Tik skaisti, kad svētdienām parādās nozīme, vakarā iededzot svecītes adventes vainagā. Aiz loga redzot sniega kupenas un burvīgi apsnigušus kokus. Principā tad jau nemaz nevar dusmoties par to, ka desmitos no rīta istabā ienāk mamma, pamodinot un sākot istabā visur likt kaut kādas Ziemassvētku lietiņas. Aiznes puķes, bet vāzītē ieliek priežu zarus. Nu kā var nepriecāties?? Tad pat sanāk saņemties, pat gribas saņemties, jo galu galā, kas tad vispār ir palicis? Kaut kāda viena nedēļa skolas? Un kamēr citi sauļojas Dominikānas tālēs, peldās ar delfīniem, un ir atbraukuši no Spānijas.. es esmu tepat, bet kādā 1919. gadā un neskaitāmas stundas rakstu vispatriotiskāko tekstu pasaulē. Ko un kāpēc es daru? Man šķiet, ka tik ļoti tā vajag, kaut kas pavisam noteikti ir noticis... un vēl pirms mēneša uzburtie sapņi ir jau pavisam tāli. Parasti kaut kad ap decembra sākumu paliek tik ļoti skumji, tad atkal priecīgi.. un pašās beigās atkal skumji. Nezinu kāpēc, gada pašas, pašas beigas nekad neliekas priecīgas. Ziemassvētki gan ir burvīgi! Tad visi, visi ir kopā...
Parasti ap šo laiku pa televīziju rāda visas Harija Potera un Viens pats mājās daļas, gribas atkal visas skatīties, kaut gan principā viss jau zināms no galvas. Sniegs visu padara atkal gaišu, kaut gan ir nenormālākā tumsa. Ārā negribas atrasties ilgāk par 15 minūtēm, jo paliek nenormāli auksti, un, pārnākot mājās, tējkannas ieslēgšana ir vienkārši automātiska darbība. Tad vēl visu laiku gribās gulēt karstā vannā. Un karstvīnu, gribas karstvīnu, un sāc plānot, kad varētu cept piparkūkas. Un tā notiek katru gadu, bet šis brīdis vienmēr šķiet tik maģisks un brīnišķīgs, tāds mīļuma uzplūdums... kad nezini kur likties, gribas visu laiku darīt kaut ko iepriecinošu... Pavisam vienkārši. Vienkārši skaisti. Un viss...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru