.

.

svētdiena, 2012. gada 16. septembris

svētdienas bezsakari

Prieks, ka jāiet gulēt. Man ir iepaticies iet gulēt un vispār gulēt, beidzot! Vakar ar vislielāko prieku aizgāju gulēt 21:30 un 12 skaistas stundas izgulēju savu piektdienas un arī principā pārējo dienu miega trūkumu. Bet ne jau par to, par ko tad? Ne par ko, neparko. Izrādās, ka tie vispār ir divi atšķirīgi vārdi ... ... ...

Par visu var pasmieties. Par pilnīgi visu, gan par to kā citi dusmojas, vai par citu smiekliem, vai par to, cik stulbas lietas darīji pirms 2 gadiem, un arī vakar, un aizvakar. Skumīgas lietiņas pārvēršot ārprātīgi priecīgās. :)

Vīrieši uzvedas tik stulbi, bet sievietes vēl stulbāk. Ja vīrietis dzer, tas ir pretīgi, bet ja sieviete - tas ir vēl pretīgāk. Kas gan vispār ir ļaunāks par vīrieti, kas uzdāvina vienu, pavisam vientuļu, tumši sarkanu, garu rozi ar miljons ērkšķiem. Tādu, kurai vajag kaut kādu divmetrīgu vāzi. Nekas! Tad man prātā nāk mājturības skolotājas stāsti par vīrieti krāsainā kreklā, kas nopirka rožu pušķi, katru savā krāsā.. vai neeksistējošie stāsti par salasītām margrietiņām pļavā... vai arī tas gadījums, kad man 12 gados staigājot pa Rīgas vienu no baisākajiem rajoniem (ha maskačka) kaut kāds svešinieks gribēja uzdāvināt rozi vispār bez zieda, nu tikai to kātu. Kopš tā laika esmu vienaldzīga pret rozēm. Nu nav jau tā, ka ir tikai rozes un pārējās. Ir skaisti, kad vīrietis par sievieti var pateikt: ir tikai mana, un tad tās pārējās. Kādreiz pazudīs jēga apmēram visām sarunām par mīlestību!

Vēl joprojām labā vienaldzības sajūta. Kamēr mazas meitenītes stāv H&M atvēršanas rindā un kamēr klubos mierīgi laiž 17 gadīgas meitenes ar viltotiem dokumentiem.Viss labi. Nav labi. Progress. Man patīk kad kaut kas notiek, bet tad ir kaut kas jādara. Loģika? Nav. Matemātika ir diezgan loģiska, bet tai nav jēgas. Tā vienkārši attīsta loģisko domāšanu, laikam, bet principā tad jau es labāk pildītu sudoku mīkliņas vai iemācītos spēlēt šahu, jo man ir vienalga kādos intervālos aug vai dilst dajebkāda funkcija. Tāpēc es pildu savu labās klasesbiedrenes statusu un atļauju norakstīt par šokolādi, atbildu uz zvaniem dušā un mēģinu paskaidrot. Visi tik ļoti uztraucas, ka mani jau sāk uztraukt fakts, ka es neko neesmu izdarījusi.Šodien es vienkārši atbildu uz smieklīgiem zvaniem par matemātiku un mīlestību. Žēl, ka mīlestībai nav tādu formulu.  Tas pats jau ir. Starp citu, pavisam skumjā un lietainā dienā visu daudz saldāku un priecīgāku var padarīt šokolādes cepumi. Just sayin'.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru