.

.

svētdiena, 2017. gada 23. aprīlis

Pavasaris, kas nekad nepienāks



"Nekad" ir tāds pārdrošs vārds
Bet būt pārdrošam ir tomēr labāk kā baidīties (iespējams)
"Iespējams" gan ir tāds slidens vārds, bet tikpat pārdrošs kā apgalvot, ka "viss ir iespējams" un citas patiesības
 Nedrošs paliek drošs

"Iespējams maija sākumā būs silti"
"Bet iespējams, ka būs arī krusa"

Sinoptiķi arī ir tikai cilvēki.
Daba ir daba.
Sinoptiķi tikai cenšas uzminēt tās mīklas..
Un mēs, kā cīsiņi, esam šajā mīklā ietinušies.
Mēģinām sasildīties un ieņemt pareizo dzīves formu..

Mēs dzīvosim tā, kā mums teiks nevis vara, bet daba
Mēs varēsim vienmēr izvēlēties, vai ņemt vai neņemt līdzi lietussargu,
Vai ir pieņemts vai nav pieņemts staigāt ar kedām lietū,
Bet tikai daba noteiks to, vai mums samirks kājas..

Un tikai MĒS PAŠI izvēlēsimies, vai lietus mums liks raudāt vai smaidīt

MĒS PAŠI MĒS PAŠI MĒS PAŠI
esam Pavasari!

Mēs esam saule un gaisma, kad vajag
Mēs esam izplaukuši vai zaļi, vai vēl nepamodušies
Mēs esam izmisuši pēc saules un pēc siltuma

Ir 6 mēnešus bijis sniegs
Ir 6 mēnešus pirms tam man bijusi saule

Ir it kā godīgi, vai ne?

Bet es gaidu, es ļoti ļoti gaidu īstu Pavasari

Varbūt Tu gaidīji, kad es uzrakstīšu?
Piedod, ka esmu tik aizņemta (ar nezinu ko, ar visu)
Piedod, ka runāju ceturtajā personā

Man tā labpatīk

MĒS

nevis es

Jo mēs neesam atdalāmi. Mēs visi esam kaut kādā ziņā saistīti.

Es uzaugu pavasarī un nevaru līdz galam no tā tikt vaļā nevienā gadalaikā. Katru gadu man Pavasaris iedod vienu jaunu ciparu klāt un saka - "tagad padzīvo šitā te, un tici man, pēc gada tu atkal gribēsi, lai es nāku atkal un atkal".

Lien ārā, nelieti!

Piedod, bet Tev patīk, kad dusmojos!

Es paiešu pretī līdz pareizajai robežai, jo kamēr krīt ēnas, saule ir otrā pusē

Klusē, klusē, klusē

Lai Pavasaris nepamostos

Tam patīk tāpat kā cilvēkiem, svētdienas rītos mosties lēnām..

Drīz jau būs, iespējams..

svētdiena, 2017. gada 5. marts

Izglītība Ineses Interpretācijā. PART 1: Bērnība

Inese ir sākusi savas pārdomu dienasgrāmatas par konkrētākām tēmām. Drīzāk nē. Laikam mērķis ir parādīt, cik arī konkrētas tēmas ir plašas.. Ok, mērķis ir vienkārši domāt!
Tā kā izglītības jautājumi (un izglītību es šeit neuztveru kā vien "formālo izglītību", bet drīzāk mūžizglītību) man vārās pa galvu jau sen-sen, un arī es pati tiem vāros līdzi, sāksim ar to brīdi, kad mēs visi esam mazi ķipari. Izglītība taču sākas tur, vai ne? Jau piedzimstam ar vēlmi un vajadzību mācīties.
Mācīties pasauli. Mācīties sevi un visu jauno. 


Pasaulei ir tieši tik gadi, cik tev ir pašam.. tik daudz, cik tu spēj spriest subjektīvi par to..
Jo es uzsvēršu šajā tekstā PIEREDZI kā galveno izziņas līdzekli. Objektīvism, sorry, uzskatu, ka nekā objektīva principā nepastāv..








#Atslēgvārdi: uzticība, ticība sev, būšana par labu cilvēku, empātija, eksperimentēšana, pasaules domāšana

Sāksim!

Daudzas īpašības un darbības, kas mums kaitina savos līdzcilvēkos, bet izrādās piemīt mums pašiem, ir audzināšanas nopelns. Tāpat arī ļoti daudzi paldies mums ir jāsaka saviem vecākiem, vecvecākiem, māsām un brāļiem, kas mums ir iemācījuši "būt par cilvēku": no pavisam maza cilvēciņa par it kā "lielu" cilvēku. It kā, jo kļūšana par cilvēku, manuprāt, ir visas dzīves process. Nevar no tā izaugt.
Staigāt, runāt, klausīties.. bieži vien dzīves laikā "būt par cilvēku" vairs netiek trenēta kā prasme, jo tiek uzskatīts, ka mēs jau to mākam. Tad mēs "kļūstam par profesiju", "kļūstam par amatu", patiesībā kļūstam sev paši sveši, aizmirstot, ka zem katra amata taču ir cilvēks. Jo pat labs kurpnieks nebūs labs kurpnieks, ja viņš tev metīs ar kurpi.

Vēlos uzsvērt to, ka videi, cilvēkiem mums apkārt un situācijām bērnībā ir liela nozīme tajā, kādi mēs esam šobrīd. Taču mēs esam brīvi atbildīgi par to, kā mēs šīs pieredzes lietojam, integrējam un pilnveidojam. Vai jums dažkārt ir tāds fīlings, ka bērnībā mēs zinājām labāk? Ko gribam un kāpēc, pat daudz neiedziļinoties. Bērniem piemīt divas fantastiskas īpašības: patiesums un uzticība.
Tās ir ļoti viegli dzīves laikā pazaudēt.

Pirmkārt, bērniem nav paš-barjeru, aizspriedumu par apkārtni un iespējamajām sekām, tāpēc viņi saka, kā ir. Caur tīru prizmu. Protams, tur ir savi niķi, jo ar laiku saprotam, ka vārdi spēj aizvainot un ir lietas, kuras labāk paturēt pie sevis. Taču "liels cilvēks" patur pie sevis ārprātā daudz. Vēl joprojām nav skaidrs, vai šīs negācijas mēdz palikt iekšā vai tiek izmētātas apkārt pa pasauli. Raudāt it kā lielajiem nepieklājas..

Otrkārt, bērni uzticas. Viņi ļoti ātri iegūst cilvēku uzticību, bērni patiesībā sajūt katrā cilvēkā to labo, viņi reaģē uz smaidiem un ir atvērti pozitīvai komunikācijai. Cilvēki bērnus parasti nesāpina. Pieaugušos gan.. un tieši tāpēc mums dzīves laikā paliek arvien grūtāk uzticēties cilvēkiem, tas ir slikto pieredžu dēļ. Sapņainu atvērtību mēdz dēvēt par "cilvēku naivumu", bet, manuprāt, tas ir dabisks atklātums. Lai arī tā ir bērna īpašība, tā nav bērnišķīga īpašība. Tā ir dabiska īpašība - raudzīties uz citu kā uz labu cilvēku. Uzticību sabojā arī ārējā ietekme - mediju skandāli, filmas, atmiņas, trūkums, mantkārība.. it kā izaugot cilvēkiem būtu tieksme palikt sliktiem, bet negribētos tā domāt..

Atceros, kad biju maza, vienmēr teicu, ka būšu māksliniece. Tik vienkārši. Un kāpēc tagad tāda skepse? Mācoties daudzas "nopietnas" lietas, kas, protams, ir noderīgas un interesantas, es tomēr agrāk vai vēlāk attopos pie audekla, ar otām rokās. It kā bērnībā mēs zinājām labāk. Jā, bērnībā mēs skaidri zinām, kas mūs padara laimīgus - cilvēki, sirdslietas, prieks. Atvērtība šīm trim. 

Temperaments, kaut kādā ziņā temperaments ir iedzimts un ar to mums jāsadzīvo - nevis saprotot, ka tas ir foršs vai sūdīgs, bet gan apzinoties, kādā veidā es ar savu temperamentu jūtos forši!  Kādās situācijās un ar kādiem cilvēkiem. Tad ir raksturs, ou raksturs! Un tas nav vecāku darbs tik daudz kā mūsējais. Visu dzīvi. Visu, visu dzīvi. Mammai mēs varam pateikt paldies, ka var mūs izturēt, nevis, ka viņa pie tā vainīga. He. Slinkums piemīt visiem cilvēkiem, kaut kādā mērā. Uzņēmību, līderību var izaudzināt. Bet tas ir darbs. Tas ir laiks. Tā ir pacietība. Un tā ir sevis laušana. Bet to visu var! Bērni, starp citu, arī tic, ka viss ir iespējams!

Kas notiek vienā brīdī?

Mums sāk jautāt tādus jautājumus kā: "Kas tu būsi?" dodot vien dažus atbilžu variantus. Ko var jautāt bērnam, kas domā, ka ir vien dakteri, skolotāji, astronauti un pārdevēji? Vēl pie tam par pēdējiem vienmēr pieaugušie saka "nē nē nē", kaut gan bērnam ir grūti iedomāties labāku vietu pasaulē par veikalu. Veikalā taču ir viss. Ar laiku tikai saprotam, ka tur ir arī patērētājsabiedrības šausmas, lēts darba spēks, ētikas pārkāpumi, cenu politika.. pasarg' to tagad bērnam stāstīs..  Pats, nabadziņš, uzzinās, un salūzīs. Salūzīs dzīvē par tik daudz, daudz lietām.

Ja es šobrīd domāju par bērnību, tad man šķiet, ka bērnībā mēs iemācāmies rūpes un mīlestību, un ieliekam tās rezerves sevī, lai nepazaudētu tālākās dzīves laikā. Mēs daudz ko iemācāmies. Bet ne tikai to, kā saka kaķis vai suns, jo patiesībā viņi nemaz tā nesaka, to izdomājām mēs - cilvēki.. Amm, mēs iemācāmies dalīties, priecāties, iepriecināt, darīt un ticēt sev. Mēs iemācāmies runāt un domāt. Jā, jau tad, nevis kaut kad skolā. Tieši bērnībā. Uzdot jautājumus. Uzdrīkstēties. Uzdrīkstēties jautāt sev un pasaulei. Un domāt, kur meklēt atbildes, ja neviens nesaka vai esošās neapmierina..
Runājot par runāšanu. Ļoti gribētos pieminēt valodas. Esmu tik priecīga, ka esmu bilingvāla. Bērnība, īpaši šajā plaukstas lieluma pasaulē, ir laiks, kad iemācīties arī starpkultūru komunikāciju, valodas.. lai tās visas barjeras un stereotipi mūs neaptver, lai mēs esam brīvi un spējam uzticēties un nebaidīties arī no "svešā". Runāt ar rokām un ar ķermeni. Klausīties, kā pasakās un izdomāt pašam savas. Nebaidīties no savām domām.

Bērnībā mēs pat nezinām, kas tā tāda izglītība ir. Bet mēs zinām, ka mācīties pasauli ir svarīgi.. ka tur nākotnē viss ir un viss ir iespējams!
#izglītība drīz sagraus šo saules ieleju

Kaut kur te es apstāšos.. 

otrdiena, 2017. gada 7. februāris

ziemteksts ar zemtekstu

Atkal sanāca tā, ka izdomāju pietiekami jocīgu virsrakstu, lai kaut kas būtu jāraksta..

Ir ziema. Šogad pa īstam. Pagājušogad ziema bija joks. Bet šogad joks ir viss pārējais.
Ziema ir pa īstam - ar visu sniegu un salu un, cerams, ka arī galu!
3 mēneši dažreiz šķiet bezgalīgi, kā tāds sniega vīrs, kuram esi cītīgi cēlis katru bumbu, zinot, ka viss tāpat baigās izkusīs un tam sekos mazliet mazāk mūžīgs pavasaris

Eh pavasaris,

Bet ziemai, kā jau pilnīgi visam, izņemot popkultūru, ir savs šarms.

Šarmsals - tas ir tad, kad nevari parunāt. Esi tik ļoti nosalis, ka paliec pats sev uzjautrinošs. Ja sala laikā spīd saule, kas nav redzēta mēnesi, tad paliek pavisam amizanti. Diezgan bīstams pasākums.

