Ir tāda sajūta, ka neesmu vairāk kā gadu neko no sirds rakstījusi. Esmu mēģinājusi rakstīt, bet tas nekad nešķita līdz galam pareizi. Nevienā gada posmā un nevienā valodā. Līdzīgi bija arī ar gleznošanu. Bija tāda sajūta, ka kaut kas ir beidzies un nav īsti skaidrs, kas ir sācies. Tā it kā tukša lapa vai tukša kanva pati par sevi šķistu gatavas.
Tā nu 2018. gada pēdējā dienā es neuzrakstīju gada atskatu (kā es to parasti darīju). Pēc sava ziemeļ-dienvidu (dzīvošanas Basku zemē un Andalūzijā) piedzīvojuma, es iekāpu stāvoklī "pabeigt iesākto" un "mainīt dzīvi". Un par pirmo īpaši nav ko rakstīt, bet par otro vēl joprojām nav skaidrs, kā to ietērpt vārdos. Paralēli tam visam es atrados kaut kur pie Barselonas.
Šogad, 28.decembrī, aptuveni stundas braucienā no viena Rīgas gala uz otru, starp svētkiem, ļoti daudz emocijām un noguruma devu, man smadzenēs pāršķirstot kalendāra mēnešus, atnāca atklāsme, ka ir jāuzraksta! 2019. tomēr bija lielu pārmaiņu gads, un tas nevar palikt aizmirsts, neiemūžināts un neuzrakstīts.
/kaut kāds iztirzājums/
Bija 2018.gada 31.decembris. Tieši gadu atpakaļ es atrados tieši šajā pašā vietā - mazā pie-Barselonas pilsētiņā Sant Just Desvern. Tāpat kā vakar, 30.decembrī, arī pirms gada es lidoju no Rīgas uz Barselonu. Toreiz uz mājām, kas vēl nebija mājas. Bet vakar - no vienām mājām uz otrām mājām.Ir tāda sajūta, kā dzīvojot 2 paralēlās dimensijās, vēl joprojām ir tāda sajūta, ka esmu gan Latvijā, gan Spānijā. Pēc 10 intensīvām dienām bērnu, prieka, ģimenes, svētku un māju... nevar justies tā pilnīgi normāli sēžot vienai klusumā, mēģinot aptvert to visu, kas tomēr ir noticis. Šī ir kļuvusi par ikdienu, lai cik arī neparasti tas šķistu!
2019. gads iesākās mierīgi, un lai arī tas bija lielo pārmaiņu gads, šis ir vismierīgākais gads, ko pēdējā laikā atceros. Tie, kas mani pazīst labi, zina, ka man patiesībā nepatīk jaunā gada svinības un es patiesi varbūt labāk paliktu viena ar šīm daudzajām domām, nekā skandinātu šampaniešu (kavas?) glāzes.
Tā nu pirms gada mēs jauno gadu sagaidījām "mājās", divvientulībā, ar 12 vīnogām, improvizētu televizoru, laimītēm, mierīgāk kā jebkad. Tas šķita tik reāli un nereāli vienlaicīgi, jo nebija ne jausmas, kāds tad tas gads īsti izvērtīsies. Laužot Instagrama perfekto bilžu modi, es mēģināšu ievietot diezgan nejaušas, bet ļoti sadzīviski īstas bildes starp šiem visiem gada mirkļiem. Tā es iezīmēju savu miera gadu, kad vienkārši būt, lēnām mainīt dzīvi sev vēlamā virzienā un sākt jaunu posmu šķita vissvarīgākā gada apņemšanās.
Pavisam nejauša janvāra kafija "Trompetē", kas daudz labāk kā jaungada laimīte man iedeva pareizo "mesidžu" šim gadam.
Runājot par laimītēm (pie tām vēl atgriezīsimies), šis bija Cūkas (mans haha) gads! Varbūt patiesi zīmīgi, ka šis gads man bija diezgan īpašs un ļoti dažāds. Te nu iezīmēšu dažus "lielos" mirkļus trīs dimensijās - ziemā, pavasarvasarā un rudenī. Robežas ir ļoti nosacītas.
