Rakstīšana. Proza. Ziemassvētki. Andalūzija.

Ir pagājusi tikai nedēļa (vai gads) , bet liekas, ka ir atkal jāraksta.
Visu laiku kaut kas ir jāraksta, nesaprotu vairs kas.
Varbūt tās ir pozitīvas pārmaiņas vai mirklis pirms pozitīvām pārmaiņām. Vai vienkārši mirklis, kurā ir jāparaksta. Šodien centīšos rakstīt par rakstīšanu (beidzot vai atkal?) un par daudzdimensiju domāšanu. Par otro es īsti neesmu droša, bet aizvakar ejot gulēt uz lapiņas uzrakstīju "daudzdimensiju domāšana" un devos citā dimensijā. Man likās svarīgi par to vēlāk padomāt un labākajā gadījumā uzrakstīt. Trešais temats varētu būt mana dzīve - tik pat mistisks kā iepriekšējie divi. Atzīšos, ka ne pret citiem, ne pret sevi neesmu šajā ziņā bijusi diezko atklāta.
Varbūt tas ir saistīts ar tām daudzajām dimensijām, un beigās pats jau arī īsti nezini, kā jūties.

Svētdiena. (otrā advente, aizmirsu iedegt sveces, starp citu)
Šogad gan atcerējos, šogad man pirmo reizi nav adventes kalendāra, bet man ir tāda adventes svece, uz kuras ir skaitļi līdz 24. Katru dienu jānodedzina gabaliņš. Es esmu sajūsmā, nopietni, un esmu ļoti pedantiska. Kad tas gabaliņš nodeg, es pūšu sveci nost un tai saku: "šodienai pietiek". Tad es iededzinu citu sveci, kurai nav nekādu termiņu. Varbūt tas tā mazliet nenormāli, bet esmu sajūsmā!

Jau trešo gadu (šogad jau ceturto!) puspamodusies un tomēr pamodusies dodos uz Prozas brokastīm "Andalūzijas sunī". Šis ir tas mirklis, kad proza šķiet mazliet tālāka par Andalūziju. Arī brokastis paliek otršķirīgas. (es pat teiktu trešķirīgas, jo man izoperēja gudrības zobu, un tas ir stulbi diezgan) Galvenais ir kafija un spēja ieklausīties apkārtnē un sevī. Ja es šeit sēžu jau trešo (ceturto) gadu, tam ir jābūt kādai nozīmei..

Visvairāk domu, tāpat kā tējas un kafijas tašu, ir tieši gada nogalē. Gribas iet uz kafejnīcu, skatīties sveču gaismā un domāt par dzīvi. Ja nav naudas, gribas darīt to pašu mājās zem plediņa. Mājās ir pasaules karte (noņēmām karti no sienas :( ... bet ir jau google maps) un pārāk daudz lietu, kas kaut kur aizvirza un par kaut ko atgādina. Svešās vietās domas ir daudz mazāk kontrolējamas. Andalūzijas sunī domas ir daļēji kontrolējamas. Tās aizved mani atpakaļ oktobra nogalē, kad ar Santu patiesi šeit ēdām nevis prozas, bet gan pārtikas brokastis, smejoties par iespējams absurdāko nakti pasaulē. Tagad šai vietai tik tiešām ir Andalūzijas garša un Dalī filmas cienīgs sižets. Bezsižets drīzāk. (tikko sapratu, ka man ir bilde ar Dalī pieminekli, forši!)

Kad pirmajā kursā (laikā kad šeit nevienu reizi vēl nebiju) filozofijas/politikas pasniedzēja ieteica noskatīties filmu "Andalūzijas suns", es nekādīgi nevarēju zināt, ka tas kādreiz kaut kā saslēgsies. Kafija liek atcerēties pirmo reizi īstajā Andalūzijā, kad mēs ar Maiju sēdējām Granadas kafejnīcā "Siete gatos" (septiņi kaķi) un prātojām, kā ar salauztu mašīnu lai tiek no turienes prom. Ironiski. Tas notika tikai mazliet vēlāk kā mans telefons pēc pazušanas atradās tieši Andalūzijā. Ironiski, tieši šajā telefonā es rakstu šo tekstu. (un pēc tam esmu nomainījusi vēl divus telefonus, jo man drusku neiet ar tiem telefoniem, bet tas tā) Pēc tam es atceros, kā es devos uz Malagu, lai pierādītu pasaulei, ka nejaušībām ir kaut kāda nozīme. Toreiz es sēdēju naktī pie jūras ar britu pensionāri un atceros, precīzi atceros viņas vārdus: "Tu šeit atgriezīsies, man ir tāda sajūta, ka tu šeit atgriezīsies". Tad es nesaprotu par ko viņa runā, un arī tagad pāragri saprast nav vērts. (un tagad es nenormāli saprotu, ko viņa man teica)

Pēc vēl mazliet vairāk kā mēneša es centos nedomāt par to, ka man ir biļetes uz Andalūziju. Tie jau vairs nav nekādi suņu vai kaķu murgi, tas ir īsts cilvēks. Tas pats "trakais" no tās nakts, tā pati trakā es, un mēs tagad brauksim uz Andalūziju. Pasargdievs, tās britu tantiņas tomēr zina, ko runā.

Tad es pavadīju Andalūzijā vēl vismaz pusotru mēnesi vasaras. Tas bija tāds siltākais un karstākais gada posms. Šos teikumus rakstīt sarkanā krāsā ir ļoti atbilstoši. Suņi, kaķi, bērni, brokastis, vakariņas. Kas tikai nenotika!

Otrajās brokastīs paēsta proza, iedvesmas doza. Andalūzijas domas. Kaudze darbu kā egles skujas duras visās pusēs. Un nav ne jausmas kā tās izrotāt. Ar mākslīgu virteni emociju? Vai paslēpt tās visas kā dāvanas zem eglītes. Tūlīt beigsies gads un šim visam nebūs nozīmes. Un patiesībā nebeigsies nekas un nozīmīgums vienmēr būs lielākais meklējums. Šajā, pagājušajā vai nākamajā. Mēs nozīmi meklēsim vienmēr un visur.

Patiesībā viss šobrīd ir it kā tik nozīmīgs, ka man paliek bail. Man tiešām paliek bail no tās neziņas. Lai nu kā, kad paliks mazliet siltāk, aizbrauksim atkal uz Andalūziju. Nākamgad!
Man ļoti pietrūkst manas Andalūzijas. Tās brokastis, ko ēdām kopā. Kafija, churros, apelsīnu sula...

Inese beigs rakstīt tad, kad Spānijā pūcēm astes ziedēs

Hola! Varbūt man derētu uzstādīt bloga pastāvēšanas rekordu? Vai vismaz lauzt stereotipus par to, ka idejas, kas rodas 15 gadu vecumā, tur arī paliek...
Dažreiz ir jāraksta un jāturpina rakstīt par būtisko. Vēlos brīdināt, ka šis ieraksts ir sākts maijā, bet pabeigts kaut kad septembrī. Es neesmu iemācījusies pastāstīt 5 mēnešus 5 minūtēs, bet es varu mēģināt par to mazliet uzrakstīt. Jo ir grūti visiem visu vai vismaz kaut ko pastāstīt. Par ko?
Par divām Spānijām, caur puķēm. Par to, ka Spānija nav nekāda flamenko zeme un mums ir jāsper krietns solis atšķirīgajā, lai kur arī mēs dotos...


Kad Spānijā pūcēm astes ziedēs?
Kāpēc šāda metafora?

Ironijas labad, ja šis teiciens nozīmē nekad, tad Spānijā tas varētu nozīmēt vēl vēlāk kā nekad.
Vai ir iespējams vēlāk kā nekad?


Nekad jau nevar zināt..






Un tomēr, atgriežoties pie ziedošām astēm, Spānijā, kurā es nokļuvu sākumā, vai.. pareizāk būtu teikt - Basku zemē - astes mēdz ziedēt suņiem. Tā šis suņux, vārdā Puppy, rotā vienu no dīvainākajām ēkām, ko esmu redzējusi - vareno Guggenheim muzeju. Uz to, kā jau pienākas, es aizgāju pašās pēdējās dienās, un nekad, nekad es nebūtu domājusi, ka es par moderno mākslu teikšu: "WOW!"

Kā ēka var būt vienlaicīgi neglīta, bet apburoša? Tā ir tāda mūsdienu maģija.

Šī droši vien ir vienīgā lieta, ar ko cilvēkiem asociējas Bilbao. Jā, varbūt mana pirmā asociācija arī drīzāk būtu vareni īpatnējs muzejs, industrialitāte, zaļums... gandrīz jebkas, kas kontrastē ar saulaino, senatnīgo Spāniju, kuras man... ļoti pietrūka tieši šajā Spānijā. Tā nu es trīs mēnešos mēģināju sevi atrast lietainajā, basku kultūras, izsmalcināta un pārāk dārga ēdiena, spāņu ofisa un mārketinga pasaulē. Protams, nav jau grūti uzminēt, ka es sevi tur neatradu. Tomēr es tur biju. Un es piedzīvoju kaut ko pavisam citādu, un varbūt tas arī šo piedzīvojumu padara unikālu. Un ir kļuvis par daļiņu no manis.

Runājot par puķēm, dažādās formās, bet tās tomēr uzzied arī Bilbao.

***

Es šo gadu uzsāku nedaudz citādi, domājot, ka sākt no jauna ir ļoti būtiski.
Janvārī es izvēlējos no visa atslēgties un sākt sevi un dzīvi saprast it kā no jauna. 
Gāja un vēl joprojām iet grūti. Pirmā lieta, ko vēlējos izdarīt, bija izlasīt Dena Brauna toreiz iznākušo grāmatu "Sākums". 




Nosaukums un tēma šķita saistoša. Es toreiz biju daudz ko pabeigusi un šķita, ka vajadzētu sākt kaut ko jaunu, uzkrājot tam spēkus.

Dzīvot vairāk impulsīvi, sekojot savām izjūtām nedaudz vairāk kā prātam. Grāmata šobrīd šķiet interesanta sakritība, jo tajā viss sākās tieši Bilbao. Vietā, kur man nebija ne jausmas, ka nonākšu pēc mazāk kā trīs mēnešiem. Toreiz mani vairāk piesaistīja grāmatas Barselonas klātbūtne. Un arī tagad tā vēl joprojām ir galvā.

Februārī es paciemojos uz mirkli Spānijas dienvidos ar domu atgriezties. Tad es sajutu pilnīgi visu ko vien cilvēks var sajust.


Lielā steigā bija jāpieņem lēmums par nezināmo, un es nokļuvu Bilbao. It kā starp tehnoloģijām, drīzāk industriālām struktūrām un sev nesaprotamu kultūru, kamēr man vienkārši gribējās to saulaino, klasisko Spāniju.

Pēc Ziemeļu citādās Spānijas es nonācu klasiskajā, saulaunajā Spānijā, kur atkal gadījās saprast, ka klusums ir vērtīgs. Un troksnis ir skaists. Abas lietas ir vienlīdz svarīgas un nepieciešamas, lai tās novērtētu. Klusumā var dzirdēt kaimiņu mūziku aiz sienas. Vēju aiz loga. Putnu pavasara pavadījumu. Troksnī var ieklīst skaistā pasaulē, kur neviens neko nedzird, bet visi saprotas. Kā deju klubā vai skaļā bārā, rokkoncertā vai ielenktā ielā. Troksnis liek iespringt. Troksnis liek runāt skaļāk. Troksnis liek saprast, ka neesam vieni. Troksnis rada dinamiku.

Bet klusums kaut kādā mērā liek apstāties un padomāt. Man Ziemeļspānija bija klusums pašai sev. Daba šeit ir klusa un varena. Ne vienmēr vajag kliegt. Var skaļi pačukstēt, un kas gribēs - sadzirdēs. Ne velti šī ir viena no skaistākajā piekrastēm. Pēc tam dienvidi var likties tādi papliki, pārāk tūristiski. Protams, visur ir savs šarms. Visam ir savs īstais laiks un iemesls.

Ziemeļi

Dienvidi

Pabūt prom nozīmē ne tikai piepildīt sevi jauniem iespaidiem, pieredzēm un piedzīvojumiem, bet arī iepazīt sevi un attīrīties no veciem kreņķiem. Jā, iespējams arī iekāpt jaunos, bet.. paskatīties pats uz sevi no malas, darīt citādi, domāt citādi. Un reizi pa visām reizēm novērtēt to, kas laiku pa laikam aizmirstas.. cilvēkus, draudzības, sev mīļas pašsaprotamas lietas, sapņus, redzēt pasauli vienlaikus lielu un mazu. Plašu un šauru. Skraidīt pa ielu un mēģināt iemīt savu taku pareizajā vietā.. kamēr.. iespēju ir daudz. Ļoti daudz. Mazā laika brīdī piedzīvot daudz. Izaicināt sevi ik dienu. Nezināt. Kļūdīties. Bēdāties. Priecāties. Būt.

Dzīvot.

Būt pavasarī vēl vienu mēnesi. Pagūt saaukstēties. Redzēt okeānu. Dzirdēt putnus. Mēģināt saklausīt sevi. Piestāvēt tur, kur tu esi, bet justies sveši...

Ziemeļi

Dienvidi 

Kad man bija tie 15 gadi es arī tikai mēģināju. Tad es nezināju, ka vārdi nav tikai vārdi, ka ir svarīgi stāstīt, ka ceļot var būt arī grūti. Ka sevi iepazīt tas ir veselu dzīvi ilgs ceļš. Un te nu esmu - ziemeļdienvidos, dienvidziemeļos. Atkal visur, kaut kur. Ar sevi. Starp citiem. Daļa no pasaules. Un, draugi, to apzināties ir ļoti svarīgi. Gan ārējo, gan savu iekšējo pasauli.

Vai man vairāk piestāv Dienvidi? Vai es tur smaidu vairāk, jo visi vairāk smaida, vai arī tas ir iekšēji? Vai varbūt šie smaidi nav tik patiesi, ja tie ir tik bieži. Vai arī tie ir automātiski? Es nezinu...

Es sekoju sajūtām...
Kāpēc ir jāiemīlas Dienvidos, kad esi pats no Ziemeļiem? Un nevis no Dienvid-ziemeļiem, bet gan Ziemeļ-ziemeļiem. Vai Austrum-ziemeļiem. Saki kā gribi. Jebkādi iedalījumi ir ļoti nosacīti.


Nu kaut kā tā. Man pietrūkst un pietiek vienlaikus visa

Ir laiks atvērt nākamo lappusi, atkal tuvāk modernai mākslai, sev un pasaulei, kā arī pabeigt iesākto. Es jums kādreiz, vēlāk, pastāstīšu, kā man gāja. Un, traki jau ir, bet atkal viss drīz būs jāsāk no sākuma. Vienmēr.

Bet kā lai es pasaku to "līdz vēlākam!" ? Laikam jau tāpat kā es sāku, ar šo manu mīļāko krāsaino puķu draugu, kurš man arī kādā dīvainā veidā pietrūkst.

- Inese