Deg svecīte. Pirms pāris stundām man piezvanīja Anna un novēlēja priecīgus Ziemassvētkus. Iedomājos, ka svecīte būtu tā pareizā noskaņa. Tā deg jau otro vakaru un tikai pavisam nedaudz atgādina sen aizmirstus janvāra vakarus. Ziema un viss, kas tajā notika, ir pilnīgi baltā miglā tīts, taču pēc vasaras ir tāds kā atmiņu uzplūdums, liekas, ka tik daudz kas noticis. Pēc vasaras? Vai es tiešām runāju tā it kā viss jau būtu beidzies? Jā, es tā runāju, bet nekas nav beidzies, tikai nedaudz apstājies. Viss ir it kā uz vietas, pēdējā nedēļa varētu būt kā gara diena, skats pa logu nemitīgi ir tāds pats, es nekad nezinu, cik ir pulkstenis, ne arī kāds datums, es tikai zinu, ka ir augusta beigas. 24. augusts, nevis decembris. Nav izpušķotas eglītes, zied vēl pēdējais orhidejas zieds. Mani pat mazliet kaitina, ka īsti nekas nav jādara. Kontrasts. Es teicu, ka es atpūtīšos, bet es nemāku. Es atkal atcerējos, ka es atpūšos darot un lēkājot no vienas vietas un otru, it kā es nevarētu nomierināties. Kārtējā paranoja. No sākuma es domāju, ka kaut kas pavisam noteikti nav kārtībā, bet tad es sapratu, ka neesmu vienīgā. Un runājot par paranojām, tās mani piemeklē pārāk bieži. Es pat nevaru neko nopirkt veikalā, jo man liekas, ka visi jau to ir nopirkuši.
Tas nozīmē to, ka es pavisam noteikti pārāk daudz domāju. Jo, kad tu nedari, tu domā. Domā, tad dari, vai ļaunāk - izdari, tad domā, vai vispār nedomā.
Ir divas atziņas: pirmā - domāt ir labi, otrā - domāt ir slikti. Ir jāzina, kad der viena un kad otra, bet lai to saprastu ir atkal jādomā. Pavisam vienkārši. Kaut kas iedzen stūrī, liek domāt par nākotni vai par pagātni. Tas liecina par to, ka tagadne uz brīdi ir aizmirsta. Domas par rītdienu, nākamo nedēļu un mēnesi. Jau tagad sāk parādīties domiņas un atliktas mazliet vēlākam. Tad, kad ir pilnīgi vienalga, sāk iepriecināt tie mazie dzīves prieciņi un nenozīmīgie sīkumiņi, kas patiesībā ir nenormāli svarīgi. Jāuztaisa sen negatavots ēdiens, jāaizved ritenis uz dārzu, jāuzvelk nesen nopirktā kleita un jāsajūsminās, cik ļoti tev tā patīk. Jāizdomā, ko uzgleznot uz betona sienas uz jumta, jāatbild uz mīļām vēstulītēm, jāpalasa grāmata, saldējums, noteikti jānopērk saldējums. Pēc neilga laika man tas pavisam apniks un pēc ilga laika es ilgošos pēc šīs nekā nedarīšanas. Tāpat kā tagad es ilgojos pēc došanās ceļā un interesantiem, tikko satiktiem cilvēkiem. Vēlāk tu viņus aizmirsti, bet tad atkal atceries un gribas smaidīt.
Man pietrūks gan liekulības, gan steigas, jo nebūs ne šīs, ne tās, sāksies rutīna, nu un? Es šogad esmu apsvērusi domu pilnībā izbaudīt visu, ko es vēlos un ārprātīgi daudz priecāties par dzīvi. Varbūt pēc šī gada paskatīšos uz dzīvi mazliet nopietnāk. Pagaidām tā ir laba tāda kā ir - mazliet dīvaina, bet interesanta. Cilvēki ir tik dažādi, es viņus nespēju saprast, es pat vairs necenšos. Dažreiz nemaz nevajag, pietiek papriecāties par to, kādi viņi ir vai nav... un vispār.. ka ir.
Sakārtota istaba .... tā ir zīme, ka es uz kādu laiciņu to pametīšu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru