Līdz brūcēm vēl vairāki metri.

Es turu solījumus. Vienmēr.
It kā viss padarīts, bet noteikti nav, jo tā nekad nenotiek. Nekad nevar izdarīt visu, bet svarīgāko jāpaspēj! Tad vēl jāsaprot, kas ir svarīgi un kas nē.. dažreiz pat nav laika šķirot un ieslēdzas automātiskais režīms. Bet mēs taču esam cilvēki. Mēs tā nedarbojamies! Un tāpēc vienu brīdi likās, ka vienkārši vairs tā nevar.. bet, bet.. ziniet, ir beidzot tā sajūta, ka sirsniņā tāds kā miers un mīļums .. tad nopūšos un pasmaidu! :)

Briesmīgs maijs. Es visu laiku gaidīju, kad viņš beigsies, es nevarēju tikt ar viņu galā, es skrēju, skrēju.. un paspēju.
Viss, es vairs nekur nesteidzos, un palieciet ar mani! Man ir vienkārši jāgaida. Gaidīsim kopā? Tas ir tieši tas, ko es nekad neesmu varējusi izdarīt. Gaidīt. Jau tad, kad tikai ar 3. piegājienu sagaidīju savu ID karti milzīgajā rindā. Sēdēt un nezināt! Kā?
Neziņa ir briesmīgākais, kas var vispār būt..

un man tagad ir vislielākā neziņa
...bet es smaidu un gaidu, un es varu!
Tie divi vārdi: ''Būs labi!'' vienmēr iepriecina.

Rekur mans uzgleznotais maijs. Pelde sāpju jūrā.
Tehnika: uz izjūtām, protams, ka akrils
Vieta? Kaut kur ~ 9 stāva augstumā, zem debesīm, 30 grādu karstā saulē, un šodien - mazliet mierīgāk

Jā, arī laikapstākļi bijuši interesanti un neizprotami. Bet labā ziņā, jo daudz saules bijis. Un saules, kā jau mēs zinām, nekad jau nevar būt par daudz! :)

Bet, ja aizver acis, nāk prātā ļoti skaisti mirkļi. Un šodiena ir visskaistākā (ha, tieši tāpēc, ka man beidzot tie visi mirkļi nāk prātā).. un tāpēc, ka paliek vieglāk. Tad atkal sāku meklēt jaunas grūtības. Tā dzīvē iekārtots.
Tik sen nebiju tā vienkārši bez steigas palasījusi, pagleznojusi un parakstījusi, tā maijā laiku pa laikam centos to darīt, bet šodien visu smuki savilku kopā, un jāsaka, ka man ir daudz dadaisma, haotisma, skumju, neizprotamu rindu, aprautu frāžu, mammas jaunības portrets, un daži smieklīgi pantiņi. Bet man vairs galīgi neliekas, ka būtu jāpublicē savi darbi.. lai gan tieši ar tiem vislabāk var izskaidrot, kā īsti ir, un tajā pašā laikā arī nē..

Nekad nav tik daudz raudāts. Ne par ko. Par to, ka labi un skaisti. Tikai grūti. 

Gribas prom un šeit. Sanāca aizčāpot līdz brāļiem igauņiem, gluži kā vasarā. Šeit ir labi. Uz svētkiem tapa mans latviešu manikīrs. Ja frančiem ir savs, tad latviešiem arī.






                       ***
Labāk par smieklīgo. Vakar atradu grāmatu ''Biezpiens ar krējumu''. Ja tu pazīsti mani pietiekami labi, tu tagad vismaz pasmaidīji. Lasīju, un vienu brīdi likās, ka es esmu Kārlis Vērdiņš. Pa manam! Pēc rindas ''Runā ar mani. Kutini mani. Pastāsti, ko tu domā.'' likās, ka sarunājos ar Tomu.

Es sapratu, ka pavisam drīz dosimies uz Horvātiju. Tik skaisti! Ja man nebūtu ko darīt, es jau būtu sen par to domājusi, bet es gandrīz aizmirsu. Tur mēs nosvinēsim visus svētkus. Nesanāca tā īsti šomēnes ar tiem svētkiem. It kā bija, bet iekšēji nebija. Bet līdz tam, vēl pāris dienas pavazāsimies pa mācību iestādēm, un tad jāsāk padarīt dzīve skaistāka, vai ne?
Cilvēks pēc savas dabas ir mākslinieks. Viņš visur, vienalga kādā veidā, cenšas savā dzīvē radīt skaistumu. /Gorkijs

Tā ir. Eh. Ziniet, ja godīgi, tas, kas tagad notiek ir izskaidrojams ar pavisam maziem, 3 skaistiem vārdiņiem. Ja tu zini, ko es domāju.. :) 
Ir grūtāk saņemties nekā parasti, tas arī viss.
Vai arī vienkārši notiek vēl vairāk nekā parasti.Bet tas jau labi. It kā...
Un no iekšas kaut kāds emociju virpulis grib izlauzties uz āru.
Un nevar jau īsti saprast.

Tā es varētu rakstīt mūžīgi, bet nenāk taču miegs. Atliek izgulēties vienu vienīgu dienu, un jau nenāk miegs.
Tā pat kā, atliek neizgulēties neskaitāmas dienas, kā esmu gatava aizmigt uz vietas.
Kur līdzsvars?
Jau sen nav.
Jābūt. Harmonija un citi zvēri.
Daba, meži un jūra, un putni, un taureņi, un viņš!

Lasot autorus, kuri raksta labi, pierodam arī labi runāt

Dārgais Pavasari,

Paldies Tev, neizsakāmi liels paldies Tev, ka tieši mirklī, kad Tu ieradies (ar ārprātīgāko nokavēšanos, starp citu) un pavēlēji termometra stabiņam uzkāpt tiešām sen neredzēti augstu, es no šīs nestabilitātes esmu saķērusi tavu it kā silto, bet ļoti viltīgo vēju. Vienkāršāk sakot - esmu saaukstējusies. Un tā nu es turējos šos 6 ziemas mēnešus, diezgan bieži gan esot uz robežas, bet tomēr noturoties, un tagad, kad ārā tik jauki un skaisti, ar lielu blīkšķi: ''Bams!''

Bet es tevi tomēr neizsakāmi mīlu un Tev vajadzētu darīt tāpat, jo Tu esi mans un arī Tu, acīmredzot, vari ar mani darīt, ko vēlies..

Es tevi nekad nepametīšu, tiekamies kaut kur dabā, tā pa īstam pēc mēneša, kad tu jau laikam būsi prom. Vai arī tad pēc gada.

vienmēr Tava,

Inese 

Stāsts ir par to, ka Maijs nav labs cilvēka draugs. Tu iekšēji atslābsti, bet dzīve no tevis prasa tieši pretējo, jo šis ir tāds īstais ''darba mēnesis'', kad prāts (ja tāds vēl ir) saka: ''DARI!'', bet kaut kur sirsniņā tu labprāt vēlies nodoties savām sirdslietām un dabas vilinājumam. Patiesībā, sākas iedvesmas viļņi, un, lai arī saka, ka vienmēr jāklausa sirdij (un tā, protams, ir cilvēciska taisnība) dzīvē tas nekad tā līdz galam neizdodas. Ja izdodas, tad noteikti esi laimīgs. Tik ļoti, ka tavs neaprakstāmais slinkums atspoguļojas tavā laimes pilnībā.

Tad tu esi tik laimīgs, ka, šķiet, ka esi ļoti, pat pārāk gudrs un  pārējo nieka problēmas spēj atrisināt ar padomiem - nevajadzīgiem, kā jau visi padomi, bet vienmēr gudriem uz saprātīgiem. Jebkuram cilvēkam ir vajadzīga uzslava vai viedoklis no cita, ir taču. Un tad rodas atdeve. No sākuma varbūt tā ir vienkārši neizturama - tā atbaidošā, visaptverošā centība kāda piemīt iesācējiem. Citi to dēvē par ielīšanu kaut kur pakaļgalā, bet, es nezinu, tās ir divas dažādas lietas. Nav jau slikti mācīties no citiem. Līdz tam brīdim, kad tu atrodi to savu ''es'' un vari bezrūpīgi pateikt, ko tev nevajag un vajag. Bet, ja tu nezini, vai tev gadījumā tiešām nevajadzēs, tad vismaz paklausies. Varbūt noderēs!

Ko gan es gribēju pateikt? Es nezinu, pirms mirkļa man likās, ka es zinu.
Miegs, kad esi slims, ir vajadzīgs miegs. Paldies, ka spējat man to ieskaidrot, jo es pati nevaru saprast. 15h miega, tad kāda grāmata. Nav jau laika daudz lasīt, ir taču ''darba mēnesis'' un es netaisos slimot vairāk par 2 dienām. Andrē Moruā novele ''Karjera''. Īsi un ģeniāli, viņam pieder tās rozā rindas nedaudz augstāk. Ziniet, man nopietni liekas, ka nekas īsti nenotiek.. tik ārprātīgas alkas pēc brīvības, interesantām sarunām un ideju attēlošanas. Tik daudz ideju.
Skola atņem laiku, vēl tikai nedaudz! Es jau tā par viņu aizmirstu, bet ir lietas, kas jāizdara. Atliksim patīkamo. Bet mazliet ļausimies prieciņam.

Lielākā bauda, kādu vien spēj izjust godīgs cilvēks, ir sagādāt baudu saviem draugiem. /Voltērs

Tā ir, un es nevaru sēdēt mājās un slimot. Man ir vajadzīga daba, draugi, piedzīvojumi.. Varbūt tās ir labākās zāles?
Un pēc tam darbi. Es ieiešu te tikai tad, kad tie būs padarīti. Savādāk rodas jaunas un jaunas idejas, un tas nebeigsies nekad.