*trīs zvaigznītes*

***

Nav jāgaida nekāda svētdiena, lai pateiktu to, ko var pateikt pilnīgi jebkurā citā dienā. Svētdienas ir pilnīgi nodrāztas, bet sestdienas ir vienkārši skaistas. Tās sestdienas, kad pilnīgi neviena nav mājās, visi strādā. Ir vajadzīgas 2 stundas, lai pamostos, stunda, lai ieietu dušā un tad sanāk apjukt, jo paliek veselas 3,5 stundas, lai....  Ko darīt? Protams, ka plauktā vienmēr stāv akrila krāsas un aiz dīvāna mētājas vismaz pāris iesākti darbi, kurus gaida briesmīgs liktenis - vienmēr tur palikt, jo kaut kas tad nebija izdevies. Izdomāju lauzt stereotipus par to, ka nepabeigtais vienmēr paliek nepabeigts. Es jau tā nenormāli dusmojos uz sevi par to, cik viegli es pametu lietas, cik šausmīgi ātri man viss apnīk.. bet vislabākā sajūta taču ir tieši tad, kad viss izdarīts. Nē, nav gan, vislabākā sajūta ir tad, kad tu tam ej cauri, bet to saproti tikai kad viss beidzies. Tad vismaz paliek gandarījums. Lai cik ļoti es mīlu mākslu, es tomēr nevarētu sevi iedomāties diendienām mācoties zīmēt. Es sevi varu iedomāties vienīgi šajos bezrūpīgajos brīžos ķēpājot kaut ko, kas man patīk. Tad kad uznāk. Bet 3,5 h vispār nav nekas. Tad sanāk aizrauties un nokavēt kārtējo trolejbusu, jo man patīk pabeigt lietas līdz galam un neskatīties pulkstenī.

Viss tik vienkārši. Pārāk bieži nākas dzirdēt, ka esmu pārāk mierīga un runāju pārāk harmoniski, it kā viss būtu tik skaisti. No malas jau nekad neko nevar pateikt. Kopš man vairāk nav twitter konts, dzīve vien palika saulaināka.

 ***

Dienas kaut kur pazūd,naktis paliek gaišas

Katru nakti debesīs, zibens rada plaisas.

Kaut kas saplīst, kaut kas ne

Kaut kas paliek piedots

Arī tas, kas ilgi deg, kādreiz paliks nodzēsts.

Viss, kas sāp, tas kādreiz pāriet

Kaut kad atnāk atpakaļ..

Viss, kas izdarīts, ir aizmirsts

Tas kas nav, ir jāizdara.

Viss, kas pateikts, viss tiek dzirdēts

Vārdi paliek vārdi...

Viss, kas dzirdēts, tas tiek pārprasts

Viss notiek pārāk ātri.

 Labākais tiek noklusēts, nevajadzīgais pateikts..

Svarīgais ir nepabeigts, bezrūpīgi pamests.

Skarbi un skaisti. Nenormāli sāk nepatikt, ka palieku pārāk nopietna. (joks)

Redzi?

  
Un vai tu redzētu tad, ko es redzu tagad? 

 

Skatiens. Nekas nevar izteikt vairāk kā skatiens. Kad skatās pret gaismu, var otra cilvēka zīlītēs ieraudzīt savu atspīdumu. Ieraudzīju sevi bērna acīs. Tad sapratu kā bērns skatās uz mani. Vienkārši, ar to dzidro apbrīnas un prieka pilno skatienu, un ne jau tāpēc, ka viņš neko vēl nesaprot, bet tāpēc, ka neko nesarežģī un nenosoda. Vienkārši skatās un smaida, jo tur, pretī, taču ir kaut kāda dzīva dvēsele, kaut kas gaišs. Redzi gaismu? Tās milzīgās acis. Nu ne velti acis ir tās, kas jau pašā sākumā ir tādas kādas ir, kamēr tu audz, acis paliek vienmēr tās pašas. Mēs vienmēr redzam to pašu, bet skatāmies dažādi.Un kādā brīdī viss satumst. Kaut kad vienkārši apnīk tas, ko mēs redzam. Nu ko var skatīties? Viss skaistais jau vairs nav tik skaists, ja uz to skatās katru dienu.

Un tad kaut kas notiek. Mēs laikam izaugam vai kas tamlīdzīgs? Sākam redzēt kaut kādas problēmas, kuras rodam sev principā paši. Tad arī izveidojas tā pelēkā masa, kura neredz. Mēs to redzam katru dienu.. ar sadrūmušajām sejiņām, nolaistu galvu, skatienu ''nenāc man klāt'', bezgalīgajiem pārmetumiem, nulle idejām un vienu vienīgu viedokli, visiem pilnīgi vienādu, jo kāds esot tā pateicis, un tā tagad ir forši. ''Un tagad visi darīsim tā, jo tā būs vieglāk. Vieglāk ir vispār nedarīt, nu tad nedarīsim.''

Un kamēr citi pārklājas ar ikdienas pelējumu un putekļu kārtu, atver acis, paņem krāsas un uzglezno kaut ko. Vienalga ko, bet savā mīļākajā krāsā. Tikai ne pelēkā. Kā ar burbuļu pūšamo bērnībā, aizpūt savas dzīves skumjas. Lai visi redz. Paskaties kā tās lido, un tu lidosi pats. Ja tavā skatienā vēl ir kaut mazākā dzirkstele, tad paskaties, pasmaidi kaut vai ar acīm. Vispār nevar nemīlēt bērnus. Tie jau esam tie paši mēs, tikai pirms daudziem gadiem, kad viss likās tik svešs, bet pašsaprotams. Kad visi pagalma iedzīvotāji bija mūsu draugi, un jebkuram pretimnākošajam gribējās pateikt čau. Kad gribējās smieties par visstulbākajām lietām pasaulē, kad vispār gribējās visu laiku smieties, jo priecāties ir vispār labākais, ko mēs varam darīt. Kad jebkuru problēmu atrisināja konfekte un kad neslēpām pilnīgi nekādas emocijas, ja gribējās raudāt, mēs raudājām. Kliedzām, jo zinājām, ko gribam.

Nu ne jau mēs slikti redzam. Mēs vienkārši ne tur skatāmies.

''This life is so compicated until we see it through the eyes of a child''

blondīnes dienasgrāmata

Svētdienu vakaros es jūtos kā mūža ieslodzījumā.

Jo vairāk es priecājos, jo vairāk man gribas skumt. Smaidīt, lai citi smaida. Raudāt, lai citi smejas. Jo man par sevi ir vienalga. Pats jau nekur nepazūdi, un viss jau paliks tāpat. Bet citi, tie citi aizies prom, un tu paliksi pats sev, tu vienmēr esi pats sev. Un savtība ir mūsu briesmīgākā īpašība. Stulba. Tik stulba kā joki par blondīnēm.. līdz brīdim kad tie vairs nav joki... Joki beigušies. Davai tagad vienu dienu visi paliekam nopietni, un mēs nomirsim. Mēs nomirsim. Bez smiekliem, bez prieka. Nežēlīgā nāvē. Ha.

Un ja nopietni, tad šis pat nav sarkasms, pat ne piesardzīga ironija, vairs nav smieklīgi. Jo es pat nezinu par ko es īsti runāju. (par visu un neko) Jo.... gribas doties ceļā. Nu tos piedzīvojumus, adrenalīnu. Daba. Es mīlu dabu vairāk.
Dzīve balstās un dzīvesprieku, principā. Ko gribas? Visu un neko.
Rakstīt par kaut kādām globālām lietām!! Man riebjas rakstīt par sevi, kaut gan principā man ir diezgan daudz ko pateikt, visu laiku kaut kas notiek.

Fantāzijas ir bezjēdzīgas. Tās nav reālas, un ,lai cik ļoti gribas sapņot, es naktīs guļu tik slikti, un es pat zinu kāpēc. Laiks iztērējas vēl ātrāk nekā nauda. Es jau sen neesmu nopirkusi neko nevajadzīgu, agrāk tas bija mans hobijs. Varbūt būs vieglāk sakrāt Ziemassvētkiem. Bet nav jēgas. Nopirkt māk visi. Es māku uztaisīt dāvanas no ļoti daudz mīlestības.No sirsniņas..

Kas ir nepareizi??? Viss ir nepareizi. Nepareizi ir pārmest cilvēkiem,ka viņi kaut ko dara nepareizi, nepareizi ir dusmoties par sīkumiem, nepareizi ir iet uz Studentu paradīzi, ja tev ir 16 gadi, nepareizi ir lekt no Vanšu tilta, nepareizi ir domāt tikai par sevi...

Ūdens aizņem 2/3 zemeslodes.. tad varbūt vienkārši peldam kaut kur prom??

svētdienas bezsakari

Prieks, ka jāiet gulēt. Man ir iepaticies iet gulēt un vispār gulēt, beidzot! Vakar ar vislielāko prieku aizgāju gulēt 21:30 un 12 skaistas stundas izgulēju savu piektdienas un arī principā pārējo dienu miega trūkumu. Bet ne jau par to, par ko tad? Ne par ko, neparko. Izrādās, ka tie vispār ir divi atšķirīgi vārdi ... ... ...

Par visu var pasmieties. Par pilnīgi visu, gan par to kā citi dusmojas, vai par citu smiekliem, vai par to, cik stulbas lietas darīji pirms 2 gadiem, un arī vakar, un aizvakar. Skumīgas lietiņas pārvēršot ārprātīgi priecīgās. :)

Vīrieši uzvedas tik stulbi, bet sievietes vēl stulbāk. Ja vīrietis dzer, tas ir pretīgi, bet ja sieviete - tas ir vēl pretīgāk. Kas gan vispār ir ļaunāks par vīrieti, kas uzdāvina vienu, pavisam vientuļu, tumši sarkanu, garu rozi ar miljons ērkšķiem. Tādu, kurai vajag kaut kādu divmetrīgu vāzi. Nekas! Tad man prātā nāk mājturības skolotājas stāsti par vīrieti krāsainā kreklā, kas nopirka rožu pušķi, katru savā krāsā.. vai neeksistējošie stāsti par salasītām margrietiņām pļavā... vai arī tas gadījums, kad man 12 gados staigājot pa Rīgas vienu no baisākajiem rajoniem (ha maskačka) kaut kāds svešinieks gribēja uzdāvināt rozi vispār bez zieda, nu tikai to kātu. Kopš tā laika esmu vienaldzīga pret rozēm. Nu nav jau tā, ka ir tikai rozes un pārējās. Ir skaisti, kad vīrietis par sievieti var pateikt: ir tikai mana, un tad tās pārējās. Kādreiz pazudīs jēga apmēram visām sarunām par mīlestību!

Vēl joprojām labā vienaldzības sajūta. Kamēr mazas meitenītes stāv H&M atvēršanas rindā un kamēr klubos mierīgi laiž 17 gadīgas meitenes ar viltotiem dokumentiem.Viss labi. Nav labi. Progress. Man patīk kad kaut kas notiek, bet tad ir kaut kas jādara. Loģika? Nav. Matemātika ir diezgan loģiska, bet tai nav jēgas. Tā vienkārši attīsta loģisko domāšanu, laikam, bet principā tad jau es labāk pildītu sudoku mīkliņas vai iemācītos spēlēt šahu, jo man ir vienalga kādos intervālos aug vai dilst dajebkāda funkcija. Tāpēc es pildu savu labās klasesbiedrenes statusu un atļauju norakstīt par šokolādi, atbildu uz zvaniem dušā un mēģinu paskaidrot. Visi tik ļoti uztraucas, ka mani jau sāk uztraukt fakts, ka es neko neesmu izdarījusi.Šodien es vienkārši atbildu uz smieklīgiem zvaniem par matemātiku un mīlestību. Žēl, ka mīlestībai nav tādu formulu.  Tas pats jau ir. Starp citu, pavisam skumjā un lietainā dienā visu daudz saldāku un priecīgāku var padarīt šokolādes cepumi. Just sayin'.

vienkārši tā

Nu ne jau, ka ir svētdiena. Šķiet, ka ir sestdiena. Vispār dīvaini, ka beidzot ir jāzin, kas par dienu un kāds datums. Septembris. Es vēl joprojām ļoti priecājos. Tāpat vien. Pēdējā laikā es sāku skatīties uz lietām vēl vienaldzīgāk nekā agrāk, es vienkārši priecājos un pieņemu lietas kādas tās ir. Dzīvoju. Tāpat vien. Mani nesarūgtina ne pienākumi, ne aukstums. Man ir silti tāpat, es domāju, ka man vajag norūdīties, un tā kā es neesmu paspējusi uzvilkt visas savas vasaras drēbes, tad varu pieņemt, ka ir silti.

Nesen pavadīju dienu ar kaut kādu itāli, kas man filozofējot vienkārši sajauca galvu. Patiesībā, dažas atziņas bija diezgan noderīgas, bet es tiešām sen nebiju satikusi cilvēku ar kuru vienkārši nav iespējams izveidot sarunu. Tu vienkārši nevari neko pateikt, un kad vari, tu vairs nezini, ko teikt. Es esot māksliniece, jā, kā tad. Kāpēc gan cilvēki visu tik lieliski zin, labāk nekā es pati? Tiešām? Nē. Tagad ir tas brīdis kad ir grūti saņemties, lai idejas sāktu realizēties. Ir grūti piespiest sevi kaut ko darīt. Kad ir vieglāk paskatīties atpakaļ, lai pārliecinātos, ka tur viss ir bijis smuki.  Nu zin kā.. tie brīži, kad gribas vienkārši ietīties segā, kādu samīļot vai bez iemesla smieties...lai viss ir vienkārši..