Ziema 2019
Es parasti nerakstu par Janvāri un Februāri - tie ir mani nemīļākie mēneši, un ir tāda sajūta, ka tajos īsti nekas nenotiek, bet....Ja šķita, ka arī šis notikums nekad nenotiks, tad tieši tai ziemā es beidzot pabeidzu augstskolu. Bakalaurs kabatā, iesāktais pabeigts, process bija diezgan ilgs un murgains, īpaši šie pēdējie 2 gadi.
Kā jau teicu, par šo man patiešām nav ko teikt. Nekad nebiju domājusi, ka man izlaidums būs tieši ziemā, laikam tas visu padarīja daudz maģiskāku un vēl dīvaināku. Kamēr mana ģimene atpūtās Ēģiptē (un es neko nepārmetu), Jairo atbrauca uz manu izlaidumu, un tā nu mēs jutāmies tādi mazliet nejauši šeit šajā ziemīgajā lielajā notikumā. Bija arī mazliet smieklīgi pēc tā trakā rakstīšanas procesa, kas varbūt bija viens no iemesliem, kāpēc es kādu laiku NEKO negribēju rakstīt.
Tāpat arī pēc šiem zaļajiem Ziemassvētkiem, ir jāuzteic skaistais gada sākuma sniegs. Patiesi izskatījās kā Ziemas pasakā!
Un visspilgtākā bilde, kas iezīmētu īstu "izlaišanos", ir tieši šī! Kaut kas starp ziemu un pavasari. Beigām un jaunu sākumu.
Gads iesākās arī ar ļoti skaistu skatu un pirmo reizi pabiju Monseratā. Gada laikā esmu šeit bijusi 3 reizes un jāsaka, ka tā ir viena no manām mīļākajām vietām šeit - Katalonijā.
Runājot vēl par skatiem un Kataloniju, gribas padalīties ar vēl vienu diezgan mīļu skatu. Vietu, kuru šogad nosaucu par jaunajām mājām - Sant Just Desvern. Ja jums (visticamāk), tas neko neizsaka, padalīšos ar "fun fact", ka aptuveni 2 km no šejienes atrodas Šakiras māja!
Sant Just Desvern. Barselona. Un mazliet Rīga. Iespējams arī šīs ir tās 3 dimensijas, par kurām es runāju. Iespējams arī nē.
Pavasaris / Vasara 2019
Ja jūs mani pazīstat labi, tad zināt arī to, ka pavasaris ir mans mīļākais gadalaiks. Tomēr tas vienmēr ir arī diezgan pretrunīgs. Šo pavasari es varu nosaukst vienā lielā vardā: "pārvākšanās". Tad nu šī pavasara pārvākšanās un pavasara pierašana pie jaunajām mājām ievilkās līdz pat vasarai un pavadīja mani vēl pat rudenī. Pārmaiņas nav vienkāršas, nedz arī ātras. Tā varētu būt vena no šī gada atziņām.
Bet te nu es esmu - tuvāk saulei, pavasarim un jauniem izaicinājumiem. Labdien! Mans dzīves gads jau arī patiesībā sākas tieši pavasarī. Un šoreiz mēs tajā iepeldējām ar jahtu. Paskatījāmies uz jauno vietu no jaunas perspektīvas. Šeit pavasaris ir tāds nosacīts - tas mijas ar vasaru un pavisam liek aizmirst par ziemu!
Skats uz Castelldefels - mīļāko piejūru Barselonas apkārtnē.
Un lai cik skaisti var likties, pavasaris tomēr bija diezgan grūts. Nokrita rozā atbraukšanas brilles un nācās uzlikt citas "nopietnākas" - darba meklēšanas un sevis meklēšanas brilles. Apzināties kaut ko par sevi ir lieliski, bet arī ļoti biedējoši. Pēkšņi saprast, ka varbūt gribi darīt kaut ko pavisam citu, un īsti nezini kur un kā sākt un kurā virzienā doties. Īpaši jau pavisam jaunā vietā. Pavasarī sākās arī "traumu gads", jo 2019.gada laikā patiesi daudziem pazīstamajiem ir lūzušas kājas, rokas, plīsušas saites un vēl visādi brīnumi. Tāpēc 2020. noteikti novēlu stipru veselību, un arī daudz saules. To vienmēr. Saule ir svarīga.
