I LAV LONDON - PART 2

I LAV LONDON - PART 2

SUN + LONDON = WALKING ON SUNSHINE AND ...HOGWARTS!!!

Saule Londonā ir maģiska. Tā ir. Kā tajā dziesmā: "Starp divām saulēm izvēlēties.." tā Londonā var dziedāt "Starp divām platformām izvēlēties..". Ir svarīgi zināt, kura ir īstā. 

Ziniet, ir tās prieka dziesmiņas, nu tās, kuras dzirdot, uzreiz gribas smaidīt. Piemēram, Don't worry, be happy un citas klasikas, tāpat arī Walking on sunshine. Tā ir pirmā dziesma, kas ienāk prātā, pastaigājoties pa saules apspīdētām Londonas ielām. Šoreiz neizceļu Londonas, bet gan Saules apspīdētas, jo pēc pirmās dienas pārsalšanas, saulaina Londona ir pasakainākais brīnums, ko vien var iedomāties..
Bet.. mūsu mūžīgā prieka dziesma ir un mūžam paliks Bruno Mars - Uptown funk. Ar visu rozā žaketi, un pat bez tās, tā ierauj laimes virpulī..

Diena 2 

Šī bija intensīvākā diena, ko vien var iedomāties. Daina mums ir sniegusi īso Londonas transporta instruktāžu, un mums ir skaidrs, ka būs jautri! Pirmais virziens mums jau ir zināms - brauciens ar London Eye. Sāksim rītu very tourist, nekas, es jau jūtu, ka vakarā, mēs pazudīsim kādā pavisam hipsterīgā ielā. Galējības ir jautra padarīšana..

..Tāpat kā kontrasti. Atkal pārņem tā savādā sajūta, kad sākumā aplūko pilsētu naktī, bet tad pamosties, un gaismā tā izskatās jau citādi. Visspožākais gadījums man bija ar Venēciju. Lai cik burvīga tā būtu jebkurā apgaismojumā, manu pirmo skatu - vakara Venēciju - man neaizstās nekas uz pasaules. Londona man vislabāk patīk spožā dienasgaismā. Saulē. Tādā, kad Big Bens izskatās zeltītāks kā parasti.

Noraugāmies uz Parlamentu no otra krasta. Vakar redzējām Bena portretu, šodien viss Houses of Parlamaint skaisti spēlējas ar zilajām debesīm un baltajiem mākonīšiem. Zils, sarkans, balts un zelts. Tās ir Londonas krāsas, nevis pelēks.
 Esam pierakstījušās uz agrāko brauciena laiku, lai nesaskartos ar pārāk daudz tūristutūristiem. Kas tad mēs pašas? Izbaudām īpašo 4d izklaidi pirms brauciena, un kāpjam iekšā savā gondoliņā.

 mana acs un Londonas acs. divas acis. četras!

Tālāk seko tas mirklis, kad runāt un rakstīt paliek grūti. Tad ir tikai jāskatās. Londonas acs ielūkojas lielajā pilsētā, kur paveras 2 Londonas puses. Viena no tām, kā es to saucu - modernā Londona, kur paveras Shark celtne un skaistie debesskrāpīši. Skaistie? Vai es patiesi tā nupat pateicu? Jā, šoreiz es tā patiesi arī domāju, jo saulē tie atspīd kā dimantiņi, un esmu mierīga, kad tiem apkārt ir arī "mirstīgās mājas" un arhitektūras skaistumiņi! :)
Jāatzīst, ka pirms tam es uz Londonas aci skatījos ar pavisam skeptisku aci. Jā, mani pārsteidza saule un vienreizējais skats, tāpēc es ar prieku varu atzīt - ir tā vērts! 

Pa to laiku mēs ar Ericku novelkam virsjakas, jo mazā siltumnīciņa ir uzkarsusi, apkārtējie cilvēki arī priecājas un fotografē, pat viens otru no pretējās gondolas. Pāri fotografē viens otru un ir, protams, arī viens tipiskais ķīnietis, kas klusi visu pēta un fotografē apmēram 30 "must do" skatus. Ķīnieši mums seko, tā nu tas ir. Tad nu laikam ļaušu baudīt arī mūsu fotogrāfiju izlasi.

Pēc šī (neaizmirstamā) mirkļa seko mūsu sabiedriskā transporta challenge. Kā balva par to, ka mums viss sanāca!! (jau gandrīz izrāpties no Londonas).. mēs tikām līdz šim te autobusiņam... un jaaaaaaaaaa, jūs uzminējāt, mēs dodamies uz Harija Potera zemi.

Es teicu, ka saulaina Londona nav vienīgais brīnums, ko šajā dienā ieraudzīt. Te nu man laikam ir jāraksta garš fona info par savu mīlestību pret Harija Potera grāmatām un filmām. Jā, tā ir svarīga daļa manas bērnības, katras filmas iznākšana man bija nozīmīga un mēs ar Rotaļu istabas draugiem spēlējām Harija Potera lomu spēli. Un es VIENMĒR biju Hermione.

Bet varam arī bez tā iztikt. Tātad, ja arī tev ir līdzīgi - Warner Bros studio - The Making of Harry Potter - tā ir vieta, kur aizbraukt. Pasakaini! Te nu neliela bilžu izlase. Gribējās fotografēt tieši visu un varbūt arī tur uzkavēties dienām ilgi. Ja vien Cūkkārpa eksistētu..

Patiesībā ļoti interesants bija veikaliņš. Labākais pēdējā laikā redzētais bizness. Cenas trakas, un cilvēki pērk. Un kā vēl pērk, mazas meitenītes staigā ar mantijām, un es nesaprotu - viņas taču neiet burvju skolā.. bērniem laikam to ir sāpīgi apzināties.. Vecākiem arī savas sāpītes :D

Šokolādes vardes - jap tās ir! :)

tum tum tum, Olivandera zizlīši

telpa patiesi daudz mazāka nekā ekrānā izskatās :)

Unikāli, visās filmās izmantotie tērpi!

Ak, šis tik skaisti! Hermiones rozā balles kleita.

Ai, nu tas tā, noslēpumu kambarī

Lielā vilšanās par kalambolu (bet Redklifs pirms tam brīdināja, ka būs vilšanās..)

Šis viss bija pārāk rozā un pārāk kaķains, lai tur nebūtu Ineses :D

Nogaršojām arī butterbear un satikām Hagridu!

okej, šis pārspēj Londonas metro karti!

Diagonaleja

Patiesībā šī ir visvisvisvisvislielākā vilšanās. Ka Cūkkārpas nemaz nav. Ir tikai makets.

Kaut kas man tajā dienā sirsniņā notika. To sapratīs tikai tie, kas izauga ar Poteru, mīlēja, mīl un vienmēr mīlēs Poteru! :)

Būtu jau skaistas beigas. Bet.. parasti jau ir trīs brīnumi, ne?
Jau pagājušajā reizē, kad biju Londonā, Daina teica, ka izrāde vai mūzikls ir kaut kas tāds, ko Londonā ir vērts noskatīties. Nu ja, mēs jau ar Ericku kulturāli meičīši. Izdomājām, ka nekas ģeniālāks par Šekspīru Londonā nevar būt. Bet drāmas, traģēdijas, kuram gan to vajag? Tāpēc mēs izvēlējāmies skaistu lugu ar humora piesitienu: "Shakespeare in Love". Tas patiesi bija burvīgi. Patiesībā pirmo reizi esmu reālā izrādē ne Latvijā. Tērpi, valoda, akcents, dziesmas, tik daudz cilvēku uz skatuves. Teātrītis atgādināja mini Nacionālo teātri. Bija skaisti!

Taču... tas jau būtu jocīgi, ja tas būtu mūsu vienīgais vakara atklājums.. hihii. Teātris atradās vietā, kur ir pavisam noteikti vēl kādi 10 teātri. Tas ir tāds rajoniņš (kuram diemžēl šobrīd esmu piemirsusi nosaukumu), kur vakarā dzīve notiek notikdama. Izrādes, stand-up uz ielām, mūzika, veikaliņi, burzma.. tas man atgādina Taipejā tādu vietu Ximen, bet tas noteikti nav veids, kā paskaidrot. Īsumā - tā ir vieta, kur viss notiek, rosās, skan un plosās. Vieta, kur var noķert perfektu vakara sajūtu. Un ieraudzīt arī ko neparastu, piemēram, protestu pie restorāna, kur bariņš cilvēku protestē, ka tajā restorānā laikam slikti izturoties pret omāriem. Tos vārot dzīvus un tā nedrīkstot. Puisis ar skaļruni bija dikti izturīgs, apmeklētājiem laikam nebija tajā restorāniņā dikti omulīgi. Drīz vien atbrauca policija un, šķiet, skatījās visu kā izrādi. Arī mēs.. taču tad atcerējāmies par Šekspīru.

..Un tad vairs nesapratām, vai gadījumā arī mūsu dzīvīte šobrīd nav tāda kā skaista luga. Mazliet. Atnācām mājās, diezgan beigtas. Es pat neatceros, vai bija atkal vīns vai nebija. Maģiski..

                                                                                                                   Turpinājums sekos..

I LAV LONDON - PART 1

I LAV LONDON - PART 1

Ja ir iespējams CAPS LOCK taustiņiem nodot to kliedzienu, to patieso mīlestības kliedzienu, kad Ericka Londonas ielās iebļāvās: "I LOVE LONDON!" tik izteikti, no sirds kā īsta latīņamerikāniete, tad laikam ir iespējams nodrukāt pat emocijas.. Un, ja nu tomēr nav, es centīšos jums nodot skaisto, interesanto piedzīvojumu sajūtu, kuru Londona mums radīja viņas pirmajā un manā otrajā reizē

Jā. Otrajā. Pirmajā reizē Londonā es biju 2013. gadā, tur man palika 18 un tāpēc es to nekad neaizmirsīšu. Tas bija projekts. Varbūt tad es redzēju daudz mazāk māju kā otrajā reizē, bet tad, kad ir PROJEKTS, tad izdodas redzēt to, ko nekad nebūtu redzējusi, aizbraucot apskatīt mājas. Tad redzi visu ko - britu tantiņu ikdienu, galda etiķeti, visskaistāko interjera dīvānu pārlieku aukstā, angliskā mājā. Tad redzi, ka, lai cik arī atturīgi, briti ir tik silti un miermīlīgi. Viņi smejas tik patiesi. Varbūt ne bieži, bet patiesi. Laiks tad bija briesmīgi lietains un riebīgs - kā Londonā pienākas. Bet tāda bija pirmā reize., toreiz es par to šeit neuzrakstīju, bet man ir pierakstīts mazs blociņš ar izjūtām, kas paliks manā mūžīgajā PIRMAJĀ REIZĒ LONDONĀ. Skaisti.

Otrā reize.

Braukt projektā ir gandrīz tikpat interesanti, kā braukt uz Londonu "uz pašu prāta". Tas ir citādi. It kā neesi no nekā atkarīgs, bet viss ir jārisina pašai. PAŠĀM. Mēs ar Ericku visu ceļojumu bijām tik pat spontānas kā tajā dienā, kad viņa man rakstīja: "Ines, ir lētas biļetes no Rīgas uz Londonu. Braucam? "
Un tas bija tas pats svētais brīdis, tā pati nemainīgā Inese, kurai galvā tajā brīdī ir tikai viena doma: "Nu davai!", nezinu kā "davai" ir angliski, tāpēc vienkārši teicu: "OK!"

Un tā viss sākās. Ka gandrīz palikām Erickas iemīļotajā lidostā RIX. Viņai te neiet. Neviens izglītots lidostas darbinieks nezina, kur ir Hondurasa. Skumīgi. Lai arī pieņemu, ka arī Hondurasā uz valsti Latvija reaģētu ar neizpratni.

Sēžam geitā , klausāmies Bruno Mars - Uptown Funk un neapjaušam, ka Ryanair patīk būt baigajiem kretīniem. Silti iesaku - izlasiet visu, kas rakstīt uz biļetes AR PALIELINĀMO STIKLU, īpaši, ja jūsu draugs/draudzene nav no Eiropas. Tur ir jādara papildus dokumentu lietas, par kurām nepasaka pat pārbaudot pasi. Un kuras neprasa citas aviokompānijas. Vai par kurām PASAKA citas aviokompānijas. Pēc nejaukas vārdu apmaiņas ar vienu latviešu pūpēdi, gājām skaidroties ar labvēlīgāku tipu un panācām savu - mēs lidosim! Mana sirds trīcēja, kā nelaba tajā brīdī. Bet mēs lidojam!

Pirmā diena. 

Brauciens no Stansted lidostas līdz Victoria (cik skaisti tas skan) Station. Silti iesaku - izvēlieties National Express autobusu. Ar Terravision var sanāk interesanti, jo tas pieder itāļiem. Un ja jums arī patīk stereotipi, tad, jā- laikam autobusiem bija ievilkušās pāris siestas un kafijas pauzītes.
Lauki, lauki, lauki,, l.. paga LONDONA. Kad Ericka ieraudzīja BigBenu, es laikam biju klāt viņas emocionālākajā dzīves brīdī. Es pat nezinu, vai es šobrīd pārspīlēju. 

Londona ir viņas dzīves sapnis. Tas mirklis - tas bija viņas dzīves sapņa piepildījums.

Victoria Station. Vienīgais, ko biju atcerējusies no iepriekšējās reizes, ka tā ir ļoti slikta vieta, lai satiktos. Tajā ir ļoti daudz Starbucks kafejnīcu un WHSmith veikalu. Pārāk daudz. Bet nekas - šoreiz mums ne ar vienu nenācās satikties. Mēs esam vienas šajā pasaulītē, t.i. - Londonā. Un, ziniet, dažreiz man šķiet, ka Londona ir kā vesela pasaule, un tās metro karte atstāj lielāku iespaidu kā trigonometriskie vienādojumi vidusskolā. 

Ko nu? Jāmeklē 44. autobuss. Cik labi, ka Inese pa ceļam mirāžā to pamanīja un viņai ieslēdzās maģiskās orientēšanās spējas, kas aizved nepareizā virzienā! Mēs gājām kaut kur, steidzīgi, jo Inesei likās, ka viņa zina, kur iet. Tad es sapratu, ka bija muļķīgi skriet pēc 44. autobusa, pat nezinot, kurā virzienā redzētais brauca un kur tas piestāj. Paldies ceļa kartēm. Un vēsajai sievietei, kas pateica, ka, nezina, ko darīt un mēs nekur netiksim! Un ka mums jāiet nu tur- kaut kur uz priekšu. Forši! Tā nu mēs atklājām iespējams labāko ceļošanas veidu - kājas, ar kurām noiet no Victoria Station līdz pat Battersea parkam.

Iet ciet.
Great. Oh so Great You - Britain. Ies ciet vēl daudz. Šī bija pirmā reize.

Skaists bija brīdis, kad šķērsojām tiltu. Bija jau tumšs. Tiltiem piemīt maģiska noskaņa. Īpaši jau tumsā. Īpaši jau Londonā, kur to ir tik daudz. Nebija ne jausmas, kas ir šis mazais tiltiņš, bet viens bija skaidrs - mēs šķērsojam Temzu, un mājas jau gaida. 

Mājas? Mājas gaida, bet mājās neviens. Ak, tikai suns. 

Mūsu Londonas mājas jeb drīzāk - manas māsīcas Dainas dzīvoklis, kurā viņa dzīvo ar savu draugu Orgesu, kas nāk no Albānijas. Viņš ir foršs un pirmo un pēdējo reizi, kad tikāmies, nosauca mani par -  Ilze-Junior! (manu māsu sauc Ilze)

 Un vēl mājā mīt Cleo -  nesen iegādātais Bernes kucēns. 

Ak, jā, laikam vajadzēja piebilst, ka Daina man nesen bija atsūtījusi detektīvseriāla cienīgu īsziņu, par to, ka viņi mājās nebūs, būs tikai suns, un kādas darbības mums ir jāveic, lai veiksmīgi tiktu dzīvoklī. Mani tas uzjautrināja, tas bija mans bērnībā spēlēto kvestu dzīves piepildījums2 (pirmais bija Escape Room). Visu vēl labāku padarīja jau iepriekš minētā tumsa un tas, ka mums nedarbojās Google maps.

Sākām krist pavisam mazā izmisumā, bet bijām uz pareizās ielas. Stūmāmies pa to ar koferīšiem, kamēr mums garām skrēja sportiski cilvēki, un galīgi neiererējāmies. Leeim.

