.

.

trešdiena, 2017. gada 28. jūnijs

maltā gaļa Maltā


Vai šis būs ieraksts par ēdienu?
- Nē
Vai šis būs ieraksts par Maltu?
- Mazliet par Maltu
Vai esmu atsākusi rakstīt blogu?
- Ne gluži, patiesībā šis ir eksāmena darbam
Vai tas būtu iemesls, kāpēc šis ieraksts būtu jāuztver nopietnāk?
- Nē
Vai tas būtu iemesls, kāpēc man būtu jāraksta nopienāk?
- Nē

Pēc šī neveiklā sākuma es vēlējos atgādināt par to, ka var sākt dažādi. Varbūt, kad esi pārāk daudz laika pavadījis ar sevi, sāc pats sevi uzskatīt par labu sarunu biedru. Vēl joprojām nezinu, vai blogs ir saruna ar sevi, citiem vai abiem vienlaicīgi.
Jā, es rakstīšu par to, kā es sāku rakstīt blogu un kāds tam visam varētu būt sakars ar Maltu, lai to turpinātu..


Varbūt visa sāls ir virsrakstā? Protams. Tas ir tikpat sāļš kā Vidusjūras ūdens.
Maltā gaļa ir laimes spēle. Mazliet pārsālīta tā var novest līdz diagnozei: "Iemīlējusies".
Vēl bīstamāk - ne cilvēkā, bet ceļošanā. Un rakstīšanā. Pirms septiņiem gadiem es uzrakstīju savu pirmo blogu mazā piezīmju blociņā. Tie bija pieraksti no Itālijas ceļojuma tāltālajā 2010. gadā, vēl pirms pilngadības ēras. Tad es iemīlējos Renesanses gaisotnē, gondoljēru svītrainajos kreklos un valodā, kurā ir pārāk daudz "lll" un "č" burtu. Šīs mīlestības rezultātā es atvēru platformu, kurā rakstīju gandrīz visu. Muļķīgus domu virpuļus, ikdienas nebūtiskumu, dusmas par sistēmu, prieku par tās apiešanu, bet tam visam pa vidu arī savu ceļojumu iespaidus. Tā es tiku līdz pat Austrumiem: Ķīnai un Taivānai, kur malto gaļu apzīmē ar hieroglifiem. Principā tad nesaproti ne ko ēd, ne arī, kā to pierakstīt. Laimes spēle. Dzīve ir laimes spēle. Dažreiz tu zaudē, dažreiz tu uzvari, bet ir svarīgi piedalīties un neizlaist gājienus.

Tā es nonācu arī līdz Spānijas humora stāstiem.
Bet tagad jau trīs rindkopas es nezinu, ko rakstīt par Maltu.

Šis blogs ir kā maltā gaļa - visa savienojums. Idejiski pārvēršos par veģetārieti.Vai ir grūti rakstīt blogu, kad esi to darījis jau septiņus gadus, bet atmetis kā smēķēšanu, it kā tas būtu kas bīstams?
- Beidz uzdot jautājumus. Sāc.

 ***

Valetta, standartbilde

Maltā ir mazāk kā 500'000 iedzīvotāju. Retā reize, kad kāds ir mazāks par Latviju cilvēkos. Pēc 6 mēnešu ziemas ir jauki arī apdegt. Kā maltās gaļas kotletei. Sārtai un pēc tam brūnai. Es zinu, ka šis bija ļoti slikts salīdzinājums. Es vairs nebūšu poētiska, bet fakti arī nav mana mīļākā nodarbošanās. Es nespēju vairs runāt arī par kultūru atšķirībām, jo tās vairs mani nepārsteidz. Multi-kultūra ir mana ikdiena. Starptautiski projekti ir mana aizraušanās. Globalizācija ir traka lieta. Es nedomāju, ka maltās gaļas burgeri vairs atšķiras dažādās valstīs. Arvien vairāk sāk likties, ka mēs patērējam vienu un to pašu. Varbūt tas cilvēkus mūsdienās satuvina?

Malta ir kā dīvaina Itālija. Maltiešu valoda ir kaut kas starp itāļu un arābu valodu. Visas mājiņas izskatās kā uzbūvētas no smiltīm, trūkst koku un krāsu. Durvis un māju balkoni ir izkrāsoti jautros toņos, lai mazinātu šo sausuma un vienkrāsainības efektu. Izskatās jauki. Bet visskaistākais Maltā ir ūdens. Zili-dzidrais ūdens. Es ievietošu bildi - tad būs skaidrs.
Pavisam skaidrs, kāpēc salas ir tik vilinošas. Visapkārt ir ūdens. Un tad ne tikai nevar, bet arī negribas aizmukt.

Zilā lagūna, Comino sala

Maltā var izdzīvot ar angļu valodu. Tā šeit ir otrā oficiālā valoda. Uz ielām var pamanīt sarkanas telefonbūdiņas un pēc tam stāstīt, ka biji Londonā, un laiks bija netipiski saulains. Man nav tādas fotogrāfijas, jo neuzskatu sevi par tūristu. Un ko tad es darīju tajā Maltā, tāds netūrists?

Šīs bija manas pirmās starptautiskās apmācības. Pirms tam esmu braukusi vairākos ES finansētos apmaiņas projektos, bet nekad apmācībās. Projekts saucās "Less talk, more action", bet rezultātā patiesi sanāca ļoti daudz runāt. Tas ir normāli dienvidos - sarunāšanās šeit ir kā reliģija. Izteikties ir ļoti būtiski. Cilvēki pasaulē it kā ir, lai komunicētu..
Šoreiz diskutējām par interešu pārstāvību (jeb kā man labāk to patiktu dēvēt - advocacy). Lielākā daļa dalībnieku bija pieredzējuši jaunatnes darbinieki, taču gadījās arī kāds zaļš students, kas dzīvē aizrāvies ar brīvprātīgo darbu. Tā ir vēl viena atkarība..

Kopā bijām no 5 valstīm - Itālijas, Norvēģijas, Īrijas, Latvijas un Maltas. Šī man bija pirmā saskarsme ar īriem un maltiešiem. Runājot par un ar īriem - viņus sapratām tikai trešajā dienā. Ticiet man, britu akcents ir nieks, salīdzinājumā ar šo!

 Kaut kādā veidā mūs varēja iedalīt divos blokos: tie, kas apdeg saulē (mēs,norvēģi un īri) un tie, kas ir dzimuši saulē (itāļi un maltieši). Un tomēr, kā jau katrā projektā (visbiežāk), beigās bijām kā liela ģimene zem vienas un tās pašas saules, četras dienas pavadot diskusijās, enerdžaizeros, smieklos, izbraucienos un nodarbībās. Balanss starp lietderīgo un patīkamo.


Padalīšos ar fotogrāfiju no visskaistākās dienas. Priekšpēdējās. Kad visi sēž kopā un saprot, ka rīt jau jāatgriežas dzīvē. Un tomēr tai mirklī viss ielikās pareizajos plauktiņos - būtisks bija tikai mirklis. Mirklis, kad ar mazām motorlaiviņām (kas patiesi nedaudz atgādināja gondolas) braucām pa upi un pētījām Valettas Venēciju. Vēlāk apsēdāmies pie galda un patiesi ēdām maltās gaļas burgerus. Tad man palika smieklīgi, jo visas šīs dienas domāju, par to, ka IR, nu vienkārši ir jāpagaršo maltā gaļa Maltā. Tikai tāpēc, ka tas skan tā, kā tas skan. Mikslis. Mirklis.
Blogs ir tāpēc, lai atcerētos. Lai mirklis ieņem redzamu atmiņas formu.

Ar šo ierakstu es gribēju pateikt vien to, ka dzīve ir skaista arī tad, kad nav laika rakstīt un nemaz nešķiet, ka vajadzētu vai būtu par ko. Tomēr dažreiz vajag , jo tas ļauj savilkt punktus, kuri dažreiz šķiet nesavienojami. Sautējumu ar saldējumu.

Deserts vienmēr ir beigās. Un desertam vienmēr ir vieta. Tas iet uz sirsniņu.
Arī Maltai tagad ir maza vieta sirsniņā.

svētdiena, 2017. gada 23. aprīlis

Pavasaris, kas nekad nepienāks



"Nekad" ir tāds pārdrošs vārds
Bet būt pārdrošam ir tomēr labāk kā baidīties (iespējams)
"Iespējams" gan ir tāds slidens vārds, bet tikpat pārdrošs kā apgalvot, ka "viss ir iespējams" un citas patiesības
 Nedrošs paliek drošs

"Iespējams maija sākumā būs silti"
"Bet iespējams, ka būs arī krusa"

Sinoptiķi arī ir tikai cilvēki.
Daba ir daba.
Sinoptiķi tikai cenšas uzminēt tās mīklas..
Un mēs, kā cīsiņi, esam šajā mīklā ietinušies.
Mēģinām sasildīties un ieņemt pareizo dzīves formu..

Mēs dzīvosim tā, kā mums teiks nevis vara, bet daba
Mēs varēsim vienmēr izvēlēties, vai ņemt vai neņemt līdzi lietussargu,
Vai ir pieņemts vai nav pieņemts staigāt ar kedām lietū,
Bet tikai daba noteiks to, vai mums samirks kājas..

Un tikai MĒS PAŠI izvēlēsimies, vai lietus mums liks raudāt vai smaidīt

MĒS PAŠI MĒS PAŠI MĒS PAŠI
esam Pavasari!

Mēs esam saule un gaisma, kad vajag
Mēs esam izplaukuši vai zaļi, vai vēl nepamodušies
Mēs esam izmisuši pēc saules un pēc siltuma

Ir 6 mēnešus bijis sniegs
Ir 6 mēnešus pirms tam man bijusi saule

Ir it kā godīgi, vai ne?

Bet es gaidu, es ļoti ļoti gaidu īstu Pavasari

Varbūt Tu gaidīji, kad es uzrakstīšu?
Piedod, ka esmu tik aizņemta (ar nezinu ko, ar visu)
Piedod, ka runāju ceturtajā personā

Man tā labpatīk

MĒS

nevis es

Jo mēs neesam atdalāmi. Mēs visi esam kaut kādā ziņā saistīti.

Es uzaugu pavasarī un nevaru līdz galam no tā tikt vaļā nevienā gadalaikā. Katru gadu man Pavasaris iedod vienu jaunu ciparu klāt un saka - "tagad padzīvo šitā te, un tici man, pēc gada tu atkal gribēsi, lai es nāku atkal un atkal".

Lien ārā, nelieti!

Piedod, bet Tev patīk, kad dusmojos!

Es paiešu pretī līdz pareizajai robežai, jo kamēr krīt ēnas, saule ir otrā pusē

Klusē, klusē, klusē

Lai Pavasaris nepamostos

Tam patīk tāpat kā cilvēkiem, svētdienas rītos mosties lēnām..

Drīz jau būs, iespējams..

svētdiena, 2017. gada 5. marts

Izglītība Ineses Interpretācijā. PART 1: Bērnība

Inese ir sākusi savas pārdomu dienasgrāmatas par konkrētākām tēmām. Drīzāk nē. Laikam mērķis ir parādīt, cik arī konkrētas tēmas ir plašas.. Ok, mērķis ir vienkārši domāt!
Tā kā izglītības jautājumi (un izglītību es šeit neuztveru kā vien "formālo izglītību", bet drīzāk mūžizglītību) man vārās pa galvu jau sen-sen, un arī es pati tiem vāros līdzi, sāksim ar to brīdi, kad mēs visi esam mazi ķipari. Izglītība taču sākas tur, vai ne? Jau piedzimstam ar vēlmi un vajadzību mācīties.
Mācīties pasauli. Mācīties sevi un visu jauno. 


Pasaulei ir tieši tik gadi, cik tev ir pašam.. tik daudz, cik tu spēj spriest subjektīvi par to..
Jo es uzsvēršu šajā tekstā PIEREDZI kā galveno izziņas līdzekli. Objektīvism, sorry, uzskatu, ka nekā objektīva principā nepastāv..








#Atslēgvārdi: uzticība, ticība sev, būšana par labu cilvēku, empātija, eksperimentēšana, pasaules domāšana

Sāksim!

Daudzas īpašības un darbības, kas mums kaitina savos līdzcilvēkos, bet izrādās piemīt mums pašiem, ir audzināšanas nopelns. Tāpat arī ļoti daudzi paldies mums ir jāsaka saviem vecākiem, vecvecākiem, māsām un brāļiem, kas mums ir iemācījuši "būt par cilvēku": no pavisam maza cilvēciņa par it kā "lielu" cilvēku. It kā, jo kļūšana par cilvēku, manuprāt, ir visas dzīves process. Nevar no tā izaugt.
Staigāt, runāt, klausīties.. bieži vien dzīves laikā "būt par cilvēku" vairs netiek trenēta kā prasme, jo tiek uzskatīts, ka mēs jau to mākam. Tad mēs "kļūstam par profesiju", "kļūstam par amatu", patiesībā kļūstam sev paši sveši, aizmirstot, ka zem katra amata taču ir cilvēks. Jo pat labs kurpnieks nebūs labs kurpnieks, ja viņš tev metīs ar kurpi.

Vēlos uzsvērt to, ka videi, cilvēkiem mums apkārt un situācijām bērnībā ir liela nozīme tajā, kādi mēs esam šobrīd. Taču mēs esam brīvi atbildīgi par to, kā mēs šīs pieredzes lietojam, integrējam un pilnveidojam. Vai jums dažkārt ir tāds fīlings, ka bērnībā mēs zinājām labāk? Ko gribam un kāpēc, pat daudz neiedziļinoties. Bērniem piemīt divas fantastiskas īpašības: patiesums un uzticība.
Tās ir ļoti viegli dzīves laikā pazaudēt.

Pirmkārt, bērniem nav paš-barjeru, aizspriedumu par apkārtni un iespējamajām sekām, tāpēc viņi saka, kā ir. Caur tīru prizmu. Protams, tur ir savi niķi, jo ar laiku saprotam, ka vārdi spēj aizvainot un ir lietas, kuras labāk paturēt pie sevis. Taču "liels cilvēks" patur pie sevis ārprātā daudz. Vēl joprojām nav skaidrs, vai šīs negācijas mēdz palikt iekšā vai tiek izmētātas apkārt pa pasauli. Raudāt it kā lielajiem nepieklājas..

Otrkārt, bērni uzticas. Viņi ļoti ātri iegūst cilvēku uzticību, bērni patiesībā sajūt katrā cilvēkā to labo, viņi reaģē uz smaidiem un ir atvērti pozitīvai komunikācijai. Cilvēki bērnus parasti nesāpina. Pieaugušos gan.. un tieši tāpēc mums dzīves laikā paliek arvien grūtāk uzticēties cilvēkiem, tas ir slikto pieredžu dēļ. Sapņainu atvērtību mēdz dēvēt par "cilvēku naivumu", bet, manuprāt, tas ir dabisks atklātums. Lai arī tā ir bērna īpašība, tā nav bērnišķīga īpašība. Tā ir dabiska īpašība - raudzīties uz citu kā uz labu cilvēku. Uzticību sabojā arī ārējā ietekme - mediju skandāli, filmas, atmiņas, trūkums, mantkārība.. it kā izaugot cilvēkiem būtu tieksme palikt sliktiem, bet negribētos tā domāt..

Atceros, kad biju maza, vienmēr teicu, ka būšu māksliniece. Tik vienkārši. Un kāpēc tagad tāda skepse? Mācoties daudzas "nopietnas" lietas, kas, protams, ir noderīgas un interesantas, es tomēr agrāk vai vēlāk attopos pie audekla, ar otām rokās. It kā bērnībā mēs zinājām labāk. Jā, bērnībā mēs skaidri zinām, kas mūs padara laimīgus - cilvēki, sirdslietas, prieks. Atvērtība šīm trim. 

Temperaments, kaut kādā ziņā temperaments ir iedzimts un ar to mums jāsadzīvo - nevis saprotot, ka tas ir foršs vai sūdīgs, bet gan apzinoties, kādā veidā es ar savu temperamentu jūtos forši!  Kādās situācijās un ar kādiem cilvēkiem. Tad ir raksturs, ou raksturs! Un tas nav vecāku darbs tik daudz kā mūsējais. Visu dzīvi. Visu, visu dzīvi. Mammai mēs varam pateikt paldies, ka var mūs izturēt, nevis, ka viņa pie tā vainīga. He. Slinkums piemīt visiem cilvēkiem, kaut kādā mērā. Uzņēmību, līderību var izaudzināt. Bet tas ir darbs. Tas ir laiks. Tā ir pacietība. Un tā ir sevis laušana. Bet to visu var! Bērni, starp citu, arī tic, ka viss ir iespējams!

Kas notiek vienā brīdī?

Mums sāk jautāt tādus jautājumus kā: "Kas tu būsi?" dodot vien dažus atbilžu variantus. Ko var jautāt bērnam, kas domā, ka ir vien dakteri, skolotāji, astronauti un pārdevēji? Vēl pie tam par pēdējiem vienmēr pieaugušie saka "nē nē nē", kaut gan bērnam ir grūti iedomāties labāku vietu pasaulē par veikalu. Veikalā taču ir viss. Ar laiku tikai saprotam, ka tur ir arī patērētājsabiedrības šausmas, lēts darba spēks, ētikas pārkāpumi, cenu politika.. pasarg' to tagad bērnam stāstīs..  Pats, nabadziņš, uzzinās, un salūzīs. Salūzīs dzīvē par tik daudz, daudz lietām.

Ja es šobrīd domāju par bērnību, tad man šķiet, ka bērnībā mēs iemācāmies rūpes un mīlestību, un ieliekam tās rezerves sevī, lai nepazaudētu tālākās dzīves laikā. Mēs daudz ko iemācāmies. Bet ne tikai to, kā saka kaķis vai suns, jo patiesībā viņi nemaz tā nesaka, to izdomājām mēs - cilvēki.. Amm, mēs iemācāmies dalīties, priecāties, iepriecināt, darīt un ticēt sev. Mēs iemācāmies runāt un domāt. Jā, jau tad, nevis kaut kad skolā. Tieši bērnībā. Uzdot jautājumus. Uzdrīkstēties. Uzdrīkstēties jautāt sev un pasaulei. Un domāt, kur meklēt atbildes, ja neviens nesaka vai esošās neapmierina..
Runājot par runāšanu. Ļoti gribētos pieminēt valodas. Esmu tik priecīga, ka esmu bilingvāla. Bērnība, īpaši šajā plaukstas lieluma pasaulē, ir laiks, kad iemācīties arī starpkultūru komunikāciju, valodas.. lai tās visas barjeras un stereotipi mūs neaptver, lai mēs esam brīvi un spējam uzticēties un nebaidīties arī no "svešā". Runāt ar rokām un ar ķermeni. Klausīties, kā pasakās un izdomāt pašam savas. Nebaidīties no savām domām.

Bērnībā mēs pat nezinām, kas tā tāda izglītība ir. Bet mēs zinām, ka mācīties pasauli ir svarīgi.. ka tur nākotnē viss ir un viss ir iespējams!
#izglītība drīz sagraus šo saules ieleju

Kaut kur te es apstāšos.. 

otrdiena, 2017. gada 7. februāris

ziemteksts ar zemtekstu

Atkal sanāca tā, ka izdomāju pietiekami jocīgu virsrakstu, lai kaut kas būtu jāraksta..

