Paldies, vasara

Pēdējā augusta diena, atskatos atpakaļ un saprotu, ka šī ir bijusi ārprātīgi skaista vasara. Piepildīta. Tad kad vari pārskatot bildes pasmaidīt un pasmieties, atcerēties smieklīgus brīžus, atzinīgi aplūkot pāris nopietnu papīru kaudzīti, uzrakstīt tiem ārprātīgi mīļajiem cilvēciņiem, kas, lai arī ir tālu, tomēr ir kaut kur tepat sirsniņā un domās, ka kādreiz es vēl viņus noteikti satikšu. Un, lai arī šī vasara noteikti nebija karsta, vismaz šodien saulīte mums vēl velta pēdējos siltuma stariņus un cerību, ka rudens vēl pagaidām būs silts..

Vēl 25. augustā, lietum līstot un laikapstākļiem ārprātīgi smejoties par mani, es nolēmu, ka vajag, nu vajag vēl pēdējo reizi izpeldēties. Trīcot un ar skaistiem meliem mierinot, ka ūdens ir silts, es skaisti aizvēru sezonu. Bet pēc tam, kad tu izpeldies, ir tā neaprakstāmi labā svaiguma sajūta, slapji mati plīvo vējā un kaut kādā veidā sanāk aizmirst par visu... arī tagad ir tāda sajūta, kā izpeldoties. Sajūta, ka var vēl uz divām dienām aizmirsties un tad skaistajā trešajā septembrī iesoļot 9 mēnešu mākonī, kas patiesībā vispār nav nekas. Man ir vienalga, palicis tik ļoti vienalga. Priekš skolas man ir tikai mape, viena mape, bet nenormāli smuka mape. Dzīve ir daudz skaistāka bez makulatūras kaudzēm, modinātāja no rīta un sabiedriskā transporta, bet kaut kad laikam arī apnīk atpūsties, apmēram tagad.

klusu!

Deg svecīte. Pirms pāris stundām man piezvanīja Anna un novēlēja priecīgus Ziemassvētkus. Iedomājos, ka svecīte būtu tā pareizā noskaņa. Tā deg jau otro vakaru un tikai pavisam nedaudz atgādina sen aizmirstus janvāra vakarus. Ziema un viss, kas tajā notika, ir pilnīgi baltā miglā tīts, taču pēc vasaras ir tāds kā atmiņu uzplūdums, liekas, ka tik daudz kas noticis. Pēc vasaras? Vai es tiešām runāju tā it kā viss jau būtu beidzies? Jā, es tā runāju, bet nekas nav beidzies, tikai nedaudz apstājies. Viss ir it kā uz vietas, pēdējā nedēļa varētu būt kā gara diena, skats pa logu nemitīgi ir tāds pats, es nekad nezinu, cik ir pulkstenis, ne arī kāds datums, es tikai zinu, ka ir augusta beigas. 24. augusts, nevis decembris. Nav izpušķotas eglītes, zied vēl pēdējais orhidejas zieds. Mani pat mazliet kaitina, ka īsti nekas nav jādara. Kontrasts. Es teicu, ka es atpūtīšos, bet es nemāku. Es atkal atcerējos, ka es atpūšos darot un lēkājot no vienas vietas un otru, it kā es nevarētu nomierināties. Kārtējā paranoja. No sākuma es domāju, ka kaut kas pavisam noteikti nav kārtībā, bet tad es sapratu, ka neesmu vienīgā. Un runājot par paranojām, tās mani piemeklē pārāk bieži. Es pat nevaru neko nopirkt veikalā, jo man liekas, ka visi jau to ir nopirkuši.

Tas nozīmē to, ka es pavisam noteikti pārāk daudz domāju. Jo, kad tu nedari, tu domā. Domā, tad dari, vai ļaunāk - izdari, tad domā, vai vispār nedomā. 

Ir divas atziņas: pirmā - domāt ir labi, otrā - domāt ir slikti. Ir jāzina, kad der viena un kad otra, bet lai to saprastu ir atkal jādomā. Pavisam vienkārši. Kaut kas iedzen stūrī, liek domāt par nākotni vai par pagātni. Tas liecina par to, ka tagadne uz brīdi ir aizmirsta. Domas par rītdienu, nākamo nedēļu un mēnesi. Jau tagad sāk parādīties domiņas un atliktas mazliet vēlākam. Tad, kad ir pilnīgi vienalga, sāk iepriecināt tie mazie dzīves prieciņi un nenozīmīgie sīkumiņi, kas patiesībā ir nenormāli svarīgi. Jāuztaisa sen negatavots ēdiens, jāaizved ritenis uz dārzu, jāuzvelk nesen nopirktā kleita un jāsajūsminās, cik ļoti tev tā patīk. Jāizdomā, ko uzgleznot uz betona sienas uz jumta, jāatbild uz mīļām vēstulītēm, jāpalasa grāmata, saldējums, noteikti jānopērk saldējums. Pēc neilga laika man tas pavisam apniks un pēc ilga laika es ilgošos pēc šīs nekā nedarīšanas. Tāpat kā tagad es ilgojos pēc došanās ceļā un interesantiem, tikko satiktiem cilvēkiem. Vēlāk tu viņus aizmirsti, bet tad atkal atceries un gribas smaidīt. 

Man pietrūks gan liekulības, gan steigas, jo nebūs ne šīs, ne tās, sāksies rutīna, nu un? Es šogad esmu apsvērusi domu pilnībā izbaudīt visu, ko es vēlos un ārprātīgi daudz priecāties par dzīvi. Varbūt pēc šī gada paskatīšos uz dzīvi mazliet nopietnāk. Pagaidām tā ir laba tāda kā ir - mazliet dīvaina, bet interesanta. Cilvēki ir tik dažādi, es viņus nespēju saprast, es pat vairs necenšos. Dažreiz nemaz nevajag, pietiek papriecāties par to, kādi viņi ir vai nav... un vispār.. ka ir. 

Sakārtota istaba ....  tā ir zīme, ka es uz kādu laiciņu to pametīšu.

mani sauc Linda

Tā retā reize kad saprotu, jā, man taču ir otrā vārda diena. Ja īpaši nesvini vārda dienu, vai ir jēga svinēt arī otro, priekš kam vispār ir vajadzīgi tik daudz vārdi??

Mani tikai pāris reizes ir tā nosaukuši. Parasti es pasaku, ka mani sauc Linda, ja es negribu teikt savu īsto vārdu, jo es taču nemeloju. Nesen dzirdēju, ka vārds Inese man nemaz nepiestāvot, es izskatoties pēc Lindas. Labi. Tad vēl par Lindu mani sauc tēta draugs spānis, jo ''linda'' nozīmējot skaista. Vienīgais joks ir tāds, ka mans bloga vārds ir ineselinda, agrāk man tas laikam likās svarīgi.

Pirms diviem gadiem. Kas vairs to atceras? Tad varbūt bija visādi, bet galvenais ir nenovirzīties no ceļa. Nu vismaz tagad. Es nevaru skatīties, ka cilvēki novirzās no ceļa, bet varbūt labi vien ir, ka es vienkārši skatos ? Es nevaru neko darīt, ha cik stulba doma, es nekad tai nepiekrītu. Tad es labāk aizbildinos ar ''man vienalga'', kaut gan parasti man nemaz nav, es vienkārši nekad neuztveru visu tik nopietni. 

Ko es vispār muldu? Patiesībā man kārtējo nakti nenāk miegs, tā es visu nakti varu klausīties ''šonakt neguļ vēl daudzi'', jo neguļ jau arī.

Augstums, svaigs gaiss, krītošas ''zvaigznes'' (tie ir meteori, es nevaru to nepiebilst), saule. Man pat nav nekur jāiet. Tad nu vienīgais kā varētu uzdzīt miegu ir kaislīgs romāns par Sicīliju, virtuvi un mīlestību. Kāda iespēja, ka kāds ir ko tādu sarakstījis? Un tas, ka tieši tagad. Stulbās sakritības, es tik ļoti gribu uz Sicīliju, bet viss nav tik vienkārši. Bet viss ir iespējams. Pilnīgi viss. Nu tad, ja grib...

.. un tā paiet vasara ..

..ātri, skaisti, interesanti..

Vēl 2 nedēļas.  Es laikam beidzot jūtos tā it kā es tiešām atpūstos. Pēc idejas es arī tagad varētu būt kaut kur Igaunijā, bet varbūt pietiks ? - Pietiks. Tad es pirms divām dienām nesajūsminātos par lielisko Prāta Vētras koncertu. Un neizbaudītu savu dzimto Rīgu. Tāpat es laik pa laikam aizbēgu prom no Rīgas, jo es tik ilgi šeit nevaru izturēt. Vienīgais, kas traucē ir laiks. Pietrūkst saules, bet vēl jau nav rudens! Tikai izskatās.

Rīgas svētki.   Miljons cilvēku, bet nekas jau nenotiek, nu nekas tiešām nenotiek. Drūzma, izdodas satikt daudz sen neredzētus cilvēkus, kuri saka, ka, re kā, es esmu Latvijā, jo es visu laiku kaut kur braukājot. Tā galīgi nav, es esmu te pat, jau ārkārtīgi sen.

Vecrīga. Kaut kāds ārprāts. Nogaliniet klubus, lūdzu iznīciniet viņus. Es tiešām nezinu, ko jūs cilvēki darāt coyotos, jūs tiešām nesaprotat, ko nozīmē dejot, piedodiet. Es varbūt atzīstu bārus ar labu mūziku, latino klubus siltajās zemēs, bet ne jau  to skumjo publiku tajās piesmakušajās telpās. Es pat nezinu vai smieties, vai raudāt.
Un tomēr, vismaz tūristi. Tie netipiskie, tie vienkārši jaukie. Tad nu kamēr stilīgie cilvēki kratījās piesmakušajās telpās es ieguvu jaunus ārzemju draugus. Tā nu ar Danielu no Holandes dzērām alu un diskutējām par visu pasauli. Sarunas, man patīk sarunas. Man patīk ārzemnieki. Tajā naktī sanāca piedzīvot tik ļoti daudz, labāk es būtu vienkārši gulējusi.

Miegs. Kā nenāk, tā nenāk. Izgulēties vasarā man vēl nav īsti izdevies. Nav ne vainas aiziet sešos no rīta gulēt, drīz būs tikos jāceļas.

