1. novembra rītā mani pārņēma iekšējs miers.
Es sapratu, ka vairāk nevajag nekur skriet, un tik, cik būs paspēts, ar to arī būs gana.
Šausmas.. varbūt es pārtopu par taivānieti? Vai varbūt pēc diviem mēnešiem es beidzot esmu pie visa lieliski pieradusi un varu nosaukt to par
''vienkārši ikdienu''?
Nē, tomēr nē.. jo tā vien liekas, ka katru dienu notiek kāds sīkumiņš, kas padara to īpašu.
Piemēram, vienu dienu, kad pavisam ierasti (kārtīgi saņēmusies) agrā rītā devos uz bibliotēku, satiku Vilu (Jonathana draugu), kas piedāvāja piedalīties reklāmā/intervijā, kas tobrīd tika filmēta skolā. Viena es nekad neaizietu, jo, būsim atklāti, cik nu laba var būt mana ķīniešu valoda, mācoties te tikai 2 mēnešus? hehe, bet kopā mēs to izdarījām. Es - primitīvi atbildot uz jautājumiem, kas man patīk Taivānā un vienbalsīgi atkārtojot kādu teikumu, kā to parasti ārprātīgi pārspīlēti redzam tv ekrānos.. un, protams, smaidot! Nezinu, kur tas tiks rādīts, bet tas ir stāsts
''kā Inese nopelnīja 10 latus''... par nieka 10 minūtītēm. Not bad.
Tad var pasmieties,
vienkārši ejot pa ielu, kā taivānieši uzslej milzīgu Ziemassvētku egli. Oktobra beigās, kad es stāvu svārkos? Kad apkārt zied puķes? Ok.
Tad vēl nākamajā
pavisam parastajā dienā, kad pilnīgā meiteņu kompānijā, kā jau sievietēm pienākas, pieēdāmies kartupeļus (jā, atradām te vietu, kur var nobaudīt supergaršīgus kartupeļus ar SIERU.. nu piedodiet, rīsi un nūdeles!!) .. un tad devāmies iedzert kafiju (protams, vieta atrodas arī kūkām). Sievišķīgas sarunas.. ne jau par kurpēm un puišiem, bet gan - hieroglifiem! Pārsmējāmies, pārēdāmies.. un dažreiz nevajag vairāk neko, īpaši, ja esi pamodies 5:30.
Un tad, kad prāts jau nesās uz miega pusi, es piedzīvoju zemestrīci. Jā, īstu zemestrīci!!! 6,3 balles. Tajā mirklī es biju savā istabā, kad pēkšņi istaba sāka kratīties, es nesapratu, kas notiek, bet tad man bija skaidrs. Uzreiz prātā Daces teiktais par zemestrīcēm Taivānā. A ko es? Es sāku smieties, es nezinu kāpēc. Es piecēlos.. atvēru logu, skatījos apkārt... tik dīvaina sajūta bija. Pulkstenis gandrīz nokrita no sienas, un pēc kādām 15 sekundēm, viss atkal bija kā ierasts. Tad facebookā visi sāk trakot... jā, mana pirmā īstā piedzīvotā zemestrīce! Eh... kas tik te nav piedzīvots! Un tu gribi vienkārši ikdienu? Nebūs, un varbūt labi vien, ka tā! :)
... jā, tikai pēc pāris dienām sapratu, ka atrados tik nedrošā vietā, un, ja zemestrīce tiešām būtu ilga, tad tas būtu dzīvībai ļoti bīstami.. varbūt gan dažreiz labāk ir to nezināt.. .
