..20! pūpoli! un svētdiena!

Es piedzimu ap pusdiviem. Aptuveni pirms nedēļas es šajā laikā izgāju ārā no frizierītes dzīvokļa ar domu "es piedzimu no jauna".Ar domu, ka mani blondie laiki ir beigušies. Pēc mēnešu mēnešiem es tomēr saņēmos kļūt par.. brondīni vai bluneti. Kā lai to nosauc? Es nevaru vienoties, jo, kā jau teicu, mans prāts saka - brunete, bet sirds bļauj - blondīne!


Labi, matu krāsai nav nozīmes, tāpat kā vecumam. Es pat nezinu, vai laikam īsti ir nozīme.
Ko es? Ēdu tiktakus un uzkrāju savas laika kalorijas. Klišejisks blondīnisms, bet, nē, nav gan. Jau tā esmu aprijusi pēdējos divus mēnešus, es nesaprotu, kas notiek ar to laiku, bet tā esot visiem. Es katru reizi apjūku, kad man pajautā, kā man iet un ko es daru? Tie vairs nav īsti normāli jautājumi, jo ir grūti atbildēt.

***

Bet filosofēt arī nefilosofēsim. 
Ir pūpolsvētdiena.
Ir abi! Gan pūpoli vāzītē (pagājušogad es ļoti pārdzīvoju, kad nebija), gan svētdiena.
Svētdiena vispār ir tāds kā atskaites punkts: nedēļa done! Un tā jau ilgi un jau atkal!

Apaļš kā pūpols (easy game ar visiem tiem uzdāvinātajiem saldumu apjomiem)
Vesels kā rutks
Veselību iekšā
Slimību ārā!

Atceros, kad par pūpoliem stāstīju arī Erickai, bet nezinu, vai viņai tapa skaidrs, kāpēc mums vienam otru ir ar tiem jāsit.. vēl pie tam tik svētā dienā kā svētdiena.


Agrāk svētdienās es rakstīju. Tagad es parasti domāju: "Ko rīt runāt radiooo? :o"
Bet vispār man patīk abi!

Pirmdienas ir radio dienas. Atgādinu: Radio NABA "Studentu pietura" FM 95,8 vai arī internetā naba.lv (šis ir jau iegājies kā skaitāmpantiņš hihi)
Bet šīs ir manas pirmdienas! :)

Dzimšanas diena ar eklēriem un lieliskiem cilvēkiem radio ēterā, tā nu tas notiek! :)


BRĪVLAIKS.
Ha, bet tie brīvlaiki studentiem ir smieklīgi. Ir vajadzīgs brīvlaiks, lai izdarītu simts darbus. Tas nav tā, ka tagad var spēlēt datoru un gleznot visu laiku. Žēl.
..ka rakstīt kursa darbu nav ne kripatiņas motivācijas..
Okeej, iešu meklēt to motivāciju.

Vakar biju kongresā. Sēdēju, lēmu un ēdu.
Nē, es noteikti nekad dzīvē nebūšu politiķe!

Es būšu rozā uz tumši sarkana fona. Vai tajā dziesmā nebija kaut kā citādi?
Ak, jā, mans jaunais dzīves moto: "Mazāk rozā.."    (tāpēc zils)
Pagaidām bišķīt strādā.
Oh, well, arī mans gavēnis izgāzās.
Varbūt man ir jāmeklē kaut kāda vieglāka pieeja dzīvei?
Piemēram - nesarežģīt?

Piemēram, pārkāpt pāri visam un noorganizēt nedzimšanas dienas dzimšanas dienas baļļuku. Un tad. Kad saproti, ka viesu ir vairāk par vietām, kur apsēsties - jā, viss ir iespējams, un cilvēki ir dzīvi! Ir tikai jāuzdrīkstas, jāsaņemas un jāizdara! :)
Paldies! <3 br="">Tas bija jauks vakars!

***

Atklāsme man sen jau tāda, ka tā pa īstam jau galīgi nemainies..
Izrādās, ka 16 gados man patika apmēram tā pati mūzika (sāka patikt)
Man visur bija puķes, es rakstīju līdzīgi (ar mazāk komatiem varbūt)
Es jau tad biju skeptiska pret sociālajiem portāliem un cilvēkiem.
Kaut kādos 16/17 es simts proči izdzēsos no twitter.com, vakar pēc ilgiem laikiem ierakstīju vienu tvītu un jutos dīvaini. Protams, ka pārsniedzu zīmju skaitu un sāku dusmoties!
Nē, man pagaidām patiešām nebūs tas twitteris
Instagrams man nebūs nekad
Es no sirds mīlu savu blogu!
Un pa retam vēl joprojām ieeju draugos..
Es pieņemu, ka kaut kad dzīvē es tur atkal ierakstīšu kādu dienasgrāmatas ierakstu
Tas arī ir kā maziņš blodziņš..

Nē, es neesmu atpalikusi no interneta, es tikai neredzu tur daudz kam jēgu
Šis ir dīvains laikmets. Vai tad ne?
Realitātes ir mazāk kā jebkad.

Paga, es taču apsolīju.. nefilosofēt..

Pūpolīgu svētdienu!
Pūpoli ir mīļi ,balti un apaļi. Tā kā pelmeņi. Maziņi. Mazāki pat par mazulīšu pelmenīšiem.
Šodien vienkārši var ēst pelmeņus un pērties ar pūpoliem. Un viss. Var arī neēst pelmeņus.

Ticiet man, šodien nekas patiešām nesanāk!!!
Pirmspavasara efekts.

Tie pūpoli apaļi kā tie 20. Ha, un, ieteikumam, labāk netaisiet apaļu tiramisu kūku, taisnstūri tomēr ir vieglāk. Bet visforšākie ir trīsstūri. Bet tas tā. Ievads ģeometrijā.

Par pavasari rakstīšu drīz.
Tas ir atņēmis šodien veselu stundu, nelietis.
Vismaz vakar bija tāda viena Zemes stunda, kurā, izslēdzot elektrību, ir viegli nonākt uz Zemes, jo ir taču tumšs un neko, pie velna, nevar redzēt! 

Tad var iedegt skaistas svecītes. Un priecāties par mazām neelektriskām lietām. Un runāties. 

Šī gan nav Zemes stundas bilde, bet man tādas zemes stundas notiek biežāk kā vien reizi gadā. Un to es gan iesaku. TUVĀK REALITĀTEI UN DABAI.
Šī doma mani patiešām nav pametusi.



Pacelsim mandātus (jā, mandātus) par pūpolsvētdienu, mūžīgo martu, kas beidzas pārāk ātri, un par kaķiem, jo.. marta kaķi?

Tā vēlme būt par kaķi pazudīs tikai tad, kad pasaulē vairs nebūs slinkuma.

1,2,16,17,18,19 ..

22. marts. Ūdens diena. Pirms tam bijušas vēl dikti daudz dienas, kuras man rada prieku. Ir pavasaris. (astronomiski atzīts)
 Valdim Zatleram šodien ir dzimšanas diena. Un ne jau tas, ka mums tās ir tik tuvu, ne jau tas, ka mums abiem ir jubileja, ne jau tas, ka arī viņam ir bildes ar kaķiem, ir svarīgi. Nupat ex-prezidentam iznākusi grāmata "Kas es esmu", un te nu es sēžu un uzdodu sev to pašu jautājumu. Šie gadi ir ārprātīgs sevis meklējums, un nav jau skaidrs, kad tad būs skaidrs!, kas mēs vispār esam šajā pasaulē. Ja būs, varbūt arī  tam jāvelta sava veida memuāri. Pagaidām iztiksim ar maziem ierakstiņiem sevis meklējumos.

Dīvains sākums. Bet runājot par sākumu..

Jā, sākumā bija tā - maza Inesīte, kurai nupat bija palicis viens gadiņš, kā pēc skatiena fotogrāfijā var spriest, domāja apmēram tādu domu: "Ou, hey, pasaule! Kas tu tāda un kas esmu es?"

Kas tālāk? Viss forši! Nekas jau jautrāks nevarēja būt par to, ka jāpūš 2 svecītes un jāēd kūkas. Un katru gadu aizvien vairāk un vairāk..!

Bet tad, kad jau tūlīt 20, sveces vairāk saistās ar vecumu, bet kūku prieks pārvēršas kalorijās. Kaut kādā ziņā nav jau forši pieaugt. Bet, ja pieņemam, ka pieaugt ir dzīvot, tad ir gan forši! Tas ir kā - dzīvot tālāk.. un nekad nepalikt uz vietas.

Bet pirms es dodos vēl uz priekšu, man ienāca prātā atskatīties pāris dzimšanas dienu mirkļos. Kad es sāku cītīgi domāt un rakstīt, kad tapa blogs, tad nepieminēta nepalika neviena dzimšanas diena. Patiesībā man vienmēr ir ļoti patikušas dzimšanas dienas. Tagad jau it kā arī, bet nezinu - kaut kas liek justies jocīgi. Ne jau dzimšanas diena. Bet vispār. Tagad ir tāds ļoti visaptverošs brīdis, ir par daudz domu, nolāpīts! Un tāds ik rīts.. tā vairs nav vienkārši dzimšanas diena. Tas nozīmē pieaugt..

Kad man palika 15.. tā bija manas dzīves trakākā dzimšanas dienas ballīte. Ticiet vai nē, bet tad es dejoju hip-hopu un Alise manām istabas durvīm izsita stiklu. Diezgan episki, ne? Jā, pēc tam es mazliet nomierinājos un sāku rakstīt. '10 gadā tapa mana interaktīvā telpa. Un tad es vīlos kaut kādos solītajos saldajos 16. (tā stulbā melodija no MTV šova "Sweet 16")..

Tas bija tas pirmais domāšanas sākumpunkts.

16

Šodien ir mana 16. dzimšanas diena un esmu no visas sirds laimīga :) Prieks, ka šī diena izvērtusies mīļa un saulaina, silta un vēl pie tam iekritusi brīvlaikā hehe :) (ak, svētie brīvlaiki, kad tādi bija!!)

Patiesībā.. jā, mani saldie bija 17. Saldākie, mīļākie. Biju sarkastiska, bet tad iemēģināju rozā brilles.

17

 Ak, jā, man palika 17 filozofijas stundā un dienu iesāku ar ķīniešu valodu, uz skaļāko austiņās klausoties kaut kādu ķīniešu dziesmu, kura ir galīgi awesome un džinkst ausīs jau 3šo dienu. Nu tad tā. Ievēlējos ļoti daudz vēlēšanās. Es ceru, ka nav nekāda vēlēšanās limita, ja ir, laikam esmu pārsniegusi. :D

(BTW - limitu tiešām nav, droši! tikai atcerieties, ka jāpiepūlas, jo visas vēlēšanāš tā pašas smuki nenāk ciemos)
***

Pilngadību sanāca sagaidīt Karalistē. Un vispār, kad man palika 18, es ar katru gadu sāku justies arvien mazāka. Smieklīgi. 18 bija arī atbildīgs gads - es iepazinu citādu pasauli..

18

tā nu es ar Lmt veikala vīrieti pārsmējos! 

''Bet tu nedrīksti parakstīt līgumu, jo tev nav 18!"

Un tad mana izmisusī mazās meitenes balstiņa (tie, kuri zina kāda) : ''Bet man pēc 3 dienām paliksies!''

Maza, laimīga blondīne. Tā viņš droši vien nodomāja.

(..) es brīnījos arī tad, kad apmēram pirms nedēļas savā 18. dzimšanas dienā Londonā pa logu ieraudzīju sniegu.

***

19 gados es pavisam noteikti domāju pārāk daudz. Bet daudz ko es patiesi arī izdomāju. Piemēram, ko man īsti ar sevi darīt. Bet daļa no tām domām ir izdomātas, lai domātu par neiedomājamām domām, par kurām nav vajdzības domāt.

19

Bet ja nu pavasara nebūs nemaz? Tāpat kā nebija rudens.. .Un ja nu es sagaidīšu 19 pilnīgā sastingumā?stulbais marts, arrivederci 18, es esmu liela meitene tagad un sen, un nekad, kurai izaugt no sevis nav iespējams

mēs ar pasauli augsim kopā viena par otru gudrākas

iedod man roku, mīļais, un es nekad to nelaidīšu vaļā!

Jā, tā nu es paliku vēl aizvien maza, bet mazliet lielāka, bet visi šie gadi ir bijuši caurmērā priecīgi un rozā. Vismaz tagad man tā šķiet.

Tagad es pat nezinu, kas man šķiet.

es dzīvojos, domāju, studēju, un es diezgan daudz skrienu apkārt

tik pat daudz es arī nedodos nekur

es zinu, ko es negribu un es nezinu, ko konkrēti es gribu

tāpēc daru visu ko, un ir diezgan forši

brīžiem nav, un tad es par kaut ko skumstu. sēžu un skumstu, un nesaprotu par ko

viss vietās, viss taču labi

es atceros to vienu vakaru, kad iekāpu 19. trolejbusā

.. un tad es uzrakstīju šādas rindas:

"deviņpadsmitais dzīves gads kā 19.trolejbuss iegriežas vientuļā ielā

un trolejbusā tukšā sēžu es viena

virs Daugavas, kur katrā pusē man cilvēki.."

Es nezinu, ko es gribēju ar to pateikt. Es tikai.. es esmu iemācījusies vienatni.. un es nesaprotu, vai mani tā satrauc vai man tā patīk. Man tik ļoti patīk cilvēki. Bet ir tik daudz brīžu, kad man negribas nevienu. Un tad atkal cilvēkus. Un tad nevienu. Tik daudz super cilvēku iepazīts pēdējā laikā, un tik daudz ir gribējies no visiem pabūt arī prom. Hmm..

Kā lai savieno sangviniķa melanholiju? Tas noteikti tā nesaucās, bet..  Kaut kādi divi poli manī šobrīd mīt.

Bet, lai arī kas, es sev saku. Turpini iet, darīt, rakstīt.. Turpini to, ko tu dari un kas tev sagādā prieku.

Tie, kas būs, tie būs. Un ir jau.

20?

Es gribēju sagaidīt dzimšanas dienu no rīta, tāpēc šoreiz aizgāju gulēt pirms pusnakts. Es pamodos naktī, kad mamma kaut ko šivirējās pa manu istabu. Uzreiz aizmigu. Es pamodos no rīta, kad visi jau bija prom. Es negaidīju īsti neko, aizgāju pie Čerijas, tad nodomāju, ka parasti mazi pārsteigumi ir virtuvē. Bet šeku reku, ieejot dzīvojamajā istabā ieraudzīju MOLBERTU (ieliktu manās čībās), kā es to interpretēju - Inese iekāpusi mākslā. Uz molberta milzīgs apsveikums no vecākiem, uz plauktiņa tekstilkrāsas un rozītes. Nekas nevarēja būt labāk! Tik priecīgs, priecīgs rīts! :))
Patīk pārsteigumi.

Un tad, tikai tad es paskatījos pa logu - viss balts. LOL, nav jau vairs ko teikt. Nav jau pat pirmā reize. Mhm, pavasari, tu esi fantastisks!

Jau sapratu - būs baigi labā diena! Kamēr man vēl ir 19 (jo 20 man paliek ap pus 2) es vēl te šādas tādas muļķības padarīšu. 

Bet - turpinājums sekos (..)

yell oh

Debesis ir zilas un saule ir dzelteni spoža, starojoša lode.
Šodien ir Jauna diena. Jā, tas ir iemesls, ka es vienkārši redzu Pavasara Sauli un zilas debesis, tā es zinu, ka šī ir jauna diena. Ceturtā, tātad pirmā, jo pēc trīs dienām viss beidzas. Kādas trīs dienas var par kaut ko ļoti priecāties vai skumt, bet tad atkal ir vajadzīgs kaut kas jauns. Maksimums nedēļu var gremdēties sajūtās, bet tas jau vairs nav veselīgi.

Esmu atpakaļ dzeltenajā (cenšos), vakar sapratu, ka man īsti vairs nepatīk rozā. Patīk jau, bet tā mazā, rozā -iemīlējusies Inese, kas jau kādus 3 gadus lēkā apkārt, ir mazliet pieaugusi. Un pazudusi. Es, protams, vēl joprojām mīlu, bet varbūt vairāk dzidrās debesis un zilos ūdeņus, dzeltenu sauli un ziedus. Man zied visa palodze! Es pat nezinu, kas īsti ir rozā krāsā. Romantiskas debesis šad un tad. Taivānas debesis bija rozā vakaros. Bet tas viss taču vairs īsti nav tā..
Hmm, arī baseinā es tagad izskatos pēc nopietnāka cilvēka - man ir normāls, ne pludmales, nerozā peldkostīms un pelēka peldcepure (tā gan mani apbēdina), jo mana ir mistiski pazudusi. Arī mana sarkanā berete, nē, to es atstāju laikam autobusā, jo esmu Inese.
Agrāk tas bija mans hobijs - atstāt kaut ko autobusā. Tagad ir jau labāk, es pieaugu.
Pazaudēt ir jāmācās, un tagad ir daudz, daudz vieglāk pazaudēt. Nu labi - nedaudz.

Vispār ir jāmācās. It kā šodien izlasīju Astro-nomijas/loģijas avīzē (atceros, ka mana skolotāja dusmojās, ka šīs abas nozares savieno kopā, it kā zinātni ar izklaidējošām "muļķībām"), ka martā man ir jāsakārto sevi un veselība. Un darbi jāsāk tikai aprīlī. Tas nozīmē, ka pēc astroloģijas idejas, mans kursa darbs ir jāsāk aprīlī, bet domājot racionālāk - tieši šajās brīvdienās, mjā.

Gandrīz visas puķes šobrīd tiešām ir dzeltenas, un tas man ļoti patīk. Pat dzeltenas rozes. Arī Tokyo City mūs skaisti iepriecināja - katrai iedodot 3 dzeltenas rozes. Sieviešu dienā skaisti apsveica, atļaušos teikt - vīrieši - vairs ne puiši. Augstskolā jau visi ir vīrieši, jo.. nezinu, varbūt, jo gandrīz visiem ir mašīnas. Vīrieši vienmēr ir kā tādi puikas..
Man uz palodzes zied miniatūriskas (tik mazītiņas) narcisītes un prīmulas. Es katru dienu skatos, cik gan jaunas narcisītes izplaukušas! Varbūt tāda vienkārša, uz sevi-un citiem vērsta dzīve nav nemaz tik slikta. Es esmu tādu aizmirsusi. Es jūtos kā pirms trīs gadiem. Es mēģinu saprast, ko es tad darīju. Es sapratu, ka pēdējos gadus es biju koncentrējusies tikai Vienam. Hmm. Bet tagad.. tagad es dodos uz bērnu dārzu taisīt pavasara dekorācijas, lieku puzles.. patiesībā, to daru, jo mēģinu sevi nomierināt, jo man ir 3diennieks ar 37 temperatūru. Un es neesmu apslimusi, tās ir emocijas, nervi un pārdzīvojumi. Tā man šķiet. Man šobrīd ir mazliet sevi jāsaudzē. Jāraksta varbūt. Jāglezno? Jāaizmirst..

Bet.. tāpat es izmisīgi gribu ūdenī, zilā un dzidrā (un hlorētā lol), tad man ir sevi jānostāda uz kājām.
Kā stabilu, smaidīgu, pozitīvu meiteni. Gribu saņemties un vairāk spēka!
*

Vajadzētu kaut ko rakstīt par Pavasari, bet vēl nevar saprast.
Pavasaris vēl laužas ārā, bet jau sen ir skaidrs, ka ir!! Ir diezgan silti. It kā pūš vējš, bet ir tiešām silti.

Pavasaris ir mans vīrietis.
Marts esmu es pati.
Es nedrīkstu taču sevi pazaudēt.
To nē.

Mans gavēnis ir diezgan izgāzies, jā. Vēl vakar es čakarējos, zinu. Bet šodien ir Jauna diena. Un nekad nav par vēlu sākt. Vai beigt.
Arī Erickai ar apņemšanos sanāca diezgan čābīgi, bet, vai mums tas maisa? Mēs turpinām un smaidām, ka mums tā.. Traki sievišķīgi grūti.

Patiesībā tas, ka es ēdu konfektes parasti nozīmē, ka man ir viss kārtībā - ar domām par sevi hihi.

Apkārt ir atbalsts un cilvēki. Un tas jau ir labi! :)

saulaini sveicieni!
spring is kind of my thing..
lets do that thing!

apjukums nav diagnoze

Šo varētu nosaukt par blondīnes dienasgrāmatu numur.. apjuku!
Jap, mazi izrāvumi no ķipa dzīves

?

Apjukums nav diagnoze.
Nav arī slimība.
Ir tikai auksti un nav spēka.
Es apjukusi sevi mierinu, sēžot zem segas un dzerot tēju, lai arī pirms tam izdzertas jau vairākas.
Aukstumu rada pavasara sniegs jeb slapjdraņķis (kā to vilinoši definē laika ziņu raidījumos)
Bezspēks ir no baseina, uz kuru es beidzot devos. Tā bija viena no labākajām lietām, kas šodien notika. Tad, protams, Live Your Legend pasākums. Divas laimes, ka sadalās vēl mazākās laimītēs.
Un sadalos arī es, jau sen kādās tūkstošs daļiņās. (mazās Inesdaļiņās) Lai cik tas arī muļķīgi neizklausītos, katra no šīm Inesdaļiņām kaut ko izmisīgi dara, šaudās kā komēta, mēģina sevi pozitīvi uzlādēt kā protons un domā, ka vispār jau arī gaismas ātrums ir sasniedzams.
No tā visa pāri viens vienīgs apjukums (asteroīdi - jocīgas formas akmeņveidīgi veidojumi, kas kaut kādā sakarā ir no visa palikšies pāri un virpo kosmosa karuselī), un domas (zvaigznes) jau vairs nekavējas skaistajās brīvdienu atmiņās. Tās raugās kaut kur nākotnes galaktikās. Es nezinu, kas man šodien ar to kosmosu. Laikam pati jūtos kā kosmoss - mēģinu ietilpināt savā telpā visu. Vai arī Eglītis lekcijās pieminēja fantastiku, kura mani nekad nemaz nav saistījusi. Tikai astronomija pati par sevi. Patiesībā - tikai kosmoss. Es vienreiz mēģināju lasīt "Andromedas miglāju" un man nesanāca. Tas likās tik pat jocīgs, cik šobrīd mana dzīve. Varbūt es pati par sevi tagad varētu uzrakstīt kaut ko ar nosaukumu "Fantastiskā Inese". Nosaukums noteikti neatspēkotu saturu. Drīzāk "Pazudusī Inese", kur galvenā varone rozā astronauta tērpā lidinātos pa plašo Visuma telpu, meklējot planētu 69.. paga, šīs nav nekādas "Visuma tumšās nokrāsas." Hmm.. drīzāk es meklētu kādu pazudušu planētu x (tieši tik daudz man pagaidām ir noderējis matemātikas kurss - gudri apzīmēt visu nezināmo ar x, piemēram, dzīvi), kurā veikt grandiozus atklājumus un kļūt par tās valdnieci. Tā kā valdīt man nepatīk/nesanāk un es ļoti skumtu pēc Zemes (mājām), es meklētu Gaismas ceļu, lai nokļūtu mājās. Tāpēc mans fantastiskais fantastikas romāns beigtos ļoti garlaicīgi. Tāpēc, es jau teicu, fantastika mani nekad nemaz nav saistījusi. Un runājot par gaismu un grāmatām, man ir jāaiziet uz Nacionālo bibliotēku, taču tas arī liekas baigi neaizsniedzami. (vesela pietura no augstskolas)

Tātad!
Mana dzīve ir x, kas sadalās vēl vairākos x: x1, x2, x3, x4..
Tās ir varbūtības, kas varētu realizēties, ja es ar savu dzīvi daru šādi vai citādi.
Vai arī, tie ir mani ceļu numuri, pa kuriem iet, vai nu pa x pirmo, vai x otro..
Vai arī, tā ir aritmētiska progresija, tātad, ja es uzzinu x1.. un vēl kādus savas dzīves x, es varu mierīgi aprēķināt arī pārējos. Galvenais ir zināt diferenci.

Kāda diference, par ko es tagad īsti runāju?

Dzīvei neder nekāda formula, un tieši tāpēc.. es izvēlos vienkārši dzīvot.
Kā būs tā būs. "Viss būs!"
Cerams, ka es vairāk rakstīšu, peldēšu (baseinā), lasīšu un gleznošu. Tā ir tā mana lietderīgā atpūta.
Un varbūt tā es sevi atradīšu.
Apjukums nav diagnoze.
Tikai periodiska parādība.
Vai jāsastāda grafiks?
Nop. Tas ir atkal algebras jautājums.

Mana dzīves funkcija = x.
Liec iekšā jebkuru ciparu - nekas nebūs skaidrs.

***

Bet var jau arī būt tā, ka darba grupas notiek gandrīz pusnaktī ar lamāšanos, padzērieniem, bet vispār - baigo entuziasmu. Varbūt tas pat ir efektīvāk. Galvenais neapjukt un darīt.

***

Izrāde "Latviešu mīlestība" baigi labā .
Vispār latvieši.
Vispār mīlestība..
fk, par to rīt..
par to rīt..

***

Par to šodien:
Apjukums jeb mīlestība
Kas tā tāda? Pat varbūt zinu..
Kur palikusi?
Ņezinu, kuram tad ir laiks mīlēt?
21. gadsimtā laika nav tieši nevienam

Bet es laikam palieku (tā retā reize) konservatīva un uzskatu, ka .. mīlestība ir svarīgākā lieta pasaulē, kurai vajag veltīt tik daudz laika, cik vien fiziski un garīgi iespējams. JĀ! Tāpēc jau cilvēki ir vientuļi. Grib mīlestību no zila gaisa. Mīlestība nāk no rozā debesīm un vēl miljardiem parādību un cilvēku, un darbību.. un akkkk mmmmmmiiiiii mīlestība.

***

dzeja? -aiziet

apjukums nav diagnoze
tikai smagas dzīves doza
nav jau tā, ka esi viens
un arī tā, ka tev kāds ir
nav jau tā, ka kaut ko dari,
arī tā, ka kaut ko gribi
tikai domā..  tā un šitā
bezcerīgi,
bezjēdzīgi.
patiesībā ir okej
dzīve notiek - hej hej hej,
atskaņas un citas lietas,
kurām šeit nav vispār vietas,
nav jau tā, ka lasa kāds
nav jau tā, ka rakstu es
vispār ir
bet es ceru, ka nav tā, ka
kāds šoreiz mani uztver nopietni
nu.. nav jau tā, ka esmu naiva
nav jau tā, ka man ir laiva
ko?
tas ir - nav jau tā, ka nopietna
nav jau 20, lai teiktu,
ka esmu baigā dāma
sieviete esmu
sievietīte
ar dvēselīti
tīru
.. istabu
lai vismaz tur viss ir kārtībā.

apjukums nav diagnoze,
mēs visi slimojam ar sevis meklējumiem
un kam tagad viegli ?
vot tā
neesam jau kaķi
mjauki
***

Rīt sieviešu diena - lai zied puķes
un lai ir svētki!
varbūt arī lai dzīve sakārtojas, ja tā reiz notiek

- im

MARTS

Martā es ne no šā ne no tā palieku mazliet traki priecīga. MARTS! Es pat drusciņ bļaustos, kad sākas marts.
Iemūžināšu šo mirkli. Marts nevarēja sākties skaistāk. Nevarēja. Tāpat kā februāris beigties.

Tas, par ko es mazliet uztraucos šīs dienas, un varbūt uztraukties patiešām bija vērts, kļuva par pēdējā laika skaistāko notikumu. Kalpaka balle. Es jau sen sapņoju par ballēm. Par masku ballēm. Par greznām kleitām. Tām lustrām. To mūziku. Tādām ballēm kā Harija Potera ceturtajā daļā. Par tādu rozā kleitu kā Hermionei. Kad Londonā to ieraudzīju, likās, ka tas taču gluži kā pasakā. Jā, varbūt justies kā pasakā - reālā - man vienmēr ir mazliet gribējies..

Kleita man nebija rozā, bet gan tumša, karmīnsarkana, bordo - skaista! Līdz zemei, kā jau visām dāmām. Vai man bija kļūt par lēdiju? Bija! Bija, jo man taču bija arī kavalieris - labākais, kāds vien pasaulē var eksistēt. Mans. Un mana sirsniņa un mazās-vienkārši-Ineses būtība varēja trīcēt, iepazīstoties ar svarīgām personībām. Bet nebija jau tik traki. Es tomēr ticu, ka visi ir tikai cilvēki. Tikai daži Cilvēki tomēr ir nozīmīgāki, kopumā!

Mazliet noderēja etiķetē runātais, kas patiesībā pilnīgi pagaisa, kad tas reāli ir jāizmanto.
Es jutos kā princesīte. Inesīte princesīte. Nē - patiesībā drīzāk kā karalienīte. he jokojos
Pat satiku arī sev pazīstamos, un tad man likās - šitā tik ir dzīve! Polonēze, valsis, gleznu izsole. Waau.

Īsi pirms pusnakts, kad vajadzēja sākties martam, mēs dziedājām Gaudeamus. Es pirmo reizi dzīvē. Visas tās lietas, kas notiek pirmo reizi dzīvē..

Un varbūt piederīgai lika justies kaut vai tas, ka maza daļiņa Oskara Kalpaka ir bijusi ar mani. 9 gadus, un tad esejā. Un tagad ballē. Un varbūt arī turpmāk..

***

Vai man ir izdevies tikt vaļā no februāra dziesmas? Jap! Un te nu ir mana jaunā - nevaru beigt to dungot un priecāties par skaisto balsi.. un vēl jo vairāk vīrieti, kurš man ir jāklausa! :) (hihi dažreizīt)

***

Vispār šodien ir Starptautiskā kaķu diena! Un kaķu kafejnīcā varot tikt tikai ar pierakstu! Trakums. Bet nekas, man ir savs minka mājās! :)

Dzīve kaut kā iegriežas atpakaļ - darbīga, bet daudz mierīgāka. Gavēnis turpinās. Apņemšanās arī. Turpinu priecāties par radiolietiņu, par diktofonu, par vienkārši visādiem cilvēkiem, pat par to, kas vēl tikai notiksies martā. A ko?

Mani gaida ūdens, mani gaida iespējas, mani gaida grāmata par mākslu mīlēt, jo cilvēki taču aizmirst, ka mīlēt ir patiešām jāmācās, mani gaida krekli, kas jāapglezno.

Koncentrēties uz priecīgo. Aiziet!