Cauri ērkšķiem ejot, iekārtojām arī jaunās mājas. Tā simboliski pie sienas pielikām Picasso "Guernica", izveidoju dzīves kolāžu un sāku daudz nopietnāk nodoties pašattīstībai un, jā, arī koučingam!
Mēģināju atcerēties, kas man patīk, kas man patiktu, ko es gribētu darīt.. visas tās trakās lietas, kurām "pabeigšanas" fāzē nebija tik daudz laika, diemžēl. Mēģināju kādā brīdī arī pazīmēt. Bija baisi daudz laika un nebija skaidrs, ko īsti ar to iesākt.Vienā no tādām bezcerīgām dienām es nolēmu, ka man vajag salikt "bildi" kopā, aiziet kaut kur, sajusties pašai sev, palikt ar sevi. Tad nu es aizgāju pārgājienā, viena pati, tepat kalnos, ar mērķi pabūt ar sevi vietā, kurā varu sajusties es pati.
Kopš šīs dienas notika divas lietas:
1. Es apzinājos sevi un uzdrošinājos raudzīties citā virzienā
2. Es apzinājos, ka pārgājieni ir viena no aktivitātēm, kas mani uzlādē. Kopš tā laika centos laiku pa laikam doties pārgājienos, kuros satiku daudzus lieliskus cilvēkus, kurus vieno šis vaļasprieks.
Būt pie dabas, būt tuvāk sev. Daba ir viena no Spānijas bagātībām - tā ir ļoti skaista šeit. Izdevās izbraukt cauri Pireneju kalniem, kur šur tur vēl varēja manīt sniegu, iepazīt Francijas dienvidus un tās dabu. Tagad, skatoties atpakaļ, šķiet, ka šis pārdomu, dabas un saprašanas periods bija ļoti vajadzīgs pirms nākamā izaicinājuma - darba pieredzes.Vasaru iesāku un tā arī gandrīz visu šo gadu pavadīju jaunā vidē, jaunā pieredzē - trīs dimensijās - veidojot digitālu komūnu 3D printēšanas profesionāļiem. Par šo vēl aizvien ir grūti uzrakstīt, visi tie jautājumi: "Ko tu dari?" ar diezgan plašu un daudzpusīgu atbildi. Daudz komunikācijas, daudz jauna, digitālas komandas, Online meetingi... tik daudz laika pavadīts maldoties trīs un vēl vairāk dimensijās. Starp saturu, sociālajiem tīkliem, nedaudz arī rakstīšanu, talantu meklēšanu un menedžmentu...
Man ir grūti par šo runāt latviski, bet kaut kādā veidā es esmu sasniegusi (lai cik arī smieklīgi tas neizklausītos), jaunu personisko rekordu - strādāt vienā vietā vismaz 6 mēnešus. Jā, man tas ir sasniegums, man ir daudz mazas pieredzes, bet šī pieredze kaut kādā veidā mani nostabilizēja, turpinot būt ļoti mainīgā, dinamiskā, nezināmā vidē. Un tā ļāva man pāriet arī citā virzienā, un es no sirds ceru, ka nākotnē šim visam piedzīvojumam varēšu pateikt lielu paldies!
Vasara pagāja ātri un tai pat laikā - šī ir garākā vasara manā dzīvē. Varētu teikt, ka tā stiepās no maija līdz pat oktobrim.Es it kā vienkārši strādāju. Kā normāls cilvēks? Jaunais izaicinājums paņēma daudz laika un enerģijas, bija pie visa jāpierod.
Vēl es atceros, ka jūlijā palika neciešami karsti un es biju patiesi priecīga, ka varēju vienkārši sēdēt un strādāt starp kondicionieriem. Nebrauciet uz Spāniju Jūlijā un Augustā. Tas ir neprāts!
Te ir mazs gabaliņš no ikdienas zvaniem uz šīs skaistās terases @ Betahaus, raugoties uz Gracia rajonu un skaistajiem kalniem, kas apskauj Barselonu. Turpat arī jūra, Sagrada Familia, šķiet nedaudz nereāli. Bet vide ir svarīga, ļoti! Īpaši tad, ja lielākā daļa tavu kolēģu ir pavisam citās Eiropas malās. Coworking vide ir ļoti forša vide. Un ja ir visa par daudz, home office ir labākais ofiss.
Piemēram, atminos, ka šajā, manā pirmajā 3D printēšanas pasākumā bija kādi 34 grādi. Uz 3D printeriem varēja cept omletes. Tas viss bija tik ļoti random!
Vasara bija tāds dikti nesaprotams zibsnis. Tik pat nesaprotama bija arī spēja vēlreiz izvedot izstādi par ārzemniekiem. "Foreign stories in Latvia VOL2" tiešām notika. Varbūt diezgan haotiski, tomēr pa vidu visam, paralēlā dimensijā tas notika un atnesa pasaulei vēl mazliet iedvesmas. Un tomēr, mana mācība šoreiz ir, ka ir grūti darīt lietas, kad fokuss ir kaut kur citur.Ļoti izjutu, ka neesot klāt, ir reāli grūti. Es ļoti daudzas lietas darīju attālināti, un es nesaprotu, kā tas bija iespējams.
Ir ļoti svarīgi vienkārši būt klāt. To izjutu arī tagad Ziemassvētkos un mēģināju baudīt klātesamību un kopābūšanu, cik vien varēju.
Un tomēr, prieks par uzrakstītiem stāstiem un to, ka projektā tika iesaistīti tik daudzi cilvēki. Tāpat arī sapratu to, ka sirdslietas var mainīties. Tagad jāraksta pašai savs stāsts!
Tad arī pirmo reizi braucu uz mājām "ciemos". Tas bija kā visu atcerēties un atkal doties prom. Ievilkt elpu vēsākā vasarā un atgriezties atkal karstajā Spānijas saulē un ikdienā. Pasaule it kā apgriezās kājām gaisā. Ikdiena un atvaļinājumi samainījās vietām. Šogad es atvaļinājumos braucu uz Rīgu, bet dzīvoju Spānijā. Parasti bija otrādi.
Rudens 2019
Robežu starp rudeni te ievilkt ir neiespējami, jo gan septembris, gan oktobris bija vasara, un rudens atnāca kaut kad novembrī. Un tomēr, nesekojot nekādai loģikai, es vēlos atminēties kādus svarīgākus rudens punktus. Pēc raitās vasaras iestājās mentāla stagnācija, tāpēc viss, kas notika ārpus darba, bija ļoti svarīgs.Pirmkārt, es atkal aktīvāk pievērsos koučingam un sāku to praktizēt. Par to man ir liels prieks, jo šobrīd tas ir ļoti svarīgi. Es devos pārgājienos. Es mēģināju būt tuvāk dabai, es redzēju, kā Malagas laukos aug mango. Es baudīju dzīvi tādu, kāda viņa bija un visu to, ko tā atnes.
Es iepazinu Gaudi mājas, Kataloniju, es baudīju to, ka nav tā klasiskā rudens, jo pirms gada es taču sapņoju, ka viss būs tieši tā, kā tas tagad ir, vai ne?
Un kāpēc ir tāda sajūta, ka kaut kā pietrūkst?
Pārvākties nav viegli. Pat tad, kad zini, ka šis lēmums ir jāpieņem un tas šķiet pareizs, pat tad, kad tik ļoti gribas braukt un lēkt jaunajā izaicinājumā, atnāk brīži, kad sajūties ļoti viens. Saproti, ka tavi tuvākie cilvēki un draugi ir prom, bet jaunus atrast nav tik vienkārši un ātri. Īpaši, kad fokuss ir kaut kur citur. Es esmu daudz ceļojusi, bijusi prom uz vairākiem mēnešiem un pusgadu dzīvojusi citur, bet tas ir citādi. Pārvākties ir pavisam kaut kas cits. Tu zini, ka mājās brauc tikai paciemoties, un dzīve ir jabūvē it kā pilnībā no jauna. Tas ir ļoooooti emocionāls process.