Tad sekoja vēl viena pavisam vienkārša diena, kad man parādījās jauns mājdzīvnieks - žurka. Ziniet, ja ar tarakāniem mēs jau esam mazliet neitrālākās attiecībās, tad žurka tomēr ir žurka! Un tajā brīdī sievietes vienmēr paliek smieklīgi stulbas. Ehhh.... normāla dzīve šeit? Nē, normāla dzīve ir garlaicīga, lai arī vienkāršāka! :)
Ieskandinot novembri, kad visi tusētāji dodas uz masīvo helovīnu ballīti, mēs ar Ēriku, Kelliju un divām Indonēzijas meitenēm nolemjam izglītoties. Beidzot taču vajag! Mans jau sen noskatītais astronomijas muzejs! Jau sen es skatos debesīs un neredzu zvaigznes, prātā dienas, kas pagājušogad šajā laikā tika aizvadītas mazajā astronomijas kabinetā, runājot par visu to neaptveramo telpu, kas mums ir apkārt, tur - augšā, lejā, visur.
Vienīgā problēma - viss ķīniski, bet kaut kāda saprašana jau vismaz ir. Patiesībā muzejs ļoti labs, gribētos, lai mums tāds būtu - 3 stāvi, planētu modeļi, rotācijas attēlojumi, zvaigznāji, kuru vārdus esmu pavisam aizmirsusi, tad vēl tev ļauj iejusties kosmonauta lomā un mazliet pasapņot par galaktikām. Nu skaisti!
Ak, jā. Es ieraugu planetāriju un esmu jau debesīs. Ātri nokritu - netīšām aizgājām uz pasaulē garlaicīgāko filmu, kurā kaķis un suns kosmonauti kaut ko aizrautīgi stāsta ķīniski bērniem. Nekad nebiju domājusi, ka gulēšu planetārijā.. ne velti te krēsli tik ērti! Bet zālīte skaista - tāda kā Cosmonovas kinoteātris Stokholmā.
Mūsu mīļais taifūns. Starp citu, liela līdzjūtība Filipīnām - galu galā, tas jau te pavisam tuvu!
es smaidīga pirms lidojuma :)
!
Un tad, lai arī mūsu vakars ir mazliet helovīnīgāks un baisāks, ar Eriku nolemjam skatīties šausmeni. Man nekad nav patikušas šausmenes, bet psiholoģiskie varianti der. Blakus popkorns ar sieru no Honduras, ducis ananāskūciņu.. un prātā doma: ''Cik labi, ka šeit arī ir draugi - īsti draugi!''
Kad īstie ir mājās :)
***
Agrs rīts. Ietērpjamies sportiskos apģērbiņos. Hikings, mums teica.
Yangmingshan iekarošana nr.2.
Vakar uzēsto kaloriju dedzināšana. Tas viss izvērtās tik gaužām smieklīgi. Tā bija diena, kad sajusties dabai vēl tuvāk nav iespējams. Dubļos mēs vārtīsimies!
Viss sākās ar to, ka laikapstākļi un brīvdienas vienkārši nemāk draudzēties. Lietus, slapjš.. bet mēs dodamies! Es, Erika un Dons - stiprākie haha. Tā nu mēs izdomājām pārvērsties, par, ziniet, tām dzeltenajām pīlēm, kas tagad ir visur, jā, par to mākslas katastrofu, kas te ir katrā stūrī,
pēk.
Apkārt tik skaisti - daba, viss zaļš, ziedi, protams, migla, un par skaistiem skatiem no augšas var atkal aizmirst. Izdomājām, ka jārāpjas pa visgrūtāko trasi, un viss jau būtu pavisam kārtībā, ja mālainais dubļainais ceļš, lietū izmircis, nebūtu tik slidens un kalns tik stāvs. Tu nokrīti vienu reizi, otru, trešo.. un zini, tad jau paliek vienalga. Tā mēs ar Ēriku sviedros, dubļos, lietū, un ,patiešām, ne jau dusmojoties, bet smejoties, pievarējām virsotni! Apkārt viss balts, bet kur mēs esam? Nezinu, bet laimīgas!
Tik ļoti ar pozitīvismu brienot pa dubļiem... tik ļoti mīlot kokus, jo kaut kur ir jāpieturas.
Nav jau kur. Tik ļoti aizmirstot par visu!
Vistrākais bija atpakaļceļš, dodoties lejā.. patiešām bija doma varbūt vienkārši šļūkt pa tiem dubļiem lejā, un miers? Tur mūs sagaidīja mūs pētošs taivāniešu pulciņš ar kaudzi salvetēm dāvanās, jo tādi nu mēs bijām - no galvas līdz kājām netīri!
manas vakar nopirktās patriotiskās kedas - dubļos nobradātas, es nāku, Latvija!
Un, kāpjot lejā, pavērās arī mazi, skaisti skatiņi :)
Pievarētais!
Lejā mūs sagaidīja kaut kādi lauki. Es nezinu, kur mēs bijām, bet, ja tu esi ārzemnieks, tad atrašanās pamestās nomalēs ar pāris vietējo ir diezgan dīvainas.. īpaši, ja izskaties kā tikko no meža izkāpis... amm atvainojos - tā tiešām arī bija! Tā nu es iepazinos arī ar Taivānas dēlem (man veicas šeit ar mazajiem zvēriem), autobusā sastapām britus, kas ir līdzīgā situācijā, pārsmējāmies..
pasarkasmojām... un nākamais mērķis - varbūt beidzot ir jānobauda
hot spring? Jap! Vismaz lai izmazgātu drēbes, haha
Beitou hot spring. Šis gan bija iekšejais un privātais, jo publikai rādīties nebija īstais gadījums.. bet,jā.. tā bija stunda laimes.
Tad izmēģinājām ielikt pēdas pie mazajām zivēm, zivju pedikīrs... wheah, tā sajūta ir tiešām riebīga, bet citiem patīk! :)
Tā nu es hipsterīgi žāveju kedas mājiņās..
Haha, tas bija trakākais hikings, kāds jebkad ir bijis. Nav iespējams izstāstīt, tikai atcerēties un smaidīt!
***
Nāk gada beigas, un ir novērojams koncentrēšanās spēju trūkums, atslābums, nogurums.. ne jau tikai man - mums visiem! Galu galā, jau trešo mēnesi taču rukājam ķeburus un izrunājam dīvainas skaņas, un mācāmies apgriezto aziātu gramatiku! Un uz beigām tā laikam ir vienmēr - tagad ar klasesbiedriem esam palikuši superdraudzīgi un stundās smejamies vairāk nekā vajag! :)
Beidzot aizgājām arī visi kopā vakariņās - izveidomām ģimeni! Mēs abas ar Peishi He - vjetnamiešu meiteni - esam jaunākās māsas. Mums abām ir 18. :)
Hehe, pēdējā skolas dienā noteikti taps bildes ar manu klasi, vai, atvainojos - ģimeni!
Ir tik jauki, ka atrodas te savs mākslas cilvēciņš. Nu re - pat veseli divi! Ja parasti rīti pirms skolas tika pavadīti baseinā, slinkojot, mācoties un kaut cik izguļoties, tad tagad nolēmām izmantot laiku, un ar Zoe un Eriku piecēlāmies agrāk, lai dotos uz Taipejas mākslas muzeju. Brīvdienās viņs esot neizturami pāprpildīts - kā jau viss šeit brīvdienās, ja ārā nav taifūns. haha
Ieeja muzejā, un jūs smiesieties - nieka 30 santīmi studentiem. Arī astronomijas muzejā ieeja bija smieklīgi lēta. Lūk - stimuls nākt uz muzeju. Savādāk dažreiz jau tā stulbi sanāk, sakot ''es negribu iet uz muzeju, jo man nav naudas, nevis tāpēc, ka nav inreresanti''. Bet tā ir skumjā patiesība. Šeit - nē!
Pirmkārt, atklājām ļoti skaistu rajonu -
Yuanshan - šeit atrodas Ecoparks, skaists parks, pilns ar ziediem visdažādākajās krāsās.. un vesels paviljons ar maziem, mīlīgiem veikaliem, kuros, kā mēs ar Ericku izdomājām ''ir daudz nevajadzīgas lietas, kuras tev vajag un kuras tu gribi paskatīties, bet nevari nopirkt'' haha. Cool stuff. Virs galvas laiku pa laikam pavisam tuvu pārlido kāda lidmašīna. Tad vēl apkārt mazas ēstuvītes, kurām pa vidu veci (
kruti veci) galdi, kur ieturēt maltīti un pamācīties hierīšus (hieroglifus, lol). Bet ko tur vairs - es esmu palikusi mazliet slinka, mājas darbus pildu steigā starpbrīžos, kontroldarbu jau paliek slinkums pārlasīt. It kā procenti nekrītās.. es tomēr atbraucu baudīt un nejūtos nemaz tik slikti, ka tik traki neiespriengstu. Lai gan jāatzīst - man tīri labi patīk tas, ko es šeit daru!
Labi - pie lietas. Tātad - muzejs pēc izskata pārāk moderns, iekšā 4 stāvi, 3 ekspozīcijas. Sākām ar pirmo. Ak nē! Conteporary! Modernā māksla, atkal? Atkal domāšana par dīvainām lietām, bet patiesībā - man patika. Sākot ar milzīga bezmaksas plakāta saņemšanu un beidzot ar piedalīšanos pašnāvībā. Naiss. Lēciens, spārni, lidojums, kritiens. Kaut kā tā.
Vispār te nevarēja fotografēt, bet man ir dažas
badass bildes.
Šī bija paradīze: beidzot māksla.. skaisti skaisti darbiņi, kuros smelties iedvesmu saviem..
nomnomnom
Mani mākslas draudziņi :)
***
/Šeit es vēlētos uzrakstīt par to vidusskolas projektinu, bet vēl tomēr nē - nākamnedēļ viss būs galā, un tad noteikti dabūšu arī bildes un visu pārējo. Patiesībā prieks, ka galā, tomēr pēdējās dienas tur bija tiešām superjaukas!/
***
''Nepieķeries!'' es sev teicu, bet par vēlu. Jo man liekas, kad es braukšu prom, es raudāšu. Jā, es raudāšu. Tāpat kā es tagad raudu par to, kam pieķērusies mājās. Kāpēc pie velna es domāju par to? Dzīvo šīm atlikušām nedēļām un nedomā, kas būs pēc tam. Jo tas būs pēc tam.
Bet tiešām.. tie daži cilvēki, kas ir šeit.. tagad sāku atcerēties mirkļus no pirmajām dienām, parādās kaut kādas dejavu sajūtas un pēkšņas aupjausmas. Cilvēki sāk tik ļoti iepriecināt, pat tie, kas pirms tam tik ļoti kaitināja.. pie taivāniešiem tad jau patiešām sāku pierast. Viņi ir labi cilvēki. Tiešām, tikai pavisam citādāki. Vispār.. kā man te viens krievs pateica, kas ļoti iespiedās atmiņā: ''Cilvēks var pierast pie pilnīgi jebkā, izņemot vietulību..'' Un tā nu vien tas ir. Man nenormāli pietrūkst MANI cilvēki. Un tad, par spīti visam, gribas visus satikt un samīļot!
Beidz domāt!
- A bet es nekad, nekad nebeigšu.
Tāpat kā es nekad nebeigšu piepildīt sestdienas ar prieka (un miglas) pilniem braucieniem uz cilvēku neskartām (nosacīti) skaistām vietiņām.
Yilan. Lieeeeeela kompānija. Karstums... līdz brīdim, kad nonāc mazliet augstāk. Tā nu atkal bijām
Fulong beach stacijā.. uznāca nostaļģija par to skaisto reizi, kad te biju ar hondūriešiem.
Bet tagad.. kāpēc laiks tagad paliek tik dīvains? Nāk ziema? Nu nesmīdiniet mani. Ja šī ir ziema, tad es esmu sniega vīrs. Balta, haha. Nu labi, šis jau ir rasisms. Un bezkaunība.
Nu ziniet! Jau trešo reizi būt miglā vairs nav tik smieklīgi, bet , ja ne skatus, tad baudām stihijas! Vējš bija tik stiprs, ka sajūta bija kā uz kuģa vētras laikā vai, ja bez kuģa, tad alkohola reibumā. Bet nē, mīļie, viss dabiski! Tā nu trakojām un ļāvām vējam darīt ar mums, ko vien tas grib.
draudzīgi iekārtojamies..
baudām trako vēju!
tā pa labi ir visjaukimīļākā meitene, ko esmu te satikusi, tik sirsnīga!
Jo, lai kur mēs arī būtu, modernā māksla mūs ar Eriku nepamet nekad.
Turpinu iepazīties ar mazajiem, pretīgajiem šīs pasaules iemītniekiem. Milzīgs zirneklis, forši.
Un te nu beidzot mēs ieraudzījām okeānu :)
Tad notika kaut kas pavisam negaidīts. Vai es esmu teikusi, ka, tas, kas īsti ar tevi notiks Taivanā - to nekad nevar zināt? Nu jā, gan jau kādas sešdesmit piecas reizes. Tad nu tā, lēni kāpjot lejā pa naksnīgā meža taku, dzirdējām salūtu un dīvainu mūziku. Re kā, izrādās, ka vienam no taivāniešu dieviem šodien ir dzimšanas diena, un tā nu mēs nejauši nonācām viņa ballītē. Tas bija pa galam dīvaini - kaut kādas rituālu dejas, trokšņi, taures, ugunis, salūts tikai pāris metru attālumā, kad sāc domāt par savas dzīvības drošību, bet tikai uz īsu mirkli... jo tad tu atkal smaidi un priecājies, cik viss interesanti un neparasti atkal gadījies! :) Tā kā pilnīgs idiots, kas neko nesaprot, bet jūtās laimīgs, jo pa lielam taču dzīve ir
naiss, vai ne?
Dalītas jūtas. Palika neomulīgi. Es nezinu kāpēc. Varbūt tāpēc, ka man tiešām nebija ne jausmas, kas tajā templī notiek, un, tad nu, gribot negribot, jūties kā sektā.
Interesanti.
Mierīgi beidzam ceļojumu? Nekad. Ja jau esam tik tālu, tad pavisam noteikti ir jāgaida stunda kaut kāds vilciens, kas dodas tālāk, lai pieēstos vienā no labākajiem Taivānas naktstirgiem, nobaudītu beidzot tiešām nesliktu burbuļtēju, skatītos kā cilvēki mētā ugunis pie gangnam style, baudītu pilsētas nakts atmosfēru, tad garo ceļu mājup un pat paspētu uz pēdējo metro, izmisīgi skrienot pa tukšu metro staciju kā aģenti spriedzes filmās. Misija izpidīta - vēl viena lieliska diena pēc kuras laimīgam aizmigt! :)
***
Un kas tad var būt skaistāks par beidzot vienkārši svētdienu. Vienkārši šobrīd tik ārprātīgi vajadzīgu. Kad, pārradies pavisam noguris, pēc trakā sestdienas tripa, līdz trjiiem naktī runā ar sev mīļāko cilvēku pasaulē, un saproti, ka viss taču ir labi, un pavisam drīz jau viss būs pa vecam. Kad, beidzot neliecies ne zinis par modinātāju, noguli līdz pat 12 un atļaujies vēl vārtīties pa gultu. Kad ieraugi, ka nopirkta biļete uz dzimteni un pasmaidi, bet tad atkal paliec domīgs, bet tad vienkārši saproti:
''nedomā par to, ne tagad..'' Kad beidzot ir laiks atbildēt uz vēstulēm, parunāt ar mīļajiem, prātā ienāk doma par baseinu, paprātot, ko gan vēl gribas sagaidīt no šīs zemes... ziniet, tad es saprotu, ka tas ir daudz svarīgāk par pārējo. Vismaz šodien. Matemātika un citi sīkumi pagaidīs.
Atpūties, Ines! :)
Un tā nu es daru.. galu, galā.. arī bloga rakstīšana aizņem laiciņu, vai ne? Dažreiz es prātoju, kāpēc gan es to daru? Bet man tas ir diezgan svarīgi. Es priecājos, ka jūs lasāt, jo visu jau nevar izstāstīt, pat šeit nav viss, bet ticiet man - ļoti daudz. Un arī es kādreiz lasīšu, haha - tā būs. Un tad es smaidīšu. :)
***
Pāris melnas dienas.. un nu viss jau kārtībā!
Es mīlu, tāpēc tik sūdīgi viss dažreiz gadās, un tik skaisti tomēr viss.
Man arī bija skumjš 11. novembris. Man šajā nedēļā vienkārši dikti gribas to patriotiski skaisto svētku noskaņu, gaismiņas, sarkanbaltsarkanos karogus un savējos blakus.
Jo pagājušogad bija tik skaisti. Viss skaisti sākās, viss turpināsies.
Saņemies, Ines! :)
Ir jāsaņemas, jo cītīgi gatavojamies nākamās nedēļas LIELAJAM ķīniešu valodas testam. Un tad jau varēs pateikt, ka ir pievarēts, bet kamēr vēl nav - jāsaņemas, lai nodotos pelnītai atpūtai!
Mīlu jūs visus! :)
Drīz tiekamies..
paga.. es iemetīšu mazliet dzejas.
es pa laikam atkal rakstu, jo dažbrīd nav nemaz skaidrs, kas notiek.
Dažreiz vienkārši gribas teleportēties atpakaļ, bet paldies, igauņi, ka jūs esat izgudrojuši skaipu.
Un ģimene vienmēr paceļ garastāvokli.
Un draugi liek smaidīt un smieties. Rīgas ielās tagad ir divas lieliskas čikas, kas, es ceru, dara smieklīgas muļķības, kuras man vēlāk stāstīt.
paga.. es nemetīšu nemaz dzejas.
kāds pa laikam arī lasa, un tad viņam nav nemaz skaidrs, kas notiek.
Kuram tad ir?
Kur gan es tagad esmu? :)
Ineška ( kā man varēja ienākt prātā tik muļķīgi parakstīties)
Ziemassvētki 1 jeb Ziemassvētku vakars iesākās ar istabas pārvēršanu ātrā kārtībā (pēc Taivānas vēl joprojām te nekas nav lāgā sakārtots) un tad ruķīšu darbnīcā. Kur gan tie laiki, kad dāvanas bija gatavas jau 2 mēnešus pirms svētkiem? Ar katru gadu taču tas paliek mazāk un mazāk svarīgi. Šajos svētkos es gribēju sniegu.. bet galveno es dabūju - Ziemassvētkus mājās. Un pirmsziemassvētkus Gaujā. Un arī šogad Ziemassvētku eglīte manā agrākajā bērnu dārzā. Nostaļģija. 
Un tieši šajās četrās mājas sienās bija daudz skaistāka noskaņa nekā ārā.. tā es arī neizgāju no mājās, man liekas, ka veselas divas dienas. Ārā valda pelecība, bet veikalos drudzis. Tik ļoti es vienmēr esmu mīlējusi šo pirmssvētku mieru. Ziemassvētki ir mani mīļākie svētki! Un pēc mājām es biju noilgojusies, tagad jāatzīstas.
.jpg)