Kā pingvīns mēģini pārnest sevi no punkta a līdz punktam b. Tik neveikli, ka visu laiku esi nosarcis. Patiesībā nosalis, sarkanu seju, tāds sirsnīgs. Nezinu, nosaluši cilvēki kaut kā uzsit emocijas. Tu zini, ka nebija viegli, lai arī no kurienes viņš nācis. Sals vieno. Var vismaz 5 minūtes parunāt par to, cik ļoti nosalis esi, pie kādas tējas vai kafijas krūzes. Paliek silti un tad cilvēki aizmirst viens par otru. Aiziet kaut kur savā istabas galā un tēlo, ka ir introverti. Ka ziema ir depresīva. Un ka vispār jau varēja būt labāk. Bet kopumā šarmanti, ir okei. Tā vienam sēdēt un domāt par visu pasauli, katram atsevišķi,

Uz jautājumu "Kā tev iet?" beidzot ir atbilde.
- "Auksti"
Viss. Nekas nav jāpaskaidro.

Apģērbs beidzot iegūst savu primāro funkciju. Visi principā izskatās mazliet resni, un tas ir normāli. Kaut kā mainās vērtības. Kleitas paliek skapju internajam dizainam. Tās atgādina par to, ka kaut kad ziema arī beidzas, bet tas vēl tālu. Pēc pāris mirkļiem, kad atkal nebūs ko vilkt.

Bet ja tā nopietni.
Nu labi, nebūs.

Ziema ir okei. Bet es nezinu, vai "okei" ir okei. Vakaros var redzēt zvaigznes mazliet. Es 3 mēnešus biju aizmirsusi par to, ka debesīs ir zvaignes. Vai tas nav kaut kāds absurds? Nē, ir ok. Spānija iemācīja, ka absurds ir jāsvin. Jo tas ir īpašs. Tas ir interesants. Un tas ir citāds. Šarmants.

Es reizēm ienīstu ziemu un tomēr mīlu, ka mums tāda ir. Ka tā padara mūs aukstus, lai mēs paši mācētu kļūt silti. Lai mēs novērtētu to, ka saulei riņķojot mums apkārt, gada laikā var piedzīvot tik dažādas sajūtas un apskaidrības.

Ja visu laiku būtu vienādi, vai kaut kas mainītos?
Jā un nē.
Katru gadu viss mainās no jauna, tad jau sanāk, ka nemainās.
Riņķo, riņķo vien. Bet pa dažādām orbītām.

Man prieks, ka mums ir ziemkultūra. Par spīti visam man prieks.
Spītkultūra, arī tāda mums ir. Diezgan izteikta.
Bet galvenais, ka ne popkultūra.
Ja pat melns un balts, tad vismaz ne krāsaini indīgs
Īsts, man šķiet, ka šis viss kaut kādā ziņā ir īsts

Paceļam ingvertējas par to, ka saaukstēties ir cilvēcīgi!
Par to, ka esam imūni pret imunitāti!
Par to, ka sniegs tomēr nav izdomāts -
Tas dažreiz eksistē arī novembrī un martā, bet ne vienmēr ziemas mēnešos

Par un uz drīzu pavasari! 


sestdiena, 2016. gada 31. decembris

blondīnes dienasgrāmatas 21




Labrīt! 
Es zinu, ka esmu rakstījusi kādas divas vai trīs blondīnes dienasgrāmatas, sajukusi ciparos un skaitļos (agrāk nemaz nezinot, ka šie abi vārdi ir atšķirīgi), tāpēc 21 pavisam noteikti būs īstais skaitlis..

Ja es rakstu blondīnes dienasgrāmatas, tas nozīmē, ka esmu sajukusi ne tikai skaitļos..


Un, ja es rakstu šeit, tad tā ir ļoti zināma nostaļģija un vēlme pēc sakārtošanas.. vai vienkārši tā ir pēdējā gada diena (kas ir tas pats, lol)

 Ja pēdējā gada dienu citi svin, tad Inese raksta. Un šogad pat varētu teikt, ka rakstīt ir svinēt, jo tas notiek tik reti, ka, tāpat kā pirms svētkiem, ir tāds neliels iekšējs satraukums.

Par to blondīnismu, tas arī nav skaidrs - vai es esmu blonda vai neesmu? Pēc spāņu skalas - jā. Pēc latviešu - laikam vairs nē. Pēc ķīniešu skalas es būtu blonda pat tad, ja man būtu melni mati. ]
Bet vispār jau Jaunais gads jāsagaida sarkanā krāsā un dažādas krāsas zeķēs - vienu vecā gada un otru jaunā gada noskaņās!

21 ārprāts


Es negribētu saukt to par apsēstību, bet šis skaitlis šogad ir mani iedzinis ārprātā. Nezinu, vai labā vai ne tik labā ziņā. Bet katrā ziņā.. atbilde uz pilnīgi visu ir "jā". Rakstot grāmatu ar šādu nosaukumu, pamanot visus  21. mājas numurus, atrodot mistiskus 21 uz sienas.. pat nopirktā maizes klaipā ar nazi iešvīkāto šo skaitli (nu nopietni, kāpēc?), katru dienu vismaz vienreiz dienā apskatoties pulkstenī, kad minūšu rādītājs ir --:21, vai vēl trakāk - 21:21. Šis skaitlis netiek ārā no manas galvas, un es nezinu kāpēc ir tik grūti 21 gada vecumā atrasties 21.gadsimtā.. un justies tik pagalam dīvaini katra mēneša 21.datumā. Un.. jūtoties vienkārši tik dīvaini šogad.

Šis ir palmu un sniega gads. Abās šajās lietās es esmu iemīlējusies kaut kādā neparastā ziņā. 6 mēneši Latvijā, 6 mēneši Spānijā. 12 (21 no otras puses) mēneši nepārtrauktās pretrunās un nepareizībās pati ar sevi un pasauli. 12 mēneši studējot visu to, ko es apstrīdu un neatbalstu. Mīlot visu to, ko es nespēju mīlēt.



Kā tad, ja tu gribi apelsīnus, bet dabū ābolus. Vai gribi ābolus, bet dabū apelsīnus.. nesaprotot, ko vispār patiesībā gribas.. varbūt šokolādi? 



Grūti ietērpt vārdos sajūtas, varbūt tāpēc es nerakstu. Bet tomēr rakstu. 
Vārdi ir racionāli, un tieši tāpēc tie ir vajadzīgi. 

Es gribētu pateikt daudz ko par jauno gadu, bet es to noteikti nedarīšu. Kamēr es elpoju vecā gada gaisu un, nezinu kāpēc, sapņoju par sniega kupenām, es gribu pamosties mierīgi tai rītā ar domu, ka "Ir labi!". Ieelpot un pateikt "ir ok". Katrs gads ir vēl viens mēģinājums un vēl viena iespēja.
Un, protams, ka šī te "gada mija" (jo neesmu kalendārā gada piekritēja) ir tikai mazs apmāns mums pašiem - pseidoizmaiņas, kas mūs var motivēt. Patiesībā jau katru dienu ir tāda 31.decembra/1.janvāra bija. Un svinēt arī var katru dienu, ja ļoti gribas. Mainīt un mainīties, ja  tas nāk par labu.  Jo tas, kā mēs interpretējam pasauli - tāda tā nu ir!

Es domāju, ka šajā brīdī man pietiks rakstīt (savā galvā patiesībā uzrakstīju baigo milzeni), bet ko nu vairs - ir pietiekami daudz informācijas, kur cilvēki sūdzas par politikas, izglītības, sociāliem un visādiem citādiem pasaules procesiem. Bet tieši pēdējā diena ir tā, kad pateikt - nu UN??? Kā ir tā ir, laimīgu Jauno gadu!


Šogad tik daudz vēl kā nekad ir bijis melnās krāsas! Tāpēc arī šeit atļaušos tā melni melni melni


Tad nu tieši tādu - Laimīgu jauno gadu! Melnu vai krāsainu. Tādu, kādu gribas. Bet Priecīgu! Jo nākamgad atkal es mēģināšu, jā, ATKAL runāt par prieku. Rakstīt par/ar prieku. Gleznot ar prieku. Darīt ar prieku.
Pagājušajā gadā nopirku laimīti. Tur bija rakstīts: "Ja aizvērsi durvis maldiem, tad arī patiesība paliks tur.."

Ticiet vai nē.. es visu gadu cenšos saprast, ko tas nozīmē. Un laikam visas šīs kļūdas un atvērtie maldi bijuši tāpēc, lai uzzinātu to lielo patiesību! Tagad es sapratu, ka patiesi ir jāklausa sirdsbalsij, un ir jāmēģina iet tur, kur sirsniņa sūta.. Es vairs nepirkšu laimītes! Laimīti nevar nopirkt!

Nu kaut kā tā.. bet te nu humoram un nehumoram - mans neizdošanos 2016. gada apskats! Un klāt tas, kas tomēr ir izdevies un negaidīti noticis! :)


Tagad es vēlos uzrakstīt visiem tiem cilvēkiem, kas šajā gadā bija - un to piepildīja! (damnit, es apsolīju sev bez atskaņām) 


***

2016. gada neizdošanos review
 

Janvāris - man neizdevās nokārtot tiesības līdz prombraukšanai. man neizdevās nokārtot grāmatvedību līdz prombraukšanai.. man pat neizdevās īsti azlidot ar pirmo reizi

Bet man izdevās ar garu pārbraucienu nakts autobusā nokļūt Valensijā, vienā no brīnišķīgākajām vietām, kurā esmu līdz šim bijusi



Februāris
- man neizdevās sagaidīt skaistu Valentīndienu romantiskā gaisotnē, bet gan pazaudēt savu telefonu Budapeštas lidostā

Bet man izdevās iepazīst skaisto Budapeštu, kurā iepazīties ar iedvesmojošiem cilvēkiem.. un pēcāk saņemt savu telefonu atpakaļ Valensijā, jo tas bija atradies Malagā.. (??)






Marts - man neizdevās nonākt līdz pašiem Spānijas dienvidiem.. kā arī neizdevās nosargāt manu kameru pie smagā kritiena..

Bet man izdevās vēl vairāk ar acī novērtēt kalnu skaisto burvīgu un iepazīt visskaļākos un interesantākos svētkus. Kā arī uzrakstīt kaut kādu tādu mazu pašgrāmatiņu ar pāris gadu domām






Aprīlis  - man neizdevās studēt to, ko man vajadzēja studēt, ne arī dabūt normālu studiju grafiku, ne dabūt pareizos priekšmetus.. ne arī īsti satikt kādus pareizos vīriešus (tas jau sen neizdodas)

Bet man sanāca iemīlēties caur tām visām neizdošanām - iemīlēties pilsētā, vietā, valodā, cilvēkos. Es nezinu, vai tas ir labi vai slikti.. bet tā tas ir




Maijs - Man neizdevās nokārtot visus eksāmenus (ar pirmo reizi), ne arī saprast, kā Spānijā vispār ir jāstudē

Bet man izdevās novērtēt lietas, kas tiešām ir būtiskas, ķert mūžīgo sauli un pavasari.. iepazīstināt vecākus ar skaisto paradīzi.. un vienkārši būt







Jūnijs - man neizdevās īsti nolikt eksāmenus arī tajās otrajās reizēs.. tāpat arī savaldīt sevi brīžos, kad tas nepieciešams..

Bet man izdevās veiksmīgi tikt no studiju elles ārā un iemācīties spāņu valodu labāk, jā, daudz labāk!

Jūlijs - man neizdevās atbraukt mājās tieši tā, kā gribējās un apciemot visas kārotās vietas

Bet man izdevās saprast, kur vēlos atgriezties un to, ka saule spīd visiem


Augusts - man neizdevās lietderīgi pavadīt Latvijas vasaru un nokārtot savu turpmāko akadēmisko dzīvīti, tāpat arī neizdevās saglabāt labu pēcceļojuma veselību

Bet man izdevās uzrakstīt par to, kā jūtos un gleznot, daudz daudz gleznot










Septembris - man neizdevās (atkal) turpināt studēt to, ko vēlos un mainīt savu režīmu labvēlīgākai pašsajūtai


Bet man izdevās atgriezties un paskatīties uz mājām un dabu priecīgākām acīm (ko mācījos pagājušajā gadā), tāpat arī saņemt atpakaļ kameru, lai mirkļus atkal iemūžinātu




Oktobris - man atkal neizdevās nolikt tiesības līdz vajadzīgajiem datumiem, tāpat arī veiksmīgāk savilkt studiju darbus

Bet man izdevās atgriezties (kaut neilgi) vietā, kurā vēlos atgriezties. Sasniegt Malagu un citas neiedomājamas vietas, kurās iepazīt vēeeel vairāk lieliskus cilvēkus!





Novembris - man neizdevās tikt vaļā no darāmā sloga un sabalansēt visu, kā to biju iedomājusies

Bet man izdevās sākt jaunu izaicinājumu, par kuru esmu tiešām priecīga

Decembris - man neizdevās saglabāt savu "prieka" ideju sev pašai un iepriecināt Ziemassvētkos tik daudz, cik gribējās, bet man izdevās ar savu jauno komandu iepriecināt, piemēram, vidusskolēnus pēcliecību dienā.. un sen nesatiktus draugus.. un tātad arī tomēr nedaudz sevi? :)


Un man izdevās atskatīties uz šo visu ar smaidu sejā.. un sakārtot domas jaunajam mēģinājumam.. Jo kamēr vēl svecītes deg un eglīte mirdz, ir laika tik daudz - mīlēt, no sirds! To arī novēlu! :)* Tiekamies!


Lai daudz spožmirkļu - tik ļoti iepaticies šis vārds! :) 







ceturtdiena, 2016. gada 18. augusts

Pēc-Epispānijas jeb Epistulārā proza*

* uzzināju, ka pastāv tāds žanrs, ko sauc par Epistulāro prozu (tā es nosaucu savu Epispāniju prozu.. un vispār visu šo blogu). Es rakstu dienasgrāmatu un vēstules sev, un pasaulei. Jā, Tev.

Jau 3 nedēļas es šo ierakstu mētāju savā galvā. Katru reizi es nezinu, kā lai sāk..
Epistulāro prozu sāk ar uzrunu? Datumu?




Klau,

Ir 15.augusts. Es šodien nosalu, tā pa īstam.
Vasarā..  It kā vasarā...
Man sala kāju pirksti un mazliet gribējās uzvilkt cimdus. Kājās Ziemassvētku zeķes. Un ne jau tāpēc, ka Spānija. Šis augusts ir par aukstu arī Latvijai. Sajūta kā rudenī. Bet zaļā. Pārāk zaļā.

Līdzīga sajūta man bija arī 28.janvārī, kad ierados Valensijā. Kā rudenī. Pārāk zaļā. Pat pavasarīgā.
***
Apsēdos Pils laukumā uz soliņa. Tur ir ļoti skaistas puķes, un tāda maza, maģiska taciņa, pa kuru skraida bērni, tūristi un es. Rīga ir ļoti skaista. Ne tikai Rīgas svētkos. Pat lietū. Es sapratu Rīgu un iemīlēju no jauna. Pirmās nedēļas gan es staigāju diezgan skumja, neizpratnē un domāju: "es taču visu te zinu..". Bet viss ir tik zaļš. Nekad viss nav bijis tik zaļš (man).

Pirms aptuveni mēneša es atgriezos mājās. (Pēc gandrīz sešiem mēnešiem) 
Es neesmu uzrakstījusi tās ceturtās un piektās Epispānijas. Arī pagājušajā augustā teicu, ka ir tās 3 labās lietas. Pārējās kaut kur iekšā. Šodien radio teicu: "Pēc trešā mēneša viss ir tāda liela rutīnputra" Dzīve, kad raksti galvā. Un tikai pēc laba laiciņa uz papīra. Kad es uzrakstīju uz papīra, vienā putrā arī viss palika. Vienā epistulārajā prozas putrā. Pēc tam saliku mēnešus. Tā aptuveni. Atkal uzrakstīju par vīriešiem. Stulbi.
***


Šodien es biju radio. No rīta, lai paslēptos no kārtējā lietus, iegāju humpaliņās. Pirmais krekls, ko ieraudzīju.. bija jāņem! Tur bija tāda indo-sejiņa ar radio austiņām. Radio. Es smaidīju. Gan pirms etera, gan eterā, gan pēc. Ar to savu perfekto kreklu! Forši.
***
Pirms kādiem 5 mēnešiem es nopirku "I am a fucking poet" kreklu, kopš tās dienas es tiešām dažreiz arī rakstu. Aizbraucu atkal uz "Aicinājumu", uzrakstīju epistulāro prozu, nemaz nezinot, kas tas ir. Tagad zinu.

***
Pirms gada aizvēru savu blogu, bet neturu muļķīgus solījumus, un nesen, 6.augustā manam blogam palika 6 gadi. Un man šķiet, ka šad tad te kaut kas parādīsies.
***
Pirms gada šajā laikā es arī sēdēju Pils laukumā. Turpat. Pēc 2 dienām tad es aizbraucu uz Spāniju.
***
Spānijā es ieguvu īstos impulsus, atbalstu un iedvesmu, lai atvērtu savu otro blogu.
***
Šodien nopirku jauno Veto, kura tēma ir Kultūršoks. Palasīju, patika, atcerējos. Šodien radio vairākas reizes, stāstot par Spāniju, lietoju vārdu Kultūršoks.
***
Biju šokā šodien, kad bija tik auksti!!!! 13 grādi un reāli sala kājas.
***
Pēc žurnāla nopirkšanas pirmo izlasīju redaktora sleju.
***
Radio runājām par korporācijām.
***
Pēc pāris stundām man uzrakstīja no korporācijas. Piedāvāja uzņemties taisīt žurnālu. Būt kā redaktoram.
***
Pirms 2 nedēļām izlasīju savu pirmo grāmatu krieviski. Tā bija par jaunu sievieti, kas strādāja redakcijā.
***
Gribu uzrakstīt rakstu par Valensiju priekš Veto. Arī uzgleznot kaut kādas tās sajūtas.
***
Tur viens no šī numura rakstiem ir tieši par Spāniju. San Sebastian. Es tur biju tajā Spānijas projektā pagājušajā gadā.
***
Pēdējais projekts, kurā piedalījos, notika Budapeštā. Nupat pāris cilvēkiem, kas tur bija, parādīju Rīgu.
***
Patiesībā es pagājušajā gadā izlasīju epistulāro romānu. Es tikai nezināju, ka to tā sauc.. Ka epistula latīņu valodā nozīmē vēstule.
***


Nesen saņēmu 2 vēstules.
Pēc pāris dienām saņēmu vairākus, skaistus Rīgas kartiņu komplektus. Jā, es ļoti skaidri zinu, kas jādara!
Un, ja es nezinu (un es nezinu), tad viss mēdz kaut kā savilkties kopā. Vai tas ir tas varenais: "Viss notiek tā, kā tam jānotiek??"
***
Man jau sen nav ne jausmas, kas notiek. Kur nu vēl - kāpēc. Bet parasti ir okej.
***
Ar šo visu mazliet pārāk faktisko un neloģisko (bet loģisko) tekstu es gribēju pateikt, ka - sakritības un saskarsmes punkti ir neaprakstāmi fantastiski. Jā, neaprakstāmi. "Sakritības" ir viena no lietam, kas raksturo Spānijas laiku.

Un Apļi.
Par apļiem, kuri aizved tevi tur, kur tu sāki..
Viss iet uz apli un no sevis aizbēgt nav iespējams.


Tāpēc šī dziesma






Pirms 3 nedēļām noskatījos "Breakfast at Tiffanies". Tur bija gandrīz tieši tāds pats citāts. Par to aizbēgšanu/neaizbēgšanu. Es ļoti sapratu. Ja es skatītos šo filmu agrāk, es varētu nesaprast.

"Tu nevari saprast to, ko tu tajā brīdī nevari saprast" savā stāstā "Ceļš" rakstīja Inga Žolude. Es viņu pirmo reizi satiku pagājušajā gadā "Aicinājumā". Pēc tam prozas lasījumos, un uzrakstīju interviju priekš Veto. Interviju publicēju neilgi pirms Spānijas brauciena.
Atbraucot no Spānijas, viņu atkal satiku Aicinājumā.


Vai ir dzīve pēc Spānijas? Dzīve visu laiku ir. Tā ir tā pati. Citāda, bet tā pati. Pa apli.
Tu pats neesi tāds pats, un tāpēc bail. Sapīties sevī.


Vienīgi apnicis tas lietus. Tas gan varētu nestaigāt pa apli. Negaidīt cilvēkus atplestiem, apaļiem lietussargiem. Valensija sastāv no apļiem. Nākamajā aplī es atkal mazliet tur ielekšu un apēdīšu kādu apelsīnu. Nezinu, kāpēc. Bet oranžu.


Ai Ai Ai
Augstākās Izglītības vārdā.
Ļauj man būt brīvai

Būt te, bet braukt citur
Nepārdzīvot par raušanos uz visām pusēm
Nesāpināt sirdi
Un neraudāt lietum līdzi
Ļauj man gleznot to, ko es redzu ar sirdi
Priecāties, jo
Viss kaut kā atkal nostāsies savās vietās
Pa vidu - Spānija, pārdzīvojumi un lietus
Neraudi, tas ir tikai
Zvaigžņu..
Tāds vienmēr ir augustā, apkārt krīt meteori, bet mēs prātojam - uz kuru tad mums pusi?

- Ines(e)

svētdiena, 2016. gada 17. aprīlis

Paranormal Spainactivity. Ineses Epispānijas 3


Par Pavasari - pilnu puķu, prieka.. un pilnīgas putras, protams... 

Šis nosaukums man ienāca prātā naktī, pirms pāris dienām, guļot Maijas dzīvokļa leģendārajā viesistabā pēc Paranormal activity noskatīšanās (kurā es pusi nogulēju), un visu nakti cīnoties ar odiem (odiem???). No rīta pamostoties, sapratu, ka viens no odiem ir iekodis acs plakstiņā. Prātoju, kā tas vispār ir iespējams?? Varbūt arī odi te ir agresīvāki un emocionālāki? Es nezinu, vai normāla diena Spānijā ir iespējama, un, lai arī nenormāli, tas tomēr ir arī nenormāli forši. He, forši - vienmēr licies dikti foršs vārds.

Kur es apstājos pēdējā reizē? Pie Fallām - tas būs pirmais sprādziens!
Tad vēl legalitātes sasniegšana...
Stāsts kā mēs devāmies uz Andalūziju, bet nonācām Valensijā..
Un par pašiem sprādzieniem Granādā..

..Un par to, ka mīlestība vienkārši ir visapkārt un.. tu vari pazaudēt visu, bet.. es nezinu.. mīlestība vienkārši ir mazās lietās. Gaišos rītos, saulē, maigos "labrītos", kafijās, kurās bārmenis uztaisījis sirsniņu, dienās, kas paiet slinkumā un mazā uztraukumā. Emocijās, kuras dažreiz nav iespējams noturēt. Patiesībā, patiesumā, sapratnē. Pat atvadās. Un satikšanās. Es nezinu vairs, vai es spēju izstāstīt, kā man iet un kas notiek. Savā grāmatā (kuru, JĀ, es uzrakstīju) es rakstīju:"Ka tie vairs nav normāli jautājumi, jo ir grūti atbildēt."
Jautājiet man nenormālus jautājumus.


Es esot pārāk iemīlējusies mīlestībā, viņš teica, tā nicinoši. Varbūt vienkārši pasaulē, jo es nezinu, kas tā mīlestība īsti ir (un man šķiet, ka to ir grūti saprast), bet es zinu, ka pasaulē tā ir, un tāpēc atļaujiet, vienkārši atļaujiet man mīlēt pasauli...
.. jo katram pienākas neliela daļa no pasaules, kuru mīlam bez gala. /21 - līdz šim un pagaidām viens no savādā ziņā mulsinošākajiem skaitļiem.

Dažreiz ir jāmāk uzdāvināt pašam sev - tādu sakārtotu haosu. Haosmosu.
Un tad - dot pasaulei. Jo ir pasaulē kāds, tomēr ir kāds, kas sapratīs.. vai nu tāpēc, ka tevi pazīst, vai tāpēc, ka tevi saprot, vai tāpēc, ka saprot to, kā saproti tu..

Nav jau ļoti daudz, ko šajā brīdī pateikt, kā vien lielu PALDIES.
Starp citu, ir ļoti svarīgi kādu mirkli dzimšanas dienā pabūt vienam, šoreiz es to pamēģināju tieši laikā, kad man palika 21. Tas bija īpaši - dažreiz es nezinu, kā konkrētos mirkļos var notikt kas tāds, ko mūsu prāts nevar aptvert - sakritības, atklāsmes, tādi apgaismības mirkļi.

Viens no tiem bija tur - tā vienkārši sēžot un atceroties pagājušā gada mirkļus - gaišos mirkļus un labos darbus. Un tad tajā brīdī restorānā sāka skanēt "Sankta Lucia" - dziesma, ko Adventes laikā ar Lūcijas māsām dziedājām, nesot gaismu pasaulei. Kāda gan iespēja, ka šī dziesma, kas ir zviedru valodā, sāks skanēt tieši tagad un šeit - Spānijā

Gaisma. Kad tumsa ieslēdz gaismu. Hm, ja jau nonācām līdz gaismai, tad ir laiks runāt par Fallām.
***
Fallas. Fallas ir Valensijas lielākais gada festivāls. Svētki, kas pēc nozīmīguma varētu būt līdzīgi Novembra nedēļai, bet .. mēs vismaz zinām, ko mēs svinam un spridzinām salūtu vienu reizi..
Šajos svētkos sadeg tik daudz naudas, madre mia! Bet svētki ir svarīgi, to laikā var aizmirst par ekonomisko situāciju, ekonomikas fakultāti un visādiem citiem jokiem..

Te cilvēki vienkārši spridzina. Iznīcina. Ārdās. Priecājas. Un man šķiet, ka viņi paši nezina, kāpēc. Kad gribēju noskaidrot, kāpēc tas notiek, uzzināju, ka sākotnēji šajā dienā cilvēki gāja ārā un kopīgi dedzināja mantas, kas viņiem vairs nebija vajadzīgas.. un tā kā spāņiem patīk savas tradīcijas balstīt uz milzīgām ballītēm, tad tagad tas ir pāraudzis par gada nozīmīgāko festivālu.

Apgaismotas ielas, katru dienu plkst. 14:00 galvenajā laukumā ĀRPRĀTĪGĀ troksnī tiek spridzināts, tā, ka šķiet, ka trešais pasaules karš ir klāt. Un pūlis cilvēku to skatās. Pat esot tuvu laukumam, ir tāda sajūta, ka paliksi kurls.. un viņi to dara jau kādas vairākas nedēļas pirms svētkiem. Patiesībā cilvēki tam tiešām gatavojas visu gadu.

Mākslinieki gadu veido skulptūras (agrāk no koka, šobrīd no putuplasta, tāpēc, jāatzīst, ka šis ir videi ļoti nedraudzīgs pasākums haha), kuras izstāda Valensijas ielās. Katram apgabalam/ielai ir sava lielā Falla un mazā Falla. Jāatzīst, ka skulptūras bija fantastiski skaistas, un man kā mākslas mīlētājai, šī bija skaistākā svētku daļa. Skulptūras ir izveidotas satīsriskā noskaņā,mazliet kā karikatūras - pasmejoties, piemēram, par politiku vai citām Valensijas likstām. Vai, piemēram, attēlojot kādu pasakas fragmentu. Patiesi skaisti, tāpēc padalīšos ar dažiem mākslas darbiem.









Sleeping beauty

Nu tā. Man vēljoprojām ir bēdīgi domājot, ka festivāla beigās gandrīz visa šī māksla aizgāja ugunīs..
Jā, Fallas ilgst 5 dienas:
Pirmajā dienā tiek izstādītas un pabeigtas skulptūras.
Otrajā dienā fallām tiek piešķirtas vietas godalgas. Tā falla, kas uzvar tiek atstāta un vēlāk nonāk Fallu muzejā, kurā var apskatīt katra gada labāko fallu (nu, māskla ir subjektīva, you know..)

Trešajā dienā sākas Ofrenda de Flores, kas man arī šķita ļoti skaista kā puķu mīlētājai, hihi.
Sievietes, tērpušās tradicionālajās kleitās (falleras) nes neļķes (kas ir spāņu puķe, ha, komunisti!) Jaunavai Marijai, laukumā, kurā ir izveidota milzīga viņas skulptūra. No puķēm tiek izveidots ziedu plīvurs - ļoti skaisti. Vispār šis ir mans mīļākais laukums Valensijā - Plaza de la Virgen.


Tieši manā dzimšanas dienā šis tika novākts, varēju paraudzīties, kā visas puķes tiek aiznestas.. un ne jau man..

Man pašai neizdevās iemūžināt, bet šeit var redzēt skaistos Falleru tērpus. Un līdzīgi kā ar pašām skulptūrām, arī ar Fallerām ir tā - ir lielās un mazās falleras. :) Tas ir dikti mīlīgi.

 avots: http://www.fallasvalencia.es/reportajes/pasos-seguir-lograr-trono-fallero/
avots: http://www.abc.es/local-comunidad-valenciana/20130317/abci-falleras-vestiran-virgen-ramos-201303171833.html 

Tad ir klāt ceturtā diena (nakts?) - "La noche de fuego", kad redzi salūtu, kas iet vismaz 20 minūtes. Un ne jau vienu dienu, bet visas! Tik garš salūts patiesi nekad vēl nebija redzēts.. uhh jā, tā kā šī bija piektdiena, tad tā parasti ir arī lielākā Fallu ballīte.

Fallu ballītes ir estrādes un teltis pie katras skulptūras, kur cilvēki dejo, dzer un ārdās. Skan mūzika, dažāda, bet viss beidzas ar valensiešu dziesmām.
_________________________________________________________
Liriska atkāpe:
Ticiet vai nē - bet es tikko uzrakstīju vēl tieši tik pat daudz, bet man viss pazuda - jo es ieliku video un uzkārās internets.
Mācība nr1 - nelikt video
Mācība nr2 - nerakstīt tik daudz domu
Mācība nr3 - iemācīties nospiest "saglabāt" pogu..

Tā kā man nav ne jausmas, ko es biju uzrakstījusi, lai jau viss paliek tāpat - pavasarī pazaudēts, atrasts un nesaprasts, un es turpināšu mazliet mierīgāk.
Tikko uzspiedu "restart" pogu (nospļāvos uz tiem miljoniem atvērto tabu), un iedomājos, ka restartēju arī savu dzīvi.
_________________________________________________________

Nu labi, turpinām. Lielākā ballīte!
Tad vēl lieta, ko noteikti jāpagaršo fallu laikā ir - churros un bunelos. Kaut kas līdzīgs pončikiem!


Highlight brīdis.
Brīdis, kad sajutos visvalensiskāk, cik vien var būt iespējams. Stāvot pie milzīgas fallas, apkārt bērniem spridzinot petardes, ēdod bunelos ar valensieti (kam riebjas Fallas), spāņu mūzikai apkārt skanot.

Ar Fallām ir tā - 2 varianti - vai nu tev patīk vai nepatīk. Vidusceļa neesot. Tie valensieši, kam nepatīk Fallas (trokšņi, petardes, pūļi) parasti brauc prom no Valensijas. Un tie, kuriem patīk, ir lielākie Fallu fani visā pasaulē.

Es vēl joprojām nesaprotu, kurā kategorijā sevi ielikt, jo man patiešām ir dalītas jūtas par šo visu. Es Fallas nesaprotu, bet lieta jau tāda, ka.. Fallas nav jāsaprot.
Bet ko es - cilvēks, kas nemitīgi mēģina visu izprast - varu tur padarīt?

Man Fallas likās interesantas. Un tomēr, es biju diezgan priecīga, kad tās beidzās - un miega naktis bija atpakaļ!

Daži mīlestības sprādzieni
Visādi trakumi, un klāt - pēdējā Fallu diena

Pirms:
 Liesmu procesā:
 Izskatās pēc ugunssievietes
Un viss - falla ir nodegusi.
Gads darbs pretī minūtēm liesmu.. viss..
Katram māksliniekam šajā brīdī mazliet sadeg sirsniņa, bet tai pašā laikā - tas bija diezgan vareni. Diezgan pagānisks veids kā sagaidīt Pavasari.
 Un nodeg arī lielākā falla galvenajā laukumā:
 Un viss. TIEŠĀM VISS.
Tā savādā sajūta ap 2 naktī iet mājās.. sajūta kā pēc kara - dūmi, klusums, pamirums.


Nākamajā rītā pamosties, un patiešām - viss.

Ierastas ielas, klusums, mierīgi parki..
Tā es aizgāju svinēt pavasari - PAVASARIS ASTRONOMISKI IR KLĀT - laime pilnīga.
Jauns gads.
Jauns jauns gads.


Un te diena pēc Mana jaunā gada.
Tā sēdi zem tām palmām un prāto - kas notiek, dzīve??
Nezinu, kāpēc rītiem "pēc" ir tik liela maģija, vienkārši ir!
***
Tagad par starpmirkļiem. Mirklis pirms lielā ceļa, par kuru es nerunāšu daudz. Patiesībā, pirms viss pazuda, tur arī nebija nekas daudz.

Venēcija Valensijā. Skaisti. Patiesībā atsāku aizvien atkal domāt par Venēciju.. un tam ir vairāki iemesli, kāpēc.. uznāca neliela nostaļģija, ka pēdējo (otro) reizi biju Venēcijā tieši pirms 4 gadiem ap Lieldienu laku. Pēc šī ceļojuma es it kā atdzimu - projekti, pavasaris, iespējas, kas pavērās..
Hmm.. varbūt ir laiks atgriezties Venēcijā?
Skats kaut kur tālumā, ceļceļi,,
Ziniet, es nokrāsoju Lieldienās olas un uztaisīju karstā dienā arī auksto zupu, un nopirku krējumu poļu veikaliņā.. un es no sirds mīlu Latviju, un tomēr - jebkādas domas par došanos atpakaļ liekas tik mulsinošas. Es cenšos par to nedomāt, un būt mirklī.. un tomēr.. dažreiz šīs domas atnāk, vai kāds par tām atgādina..

Ceļojums, kas sākās un beidzās Granādā.
Valensijas vara.
Es neteikšu neko daudz, bet tā nedēļa bija lūzumpunkts. Ziniet, ir tie krituma punkti - visos organizāciju dzīves grafikos, dramaturģijā, visur kur.. un tad nu Granāda bija tas sāpīgais sprādziens (kā fallās), kas pēc tam uzjundīja milzīgu domu (dūmu) vētru.
Mēs iemācījāmies pazaudēt. Gandrīz visu, bet ne sevi. Saplīsa viss. Bet ne debesis.
Granādas kalni, jūs bijāt tik skaisti.. un es nekad, nekad jūs neaizmirsīšu.
Kad Bellas Artes mākslas muzejā (beidzot aizgāju!!!) es ieraudzīfu Sorollas gleznu Sierra Nevada, es izjutu to vairāk kā jebkad jebkuru citu mākslas darbu.


Un tad vēl šī fotogrāfija - pēdējā. Es sevi atradu un redzēju par daudz. Bet galvenais ir nepazaudēt sevi. Pēc šīs fotogrāfijas mans fotoaparāts arī "nodega".
Tagad viņš ir Latvijā un, cerams, saremontēsies.
Ir dīvaini nefotografēt. Ir vēl dīvaināk fotografēt ar telefonu. Ir dīvaini, kad nav krāsu, bet tikai melnie marķieri. Varbūt jāglezno vasarā? Varbūt jāfotografē un jābauda ar acīm? Jā. Tā gan. Bet tomēr tas miers, ko es varu saglabāt šādos mirkļos, ir neparasts. Jo ir dīvaini priecāties, kad patiesībā ir skumji. Vai skumt, kad patiesībā viss ir kārtībā. Jā, šis piedzīvojums bija kaut kas.

Un tā nedēļa Valensijā bija kā pelde sāpju jūrā (man ir tāda glezna!), tomēr priecīga - jo man taču patīk peldēt! :)

Tad nu es nolēmu, ka ir jāizpeldas. Jā, Aprīlī. Jo es nekad neesmu peldējusies Aprīlī! :)

Lai varētu noskalot visas sakrājušās domas un pārdomas! Lai justos brīva un dzīva. It kā nospiestu "refresh" pogu. Ūdens nav auksts. Auksti esam vien mēs, kad no kaut kā baidāmies..



JĀ. Tad nu tālāk es biju rakstījusi atkal par Pavasari. Protams, par pavasari un iemīlēšanos tajā.
Secinājums bija vien tāds, ka vēl joprojām nav skaidrs, kāds te ir gadalaiks, šķiet jau pavisam vasarīgi.. tāpēc es nosaucu šo par valensari.
Valensaris.
Hmm,, skan pietiekami raksturojoši un inesīgi.

Nākamais ceļamērķis ir noteikts.
Rakstīt labāk neko nevajag tagad, nevajag rakstīt pirms!!!

Es gaidu maiju un negaidu. Mēs ar Maiju gaidām maiju. Jo maijs skan mazliet baisi, un maijs vienmēr ir tāds traks un nenormāls. Atbildības pilns.

Bet.. es ļoti gaidu savus ciemiņus! :)

Sveicieni, kā jau vienmēr skaisti sveicieni -
Gaidu jūs Valensijā, kamēr jūs mani gaidat Latvijā!

Gaidīt ir traka padarīšana - tā nu tas ir..
Īpaši, ja neko nekad nevar zināt.. (bet tik ļoti gribas)

P.S. Secinājums nr.pēdējais - uzrakstīt vēlreiz tāpat nav iespējams. Pat ne tuvu tam..
Tāpēc pierādās vien, ka TAJĀ mirklī, ir tikai tas, kas ir TAJĀ mirklī. Un rakstot nākamajā reizē, atkal viss uzrakstīsies jau citādi..