. Patiesībā nosalis, sarkanu seju, tāds sirsnīgs. Nezinu, nosaluši cilvēki kaut kā uzsit emocijas. Tu zini, ka nebija viegli, lai arī no kurienes viņš nācis. Sals vieno. Var vismaz 5 minūtes parunāt par to, cik ļoti nosalis esi, pie kādas tējas vai kafijas krūzes. Paliek silti un tad cilvēki aizmirst viens par otru. Aiziet kaut kur savā istabas galā un tēlo, ka ir introverti. Ka ziema ir depresīva. Un ka vispār jau varēja būt labāk. Bet kopumā šarmanti, ir okei. Tā vienam sēdēt un domāt par visu pasauli, katram atsevišķi,

Uz jautājumu "Kā tev iet?" beidzot ir atbilde.
- "Auksti"
Viss. Nekas nav jāpaskaidro.

Apģērbs beidzot iegūst savu primāro funkciju. Visi principā izskatās mazliet resni, un tas ir normāli. Kaut kā mainās vērtības. Kleitas paliek skapju internajam dizainam. Tās atgādina par to, ka kaut kad ziema arī beidzas, bet tas vēl tālu. Pēc pāris mirkļiem, kad atkal nebūs ko vilkt.

Bet ja tā nopietni.
Nu labi, nebūs.

Ziema ir okei. Bet es nezinu, vai "okei" ir okei. Vakaros var redzēt zvaigznes mazliet. Es 3 mēnešus biju aizmirsusi par to, ka debesīs ir zvaignes. Vai tas nav kaut kāds absurds? Nē, ir ok. Spānija iemācīja, ka absurds ir jāsvin. Jo tas ir īpašs. Tas ir interesants. Un tas ir citāds. Šarmants.

Es reizēm ienīstu ziemu un tomēr mīlu, ka mums tāda ir. Ka tā padara mūs aukstus, lai mēs paši mācētu kļūt silti. Lai mēs novērtētu to, ka saulei riņķojot mums apkārt, gada laikā var piedzīvot tik dažādas sajūtas un apskaidrības.

Ja visu laiku būtu vienādi, vai kaut kas mainītos?
Jā un nē.
Katru gadu viss mainās no jauna, tad jau sanāk, ka nemainās.
Riņķo, riņķo vien. Bet pa dažādām orbītām.

Man prieks, ka mums ir ziemkultūra. Par spīti visam man prieks.
Spītkultūra, arī tāda mums ir. Diezgan izteikta.
Bet galvenais, ka ne popkultūra.
Ja pat melns un balts, tad vismaz ne krāsaini indīgs
Īsts, man šķiet, ka šis viss kaut kādā ziņā ir īsts

Paceļam ingvertējas par to, ka saaukstēties ir cilvēcīgi!
Par to, ka esam imūni pret imunitāti!
Par to, ka sniegs tomēr nav izdomāts -
Tas dažreiz eksistē arī novembrī un martā, bet ne vienmēr ziemas mēnešos

Par un uz drīzu pavasari!