Prom. Visi brauc prom. Ilze jau ir Norvēģijā, drīz brauc prom arī Dace, Elizabete. Laikam šī ir tā retā reize kad it kā ir labi tepat. Viss ir tepat, koferis jau sen ir kaut kur nobāzts, viņš vispār vairs nav vajadzīgs. Istabā valda haoss jeb kārtība.

Ir labi, tik labi, ka jau sāk palikt mazliet garlaicīgi. Gribas vēl tādu nenormālu karstumu, mieru, gribas uztaisīt ēst, peldēt, kaut ko traku, pasmieties. Principā man vēl ir 2 nedēļas, lai to visu izdarītu vai ne?

Tās paies ātri, skaisti, interesanti...

Italia. 15.04.12.

Day 8 / Verona - Rīga

Tadadadam. Prom braukšana. Mājup braukšana drīzāk. Es nezinu. Tukšuma sajūta.
Pēdējās brokastiņas, kuras patiesībā es vairs neēdu, jo mēs vakariņas ēdam tik vēlu... un ēdiena vienkārši kā tāda ir par daudz, tāpēc es esmu pārgājusi uz itāļu režīmu bez brokastīm. Braucot mašīnā, jutos kā filmā ar Francescas mūzikas soundtrackiem, pilnīgi nekāda sajūta. Brālis man nododot sveicienus, viņš jau atkal tusē vai strādā visticamāk. Un tad, nu ja. Es reti raudu, bet šoreiz es knapi, knapi spēju novaldīt asaras, atvadījāmies, apmainījāmies ar jaukākajiem vārdiem pasaulē... jā...
 Šī nav tā skaistākā bilde, jo viņa tapa pilnīgā vakara pārgurumā, bet tomēr... :)

Ejot prom es jutu, ka asaras vienkārši līst, un cilvēki vienkārši skatās. Man vienalga. Lidmašīnā nolēmu vienkārši aizmigt. Skatos bildes, slikta doma. Ārā lietus. Man blakus apsēdās sieviete, ar kuru kā izrādās es lidoju arī šurp, viņa mani atceroties. Sākām runāt par kārtējo skaisto stāstu kā viņa iemīlējās Itālijā un tagad grib šeit palikt. Protams. Viņa nopirka visu iespējamo, ko varēja nopirkt lidmašīnā .. un 10 loterejas biļetes. Vienkārši kāpēc??
Tad vēl viņa dabūja arī lidmašīnas stjuarta telefona numuru. Ak tad tā tās lietas notiek.

Es vispār neatceros lidojumu, bet tad kad es ielidoju Latvijā, sapratu, ka te ir siltāk nekā Itālijā. Labs, aizbēgu uz silto Itāliju saucās. Kad es biju mājās, es domās biju pavisam kaut kur citur. Atkal sāku saprast, ka laikam biju Itālijā un tā. Tā jau tas parasti notiek, tā pa īstam saproti tikai tad, kad tas ir pagājis. Tad sāc domāt un atceries skaistas atmiņas. Tad vispār šķiet, ka viss ir bijis ideāli, pat tad, ja tad tā nelikās. Nu bet bija arī ideāli!
Paga, nekas jau nav pagājis. Oktobris vairs nav tālu, kad šis viss turpināsies, tikai šoreiz Rīgā, nevis Veronā. :)

Finito!

Italia. 13.-14.04.12.

Day 6 / Verona, school life

Šodien ir 13. piektdiena. Pamostos, bet pārējie noteikti jau ir ceļā uz lidostu. Ehh. Šodien dodos Francescai līdzi uz skolu, laiks šodien ir diezgan labs, salīdzinājumā ar citām dienām. Nezinu.. man viņu skolā daudz kas šķiet dīvaini. Sākot jau ar to, ka viņi visi sēž uz trepēm un gaida, nevar nekur iet. Dīvaini arī tas, ka viņiem nav nekādu skapīšu un garderobes, jakas tiek atstātas klasē. (es savējo jau vienreiz pazaudēju :D )
Principā nav arī starpbrīžu. Ir tikai viens 20 minūšu starpbrīdis, kad viņi uzkož, jo pusdienas skolā arī viņi neēd. Klases arī viņiem nav tik bieži jāmaina, viss notiek pārsvarā vienā. Tā kā sākumskolā.

Francescai forši draugi, sākumā visi mani pēta, katram skolotājam kaut kur galvā noteikti ir wtf jautājums, jo neviens īsti nav informēts, ka man te jābūt. :D

• Pirmā stunda ir kaut kāda reliģijas mācība. Dikti simpātisks skolotājs, laikam tāpēc meitenes ir paņēmušas šo izvēles priekšmetu (stundā ir 2 zēni). Meitenes mēģina vilkt laiku ar random sarunām. Stunda iet nevis 40, bet 60 minūtes. 60 minūtēs, tās ir mokas. Skatāmies filmu, neuztveru, nāk miegs, nesaprotu jau arī, itāļu valoda. 
• Ķīniešu valoda. Skolotāja ir ķīniete. Jūtos tāpat kā stundās pie Marijas, neko īpaši nesaprotu. Izskatās, ka pārējie arī ne. Pierakstīju pāris hieroglifus, pildu uzdevumiņus. Francesca laiku pa laikam pasaka, ka grib gulēt (latviski) un tad mēs sākam smieties. 
•  Angļu valodā viņi lasa kaut kādu stāstu, tulko pie datoriem, rīt būšot kd, ak nabadziņi. Es pa to laiku pa ilgiem laikiem sēžu internetā, viss kaut kas ir noticis, jūtos izolēta, bet ja godīgi tad man vienalga.
• Vēsture ir tik pat garlaicīga kā pie mums, skolotāja kaut ko runā, bet pārējie domās guļ. 
• Matemātika izskatās pēc pašdarbības - skolotājs raksta, pārējie ārdās. Ha, valodu klase, kaut kas pazīstams. Es vispār neko nesaprotu. Izrādās, ka tā ir kaut kāda ekonomikas matemātika. Vēl labāk. Skolotājs sāka ar mani runāt, jo saprata, ka laikam nav jēgas ko darīt. :D Uz tāfeles kaut kādi cipari. Kāpēc viņi rēķina cenas ar logoritmiem???? Whatever.

School is over. 5 stundas, skola beidzas ap vieniem. Ap vieniem? Neslikti. Skaidrs kāpēc viņi neēd skolā. Dodamies pusdienot, protams, pasta, gribu kartupeļus! Tad visgaršīgākie salāti pasaulē un man paziņo, ka mēs braucam uz veikalu! Staigājam pa it kā itāļu ''Alfu''  . Veikali principā līdzīgi, atpakaļceļā superīgi bazarējam ar Francescas tēti, esmu dikti pieķērusies šai ģimenītei.

Kamēr Francesca mācās rītdienas testam, es runājos caur web cam ar ģimeni, šķiet, ka visus esmu redzējusi un varētu palikt vēl uz nedēļiņu. :) Principā, izbaudu viņas ikdienas dzīvi, tagad ciemiņi, viņu kaimiņi. Ja man būtu tik awesome kaimiņi...  Rīt viņi mūs aicina uz mazās meitenītes dzimšanas dienu. Spēlējam merdes latvisko versiju (nevis ēzeļus, bet gan sūdu). Te ir viens itāļu puika, kura mamma visu laiku viņam liek ar mani runāt angliski, bet viņš dikti kautrējas.

Beidzot ir brīvs vakars, lai parādītu viņas vecākiem bildes un video par Latviju un šo to pastāstītu. Bija dikti jauki, parādīju Dziesmu un deju svētkus, par kuriem viņi bija ļoti pārsteigti, pastāstīju par tradicionālajiem ēdieniem. Šeit, Itālijā, protams, ir ļoti daudz, bet arī mums ir, vienkārši esam taču pieraduši!

Tad seko smieklu vakars ar Francescu, ja pirmajā dienā mēs dikti klusējām, tad tagad mēs nevaram aizvērties! Uztaisījām viena otrai vārdnīcas, otru pusi labāk nezināt...

Dzirdēju stāstus par asarām lidostā.. Facebokā jau itālietes viena otrai raksta latviski, ne to labāko, protams. :D No smiekliem jau vēderu rauj krampī, veselīgi! Eju gulēt un saprotu, ka drīz jau mājas - rīt principā pēdējā diena. Aizbraukšanas dienu es neskaitu, tā ir stulba diena. Bet beigas arī ir skaistas! :)

Day 7  / still school, last day

Šī diena skolā bija tik jautra, ka es pat neko nepierakstīju. Es vispār neko nepierakstīju, bet es atceros, ka stundās man sāka jautāt, vai esmu jaunā skolniece. Garlaicīgās stundās spēlējām karātavas un stulbojāmies.
Tad pienāca tāds viens brīdis, kad es galīgi saputrojos valodās. Bija viena meitene Lia no Moldovas, ar kuru runājām krieviski. Un tad kad tu runā krieviski, it kā domā latviski, apkārt dzirdi itāliski un tad tev ir jāpasaka angliski... es aizmirsu angļu valodu uz 5 sekundēm, tas bija dikti dīvaini! Pēc skolas atvadījos no visiem, jo pārējos itāļus vairs es neredzēšu, ehh, Ilariai pietrūkst Lindas, tik jauki!

Pēcpusdienā aizgājām pie Francescas draudzenes Rebecas, viņai ir dikti forša māja, skatījāmies The Notebook, ēdām popkornu, spēlējām Wii , sataisījām stulbas webcam bildes, kuras, labi ka tā, vēl aizvien neesmu redzējusi un lieliski pavadījām laiku! :)

Tad sekoja vienas manas vēlēšanās piepildījums - visi kopā taisījām picu! Gan mīklu, gan visu.. kā īsti itāļi! Netīšam sanāca nosmērēt galdautu uz ko Francescas tētis atbildēja, ka tas nekas, kad pabeigsim būšot jātīra visa virtuve! Haha.

Man taču pietrūks šīs mājas, šīs atmosfēras, viss. Es taču zinu. Vakaru pavadījām pie kaimiņiem, svinot mazās princesītes dzimšanas dienu, viņa ir tik mīlīga. Vēl viena superīga itāļu ģimenīte. Viņi brīnās par maniem matiem, ka tik gaiši. Vakariņās atkal daudz ēdiena, un vīns, protams, vīns, bet šoreiz sarkanais, katram esot savas tradīcijas, haha. Vīns šeit netiek uzskatīts par alkoholu, tā ir galda sastāvdaļa.

