hasta la primavera

Citi dejo, citi izlādējas, dzied, un tas, protams, palīdz.
Bet es dažreiz vienkārši uzrakstu. Es domāju, ka tie, kam patīk rakstīt par daudz domā, bet tad, kad uzraksta, nav gluži pat tā, ka domas tiek izliktas. Tās tiek sakārtotas. Jo rakstot no tām 3 domām it kā izvēlies to "pareizāko". Es laikam salūzu. Un tādā brīdī vienīgais, ko vari uzrakstīt ir viss un nekas ar cerībām, ka pēc tā visa izmešanas kļūs vienkārši vieglāk.. saņemties. Lai vairs nav jādomā, kāpēc tā un šitā. Pietiek!
Es padodos tādā ziņā, ka es pieņemu cilvēkus tādus, kādi viņi ir, un padošānās attieksmē pret citiem (kuri tev vairs tik daudz nenozīmē) dažreiz ir pareizāka. Lai viņi atnāk tad, kad viņi paši to vēlas.
Pietiek kaut vai ar to pašu vienu cilvēku, kas, padarot tevi par laimīgāko pasaulē, ir vairāk nekā var vēlēties. Ir svarīgi vēlēties. Es laikam atstāšu šo vietu līdz pavasarim (kad būs priecīgi).. pavasaris rada ārprātīgāko prieku un pacilātību, it kā. Tagad es vēlēšos ko lielu. Un vistrakākais, ka cilvēks grib visu uzreiz, bet katram taču ir skaidrs, ka labākās lietas nāk ar laiku.. tā vienmēr ir bijis. Un, lai tās atnāktu, ir pašam dikti jānak pretī. Tas tā.

Ehh.. jāpaiet laikam, lai vispār kaut ko novērtētu kā veselu notikumu. Aptuveni tagad, kad sapratu, cik daudz enerģijas bija, bet tagad dzīve savijas ar galvassāpēm, negācijām un skumjām. Kapēc?

Tad nebija nevienas dienas, kad man sāpētu galva, es justos fiziski slikti, man būtu tiešām slikts garastāvoklis, dusmas, man tik ļoti besītu cilvēki vai negribētos iet uz skolu. Tur bija citādi, un tā nu vienkārši ir nenoslēpjama patiesība.
Man pietrūkst. Nevis vietas, bet sajūtu. Patiesākā draudzība un attieksme.
Vieta man patīk šī.
Tad man pietrūka tas, kas man ir tagad.
Tas ir mans prieka avots  Protams, ka tagad tas šķiet dārgāks par visu uz pasaules.

Es centīšos ieiet austrumu dzīves ritmā. Pilnībā tas nav iespējams, bet kaut cik.
Vismaz tā motivācija uz laiku, kad zini, ka kaut kas ļoti labs būs... es zinu. Tā ir vienmēr. Es vienmēr esmu dzīvojusi kaut kam un/vai kādam. Sev tikai daļēji. Negribas īsti mainīties.. tikai mazliet pagriezties. Cilvēkiem patīk novērsties.

Nav tā, ka mākslinieks tikai sēž un raksta vai tikai sēž un glezno. Vajag tik daudz piedzīvojumu un pārdzīvojumu, lai kaut kas notiktu , drīzāk kaut kas mudinātu uz notikumu. Nu tā iedvesma. Tās ir vai nu skumjas vai prieks, bet tam jābūt. Galu galā, es īsti nevaru nosaukt nevienu zīmējumu, kas ir tapis tāpat vien. Parasti tas ir pēc ceļojumiem, notikumiem, kaut kā svarīga. Ar rakstīšanu tāpat. Kaut kādi iedvesmas impulsi. Savādāk var vienkārši kopēt, bet, ja tu esi tajā iekšā, tad tāpat sanāk pa savam. Kaut kas vienmēr iešaujas prātā. Tāpēc man vienmēr nepatika zīmēt skolā, tā piespiedu zīmēšana. Bet tikai tagad es saprotu, ka tie starpmirkļi gan nomirināja, gan iedvesmoja, gan iemācīja.
Un rakstot tajos ''nekādajos" mirkļos sanāk tieši šis. Viss un nekas, kas nevienam nav vajadzīgs, un tad tu klusībā ceri, lai arī tas ir tavā blogā, neviens no nekad nelasīs. Vienkārši, domājot, ka tāpat kā ar skolas otām būs - tas vismaz nomierinās.

Patiesībā es varētu rakstīt par mīlestību, lielisko hokeja spēli, Sarkangalvīti, Ziemeļpolu, bet es vienkārši atvados. Man pietiek. Esot svarīgākas lietas. Varbūt arī. Jābūt sev un ar sevi. Baigi smieklīgi.
Un ar muļķībām es vairs negribu pierakstīt šo Ineses telpu. Inese patiesībā esot saprātīga, mīļa un priecīga būtne. Tāda arī būšu atpakaļ, kad starplaiks ziempavasaris būs galā.
Viss ir iespēja.
Viss ir iespējams.

balts kliedziens. melni čuksti un pelēki vārdi

Smaidi, kad tu gribi. Gribi bieži!
Tas ir kaut kāds ārprāts, cik ļoti apkārtne nospiež. Jā, tieši nospiež. Un tikai tāpēc man tik ļoti daudz ir gribējies aizbēgt un vienai, un klusumā. Tikai tāpēc, ka aizskriet ir visvieglāk, vienam arī.. un klusums ir tīrs. Jo neviens normāls cilvēks viens nemaz negrib būt. Bet es citādāk eksistēt kādu laiku šeit nevarēju. Man bija grūti pierast pie tādas apkārtnes . Vakar bija pēdējā uzruna Taivānai. Tāda īstā. Tāda īstā tā bija arī pirmā. Man nav jāskaidro, cik ļoti skaisti ir tie brīži, kad kāds klausās, interesējas un saprot. To es gaidu tik ļoti, un tāpēc man gribas teikt: "beidzies vidusskola..", lai arī tas ir jauks posms kopumā. Cilvēki ir vainīgi, un tas arī viss. To visu, ko man ir devusi Taivāna, to nav iespējams nekādās vienībās (var mēģināt vārdos, bet tas arī būtu grūti) novērtēt. Dzīves pieredze tā bija, un tāpēc gribas kliegt: ''Aizrijies, vidusskola, ar savu teoriju un beidz ielikt mani rāmjos, beidz vērtēt mani ciparos no viens (nē, no nv) līdz 10, ieskaitīt vai neieskaitīt.'' Izdomā vēl mani nepieskaitīt, kad es jau 2 mēnešus šeit kārtoju 1. semestri, es pat neesmu šeit oficiāli atpakaļ? A varbūt domās tā arī bija. Smieklīgas jūs esat, formalitātes. Un vēl smieklīgāki jūs visi, cilvēki, kas ar tām mēģina tikt galā. Teorija jums iemācīja skaisti runāt, neko nepasakot, un salikt inteliģentus vārdus kopā. Vai.. aizmirsa tiešām cilvēkiem kaut ko dot un ieguldīt. Jo KAMĒR CILVĒKS NAV IZLĒMIS, VIŅŠ DZĪVO TIKAI SEV. Cilvēks dara visu tikai SEV. Tik tālu nu mēs esam, individualitāte!
Kāpēc agrāk brauca mācīties citur, lai atgrieztos ar bagāžu, ko ieguldīt savā valstīt? Kāpēc tagad brauc prom un tur arī paliek? Jo tur vari dzīvot labāk. Tur kāds par tevi domā. Domā, jo esi tur, un varbūt domā tie, kuriem vairs neesi. Jo šeit jau labi dzīvo tie, kas ir piesavinājušies. Cilvēks nedod nekam, kad viņam pašam nekas nepienākas. Kā tā? Mans tētis taču teica, ka viņš grib tikai uz Latviju atpakaļ braukt. Es raudāju 18. novembrī, vairāk kā 8000 km attālumā ar iedegtām sarkanbaltsarkanām svecēm uz gultas malas,  Es nezinu kāpēc.Viss bija kārtībā. Tā vienkārši notika.
Jo tālāk mēs esam, jo tuvāk.

Tad es biju vienkārši tālu, bet tagad tālu no jebkāda veida apskaidrības, bet visi apkārt runā skaistas, gudras lietas, un nevienam nekas nav skaidrs. Skaidrs, ka jāsmaida un jāpriecājas, jācenšas un jātic, jādara un jāmēģina.
Viss ko es šobrīd gribu mācēt ir koncentrēties un nedomāt par pārējo. To pārējo, kas neļauj koncentrēties. Vajag tā it kā tikai kaut kas viens un pats būtu svarīgs, un nevajag. Vajadzētu izveidot tādas koncentrēšanās nometnes - KONCENTRĒŠANĀS
Ehh.. un pasmaidi.
Un nedari muļķības. Sanāks kā Džeksonam. Tu nevari būt balts, un tas nav iespējams. Bet pacenties. Es gribētu būt enģelis!