Kad atradām pareizo dzīvokli rīkojāmies kā Erkils Puaro un Nensija Drū, un tad mūs grandiozi sagaidīja - aprēja kā zagļus! Jo kā gan mēs izskatījāmies - divi skuķi, kas iesnīko svešā dzīvoklī. Cleo bija tik pat apstulbusi kā mēs un turējās no mums pa gabalu, neganti uzlūkojot.

Dīvaini. Bet mēs esam LONDONĀ! Viss lieliski. Mūs sagaida Dainas rakstīta welcome-vēstule, ēdiena pazīmes virtuvē un gulta... kurā.. nu nē - nekādā ziņā vēl nevar velties iekšā, jo, kā jau es minēju iepriekš - mēs esam Londonā!

Vakars tikai sākās, mēs ietērpāmies mazliet sarkanās krāsās, un tā kā mums nebija ne jausmas, kā darboties ar transportu - paļāvāmies uz kājām jau otro reizi. Ericka grib redzēt savu Benu, un mēs jau nākam, mīļais!

Ceļš bija diezgan garš. Tikai tagad to saprotu arvien labāk.. Tad bija vienalga. Ieslēdzās maksimālisms un doma par Londonu tā mudināja, ka pat pēc garās dienas, mēs aizsoļojām! Satikām pāris jautrus cilvēkus ielās, kas arī jūsmo par Benu. Un sākām fotografēties. Laikam to darījām kādas 20 minūtes un tad pēkšņi sapratām KA IR TIK ĀRPRĀTĪGI AUKSTI. Rokas salst, viss salst. Kaut kādā veida tikām līdz Londonas acij un meklējām tuvākos veikalus, kur sasildīties. Šis bija īstais brīdis, kad piezvanīt Dainai. Diemžēl ne no telefonbūdiņas..

 streets

 nosalušās meitenes

 FANCY

ERICKA HAPPY

Daina saprata mūsu glābējzvanu, mudināja uzmeklēt metro staciju ar nosaukumu "Võtelūū". Kā, es pārjautāju? Un atskan tas pats "Võtelūū". Ak dieniņ, Daina desmit gadu laikā šeit ir pārņēmusi britu akcentu, Waterloo. Izrādās tā. Ar otro piegājienu atrodam staciju ar domu sasildīties. Mazliet veltīgi, jo Waterloo ir gandrīz tas pats, kas Victoria un laikam nekur Londonā nav īsti silti. Es tiešām neatceros, kad vēl manas rokas būtu tik ļoti nosalušas. (labi atceros, tas notiek bieži..)
Bet toreiz tik ļoti, ka man bija grūti izņemt monētas no maka, pērkot kafiju, jo pirksti bija gluži atmiruši. Kaut kāda itāļu kafija. Kompensācija par autobusu. Vienalga - labākais šajā kafijā bija karsta krūze. Jā, tas man atgādina pirmo reizi - laikam tik daudz tējas un kafijas es biju pirkusi tikai Londonā.

Drīz vien priecīgais brīdis - mūs sagaida Daina, kas ir sagatavojusi mums foršu pārsteigumu - dodamies iet ēst Erickas lolotos Fish&Chips. Supergaršīgi! Pavadām vakaru trijatā un esam uz viena viļņa. Daina komentē aukstumu. Šis ļoti palika prātā.
Londonas aukstums ir tāds, ka tas tiek tev zem ādas un netiek laukā, paliek tur.. un tu salsti, salsti, salsti un netiec no tā vaļā!

Precīzi. Un tāpēc sākumā ir tik grūti saprast, kāpēc te šķiet aukstāk, ka te ir siltāk kā Latvijā.. ok, par Ericku vispār nerunāsim, viņai šis viss ir izaicinājums!

Drīz vien izbaudām silto Londonas tube (hihi patīk kā tas skan) - vilcienēnu -  es teikšu. Jo tube skan pārlieku mīļi. Iepazīstamies ar Oyster card. Un esam savās Londonas mājās. Daina mēģina paskaidrot Cleo, kas mēs esam, bet viņa arvien skatās ar šķību aci. Ir bijusi gara diena. Jāiet gulēt.
Bet varbūt mazliet vīna?

*turpinājums sekos*

....