Vakarā kārtīgi pārsmējāmies ar Francescu. Paldies, ka viņa neatstāj vienu mani šajā istabā ar šo briesmīgo koferi, bet smejās, kamēr es kārtoju un mēģinu viņu aiztaisīt! :D

Rīt jau viss pa vecam, atkal es sāku saprast visādas lietiņas, piemēram, ka biju Venēcijā, pa galvu uzplaukst mirkļi kā fotogrāfijas, burvīgi... :)

Italia. 12.04.12.

Day 5 / Verona, good bye party

Brīva diena, brīva diena Veronā. Bija doma, ka atkal dosimies visi kopā pa pilsētu, bet, tā kā viss jau +/- apskatīts (Verona nemaz nav tik liela kā likās!) un katram savas intereses, nolēmām paši izbaudīt pilsētu kā nu katrs grib, jo pārējiem šī ir pēdējā diena.Itāļiem šī doma laikam nepatika, jo tas nozīmēja, ka viņiem jādodas uz skolu.. un vispār viņiem ir ļoti liela nepatika pret došanos uz skolu. Tā nu gadījies, ka man sanāks palikt par 2 dienām ilgāk, esmu laimīga, bet tas, protams, ir tā stulbā biļešu stāsta dēļ.  Cēlāmies kopā ar viņiem, ļoooti agri un pilnīgi miegaini devāmies uz centru. Izvēle katra paša ziņā. Pārsvarā šopings, man ceļojot šopings šķiet diezgan muļķīgs, varbūt tikai tad, kad pilnīgi nav ko darīt. Veikali, veikali, principā jau tas pats kas pie mums.

No rīta vēl viss bija ciet. Maldījāmies pa ieliņām, sala rokas (šodien no Francescas dabūju arī botas) :D Kāds brīnums, aizmirsu paņemt cimdus!
Es varētu mūžīgi raudzīties uz tiem balkoniņiem! Centrā atradām māju, kurā it kā piederot dzīvoklis Leonardo di Caprio. Baigais abloms mums bija, kad no viņa loga viņš mums nepamāja. :(

Linda nopirka kārotos suvenīrus, es nopirku jaunu maku, jo tieši pirms brauciena saplīsa vecais, visādus niekus.. veikali vienkārši pazūd, apkārt ir pārāk skaisti. Tā kā mums bija pārāk auksti, tad izdomājām, ka vajag ieiet kādā kafejnīcā un nobaudīt kārtīgu Itālijas kafiju. Espresso biju jau pagaršojusi pie Francescas un knapi izdzēru, tāpēc kas mierīgāks.

Tad nu es sapratu, ka es izskatos pēc konkrētākā tūrista ar Itālijas kreklu un uzmauktu visu iespējamo ko vien var uzvilkt, saulesbrillēm arī, protams. Bet man vismaz bija silti. Un tad... tad tas beidzot notika.. tas ko mēs gaidījām visu šo laiku - saulīte un siltums! Beidzot!

Ja astoņos no rīta Veronā vispār nav neviena cilvēka, tad pa dienu reāli te jau bija nenormālākā burzma.

Principā.. aukstums arī bija vienīgais, kas mums šoreiz neļāva nopirkt gelato. Šoreiz pārbaudītas vērtības - pistāciju! Apsēdāmies uz soliņa pie burvīgās Arēnas un jutāmies kā paradīzē. Un tad... un tad mums aizgāja ciet. Jā, laikam piektā diena Itālijā un pārlaime dara savu. Sākām apspriest cilvēkus un priecāties par lielisko faktu esot ārzemēs - neviens nesaprot, ko tu saki. Ašie joki par itāļiem, satikām daudz itāļu gingerino un itālieti, kas izskatās pēc mūsu skolotājas. Un tad.. vissmieklīgākais tā brīža mirklis, kad es tā vēsi pateicu:
''Baigi forši būtu, ja mums te būtu kādi pazīstamie!''
Un kā nu ne.. tieši tajā brīdī mums garām ar riteni pabrauca Viktors. Viktors no vakardienas boulinga! Vienkārši kāda iespēja?? Tā nu mēs principā norēcām atlikušo laiku un devāmies satikt itāļus no skolas.

Devāmies pusdienot pie Ilarias un pa ceļam norēcāmies par pilnīgi neko, ārprāts, šķiet, ka viņas domāja, ka mums kaut kas noteikti nav kārtībā. ieraudzījām ķirzaku, gribējām parādīt, bet kā tad angliski vispār ir ķirzaka?? Tāpēc mēs pateicām snake with legs un tas jau atkal bija iemesls smieties. Pa ceļam apbrīnojām visādus kokus, kas viņiem liekas pilnīgi ierasti.Ja pie mums apkārt augtu tādas lietiņas...

Pusdienas bija burvīgas, un es vairs vispār nespēju šim visam ēdiena daudzumam atrast vietu. Ēdām spageti ar bekonu un olu, salami ar itāļu maizi un salātiem, desertā - zemenes ar pistāciju saldējumu. Nomm, varēšu mājās neēst nedēļu. Vispār jau sāk gribēties kartupeļus...

Tad vēl viens mazais dzīves prieciņš, kad vari uzvilkt laiviņas, jo ārā beidzot ir silti. :) Francescas brālis aizveda mūs līdz centram, kur viņas mums nopirka dāvaniņu - krāsainas pastas bantītes. Dikti mīlīgas, mums un Mārītei, es jau jūtu, ka Alisīte būs sajūsmā. Pa ceļam man parādīja arī restorānu, kurā strādā Francescas brālis. Kamēr es fotografēju, man uzbrauca ritenis, tāpēc šī bilde ir vienkārši ielikšanas vērta.

Satikām visus pārējos upes krastā, safočējām dikti jaukas bildītes pie Veronas Castelvecchio tilta un pasauļojāmies. :)

Devāmies uz good bye ballīti picērijā. Man tās vēl nebūs atvadas, nu daļējas atvadas. Picērija atradās baznīcā, un tas man likās ļoti dīvaini. Ēdienkartē bija kādas miljons picas un viss bija tikai itāļu valodā. Paņēmu kaut kādu, ja godīgi man bija vienalga, ēdiens vienkārši ar mani vairs negribēja draudzēties, tāpēc es nemaz neapēdu, jo es tiešām vairāk nevarēju. :D Pirmo reizi redzēju picu ar frī kartupeļiem, otro reizi pa šīm dienām vispār redzēju kartupeļus kā tādus.

Sākām mācīt itālietēm frāzes latviešu valodā. Nosmējāmies! Viņām ir dikti grūti to visu izrunāt. Vēlāk varējām vērot kā viņas bļaustās: ''Es gribu gulēt, es esmu nogurusi, es eju mājās!'' Tad kad aizgāja skolotāji, protams, sākās bad words time. Es neatceros, kad pēdējo reizi es būtu par ko tādu smējusies, bet arī tā ir ārzemju klasika. Tas bija tik smieklīgi!

Atvadījāmies, baigi dīvaini, ka nebraukšu rīt ar visiem uz lidostu, citi man saka, ka man ir paveicies, nu tā jau arī ir! :) Sāku domāt, ka, lai arī ne pēdējā, bet tomēr pēdējās dienas šīs nu ir.. esmu pie visa tik reāli pieradusi. Protams, gribas satikt visus savējos, bet šeit ir dikti jauki. Heh, nākamās divas dienas es dodos ar Francescu uz skolu, būs jautri!

Italia. 11.04.12.

Day 4 / Lago di Garda, Sirmione, Verona

Agrs rīts, ārā līst. Ārā līst? Še tev nu bija siltā Itālija, šodien no Francescas nācās aizņemties arī kurtku! Dodamies līdz centram kam seko ar autobusu mazliet vairāk kā stundas brauciens līdz Itālijas lielākajam, skaistajam Gardas ezeram. No debesīm uz mums lūkojas nesmuki mākoņi, šķiet, ka līs, noteikti līs!

Es gaidīju, ka Gardas ezers būs liels, bet, protams, tas izrādījās vēl lielāks. Skats, burvīgs skats.. kalni, kalni... tagad man tas atgādina Stavangeru Norvēģijā, bet tad kad skatījos uz Stavangeru man tas atgādināja šo vietu - Sirmioni. Tos kalnus.. vispār nav iespējams iemūžināt, viņi it kā saiet kopā ar mākoņiem, skaisti. Izstaigājām pilsētu, pastaigājām pa drupām, mazliet samirkām un nosalām, bet bija tā vērts. Labi, šeit vienkārši vārdi ir lieki. 

 Nu bija, bija lietus

 Pāris noziegumi..

 Ar itāļu meičukiem..

Tikām pie kārotā brīvā laika, bet patiesībā tas izvērtās galīgi ne tā kā gaidījām. Sāka riktīgi līt lietus, pilsētā nebija īsti ko darīt sliktā laika dēļ, kājas bija galīgi slapjas (piedodiet, nepaņēmu zābakus) un veikalos arī nekā nebija. Nuja, vienīgais, ko mums atlika darīt bija ēst saldējumu. Te bija vienkārši ārprātīgākie saldējuma kalni, tas jau tā, ka bija auksti. Sēdējām kādā cafe, neviens skolotājs nebija sazvanāms, braukt prom ātrāk nevarējām, ejam uz gelateriu pāri ielai, jo tur liek vairāk. :D Ak mēs latvieši. Atnācām atpakaļ, bet mūs sāka heitot, ka nopirkām saldējumu citur, nu labi... aizgājām ar Daci kaut kādā tunelī un uztaisījām stulbas bildes no sērijas ''mēs ēdam saldējumu.'' Bija auksti, bet pārāk garšīgi, lai neēstu.

Gaidījām pus h autobusu. Bija nežēlīgi auksti, bet centos saglabāt pozitīvisma garu. Laikam tas no tēta, parasti es čīkstu, bet viņš ir pozitīvs, bet tad kad viņa nav es pati tāda esmu, jo kādam jau jābūt! Atpakaļceļā izmēģinājām labāko sasildīšanās paņēmienu - smieklus. Smējāmies pilnīgi bez iemesla!


Iesoļojām mājās ar vienu domu galvā ''Fredo!'' Pēc siltām zeķēm un tējas, un džempera jutos kā laimīgākais cilvēks pasaulē. Uz Francescas brāļa jautājumu, vai gribam kaut kur doties, nebija ilgi jāmeklē atbilde! Dosimies uz Francescas mīļāko vietu Veronā, no kuras visa pilsēta paveras no augšas. No augšas, no augšas vienmēr ir skaisti! Bet vispirms... kamēr gaidām kad Linda ar Ilariu būs gatavas izdomājam paspēlēt solo un Gianmaria mani izaicina uz dambretes partiju. Tā nebija laba doma, jo viņš šajā spēlē esot pro. Sapratu, ka zaudēšu, bet nepaspējām izspēlēt, jo bija jau jāiet, tāpēc es tā vēsi ''Oh.. but I would win anyway!'' Joki, joki..

Vispār viņas brālis ir dikti stilīgs, tāds vēsais. Brauksim ar viņa mašīnu, prasa par manu mūzikas gaumi uz ko es, loģiski, atbildu - italian! Tad nu vienojamies par Coldplay, Shakiru un patiesībā jebko citu.

Vieta atradās kalnā, no kura pavērās skats uz skaistajiem Veronas māju jumtiņiem... visa pilsēta, tepat! Viss tik saskaņots. Safočējāmies, re arī bilde ar viņas brāli, haha.

 Atzīšanās mīlestībā, Gianmaria teica, ka tas ir stulbi, bet viņam daudz kas liekas stulbi. :D



Vakariņas aizvadījām pie Ilarias ar viņas vecākiem. Kaut kas līdzīgs kukurūzas putrai ar gaļas bumbiņām sarkanā mērcē. (tam visam noteikti ir kaut kādi īpaši itāļu nosaukumi, bet nu.. tā saprotamāk). Un saldais... mama mia! Pie galda sarunas, protams, itāļu valodā, neko nesaprotam, nekas.

Un vakara noslēgums - boulings! Dodamies četratā.. un jā, šis jau nav nekāds Zelta boulings. Šis ir tāds maziņš, mīlīgs, vietējais old school boulindziņš. Aww.. celiņi tādi īsi, bumba ripo kur grib, tāpēc es laikam uzvarēju visas trīs reizes. Blakus celiņā atnāca 2 itāļi - viens jaunāks, viens vecāks. Vienu sauc Viktors, domājām, ka vecāko... bet izrādījās, ka jaunāko, īsti nezinu kāpēc, bet mums tas likās ļoti smieklīgi. (un šī nebija pēdējā reize kad mēs viņu redzējām, starp citu) Lai būtu jautrāk centos mest ar Viktoru reizē!
Tad vēl bija tāda fīča - pa visu spēli kādu vienu vai divas reizes pirms random izraudzīta metiena parādās, ka this is your lucky strike! Tas nozīmē, ka straika gadījumā var laimēt kaut kādu gadžetu. Nezinu kādā veidā, bet man tas izdevās un varēju sev beigās izvēlēties gadžetiņu - pildspalvu un piekariņu, ha suvenīrs.

 scoooore!

Braucām mājās, bija jau pāri 11 vakarā, nogurumiņš.. esmu jau pie visa pieradusi, gaidu rītdienu!! :)

Italia. 10.04.12.

Day 3 / skola, Verona

6:15 ''Ines, it's time!''

Labākais modinātājs pasaulē. Labi, jūtos tā it kā man būtu jāiet uz skolu, tikai pilnīgi nav ne jausmas uz kādu. Saprotu, ka ir ļoti auksti. Itālijā mēdz būt auksti?? Visi trīc un šausmās skatās uz manu, viņuprāt, pārāk plāno jaku.. vispār, manuprāt, arī. Pilns koferis ar vasaras drēbēm, haha. Francesca man iedeva džemperi, vispār viņai tāds foršs stils ir, līdzīgs Danas,  iesaucām viņu par ''italiano Dūdu''. :D

Dodamies uz skolu ar autobusu, kurā brauc daudz, daudz skolēnu. Pieturā satikām Francescas draugus itāļus-dvīņus, viņi pajautāja: ''é tedesca?'' Es nezinu kādā sakarā, bet šito es konkrēti sapratu. Viņi domāja, ka es esmu vāciete, nu labi. Autobusā kāda meitene mani pētīja visu ceļu, pie vainas atkal blondie mati? Veronas vārti, braucam iekšā, nedaudz sastrēgumi..

Pirmā lieta, kas nošokēja - visi skolēni stāv ārā vai sēž skolas ieejas gaitenī, viņi nedrīkst vēl nekur doties kamēr nenoskan zvans. Visi vēro. Daudz meiteņu, jo šī skola līdzīga mūsējai, valodu virziens. Tikai daži puiši, bet... bet jā.. tie tomēr ir itāļi.. :)
Pirmo stundu pavadām gatavojot prezentāciju par mūsu valsti un skolu, kuru stāstīsim. Doma bija tāda, ka prezentēsim klasē, bet, re kā, mums ir atvēlēta vesela zāle. Katru iepazīstina, tā smuki pieceļamies un pasakām, nevis čau, bet ciao (ir starpība!)  un mums atbild visa zāle ar tādu pašu ciao, rēcīgi. Mēģinām prezentēt lēni, jo viņu angļu valoda nav tik laba, un es domāju, ka puse tāpat lielāko daļu nesaprata. Tālāk seko jautājumu daļa. Visi, kas vēlas, var mums uzdot jautājumus, lai mēs varam atbildēt, doma it kā bija, ka jautājumiem jābūt par Latviju, mūsu tradīcijām un tā, bet visi, jautājumi, protams, bija:
''Do you like Italy?''
''Do you like italian food, boys.. utt.''
 Man viens jautājums bija pat ar parakstiņu un kaut kāds čalis no zāles man esot pamājis, laikam viņš. Tālāk sekoja atkārtota prezentācija ar citu skolēnu grupu, kuru jautājumi nebija nekas vairāk par ''Can you sing something?'' Nodziedājām bēdu manu lielu bēdu, viņi izskatījās laimīgi, viss kārtībā. :D

Devāmies uz pāris stundām. Pirmā bija spāņu valoda - iepazīstinājām ar sevi spāniski un sapratām, ka mēs, mācoties vairākus mēnešus zinām gandrīz tik pat cik viņi, mācoties jau 2. gadu, ņemot vērā, ka itāļu un spāņu valodas ir ļoti līdzīgas. Skolotāja nedaudz viņus nolika, ha, tad viens itālis jautāja kā pateikt ''hi!'' latviešu valodā un cik gan laimīgs viņš kļuva uzzinot, ka šoreiz tas tāds pats čau vien ir. Tad sporta stunda, vēl viena spāņu valoda, nu jau pie citas skolotājas, kur mēs vispār neko nesapratām. Principā mēs vienkārši skatījāmies, nevis piedalījāmies stundās, nebija īpaši pārdomāts. 

Papusdienojām ar Illariu, Lindu, Paulu un Melissu mūsu dzīvoklī, bija dikti, dikti smieklīgi, iepazinos ar Franceskas brāli - Gianmariu un sapratu, ka viņš ir dikti rēcīgs, visu laiku jokojām.  Un ēdām, ko tik mēs neēdām....

Tālāk devāmies apskatīt Veronu. Laikam jāsaka, ka Verona ir tā pilsēta, kurā es varētu dzīvot. Viss slēpjas neatvairāmajā vienkāršībā un saskaņotībā. Tās mazās itāļu mājiņas, balkoniņi, kurus es vienkārši dievinu, ieliņas.. un katrā tu vari atrast ko īpašu un citādāku, burvīga sajūta. Apskatījām Veronas centru un iegājām Arēnā. Skats un sajūtas bija lieliskas, plašums - to nevar ne aprakstīt, ne nofotografēt. Vispār nav iespējams iemūžināt visas tās sajūtas, tāpēc jāizbauda tajā brīdī, jo to nav iespējams atkārtot. Mazliet nožēloju, ka Romā neiegāju Kolizejā, jo tas ir kas vēl lielāks. Šis ir tāds mazais Kolizejs, cik nu mazais. Man patīk tā sajūta augstumā.

 vietējais hipsters

 Francesca :)

 mīlu šīs mājiņas..

 

Aplūkojām Casa di Julieta un tā bija mana lielā vilšanās. Tā kā ''Vēstules Džulietai'' ir viena no manām mīļākajām filmām, kur viss ir parādīts ļoti skaisti.... dzīvē ir pilnīgi savādāk, ja godīgi tad tās sienas radīja tādu ļoti nepatīkamu sajūtu, kā arī balkoniņš kā balkoniņš, Veronā ir arī skaistāki. 

Apskatījām Veronas tiltu un Castelvecchio muzeju, apstaigājām pilsētu.

Staigāšana grupās bija nedaudz nogurdinājusi, Luidži ar savu ''follow me'' un gaisā sarkano pacelto lietussargu un ''suuoo'' (turamies kopā) bija diezgan apnicis, tāpēc tālāk devāmies katrs savā virzienā. Apmācies ;/

''follow me!''

 ciaoo

 perfecto

Mēs ar Francescu, Lindu un Ilariu nolēmām pašas pablandīties pa pilsētu. :) Lieliska sajūta, tu ej un vairs negribas fotografēt, ir labi.. ir skaisti. Dodamies mājās, protams, pa ceļam iegriežoties gelateriā, kā gan savādāk! Nezinu, kā lai atrod vietu vakariņām, nu labi. Atkal Francescas mamma pagatavojusi kaut ko ārprātīgi labu. Un tagad vakara bomba - atnāk Ilaria ar Lindu ciemos ēst kūku, kas ir ļoooti garšīga, bet stāsts šoreiz ne par to...

Francescai ir tik jautra mamma! Kā mēs pārsmējāmies.. mums iemācīja jaunu kāršu spēli merde. (sūds)

Noteikumi tādi paši kā mūsu ēzeļiem, bet pirmais, kuram ir 4 vienādas kārtis bļauj ''merde'' un sit ar roku pa galdu, pēdējais, kas uzsit paceļ kārti. Ja paceļ 8, tas nozīmē, ka viņam ir 8 kg sūdu.. un tā nu tu spēles laikā vāc sūdus. :D Spēlējām.. un ašie joki nāca viens pēc otra ārā, beidzās ar to, ka Francescas mamma aizgāja prom pateikdama ''I am full of shit'' (itāļu valodā). Tad vēl dejas pie nosa nosa un jā, varētu beigt uz šīs skaistās nots. Kā man patīk šī atmosfēra!!