Dažreiz ir jāraksta un jāturpina rakstīt par būtisko. Vēlos brīdināt, ka šis ieraksts ir sākts maijā, bet pabeigts kaut kad septembrī. Es neesmu iemācījusies pastāstīt 5 mēnešus 5 minūtēs, bet es varu mēģināt par to mazliet uzrakstīt. Jo ir grūti visiem visu vai vismaz kaut ko pastāstīt. Par ko?
Par divām Spānijām, caur puķēm. Par to, ka Spānija nav nekāda flamenko zeme un mums ir jāsper krietns solis atšķirīgajā, lai kur arī mēs dotos...
Kad Spānijā pūcēm astes ziedēs?
Kāpēc šāda metafora?
Ironijas labad, ja šis teiciens nozīmē nekad, tad Spānijā tas varētu nozīmēt vēl vēlāk kā nekad.
Vai ir iespējams vēlāk kā nekad?
Nekad jau nevar zināt..
Un tomēr, atgriežoties pie ziedošām astēm, Spānijā, kurā es nokļuvu sākumā, vai.. pareizāk būtu teikt - Basku zemē - astes mēdz ziedēt suņiem. Tā šis suņux, vārdā Puppy, rotā vienu no dīvainākajām ēkām, ko esmu redzējusi - vareno Guggenheim muzeju. Uz to, kā jau pienākas, es aizgāju pašās pēdējās dienās, un nekad, nekad es nebūtu domājusi, ka es par moderno mākslu teikšu: "WOW!"
Kā ēka var būt vienlaicīgi neglīta, bet apburoša? Tā ir tāda mūsdienu maģija.
Šī droši vien ir vienīgā lieta, ar ko cilvēkiem asociējas Bilbao. Jā, varbūt mana pirmā asociācija arī drīzāk būtu vareni īpatnējs muzejs, industrialitāte, zaļums... gandrīz jebkas, kas kontrastē ar saulaino, senatnīgo Spāniju, kuras man... ļoti pietrūka tieši šajā Spānijā. Tā nu es trīs mēnešos mēģināju sevi atrast lietainajā, basku kultūras, izsmalcināta un pārāk dārga ēdiena, spāņu ofisa un mārketinga pasaulē. Protams, nav jau grūti uzminēt, ka es sevi tur neatradu. Tomēr es tur biju. Un es piedzīvoju kaut ko pavisam citādu, un varbūt tas arī šo piedzīvojumu padara unikālu. Un ir kļuvis par daļiņu no manis.
Runājot par puķēm, dažādās formās, bet tās tomēr uzzied arī Bilbao.
***
Es šo gadu uzsāku nedaudz citādi, domājot, ka sākt no jauna ir ļoti būtiski.
Janvārī es izvēlējos no visa atslēgties un sākt sevi un dzīvi saprast it kā no jauna.
Gāja un vēl joprojām iet grūti. Pirmā lieta, ko vēlējos izdarīt, bija izlasīt Dena Brauna toreiz iznākušo grāmatu "Sākums".
Nosaukums un tēma šķita saistoša. Es toreiz biju daudz ko pabeigusi un šķita, ka vajadzētu sākt kaut ko jaunu, uzkrājot tam spēkus.
Dzīvot vairāk impulsīvi, sekojot savām izjūtām nedaudz vairāk kā prātam. Grāmata šobrīd šķiet interesanta sakritība, jo tajā viss sākās tieši Bilbao. Vietā, kur man nebija ne jausmas, ka nonākšu pēc mazāk kā trīs mēnešiem. Toreiz mani vairāk piesaistīja grāmatas Barselonas klātbūtne. Un arī tagad tā vēl joprojām ir galvā.
Februārī es paciemojos uz mirkli Spānijas dienvidos ar domu atgriezties. Tad es sajutu pilnīgi visu ko vien cilvēks var sajust.
Lielā steigā bija jāpieņem lēmums par nezināmo, un es nokļuvu Bilbao. It kā starp tehnoloģijām, drīzāk industriālām struktūrām un sev nesaprotamu kultūru, kamēr man vienkārši gribējās to saulaino, klasisko Spāniju.
Pēc Ziemeļu citādās Spānijas es nonācu klasiskajā, saulaunajā Spānijā, kur atkal gadījās saprast, ka klusums ir vērtīgs. Un troksnis ir skaists. Abas lietas ir vienlīdz svarīgas un nepieciešamas, lai tās novērtētu. Klusumā var dzirdēt kaimiņu mūziku aiz sienas. Vēju aiz loga. Putnu pavasara pavadījumu. Troksnī var ieklīst skaistā pasaulē, kur neviens neko nedzird, bet visi saprotas. Kā deju klubā vai skaļā bārā, rokkoncertā vai ielenktā ielā. Troksnis liek iespringt. Troksnis liek runāt skaļāk. Troksnis liek saprast, ka neesam vieni. Troksnis rada dinamiku.
Bet klusums kaut kādā mērā liek apstāties un padomāt. Man Ziemeļspānija bija klusums pašai sev. Daba šeit ir klusa un varena. Ne vienmēr vajag kliegt. Var skaļi pačukstēt, un kas gribēs - sadzirdēs. Ne velti šī ir viena no skaistākajā piekrastēm. Pēc tam dienvidi var likties tādi papliki, pārāk tūristiski. Protams, visur ir savs šarms. Visam ir savs īstais laiks un iemesls.
Ziemeļi
Dienvidi
Pabūt prom nozīmē ne tikai piepildīt sevi jauniem iespaidiem, pieredzēm un piedzīvojumiem, bet arī iepazīt sevi un attīrīties no veciem kreņķiem. Jā, iespējams arī iekāpt jaunos, bet.. paskatīties pats uz sevi no malas, darīt citādi, domāt citādi. Un reizi pa visām reizēm novērtēt to, kas laiku pa laikam aizmirstas.. cilvēkus, draudzības, sev mīļas pašsaprotamas lietas, sapņus, redzēt pasauli vienlaikus lielu un mazu. Plašu un šauru. Skraidīt pa ielu un mēģināt iemīt savu taku pareizajā vietā.. kamēr.. iespēju ir daudz. Ļoti daudz. Mazā laika brīdī piedzīvot daudz. Izaicināt sevi ik dienu. Nezināt. Kļūdīties. Bēdāties. Priecāties. Būt.
Dzīvot.
Būt pavasarī vēl vienu mēnesi. Pagūt saaukstēties. Redzēt okeānu. Dzirdēt putnus. Mēģināt saklausīt sevi. Piestāvēt tur, kur tu esi, bet justies sveši...
Ziemeļi
Dienvidi
Vai man vairāk piestāv Dienvidi? Vai es tur smaidu vairāk, jo visi vairāk smaida, vai arī tas ir iekšēji? Vai varbūt šie smaidi nav tik patiesi, ja tie ir tik bieži. Vai arī tie ir automātiski? Es nezinu...
Es sekoju sajūtām...
Kāpēc ir jāiemīlas Dienvidos, kad esi pats no Ziemeļiem? Un nevis no Dienvid-ziemeļiem, bet gan Ziemeļ-ziemeļiem. Vai Austrum-ziemeļiem. Saki kā gribi. Jebkādi iedalījumi ir ļoti nosacīti.
Nu kaut kā tā. Man pietrūkst un pietiek vienlaikus visa
Ir laiks atvērt nākamo lappusi, atkal tuvāk modernai mākslai, sev un pasaulei, kā arī pabeigt iesākto. Es jums kādreiz, vēlāk, pastāstīšu, kā man gāja. Un, traki jau ir, bet atkal viss drīz būs jāsāk no sākuma. Vienmēr.
Bet kā lai es pasaku to "līdz vēlākam!" ? Laikam jau tāpat kā es sāku, ar šo manu mīļāko krāsaino puķu draugu, kurš man arī kādā dīvainā veidā pietrūkst.
- Inese
