Šī valsts mani padara slinku.
Pat pārāk slinku, lai rakstītu ?
Vai arī laiks ir pārāk relatīvs..
Jo šķiet, ka viena nedēļa šeit pagāja tik pat ātri kā.. jā, jau mēnesis!
Tieši 29. februārī (vairāk kā parasti) domājot par dzīvi, lai nedarītu vairs to atlikušos 3 gadus.. tai brīdī starp februāri un martu, it kā neeksistējoši eksistējošā dienā, kura ir "palikusi pāri"no mūsu alkām laiku patiešām saskaitīt, mēs, kā normāli latvieši, svinējām vienu Valensijas mēnesi. Tā bija pirmdiena, ja nemaldos. Es dzēru kaut ko līdzīgu alum (jo viņi nezina, kas ir alus) "Cafe de las letras" - vietā , kuras nosaukums tikai tagad paliek skaidrs - burti, vēstules, vārdi- es toreiz prātoju, ka man taču vajadzētu rakstīt, vispār sākt kaut ko darīt, tad es paskatījos uz griestiem .. un tur karājās vissaistošākais krekls pasaulē. Par to mazliet vēlāk..
Domas aiziet līdz dzimšanas dienai.. un cilvēkiem, kuriem šajā datumā ir dzimšanas diena. Vienu reizi četros gados. Vai nu viņi var justies jauni vai nepieskaitīti.. bet, kāpēc es jūtos mazliet veca un pārāk jauna vienlaicīgi? Es neesmu bijusi nevienā Erasmus ballītē (ok, varbūt vienā) un es nemaz nejūtos slikti. Mans Erasmus nav tipisks Erasmus, pat esot "tipiskajā Spānijā", kurā, izvairoties no šādām lietām, viss var palikt pavisam netipiski.. un pat vēl trakāk.
Mi vida loca..
Mi vida loca..
Bet tad šajā haosā ir iespējams atrast arī mieru. Mazliet..
Un palēnām, palēnām tad sāc justies piederīgs. It kā "nokavējis", bet ieradies - tātad iederies. Tā tie spāņi dara..
man ir jābeidz filosofēt, jo ir lekcija.. (..)
***
Ir marts. Un marts mani padara tik dzīvu kā pavasara puķi, kas visu ziemu ir kaut ko gaidījusi. Kaut ko, kā dēļ ir vērts darīt un rīkoties. Piemēram, atrasties šeit - Valensijā - kur cilvēki cīnās ar slinkumu.. eh un arī es taču esmu tikai cilvēks..Ir marts ,un februāris bijis kā pirmsmarts - kā lielisks starts!
Un pavasara putni, puķes un prieki ziemā ir pilnībā izjaukuši laiku, lai novilktu līniju, ka "jā tieši tagad ir pavasaris."
Varbūt pavasaris ir tik pat relatīvs kā laiks ?
Ir marts, kad esmu beidzot saņēmusi savu lekciju sarakstu, un pieradusi pie tā, ka te tā mēdz notikt.. (dusmu rindkopas par studijām apakšā)
Ir marts, un es pāršķiru kalendārus (jo man ir 2) un redzu tur mīļas sejas, kuras es ļoti mīlu un vārdus, ko pati esmu ielikusi šeit - šajā martā - "Katrai dienai ir savs brīnums. Tāpēc pieņem svētību, strādā un radi savus mazos mākslas darbus jau šodien!" /Paulu Koelju/
Radi līdz ar pavasari! Un man šķiet, ka perfektāka citāda, kas paskaidrotu mani un martu.. nav, nav nav nav!
Brīnumi notiek, un par tiem jau pavisam drīz! :)
Ir marts, un es sēžu ar vakar bārā nopirkto kreklu "I am a fucking poet", lai saprastu, ka jāraksta ir, jo marts ir mans. Rakstīšanai labvēlīgs. Un slinkumu iznīcinošs.
Es zinu, ka man ir jāraksta par Valensiju. Šis viss taču ir par Valensiju. Vai tomēr nav?
Manas domas nav mainījušās - Valensija ir interesanta. Un es varu apstiprināt šo nozīmi. Kad atbildu ar interesanti, cilvēki jautā, kura vārda "interesanti" nozīmē es to domāju. Vārdam "interesanti" ir interesanta nozīme - parasti es to apzīmēju ar pozitīvām lietām, bet tajā pašā laikā arī nezināmām, noslēpumainām un intriģējošām.. un tā kā esmu tas cilvēks, kura dzīvē vārds "normāli" dominē visai reti, tad.. tādā interesantā vietā kā Valensijā - ar mani dzīve izspēlē jokus!
Pirmkārt, pārliecinājos, ka ir iespējams dzīvot arī bez telefona, pat bez pulksteņa (laiks taču relatīvs lol), un te nu es cīnos ar sevi, pierādot, ka "par mazām lietām ir jāpriecājas". Un par neveiklumu un neuzmanību ir jāmaksā. Bet brīnumi notiek. Jā, ir iespējams pazaudēt telefonu Budapeštas lidostā, pēc dienas saņemt ziņu, ka tas atrodas Malagā un pēc nedēļas to saņemt Valensijā - iepakotu vairākās kārtās... Ja arī tev prātā ir jautājums "KĀĀ?", tad nesatraucies - esmu ilggadēja blondīne.
Protams, ka ar to nepietiek.. jo mans talants pazaudēt lietas ir fenomenāls. Tagad esmu pazaudējusi transporta kartiņu, un nekad dzīvē nedomāju, ka var tik ļoti ilgoties pēc pilsētas riteņa. Valenbisi - es ceru, ka es tevi atgūšu drīz :*
Tādos izmisuma brīžos es parasti iegādājos kaut ko rozā. Tāpēc man arī ir tik daudz rozā lietu...
Bet, ko nu par to.. kamēr pamazām kļūstu par Valensieti, padalīšos ar visām Valensijas nokrāsām, kuras pagaidām esmu noķērusi..
Jāsaka, ka Vecpilsēta man vēl aizvien ir mistērija. Tūkstošreiz apmaldīties... kaut gan Vecrīgā man gadās līdzīgi.. heh
Patiesībā visa atkal tik daudz, ka pat nezinu, kā lai to ieliek vārdos.. Lai arī Valensija nav ļoti liela un, salīdzinājumā ar Taipeju, nav tik lielas vēlmes aizbēgt no cilvēkiem, mājam un betona, .. daba vilina. Ļoti, ļoti. Tā nu 3 reizes izmukām no pilsētas uz kalniem, ezeru un skaistu piejūras pilsētiņu Peniscola. Tā brīvība, kas pārņem esot pie jūras, kalniem, plašuma.. mmm. Tā var iemīlēties.
Iespējams episkākais hiking trips, episkākā bilde un haha, nu ko lai saka - dzīve kā kalni!
Tad kādā trešdienā notika pasaules brīnums un bija +29 grādi, kas te nekad martā nenotiek. Patiesībā ar laiku te ir dīvaini - nav ne silti, ne auksti. Vienu dienu var būt +25, citu atkal tikai kādi +10. Pilnīgs pavasaris - ka nevar saprast, ko tev ar sevi darīt. Bet viens ir skaidrs - apkure!!! tu esi laba lieta. Žēl, ka tu te neesi...
Skaists ezers - Albufera, kurā laikam vajadzētu skatīties romantiskus saulrietus un izbraukt ar laivu, bet mēs - 2 letonas izdomājām būt wild arī dienasgaismā #youngwildandlatvian
Pazust, apmaldīties.. un atrasties pilnīgā nekurienē - perfektā!
Un mazliet ieskats skaistā, burvīgā svētdienā (jā, svētdienas ir skaistas dienas), kur apciemojām Mariju Jose, kura mums izrādīja burvīgo Peniscolu un savas mājas - Benicarlo.
Vietu, kur debesis satikās ar jūru...
Vispār "vientuļi pārīši" ir savāds apzīmējums.. bet eh tas ir visjaukākais :)
Un divas nogurušas letonas, piedzīvojumu meklētājas, kuru kvēlākais hobijs = staigāšana un dīvainas dzīves esamība :D
Te beidzas ceļošanas daļa. Un ja jūs gribat kaut ko dzirdēt par universitāti (jo es nē), tad šeit būs nedaudz:
Universitat de Valencia man atgādina Latvijas Universitāti - izmētātas fakultātes, birokrātiska sistēma.. un es neko nesaprotu. Valsts augstskola. Vēl trakāk - ja valsts ir Spānija. Šobrīd esmu nomierinājusies, bet tik ļoti pissed-off (es atvainojos) nedēļa man sen nav bijusi. Eh esmu samierinājusies un atcerējos, ka esmu Valensijā - interesantā vietā!
Medicīnas fakultāte ir varena - skaista, Ekonomikas fakultāti viņi mēģināja padarīt oranži priecīgu, bet viņiem nesanāca, Filoloģijas un komunikācijas fakultāte (kurā es labprāt atrastos, bet tur viss ir tikai spāniski) izskatās jaukāk, Psiholoģijas fakultāte izskatās tā, it kā viņiem pietrūktu naudas (kas laikam tā arī ir haha), bet iekšā ir mīlīga un es šo fakultāti mīlu, jā, jo tas ir mans glābiņš. Ģeogrāfijas un vēstures fakultāte.. nezinu, parasti no turienes paceļas varens smēķu dūmu mākonis.
Un tad vēl ir Politehniskā universitāte, kura ir tā kā RTU pie mums - tur ir diezgan cool, bet tur studē visi tehniskie cilvēki, kurus es ļoti no visas sirds un dvēseles cienu.
Par studijām daudz es nerunāšu, tur man ir daudz ko teikt, un tajā pašā laikā nav nekā.. hmm, vismaz tāda sajūta, ka Latvijā esmu izvēlējusies pareizo virzienu! Piedod, ekonomika, piedod, bizness. Man pietrūkst radošuma.. un tā kā ir marts - man PIETRŪKST radošuma. Bet mana dzīve ir pietiekami radoša..
Vienu dienu es aizgāju gulēt ar vārdiem: "Es ienīstu savu fakultāti. Tarondžeri, viņa koši oranžās ķieģeļu sienas, kas atgādina rūpnīcu.. kurā ražo studentus.." Man dažreiz slāpst no tā, ka studijas ir pārāk sausas. Man dažreiz sāp sirds no tā, ka ekonomiku var nosaukt par "ģeopolitiku un globalizāciju". Ka mārketinga komunikāciju var padarīt tik garlaicīgu. Ka ekonomikas fakultāte ir ekonomikas fakultāte.. un nekas cits tur nevar būt. Es tur varu sēdēt ar puķēm uz galvas un raudāt par to, ka vārdā "bus-Iness" mans vārds tomēr ir diezgan lieks. Jo man ir pilnīgi vienalga, cik tomātus eksportēja no Brazīlijas 2011. gadā un kā to aprēķināt. Piedodiet, bet tā nu tas ir. Mani iepriecina lietas, ko var pagatavot no tomātiem un visas viņu sārtās nokrāsas un varbūt pat, kāda nozīme tomātiem ir Brazīlijas kultūrā.. un vispār, kāda vārdam "tomāts" ir nozīme. Un kā "tomāts" ir spāniski un varbūt par arābiski. Un tas ir tas. Man patīk vārdi. Un man dažreiz sāp acis no formulām, kas man neizsaka pilnīgi neko. Man nepatīk cipari, un tie visu laiku.. visu laiku man kaut kur seko. Un es vairs nemāku darīt lietas, kuras mani neinteresē, jo vidējā izglītība taču jau ir aiz muguras?? Vai ne tā?
Paldies. Tas arī viss. Patiesībā, neskatoties uz to, ka sarakstu dabūju tikai 1. martā, es izcīniju vienu priekšmetu psiholoģijas fakultātē, kurā jūtos labāk. Bet skaidrs ir viens - pēc studijām es te neatbraucu.. tā kā.. ko man bija gaidīt?
Patiesībā man tagad savā ziņā būs diezgan liels brīvlaiks - FALLAS - tas ir liels, mazliet savāds festivāls Valensijā. Par to es noteikti stāstīšu nākamajā ierakstā. Būs daudz mākslas, par to es priecājos :) un.. daudz spridzināšanas
Tad dzimpuks (neticās) - par to arī nākamajā
Un Lieldienu brīvdienas
Eh.. brīvdienas ir laba lieta! :)
Pre - fallas
Bet.. tas, ko es daru..
Es īsti nezinu, bet..
Es viens un mans divdesmit viens
Kad cilvēki prasa, ko es daru, es viņiem saku, ka es rakstu grāmatu. Izklausās bezgala kruti, vai ne? Un man šķiet, ka rakstnieks vispār ir tāds cilvēks, kas saka citiem, ka raksta grāmatu, bet patiesībā pats tikai domā par to, kā raksta grāmatu, bet to neraksta. Tikai gaida to sasodīto iedvesmas brīdi, kad grāmata tiešām sāks rakstīties. Ir labi nolikt sev termiņus šādiem gadījumiem. Termiņi ir iespējams vieni no retajiem cipariem, kurus es atzīstu. Varbūt vēl dzimšanas dienas. tik tak, pulkstenis ar mani runā, tādus nesaprotamus vārdus, bet konteksts ir vienkāršs: "Ines, ir laiks, lūdzu dari un sāc, un domā mazliet mazāk.. mazliet daudz mazāk!Patiesībā tā nav grāmata.. es pat nezinu, kas tas ir
Kā, lai es zinu, ko es daru?
Bet man tā šķiet pareizi..
Pirmo reizi kaut kas šķiet TIK pareizi, un par pārējo vairāk ir vienalga.
Man tas ir vajadzīgs..
Un tās pirmās lietas...
Pirmais lietus Valensijā..
Es parasti saku - visas tās lietas, kas notiek pirmo reizi - un ahaha
Labi, ka Spānija nav Taivāna un te darbojas sarkasms
Lai arī kas un kā -
Es nemāku līdz galam dusmoties, tāpat kā līdz galam sadusmot
Vai vietas mums piespēlē cilvēkus un situācijas vietas..?
Es ļoti daudz prātoju par sakritībām
Dienā vismaz kādas 50!
Tukša vieta noslēpumiem:
_______________________
Un beigās vien saule un jūra
Un prieks
Es jūs visus mazliet mīlu..
Un es no sirds gribu
saņemties
rakstīt
darīt
radīt
Es par jums domāju (daudz), varbūt dažreiz to nepasaku...
Mirkļi pirms dzimšanas dienām ir dīvaini
Uz tikšanos!
Priekā!
Baudiet Martu, baudiet pavasari!
Drīz būs arī Latvijā. Es zinu.
- Ines(e)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru