pieraksts

Vērojot kā aizslīd pēdējās septembra minūtes, es vēlos te ierakstīties, citādi liekas, ka par septembri ir jāaizmirst, jāšķir vaļā oktobris, jāskaita, jāskaita dienas kā trakam, jo tik pat nemanāmi arī oktobris tiks aizšķirts. Es negribu īsti teikt, ka laiks skrien ātri, jo tas jau ir pašsaprotami, bet gan to, ka laiks skrien haotiski uz visām pusēm un virzieniem..

Man ir jārēķinās ar pasaules laikiem un misija "brīvība-aizņemtība" un "skola-ceļošana" ir uzticēta tieši septembrim-oktobrim. Tagad jāsaprot pirmā sekas un daudz filosofijas.

Ha, zini, tā filosofija galīgi nepalīdz sevi sakārtot, tā liekas tikai pirmajā minūtē, bet tad atkal nonāc pie atklāsmes, ka neko nesaproti, bet tā jau bija tā Sokrata ideja. Un idejas patika arī Platonam. Un, manuprāt, Aristotelis bija mazliet garlaicīgs, ha, nu viņam pavisam noteikti nebija draudzenes.

Bet ko nu par to. Portugālē bija skaisti, pat, ja nesanāk līdz galam atbrīvoties no visa, tā tiešām bija fantastiska zeme, un, ja laiks dos, tad es veltīšu pāris lappuses arī Portugālei. Ir vienmēr patīkami izjust karstu vasaras sauli vēl rudenī.. un tas, protams, atsauc atmiņā pagājušo gadu!

Man tomēr patīk visu sistematizēt un pielāgot.. un pat kalendarēt, bet taču nav tāda vārda. Ir tik daudz jocīgu vārdu jeb jēdzienu, par to var droši pārliecināties lasot sofijgrāmateles, bet nevar jau neatzīt, ka gribētos tos visus zināt!!!
Un runājot par pielāgošanu, lai man nejuktu, es pielāgoju visu vēstures gaitu cilvēka mūžam, nu drīzāk - savam. Nekur tālu jau ar sevi es vēl nevaru tikt, bet tomēr.. vispār pielāgošana un interpretēšana ir lieliski palīglīdzekļi, ja atmiņa nevēlas ņemt pretī visu, ko tai dod. hihi

"mēs mokām sevi labāku mērķu labā" man ienāca prātā, un to nesapratīs tikai slinks cilvēks
vēl dikti svarīgi sevis un labsajūtas saglabāšanai, kad uznāk besītis, ir mazie nieciņi, kas pacilā un rada komfortu. piemēram, pankūkas, tējiņa vai padejošana, vai kāda jauka fotogrāfija..

Man dikti gribētos stāstīt par jauno sākumu (ko es iesaucu par renesansi savā dzīvītē), bet nekas nav vēl skaidrs, jo par kaut ko skaidri runāt var tikai pēc kāda laika. Tāpēc jau arī renesansi nosauca par renesansi tikai 19.gs.

Kaut kas saka priekšā, ka tagad ir tās divas DARĀMĀS nedēļas!
Nu tad aiziet!

Es te gribēju tā tikai ierakstīties.

nu šķietamā esamība ir galā

Es mācos ieraudzīt. Visu, bet būtību


Es ilgi prātoju, vai sākt ar filosofiju vai savām domām.. vai var būt tā, ka savas domas uzjundī uz citu domu lasīšanu? Vai domu manā galvā par daudz? Jautājumu? Bet,  ja nu vajag vēl, lai tik vien kā sajustos tā, ka ne tikai es jautāju..  Kaut kad pirms gada es izteicu teoriju, ka pastāv vairākas paradīzes paralēlās dimensijās.. vai vismaz visās pasaules malās. Visur ir labi, ja tu vari pielāgoties, un nekas nav interesantāks un trakāks par došanos šādā nezināmajā iekšā. Es to nesaku tāpat vien, bet gan tāpēc, ka tas tagad priekšā.
Nekas nav satraucošāks par ceļošanu...  ja nu vienīgi atbildība. Ja šī ceļošana gulstas pilnībā uz manas atbildības, tad drīz vien man būs jākļūst atkal par supercilvēku. Haha, nu ja vairākās vietās vienlaicīgi nav iespējams būt, tad vismaz atkal varētu mēģināt darīt vairākas lietas vienlaicīgi un visu pēc kārtas. Aiziet! Un izdosies!

Par ko ir runa? Uii, runāt jau sāk palikt bīstami. Es nupat.. nu nesen taču rakstīju, ka neesmu jau Ķīnā, lai man būtu jums ko interesantu pastāstīt. Un tā nu man uzkrita virsū Ķīna. Citādi, pavisam vēl nesen.. ilgi sēžot pati ar sevi, sapratu, ka varbūt es esmu palikusi pilnīgi garlaicīga, un kas gan manī vispār klausās? Un tad, kad es sāku runāt daudz un dikti (cik lieliski, ka no manis to prasa manis izvēlētā studiju programma), es atkal sapratu, ka es taču esmu sasodīti interesants cilvēks, un lai es neizklausītos kaut kripatiņu iedomīga, es to varu pierādīt ar dažādiem faktiem, bet fakti man nepatīk, tas arī nav svarīgi.. nu tagad te to klāstīt. Tā došanās vien jau visu pastāsta. Uz vietas nevaru, uz vietas man ir labākā drošība un dārgākais, kas man ir, tāpēc tik pat ļoti es neriskēju to pazaudēt. Man uzticas, paldies! Mani saprot? Paldies. Cik labi ir, ja tevi kaut kripatiņu saprot. Un vēl labāk, ja pašam arī sanāk.
Man ir tik daudz ceļotāju- draugu, un kopš jūs esat... man ir tik daudz blogu, ko lasīt! :)

Vēl man ir fantastisks kurss. Man ir fantastiski, sabiedriski un lieliski cilvēki. Man šķiet, ka man ir pareizais virziens, man ir pareizā sajūta, lai arī kāds ir sabiedrībā esošais nicinājums par to. Man patīk tā. Bet dzīve turpina man mest iespējas, un, lai cik man tepat un tagad būtu labi, tās vienkārši nevar neizmantot. Es varu piecelties no ērtākā krēsla, lai arī man jāiet nezināmi daudz kilometru.. bet es taču jūtu, ka tur ir tas neiedomājami lieliskais dīvāns, pa kuru man ir jāpalēkā kā pa batutu brīvības brīžos. Aizņemtība un brīvība - tās divas lietiņas, kuras cenšos savienot, jau sen. Nav jau viegli nodarboties ar neiespējamām lietām, tomēr nav arī neiespējami.

Labākā studiju atziņa - komunikācija ir ierocis. Un ne jau man gribas šaut, es saprotu, ka vārdus ir pareizi jāizmanto un jālieto. Tāpēc es te esmu. Pat tagad, kad notiek informācijas karš, ir skaidrs, cik liela nozīme ir medijam. Tas riebj, bet vienlaicīgi gribas to saprast un varbūt pat būt tur.

Es runāju ļoti abstrakti, bet tā es arī tagad jūtos. Es peldu. Man ļoti patīk peldēt, tas ir skaidrs.
Ceļavējš rāda uz Dienvidiem, tad peldēsim Golfa straumes virzienā. Tad atkal došos Austrumos lūkoties, jā, man liekas, ka es tur daudz ko atstāju un vēl vairāk paņēmu līdzi. Bet vēl man ir jānoturas tepat un virs ūdens.

Un tagad es peldēšu filosofijas ūdeņos, man beidzot ir motivācija tajā iedziļināties. Varbūt tāpēc, ka es filosofēju ar sevi jau kādus vairākus mēnešus, varbūt to labāk darīt ar grāmatām? Varbūt Platons man kaut ko grib pateikt? Varbūt māksla nemaz nav tik tālu no filosofijas? Varbūt nekam nemaz īsti nav atbilžu, bet kāpēc gan apstāties jautāt? Kāpēc gan vispār apstāties?

Ehh, ir labi. Ir atvasara. Vai šī ir kāda veida ilūzija? Viss taču pa īstam.
Ehh. Kāda starpība - ir labi.

Gaidiet mani atpakaļ ar jauniem iespaidiem, un apsolos atjaunot ceļojumu aprakstu ieradumu! :)
Apsolu arī skaistas bildes no sava jaunā drauga Fudžī.
Būs baigi.
A baigi ir jau - šķietami gandrīz visu gadu nekas nenotiek, tad vienā nedēļā viss iespējamais un neiespējamais!

Vēlu veiksmi, ko gan vēl?
Šī jau staigā un dara ko grib. Atliek tik vēlēties.

- Inese

pieci pē

Pietāte, pārliecība, pirmdiena, politika un pārdaugava.
mani pieci dzīves Punkti. Smieklīgi, kā tajās muļķīgajās grāmatelēs "Desmit soļi līdz patiesai laimei" n' sht. Atvainojos.
Pampampam..

Pietāte.
Šis vārds neliek mierā. Izklausās tā kā - pie tā te, nu tur! Nekad neesmu izmantojusi, bet varbūt, ka vajag, jo pati cieņa jau vairs nav sevis cienīga. Varbūt šo vārdu novērtēs vairāk, jo tā, kā nav, tas vienmēr liekas kas labāks. Respekts. To vispār cilvēki pasaka tikai tā - starp citu, lai neapvainojas un aiz pieklājības. Un vai ir pieklājīgi būt pieklājīgam pieklājības pēc? Nezinu gan. Tas nav godīgi. Kad mēs visi reiz paliksim godīgi, es uztaisīšu gardu tiramisu mums visiem. Mēs pacelsimies gaisā un pietāte pildīs savu pirmatnējo funkciju. Neticami, bet mans augstākais mērķis šobrīd ir kļūt pilnībā godīgai - pirmkārt, pret sevi, tad jau pret citiem. Baigi prātoju, cik grūti tas varētu būt - iztikt bez jebkāda mazākā meliņa. Un es te to tā atklāti saku, jo gribu būt godīga arī pret visiem tiem cilvēkiem, kas lasa manu blogu. Un es ceru, ka arī jūs esat godīgi, kad sakāt, ka jums patīk, ko es te rakstu.. jo.. būšu atklāta, nekas nemotivē turpināt rakstīt vairāk par to. Tad es prātoju, vai var sarkasmu savienot ar godīgumu? Godīgs sarkasms. Par to es vēl padomāšu..

Pārliecība.
Neticēsiet, labi - ticēsiet - to jau visi sen zina, es nepateikšu neko jaunu, bet pārliecība aiztušē trūkumus. Es izmantoju to pārāk reti. Ārprātā reti, bet tā kā es iemācījos to tieši Āzijā, kad uzvarēju latino deju konkursā, laabi - patiesībā bija daudz kas nopietnāks, ko varētu saukt par dzīvošanu un izdzīvošanu. Tieši tāpat es svētdien uzvarēju ķīniešu konkursa atlasē, jaušami saprotot daudz mazāk ķīniski par savu konkurenti - kā? Ar pārliecību, centību un perfekti atstrādātiem (nu varbūt nē) toņiem un komunismu (joks). Mana nākamā apņemšanās ir dabiski iemācīties iegūt perfektas pārliecības un bezbailības spējas, kas bieži vien ir sasniedzamas tikai alkohola reibumā. Nemuldiet, ka alkohols ir garšīgs - cilvēki ir gļēvi. Un negodīgi, pret sevi.

Pirmdiena.
Neticēsiet, bet pirmdienas var būt skaistākās nedēļas dienas, interesantākās naktis Vecrīgā, jo tieši tad taču nav neviena - ir pirmdiena. Ja tava augstskola nodrošina brīvas otrdienas, iemācies mīlēt pirmdienas. Tad nu es apņemot mazliet apgriezt brīvdienu un darba dienu funkcijas. Ne jau kalendārs rāda, kas un kā, bet mēs, vai tad ne? Mainām vietām pirmdienu ar piektdienu! Lieliski, jo man nemaz nepatīk pūļi!

Politika.
Ok, šo es ieliku kā ceturto p, jo nevarēju neko citu izdomāt. Nē.. ir muļķīgi jau simto reizi apsolīt, ka es supercītīgi sekošu līdzi politikai un lasīšu ziņas. Es esmu godīga, redziet? Man ir savs uzticams avots, progresējošs... kuru arī klausīšos. Ā, jā - progress būtu lielisks ceturtais p.

Pārdaugava.
Jā, krasts ko es nepārzinu. Un tāpēc apņemos! Katru rītu priecājos, ka jāpārbrauc tilts, man patīk ripot pāri Daugavai. Skan jau vien uzjautrinoši! Klaiņot no rīta pirms lekcijām, atrast Kalnciema kvartālu un būt tur tādam vienam deviņos no rīta.. vai tas no malas izskatās kā hipsterisms? "Ha, es nezinu," prātoju un nopērku sāļumus Skrīveru saldumos. Ir dienas, kad viss var būt nepareizi, lai gan patiesībā viss taču kārtībā - mēs vienkārši par daudz mēdzam domāt, ka kaut kas varētu izskatīties muļķīgi un, ko gan par mums padomās. Reizēm tas, protams, ir būtiski (kad runa ir par pirmo p), bet reizēm pilnīgi un galīgi nē.

Pieci pirksti. Tik rokai to dots, mēs darīsim brīnumdarbus! Un liriska atkāpe - tā tiešām bija lieliska grāmata. Māra Zālīte "Pieci pirksti".
***
te nu stāv vaļā pastiepta roka
ko tā neprot un ko tā prot?
tā prot vienīgi latviski rakstīt
neprot ne sist ne ubagot..
/Knuts Skujenieks/

Un Prāta Vētra arī sākas ar p.
Lūdzu, augstskola, ļauj draudzēties ar prātu! Par to nākamreiz, pašai nekas vēl 
īsti nav skaidrs.
Ir vēl tik daudz skaistu p - prieks, patiesība, pilsētas un pļavas, pidžēniusi, 
pozitīvisms, pavasaris, piparkūkas un piparmētras, pieklājība, piens, pasakas,
 printeris (man pietrūkst mans printeris, tā ir vajadzīga manta!!!).. 
aiii ku daudz! 
Paldies.