Ir ziema. Šogad pa īstam. Pagājušogad ziema bija joks. Bet šogad joks ir viss pārējais.
Ziema ir pa īstam - ar visu sniegu un salu un, cerams, ka arī galu!
3 mēneši dažreiz šķiet bezgalīgi, kā tāds sniega vīrs, kuram esi cītīgi cēlis katru bumbu, zinot, ka viss tāpat baigās izkusīs un tam sekos mazliet mazāk mūžīgs pavasaris

Eh pavasaris,

Bet ziemai, kā jau pilnīgi visam, izņemot popkultūru, ir savs šarms.

Šarmsals - tas ir tad, kad nevari parunāt. Esi tik ļoti nosalis, ka paliec pats sev uzjautrinošs. Ja sala laikā spīd saule, kas nav redzēta mēnesi, tad paliek pavisam amizanti. Diezgan bīstams pasākums.

Kā pingvīns mēģini pārnest sevi no punkta a līdz punktam b. Tik neveikli, ka visu laiku esi nosarcis. Patiesībā nosalis, sarkanu seju, tāds sirsnīgs. Nezinu, nosaluši cilvēki kaut kā uzsit emocijas. Tu zini, ka nebija viegli, lai arī no kurienes viņš nācis. Sals vieno. Var vismaz 5 minūtes parunāt par to, cik ļoti nosalis esi, pie kādas tējas vai kafijas krūzes. Paliek silti un tad cilvēki aizmirst viens par otru. Aiziet kaut kur savā istabas galā un tēlo, ka ir introverti. Ka ziema ir depresīva. Un ka vispār jau varēja būt labāk. Bet kopumā šarmanti, ir okei. Tā vienam sēdēt un domāt par visu pasauli, katram atsevišķi,

Uz jautājumu "Kā tev iet?" beidzot ir atbilde.
- "Auksti"
Viss. Nekas nav jāpaskaidro.

Apģērbs beidzot iegūst savu primāro funkciju. Visi principā izskatās mazliet resni, un tas ir normāli. Kaut kā mainās vērtības. Kleitas paliek skapju internajam dizainam. Tās atgādina par to, ka kaut kad ziema arī beidzas, bet tas vēl tālu. Pēc pāris mirkļiem, kad atkal nebūs ko vilkt.

Bet ja tā nopietni.
Nu labi, nebūs.

Ziema ir okei. Bet es nezinu, vai "okei" ir okei. Vakaros var redzēt zvaigznes mazliet. Es 3 mēnešus biju aizmirsusi par to, ka debesīs ir zvaignes. Vai tas nav kaut kāds absurds? Nē, ir ok. Spānija iemācīja, ka absurds ir jāsvin. Jo tas ir īpašs. Tas ir interesants. Un tas ir citāds. Šarmants.

Es reizēm ienīstu ziemu un tomēr mīlu, ka mums tāda ir. Ka tā padara mūs aukstus, lai mēs paši mācētu kļūt silti. Lai mēs novērtētu to, ka saulei riņķojot mums apkārt, gada laikā var piedzīvot tik dažādas sajūtas un apskaidrības.

Ja visu laiku būtu vienādi, vai kaut kas mainītos?
Jā un nē.
Katru gadu viss mainās no jauna, tad jau sanāk, ka nemainās.
Riņķo, riņķo vien. Bet pa dažādām orbītām.

Man prieks, ka mums ir ziemkultūra. Par spīti visam man prieks.
Spītkultūra, arī tāda mums ir. Diezgan izteikta.
Bet galvenais, ka ne popkultūra.
Ja pat melns un balts, tad vismaz ne krāsaini indīgs
Īsts, man šķiet, ka šis viss kaut kādā ziņā ir īsts

Paceļam ingvertējas par to, ka saaukstēties ir cilvēcīgi!
Par to, ka esam imūni pret imunitāti!
Par to, ka sniegs tomēr nav izdomāts -
Tas dažreiz eksistē arī novembrī un martā, bet ne vienmēr ziemas mēnešos

Par un uz drīzu pavasari!