Tad nu par emocionālo. Šajā vasarā citā dimensijā devās mana mīļā kaķene Cherry. Tie, kas mani labi pazīst, zina manu mīlestību pret kaķiem. Un visi, kuriem ir kāds mājdzīvnieks, zina, ka tā ir kā daļa no ģimenes. Tajā brīdī es biju prom, un es to izjutu visvairāk. Es nevarēju vienkārši atbraukt un būt klāt, un tas bija ļoti sāpīgi. Gribēju tikai pieminēt, ka šai rudenī es atcerējos, kā tas ir, kad kāds ķepainītis ir mājās, pieskatot šo mīļo minku Džeimsu. (James) Tagad es esmu brīvprātīgā vietējā kaķu patversmē, dodot mazliet mīlestības un saņemot to pretī. Kaut kādā ziņā šis ir diezgan svarīgs punkts šajā visā gadā. Tā ir vēl viena aktivitāte, kuru pielikt ikdienai.
Tik pat skaisti bija arī oktobrī, kad ciemos atbrauca vecāki. Varējām parādīt viņiem jaunās mājas un gabaliņu Katalonijas ārpus Barselonas. Bija tāda ļoti vasarīga sajūta, un tas bija dikti vajadzīgs mirklis.
Būt kopā
Rudens atnāca ne ar sarkani-dzeltenām koku lapām, bet gan ar dzelteniem un sarkan-dzelteniem karogiem, neatkarības alkām, haosu pilsētā, un īsāk sakot - laipni lūgti Katalonijā. Bija arī krāsainas lapas ar palmām pa vidu. Negaidīti, bet, jāsaka, ka šeit ir patiešām skaists rudens, kuru novērot var novembra beigās un decembrī, tad, kad Latvijā ir ļoti tumšs, auksts un drēgns.
Tajā brīdī arī manī kaut kas iedegās, novembrī es sajutos kā mājās. Man atnāca sajūta, ka viss ir ļoti normāli, un, lai kas arī notiek, tas ir skaisti, ka es te tā varu justies. Tas arī viss. Tā bija ļoti spēcīga sajūta, un ar to arī es ceru šeit palikt.
Otrreiz mājās bija braukt jau vieglāk, neko jau vairāk Ziemassvētkos nevajag - tik vien kā kopā būt!
/ir vajadzīgs nobeigums?/
Šo ierakstu ir pabeigt daudz grūtāk nekā iesākt. Tā laikam ir gandrīz ar pilnīgi visu. Arī ar šo gadu. Vēl ir palikušas dažas stundas šī gada, un, izejot cauri šim visam, es varētu mierīgu sirdi iet gulēt. Un tomēr - šogad pienācīgi ar salūtu jaunais gads ir jānosvin tieši Barselonā! Varbūt nākamais gads turpinās būt mierīgs, varbūt tas nāks jaunām atklāsmēm un jauniem piedzīvojumiem un sāksies atkal jauniem izaicinājumiem...
Lai nu kā tur ir, šodien atverot nākamā gada žurkas laimīti, es beidzot saņēmu novēlējumu, kas man reāli patīk. Tā kā es te daudz runāju par laikpstākļiem (kuri man šķiet diezgan svarīgi), tad mana laimīte skan šādi:
"Mācies no laikapstākļiem: tie neliekas ne zinis par kritiku!"
Nezinu kā jums, bet man šķiet, ka šis ir ļoti labs. Galu galā, daba mums neprasa atļauju par to, ko tā dara. Tas ir lielisks pamudinājums domāt plašāk, kā arī būt mums pašiem un nebaidīties apkārtējo spriedumu un nosodījumu. Galu galā, mēs esam paši savas laimes kalēji un esam atbildīgi par to, kur mūsu dzīve virzās, zināmā līmenī.
Arī manas dzīves kolāžas moto: "viss manās rokās" runā par to.
Saudzēsim dabu, sevi un apkārtējos, rūpēsimies un būsim klātesoši, pat tad, ja esam tālu.
Novēlu forši sagaidīt un arī pavadīt 2020.gadu! Šis ir maģisks skaitlis, tos varēs saukt par jaunajiem divdesmitajiem.
Domāsim labas domas! Priekā!
- Inese
