Tad nu lūk, mana tradīcija uzrakstīt pēdējā gada dienā turpinās pat divdesmitdivdesmitajā.
Kur gan vēl visas sāpes un laimītes izrakstīt, ja ne blogā, ko izveidoju pirms 10 gadiem?
Es vēl aizvien ticu, ka šis ir viens no labākajiem dzīves lēmumiem - rakstīt rakstīt un rakstīt. Lai arī kas. Un jo vecāks paliec, jo grūtāk ir izlikties uz papīra, kur nu vēl pasaulei un turpināt domāt, ka Tavas domas ir vērtīgas. Bet tās ir - mēs visi esam vērtīgi. Es ceru, ka vismaz šo šajā gadā mēs esam sapratuši - savu un sev apkārtējo cilvēku vērtību. Mums viens otru un pašiem sevi ir ļoti jāmīl un jāsaudzē.
Ir jāspēj justies labi arī tagad - mājās - un ar saviem tuvākajiem jābūt atklātiem.
Un pret sevi - visvisvisatklātākajiem, jo šī ir mūsu dzīve tagad un šeit.
Šodien, 31.decembrī, ja Tu šo lasi, es gribu, lai Tu zini - Tu esi ļoti vērtīgs cilvēks un esi pelnījis šodien būt mīlēts kaut vai tikai tāpēc, ka kopā ar mums visiem pārējiem esi izdzīvojis šo mainīgo, nestabilo un dažādo gadu. Pat ja katrs savā pusē un istabā.
Un šeit es arī sevi izaicinu:
Šī gada nogalē es piedzīvoju skaistākos saulrietus no savu māju loga. Tieši šis gads man palīdzēja saprast, cik svarīgi ir, lai mājās ir silti, skaisti un labi. Jo dažreiz tā ir labākā un vienīgā vieta kur būt. Pēdējos 2 mēnešus starp kalniem un jūru, tālāk no pilsētas un cilvēkiem, Covidfrendlī, un kurš to būtu domājis - esmu lauku meitene, un ir ļoti forši. Pārvākties ir grūti, bet dažreiz ļoti nepieciešami.
2. Manas mīļās Latvijas mājas.
Un tā es piedzīvoju arī pašizolāciju, bet pēc nākamā punkta nr.3 - viss ir nieki!
3. Lokdauns
Foto no manas 25.dzimšanas dienas pēc svinīgās miskastes iznešanas ceremonijas.
Lai kā arī man negribētos šo iekļaut, tomēr ir jāatzīst - nosēdēt 50 dienas mājās visstingrākajā lokdaunā Eiropā ir kaut kas. Vai nervi ir veseli, to mēs vēl redzēsim. Bet, jā - mēs, jauns pāris, pārdzīvojām pandēmijas pirmo vilni. Paldies visiem par to, ka kaut kādā veidā bijāt ar mani šai laikā.4. Stabilitāte.
Uzrakstīju šo vārdu un pati brīnos. Dīvainā kārtā, šis ir stabilākais gads manā dzīvē patstāvības un karjeras ziņā - respektīvi, mans stabilākais gads ever (salīdzinājumā ar manu iepriekšējo dzīvesveidu). Un kaut kādā ziņā - tā patiesi šogad bija dāvana.
5. Mīlestība
6. Draugi.
"MAN ARĪ!" Hehe, varbūt Tu zini, ko es domāju.
7. LAIKS
(ne tas "laiks", kas Facebook un Instagram, kaut gan arī tur laikam pavadīts vairāk laika...)
Ja pamanījāt, tā kā šogad nebija tik ļoti daudz ko darīt ārpasaulē, atradās laiks visādām lietām, kurām it kā nekad laika nebija. Lai arī laika vienmēr pietrūkst, tomēr ir vērtīgi, ka sanāca to veltīt vairāk iekšējām lietām. Par to nu tad vairāk nākamajos punktos.
8. Pašattīstība un koučings
Un ceru, ka arī Tu (lasītāj) izmantoji laiku, lai iemācītos ko jaunu vai nodotos kādām mīļām nodarbēm. Ja nē - nav arī par vēlu! Ir tieši īstais laiks sākt un turpināt jebko ko sirds kāro apgūt.
9. Mazliet mākslas
Nu vismaz vairāk kā iepriekšējā gadā! Par laimi, kad bija laiks un palika garlaicīgi, sanāca kaut ko arī radīt. Dažas glezniņas, kaut kādus zīmējumus, kas piepilda ikdienas sienas un padara tās priecīgākas.
Šis noteikti nav ceļošanas gads, un šķiet, ka cilvēkiem ir vairāk atceltu ceļojumu nekā notikušu. Bet tomēr es novērtēju ļoti ļoti savu pēdējo pre-Covid mini escape Briselē - vēl tagad atceros to brīvības garšu, ko vairs nevar noķert post-covid ceļojumos. Būt ar cilvēkiem un nebaidīties no viņiem.
Un, protams, viesošanās Andorā, Valensijā, Alikantē un tepat Katalonijas apkārtnē, kā arī Latvijā ir skaisti brīvības mirkļi manā sirsniņā. Trūkst jau to piedzīvojumu! Un tomēr - tas liek novērtēt vēl vairāk visu, kas ir izceļots līdz šim. Un galu galā - arī manu pārvākšanos uz Spāniju. Jo bija laiks iepazīt Spāniju arī pirms šī gada, kas to padarīja diezgan citādu.
16. Kārtošana un estētika
Līdz ar pārvākšanos un būšanu mājās, man šķiet (lai arī es vēl aizvien mēdzu būt diezgan haotiska), es esmu sākusi vairāk kārtot. Mamma ar mani leposies par šo punktu, bet es tiešām visu laiku gribu pārkārtot savu galdu un padarīt visu skaistāku. Sāku interesēties un pievērst uzmanību estētikai.
Gan telpās, gan ārpus tām.
Sapratu, cik svarīga tāpēc man ir arī daba - jo tā ir tik mainīga un skaista, mākoņi sakārtojas katru dienu citādi. Tāpat arī arhitektūra un māksla man apkārt. Estētika ir daļa manas ikdienas, pavisam noteikti, paldies 2020 par to, ka to sapratu. :)
17. Kultūra - kur tu esi?
Šis noteikti nebija pasākumu gads, un tieši tāpēc es gribēju izcelt savu vienīgo šī gada koncertu pandēmijas laikā. Tas bija citādāks - klaviermūzikas koncerts ārā, ar svecēm apkārt, distancēm starp krēsliem. Un tad bija tā retā reize kad sapucēties. Tas bija tik ļoti īpaši, ka gandrīz šķiet komiski hihi.
Un tomēr, kultūra ir visur, tā ir mums apkārt. Mēs esam kultūra - valodas, kurās mēs runājam un kā mēs izpaužamies, un ko mēs darām un ko mēs šajā pasaulē nododam un radām. Tāda globāla doma šajā klusajā, aizslēgtajā pasaulē...
Teikšu atklāti, šajā mirklī man jau palika grūti izdomāt vēl kaut ko par 2020... un varbūt tieši te arī īstās dziļās domas sākas.. nu kas vēl... kas tad vēl te ir?
18. Kaut kas svarīgāks par mums pašiem
Man šķiet, ka šogad bija īstais brīdis, kad nolikt savu EGO malā. Domāt par to, kā mēs spējam ietekmēt citu dzīves, un kāds spēks ir mums, ja mēs darbojamies lielāka mērķa labā. Es domāju, ka mēs nofeilojām tā kārtīgi ar šo arī... mūsu ego nemitīgi lien ārā, un mums gribas darīt to, ko mums gribas. Bet šis gads bija par kaut ko daudz lielāku... un varbūt mēs to neesam vēl sapratuši. Mēs visi esam daļa no lielāka notikuma, un mums nav ne jausmas... mums šogad nav bijis ne jausmas, kā labāk rīkoties. Nevienam. Mēs visi esam jaunā, pirms tam nebijušā situācijā. Un tomēr mums ir jāpalīdz viens otram, lai cik izolēti mēs būtu, mēs esam viens otram vajadzīgi vairāk kā jebkad agrāk... un neaizmirsti otram nepārmest, bet mēģināt saprast. Jo mēs katrs reaģējam uz krīzi citādi. Un viens no veidiem ir, piemēram, krīzes noliegšana vai izvairīšanās no tās.
19. Happiness
Happiness. Prieks jeb es pati. Prieka radītāja. Esmu pavadījusi vairāk laika ar sevi kā jebkad, un esmu vairāk domājusi, ko man nozīmē Happiness - dzīvesprieks, kuru es mēģinu izprast ik dienu. Paņemiet randiņu paši ar sevi laiku pa laikam - ir traki, bet diezan vērtīgi. Galu galā, mums pašiem ar sevi ir kaut kā jādzīvo.. un ja mēs to gribam novēlēt kādam citam arī - tad nu sevi saprast ir pamatu pamants.
20. Nākotne / nozīme
Boom. Gada vidū es nopirku plānotāju 2020 - 2030, un es domāju savā prātā, cik tas ir nenormāli, un nopirku! Jā, mani vienmēr ir biedējusi ilgtermiņa plānošana. Bet kaut kādā ziņā sāku vairāk domāt par katras dienas nozīmi, un kā tā veido nākotni... un lai arī plāni šogad izjukuši 5 reizes - mums ir jāplāno sevi iekšēji, jādomā, ko vēlamies un kā to realizēt... visu to, kas ir mūsu pašu rokās. Tās ir tādas dīvainais atklāsmes, kuras, kā izbijis rakstnieks, es nezinu, kā ielikt vārdos. Es vienkārši zinu, ka es zinu.
Bet nozīme - visam ir kaut kāda nozīme. Arī 2020tajam!
Un katram nākamajam. Jo mēs nekad vairs neesam tie paši, mēs visu laiku maināmies un augam - un tie esam tie paši mēs. Ir jāspēj mainīties līdz ar pasauli, lai arī šķiet, ka ir ērtāk palikt savā komforta zonā. Vai šī gada sēdēšana mājās - vai tā Tev bija komforta vai diskomforta zona?
Nekas nav ne melns, ne balts. Ir tikai krāsaini mirkļi un tas ir atkarīgs vien no mums pašiem - kādās krāsās mēs gribam redzēt.
Un tad priekā!
Par visu šo trakumu, kas kādreiz gan jau beigsies...
Un tomēr - varbūt viss tikai sākas?
Ko sāksi Tu? Ko 2020.Tev ir iemācījis, lai turpinātu jaunos divdesmitos mazliet labāk?
Uz tikšanos!
