.

.

piektdiena, 2012. gada 31. augusts

Paldies, vasara


Pēdējā augusta diena, atskatos atpakaļ un saprotu, ka šī ir bijusi ārprātīgi skaista vasara. Piepildīta. Tad kad vari pārskatot bildes pasmaidīt un pasmieties, atcerēties smieklīgus brīžus, atzinīgi aplūkot pāris nopietnu papīru kaudzīti, uzrakstīt tiem ārprātīgi mīļajiem cilvēciņiem, kas, lai arī ir tālu, tomēr ir kaut kur tepat sirsniņā un domās, ka kādreiz es vēl viņus noteikti satikšu. Un, lai arī šī vasara noteikti nebija karsta, vismaz šodien saulīte mums vēl velta pēdējos siltuma stariņus un cerību, ka rudens vēl pagaidām būs silts..

Vēl 25. augustā, lietum līstot un laikapstākļiem ārprātīgi smejoties par mani, es nolēmu, ka vajag, nu vajag vēl pēdējo reizi izpeldēties. Trīcot un ar skaistiem meliem mierinot, ka ūdens ir silts, es skaisti aizvēru sezonu. Bet pēc tam, kad tu izpeldies, ir tā neaprakstāmi labā svaiguma sajūta, slapji mati plīvo vējā un kaut kādā veidā sanāk aizmirst par visu... arī tagad ir tāda sajūta, kā izpeldoties. Sajūta, ka var vēl uz divām dienām aizmirsties un tad skaistajā trešajā septembrī iesoļot 9 mēnešu mākonī, kas patiesībā vispār nav nekas. Man ir vienalga, palicis tik ļoti vienalga. Priekš skolas man ir tikai mape, viena mape, bet nenormāli smuka mape. Dzīve ir daudz skaistāka bez makulatūras kaudzēm, modinātāja no rīta un sabiedriskā transporta, bet kaut kad laikam arī apnīk atpūsties, apmēram tagad.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru