20 mirkļi no 2020

 2020 2020 2020 

Gadiņš, ko droši vien atcerēsimies mēs visi.
Tad nu lūk, mana tradīcija uzrakstīt pēdējā gada dienā turpinās pat divdesmitdivdesmitajā.
Kur gan vēl visas sāpes un laimītes izrakstīt, ja ne blogā, ko izveidoju pirms 10 gadiem? 
Es vēl aizvien ticu, ka šis ir viens no labākajiem dzīves lēmumiem - rakstīt rakstīt un rakstīt. Lai arī kas. Un jo vecāks paliec, jo grūtāk ir izlikties uz papīra, kur nu vēl pasaulei un turpināt domāt, ka Tavas domas ir vērtīgas. Bet tās ir - mēs visi esam vērtīgi. Es ceru, ka vismaz šo šajā gadā mēs esam sapratuši - savu un sev apkārtējo cilvēku vērtību. Mums viens otru un pašiem sevi ir ļoti jāmīl un jāsaudzē.

Ir jāsaudzē sava veselība, un arī mentālā.
Ir jāspēj justies labi arī tagad - mājās - un ar saviem tuvākajiem jābūt atklātiem.
Un pret sevi - visvisvisatklātākajiem, jo šī ir mūsu dzīve tagad un šeit.

Šodien, 31.decembrī, ja Tu šo lasi, es gribu, lai Tu zini - Tu esi ļoti vērtīgs cilvēks un esi pelnījis šodien būt mīlēts kaut vai tikai tāpēc, ka kopā ar mums visiem pārējiem esi izdzīvojis šo mainīgo, nestabilo un dažādo gadu. Pat ja katrs savā pusē un istabā.

 Un šeit es arī sevi izaicinu:

20 dažādas lietas / notikumi / perspektīvas, ko atcerēties un novērtēt šai 2020.gadā

1. Mājas jeb paradīzes stūrītis

Tad nu tā, tagad es sākšu no otra gala. Apsolu, ka šī būs vienīgā instagrammīgā bilde, bet tālāk viss būs kārtīgs reality check. Mēs visi esam daudz laika pavadījuši šogad mājās.. un tad es nodomāju - ja nu mājas būtu paradīzes stūrītis?
Šī gada nogalē es piedzīvoju skaistākos saulrietus no savu māju loga. Tieši šis gads man palīdzēja saprast, cik svarīgi ir, lai mājās ir silti, skaisti un labi. Jo dažreiz tā ir labākā un vienīgā vieta kur būt. Pēdējos 2 mēnešus starp kalniem un jūru, tālāk no pilsētas un cilvēkiem, Covidfrendlī, un kurš to būtu domājis - esmu lauku meitene, un ir ļoti forši. Pārvākties ir grūti, bet dažreiz ļoti nepieciešami.

2. Manas mīļās Latvijas mājas.

Tagad, savos pirmajos Ziemassvētkos ārpus Latvijas, es atceros tās jūlija dienas, kad es ar pēdējo reisu atlidoju uz Latviju. Cik labi, ka tā, un bija iespēja pabūt Latvijā, kad vēl viss šķita pavisam mierīgi. Atpūsties no maskām un pārdzīvojumiem, un vienkārši būt. Man jūs visi pietrūkstat, bet drošība un veselība ir pirmajā vietā. <3 Uz tikšanos Jaunajā gadā! :)

Un tā es piedzīvoju arī pašizolāciju, bet pēc nākamā punkta nr.3 - viss ir nieki!

3. Lokdauns

Foto no manas 25.dzimšanas dienas pēc svinīgās miskastes iznešanas ceremonijas.

Lai kā arī man negribētos šo iekļaut, tomēr ir jāatzīst - nosēdēt 50 dienas mājās visstingrākajā lokdaunā Eiropā ir kaut kas. Vai nervi ir veseli, to mēs vēl redzēsim. Bet, jā - mēs, jauns pāris, pārdzīvojām pandēmijas pirmo vilni. Paldies visiem par to, ka kaut kādā veidā bijāt ar mani šai laikā.

4. Stabilitāte.

Uzrakstīju šo vārdu un pati brīnos. Dīvainā kārtā, šis ir stabilākais gads manā dzīvē patstāvības un karjeras ziņā - respektīvi, mans stabilākais gads ever (salīdzinājumā ar manu iepriekšējo dzīvesveidu). Un kaut kādā ziņā - tā patiesi šogad bija dāvana.

5. Mīlestība

Es nezinu, ko es darītu, ja man daudzas lietas šai gadā būtu jādara vienai. Tāpēc paldies jāsaka tuvākajiem cilvēkiem, kas ir bijuši blakus. Otrā pusīte, ģimene - ir būtiski, ja Jūs esat. Gan tuvumā, gan attālināti.

6. Draugi.

Tālumā, kaut kādos mirkļos pat blakus. Lai arī šai gadā ir manāms draugu, cilvēku un socializēšanās trūkums !!! ļoti !!! ..tomēr - ir licies svarīgāk kā jebkad agrāk novērtēt jau tos draugus, kas ir, un vienkārši runāt, pat ja biežākā frāze ir bijusi: "nu man nekas tāds jauns nav noticis."
"MAN ARĪ!" Hehe, varbūt Tu zini, ko es domāju.

7. LAIKS

(ne tas "laiks", kas Facebook un Instagram, kaut gan arī tur laikam pavadīts vairāk laika...)
Ja pamanījāt, tā kā šogad nebija tik ļoti daudz ko darīt ārpasaulē, atradās laiks visādām lietām, kurām it kā nekad laika nebija. Lai arī laika vienmēr pietrūkst, tomēr ir vērtīgi, ka sanāca to veltīt vairāk iekšējām lietām. Par to nu tad vairāk nākamajos punktos.

8. Pašattīstība un koučings

Self-development, ja mani pazīsti, man ir tuva tēma. Šogad man izdevās iegūt vairāk zināšanu koučingā, psiholoģijā, un es turpinu apgūst šīs zināšanas un prasmes, kas palīdz gan man, gan citiem cilvēkiem dzīvot pilnvērtīgāku dzīvi. Te vēl tāls ceļš ejams, un tomēr, gribēju iečekoties te un pateikt pati sev - TU DAUDZ KO IZDARĪJI UN IEMĀCĪJIES.

Un ceru, ka arī Tu (lasītāj) izmantoji laiku, lai iemācītos ko jaunu vai nodotos kādām mīļām nodarbēm. Ja nē - nav arī par vēlu! Ir tieši īstais laiks sākt un turpināt jebko ko sirds kāro apgūt.

9. Mazliet mākslas

Nu vismaz vairāk kā iepriekšējā gadā! Par laimi, kad bija laiks un palika garlaicīgi, sanāca kaut ko arī radīt. Dažas glezniņas, kaut kādus zīmējumus, kas piepilda ikdienas sienas un padara tās priecīgākas.

10. Mazliet vairāk arī grāmatu

Es neesmu visaktīvākais lasītājs, bet šogad pavisam noteikti man ir izdevies izlasīt vairāk grāmatu kā parasti. Vairāk gan, lai izglītotos. Bet te nu mans lepnums - izlasīju savus 2 pirmos romānus spāņu valodā LĪDZ BEIGĀM un SAPRATU, KO IZLASĪJU. Jā, tas ir svarīgi hehe. Un tā skaisti, kad esi ieslodzījumā, pastaigāt pa Barselonas ielām caur lappusēm. Ak jā - tagad es arī esmu e-grāmatu draugs. Ļoti ērti un forši.

                                                        

11. Ceļošana un lokālā ceļošana

Šis noteikti nav ceļošanas gads, un šķiet, ka cilvēkiem ir vairāk atceltu ceļojumu nekā notikušu. Bet tomēr es novērtēju ļoti ļoti savu pēdējo pre-Covid mini escape Briselē - vēl tagad atceros to brīvības garšu, ko vairs nevar noķert post-covid ceļojumos. Būt ar cilvēkiem un nebaidīties no viņiem.

Un, protams, viesošanās Andorā, Valensijā, Alikantē un tepat Katalonijas apkārtnē, kā arī Latvijā ir skaisti brīvības mirkļi manā sirsniņā. Trūkst jau to piedzīvojumu! Un tomēr - tas liek novērtēt vēl vairāk visu, kas ir izceļots līdz šim. Un galu galā - arī manu pārvākšanos uz Spāniju. Jo bija laiks iepazīt Spāniju arī pirms šī gada, kas to padarīja diezgan citādu.

12. DABA

Un turpinot par ceļošanu, arī tā noteikti bijusi vairāk par un ap dabu. Daba - tā neskartā un drošā vieta, kur būt. Tā noteikti bijusi spēcīga daļa šī gada - vieta, kur patverties, atpūsties, būt un atkal just šo pasauli. Elpot, un elpot, un elpot! Un dzīvot tuvu tik skaistai dabai - tas arī ir iedvesmojoši.

"I'm on the top of the world" sajūtas vienā bildē!

13. Dabiskums

Gribas pieminēt arī šo - šai gadā esmu tikusi atpakaļ gan pie savas dabiskās matu krāsas, gan arī aizmirsusi, kas ir kosmētika un būtībā dzīvojusi tik vienkārši, bez jebkādām krāšņām lietām. Un, jā, es piekrītu, ka dažreiz un bišķīt arī vajag un ir forši sapucēties.. bet tā ir vēl viena brīvība, pieņemt sevi bez visa tā mākslīgā un būt tadai, kāda vienkārši esmu. Es visiem to no sirds novēlu, nonākt pie sajūtas, ka ir labi kā ir bez nekā. Un šogad tas vienkārši notika tik dabiski - mazāk liekā!

happy lockdown selfie

14. Ēdiens

Ehh, nekas nav ne melns, ne balts. Bet ar dažiem kilogramiem klāt ir atklāts arī jauns dzīves sajušanas veids - kulinārija. Tā nu sevi bija jāpalutina un jāizklaidē vairāk, un šķiet šogad sanāca baudīt ēdienu vairāk kā jebkad agrāk, eksperimentēt ar garšām, un pats galvenais - visu tik skaisti noformēt, lai mājās nav nemaz sliktāk kā restorānā! 

15. Jauni ieradumi

Mēs esam atbildīgi par saviem ieradumiem, tomēr dažreiz dzīve piespiež vai palīdz tos mainīt. Tā tas notika ar dabiskumu, vēl man nāk prātā tas, cik maz sabiedriskais transports pēdējā laikā lietots, lai arī agrāk tā bija mana ikdiena. Tā vietā izmantoti citi veidi kā pārvietoties, un viens no maniem šī gada draugiem - xiaomi skrejritenītis, ticiet vai nē - ar šo štelli uz Barselonas Diagonāles ir ļoti jautri. Ar šo kāpt vilcienā - galīgi nav jautri! Tā kā mēs nesen pārdevām šos brīnumus, tad gribējās par to atcerēties.

Un runājot par citiem ieradumiem - aizvien vairāk gribas sākt jaunas ikdienas mazās lietiņas. Tā tika atklāta arī joga, kāds podkāsts, dienasgrāmatas rakstīšana... mazas lietas, kas izmaina ikdienu ilgtermiņā.

16. Kārtošana un estētika

Līdz ar pārvākšanos un būšanu mājās, man šķiet (lai arī es vēl aizvien mēdzu būt diezgan haotiska), es esmu sākusi vairāk kārtot. Mamma ar mani leposies par šo punktu, bet es tiešām visu laiku gribu pārkārtot savu galdu un padarīt visu skaistāku. Sāku interesēties un pievērst uzmanību estētikai.
Gan telpās, gan ārpus tām. 

Sapratu, cik svarīga tāpēc man ir arī daba - jo tā ir tik mainīga un skaista, mākoņi sakārtojas katru dienu citādi. Tāpat arī arhitektūra un māksla man apkārt. Estētika ir daļa manas ikdienas, pavisam noteikti, paldies 2020 par to, ka to sapratu. :)

17. Kultūra - kur tu esi?

Šis noteikti nebija pasākumu gads, un tieši tāpēc es gribēju izcelt savu vienīgo šī gada koncertu pandēmijas laikā. Tas bija citādāks - klaviermūzikas koncerts ārā, ar svecēm apkārt, distancēm starp krēsliem. Un tad bija tā retā reize kad sapucēties. Tas bija tik ļoti īpaši, ka gandrīz šķiet komiski hihi.

Un tomēr, kultūra ir visur, tā ir mums apkārt. Mēs esam kultūra - valodas, kurās mēs runājam un kā mēs izpaužamies, un ko mēs darām un ko mēs šajā pasaulē nododam un radām. Tāda globāla doma šajā klusajā, aizslēgtajā pasaulē...

Teikšu atklāti, šajā mirklī man jau palika grūti izdomāt vēl kaut ko par 2020... un varbūt tieši te arī īstās dziļās domas sākas.. nu kas vēl... kas tad vēl te ir?

18. Kaut kas svarīgāks par mums pašiem

Man šķiet, ka šogad bija īstais brīdis, kad nolikt savu EGO malā. Domāt par to, kā mēs spējam ietekmēt citu dzīves, un kāds spēks ir mums, ja mēs darbojamies lielāka mērķa labā. Es domāju, ka mēs nofeilojām tā kārtīgi ar šo arī... mūsu ego nemitīgi lien ārā, un mums gribas darīt to, ko mums gribas. Bet šis gads bija par kaut ko daudz lielāku... un varbūt mēs to neesam vēl sapratuši. Mēs visi esam daļa no lielāka notikuma, un mums nav ne jausmas... mums šogad nav bijis ne jausmas, kā labāk rīkoties. Nevienam. Mēs visi esam jaunā, pirms tam nebijušā situācijā. Un tomēr mums ir jāpalīdz viens otram, lai cik izolēti mēs būtu, mēs esam viens otram vajadzīgi vairāk kā jebkad agrāk... un neaizmirsti otram nepārmest, bet mēģināt saprast. Jo mēs katrs reaģējam uz krīzi citādi. Un viens no veidiem ir, piemēram, krīzes noliegšana vai izvairīšanās no tās.

19. Happiness

Happiness. Prieks jeb es pati. Prieka radītāja. Esmu pavadījusi vairāk laika ar sevi kā jebkad, un esmu vairāk domājusi, ko man nozīmē Happiness - dzīvesprieks, kuru es mēģinu izprast ik dienu. Paņemiet randiņu paši ar sevi laiku pa laikam - ir traki, bet diezan vērtīgi. Galu galā, mums pašiem ar sevi ir kaut kā jādzīvo.. un ja mēs to gribam novēlēt kādam citam arī - tad nu sevi saprast ir pamatu pamants.

20. Nākotne / nozīme

Boom. Gada vidū es nopirku plānotāju 2020 - 2030, un es domāju savā prātā, cik tas ir nenormāli, un nopirku! Jā, mani vienmēr ir biedējusi ilgtermiņa plānošana. Bet kaut kādā ziņā sāku vairāk domāt par katras dienas nozīmi, un kā tā veido nākotni... un lai arī plāni šogad izjukuši 5 reizes - mums ir jāplāno sevi iekšēji, jādomā, ko vēlamies un kā to realizēt... visu to, kas ir mūsu pašu rokās. Tās ir tādas dīvainais atklāsmes, kuras, kā izbijis rakstnieks, es nezinu, kā ielikt vārdos. Es vienkārši zinu, ka es zinu. 

Bet nozīme - visam ir kaut kāda nozīme. Arī 2020tajam!
Un katram nākamajam. Jo mēs nekad vairs neesam tie paši, mēs visu laiku maināmies un augam - un tie esam tie paši mēs. Ir jāspēj mainīties līdz ar pasauli, lai arī šķiet, ka ir ērtāk palikt savā komforta zonā. Vai šī gada sēdēšana mājās - vai tā Tev bija komforta vai diskomforta zona?

Nekas nav ne melns, ne balts. Ir tikai krāsaini mirkļi un tas ir atkarīgs vien no mums pašiem - kādās krāsās mēs gribam redzēt.

Un tad priekā!
Par visu šo trakumu, kas kādreiz gan jau beigsies...
Un tomēr - varbūt viss tikai sākas?

Ko sāksi Tu? Ko 2020.Tev ir iemācījis, lai turpinātu jaunos divdesmitos mazliet labāk?

Uz tikšanos!

- Inese

Emocijas par "paši zināt ko"

Ir pienākusi TĀ diena, kad esmu nolēmusi uzrakstīt. Uzrakstīt latviski. Savā vecajā labajā blogā, kuru lasa mana nākotnes versija brīžos, kad gribas pārdomāt dzīvi. Un varbūt vēl kāds. Nu tad čau!

Ir 1.augusts un 2020.gads, kas iespējams pagātnē ieies kā gads, ko mēs visi atcerēsimies. Kaut vai tāpēc, ka pārāk daudz esam sēdējuši mājās. Es šobrīd esmu savās Rīgas mājās, un kopš esmu dzirdējusi dažus nepatīkamus komentārus par to, ka es atrodos šeit, gandrīz esmu sākusi pārmest pati sev, par to, ko daru. Un tas nav pareizi, bet apkārtējo spiediens ir tik reāls, ka dažreiz aizmirstam klausīties paši sevī. Jo MĒS zinām savu stāstu vislabāk.

Un šeit runāju tikai es -  par visu to, ko es tiešām jūtu un domāju, un man gribas domāt, ka man no tā paliek labāk.

Es atceros, ka kaut kad februārī lasīju kaut ko līdzīgu - vienas meitenes ierakstu, kura bija 2 mēnešus pavadījusi ieslodzījumā savās mājās Ķīnā, kad tur sākās vīruss, kas nu ir nonācis mums apkārt. Tāda neredzama mikrobu deva, kas izrādās atstāj pēdas ne tikai uz fizisko, bet arī uz emocionālo veselību.

Tad nu tā - kamēr Spānijā ir sācies otrais Covid vilnis, es ar pēdējo vēl neatcelto reisu esmu atlidojusi uz Rīgu un šobrīd pavadu laiku pašizolācijā. Es nebiju šīs nedēļas iedomājusies šādi, bet esmu pateicīga, ka ir sanācis vismaz tā. Pēdējā laikā es esmu pieķērusi sevi vairākas reizes raudot, kad kāds runā par Covid, un sapratusi, cik ļoti šī krīze ir mani ietekmējusi emocionāli. 

Man ir bijis ļoti daudz emociju jau kopš marta sākuma, un es gandrīz nevienam neko par to neesmu teikusi. Tas nebija viegli, un es labprāt pastāstītu vismaz tagad kaut vai mazliet, kā ir dzīvot valstī, kas kļuvis par "European Covid Hub". Es nezinu, kā to uzrakstīt latviski tā, lai izklausās kaut nedaudz "stilīgi". 

Spānija ir viena no dzīvespriecīgākajām valstīm Eiropā. Cilvēki vienmēr ir ārā, smaida, skaļi runā un smejas, viens otram pieskaras - to pat neapzinoties. Te svētki ir kaut kas vairāk par tradīciju - tas ir dzīvesveids. Šeit pulcēšanās ir kaut kas vairāk par tikšanos - tā ir norma. Arī starp cilvēkiem, kurus nepazīsti. Distancēšanās kā šeit ziemeļos - nav kaut kas dabisks tur. Cilvēkiem īpaši nav tāda "personal space", ja apkārt ir citi cilvēki - viss ir tāda kopīga vieta visiem. Īsti nav robežu. Jā, tas dažreiz ir kaitinoši, be tā ir Spānija, kādu es to vienmēr esmu pazinusi.

Kad mums 11.martā paziņoja, ka mums ir jāpaliek mājās, tas bija diezgan nesaprotami. Cilvēki neapzinājās, cik slikta bija situācija tajā laikā, bet tā bija tiešām traģiska - cilvēki mira slimnīcās no ekipējuma trūkuma, ārstiem bija jāizvēlas, kurš dzīvos un kurš nē. Veci cilvēki mira savās istabās. Cilvēki nevarēja aiziet uz tuvinieku bērēm. Lai arī nebiju ar to tieši saskārusies un nezināju, kas notiek laukā, jo mēs bijām iekšā - es jutu, ka ir ļoti bēdīgi. Un tā bija nedēļām ilgi. Un mēs neko labāku kā sēdēt mājās tur nevarējām izdarīt!

Paveicās tiem, kam bija dārzi, terases vai vismaz balkoni. Tas nebija mūsu gadījums. Tad vistrakākais - bērni, kuriem nebija atļauts doties pat uz veikalu. Pastaigas bija aizliegtas. Būtībā varējām iziet ārā tikai, lai nopirktu pārtiku.

Un tā 50 dienas, ko pavadījām mājās, es nebiju izgājusi tālāk par veikalu ap 200/300 m attālumā no mājas, vienu vai divas reizes nedēļā. Un lai arī tā bija vienīgā iespēja iziet ārā - man nepatika iet uz veikalu, jo tas uzdzina skumjas. Veikalā cilvēki no viens otra vairījās. Kā jau minēju, distancēšanās likās kā ļoti mākslīga darbība. Protams, tā bija vajadzīga, bet man šķita, ka viss ir citādi. Parādījās maskas, plastmasas cimdi, dezinfekcijas līdzkļi - tie kļuva par ikdienas aksesuāriem. Miskastes iznešana bija svētki. 

Kontekstam - pavasaris ir mans mīļākais gadalaiks (īpaši Spānijā), un arī dzimšanas diena man ir marta beigās. 

Par laimi es dzīvoju kopā ar savu mīļāko cilvēku, un šis ieslodzījuma periods mūsu attiecības padarīja vēl tuvākas. Tā es vismaz jūtu tagad. Dzirdot par izjukušiem pāriem ieslodzījuma laikā, es par to esmu ļoti pateicīga. Tieši manā dzimšanas dienā sākās 2 mēnešu periods, kurā es nevarēju strādāt. Man nebija ne jausmas, ko darīt 4 sienās... bet es tiku galā pārsteidzoši labi. Es biju ļoti daudz strādājusi ar pašizaugsmi un es zināju - es šo laiku veltīšu psiholoģijas kursam un koučinga praktizēšanai. Tāpat arī lasīju grāmatas. Tas viss mani izglāba, tagad atskatoties atpakaļ. Es arī centos vingrot un atkāju sev jogu un meditāciju pavisam citā līmenī - tas bija mans miers šajā saspringtajā laikā.

Tad vēl bija veidi, kā centāmies sevi iepriecināt - mēs gatavojām garšīgus ēdienus, ēdam patiešām skaisti, taisījām kafijas - tādas kā Starbucks, lai justos kā īpašākās vietās! Mēs spēlējām kārtis, mēs skatījāmies filmas, runājāmies, mēs ļoti daudz viens otru apskāvām. Es nofilmēju 2 video, kurā iedvesmoju sevi un citus, es uzgleznoju dažas gleznas, es sazvanījos ar cilvēkiem, ar kuriem nebiju sen runājusi. Es gandrīz vispār nerakstīju... man bija grūti domāt par to, kas notika tai laikā, to es varu tikai tagad. Tad es dzīvoju vienu dienu uz priekšu. Jo katra nākamā diena nozīmēja būt tuvāk dienai, kad šis periods beigsies. Bet mēs nezinājām, cik ilgi...

Es neatceros aprīli. Es darīju visu to pašu. Pa vidu bija Lieldienas, tās bija mazliet dīvainas, jo parasti tie ir lielākie svētki gada laikā. Mēs centāmies par to nedomāt. Garastāvoklis bija ļoti mainīgs. Dažas dienas es jutos tiešām labi, citas man šķita, ka man nav gaisa, dažreiz es raudāju, un dažreiz es smējos.

Maija sākumā pēc 2 mēnešu pauzes mēs izgājām ārā un sajutāmies kā cilvēki. JĀ - mana lielākā atziņa ir tāda, ka mēs visi esam cilvēki un būt cilvēcīgiem ir svarīgākais, kas mums ir jādara. Cilvēcība ir man svarīga vērtība, un goda vārds - es to pateicu skaļi pati sev tikai tagad. Tas ir vērtīgi.

Mums ir par viens otru jārūpējas, ne jānosoda, Jāuzvedas atbildīgi, bet arī saprotoši. Viegli teikt... grūti saprast un sevi kontrolēt krīzes apstākļos.

Ja cilvēks mani vērtē pēc ziņās dzirdētā, ja cilvēks mani redz kā vīrusu pirms cilvēka - es nevēlos ar tādiem cilvēkiem komunicēt. Es esmu ievērojusi visus noteikumus un rekomendācijas līdz pat šim brīdim. Un es arī uztraucos par šo visu un es arī esmu nobijusies.

Mēs atgriezāmies atpakaļ "jaunajā normālajā" ļoti lēnām. Es vēl joprojām nedomāju, ka esmu tajā atgriezusies. Es eju ārā tikai pastaigās, esmu dažas reizes braukusi ar sabiedrisko transportu un vienmēr visur esmu ar masku vai ievēroju distanci. Esmu satiksui dažus draugus. Neesmu pārliecīnāta, vai man vēl ir draugi Barselonā - katra tikšanās šobrīd ir risks - lai arī es zinu, mani draugi arī visu to laiku bija izolācijā... un tomēr, vai tas ir droši? Arī pārējos draugus, kas man ir šeit Latvijā, es šogad neesmu  redzējusi, tāpēc pašizolācija ir nedaudz sāpīga šajā ziņā. Bet es esmu iemācījusies gaidīt - es jūtu, ka esmu pacietīgāka, lai arī ar to vēl ir daudz jāstrādā.

Sociālā kontakta sāpe man ir dziļa - pēdējo pāris gadu laikā biju ļoti fokusējusies uz darba atrašanu un iejušanos, sevis saprašanu, atteicos no visām savām aktivitātēm un principā no dzīves, kas man bija Rīgā kā tādas. Es novērtēju katru cilvēku kas kaut nedaudz man ir bijis blakus, atbalstījis šai laikā un ar mani runājis un palīdzējis - tas man daudz nozīmē, jo esmu diezgan izmisusi pēc cilvēkiem. Es visbiežāk darbojos kā klausītājs - man patīk saprast citus un klausīties. Bet man ir nepieciešams izpausties, un ne vienmēr tas ir viegli. Īpaši esot 4 sienās bez "īstas" komunikācijas. Paldies internet! un mūsdienu telekomunikāciju iespējām. Bet tas nav tas pats.

Lai nu kā, es vairs nezinu, ko es vēlējos pateikt. Bet es esmu šeit, jo man vajadzēja atpūsties no visa tā, kas tur notika. Un man ir skumji, ka tas notiek atkal. Es zinu, ka tāpat kā Spānija vairs šobrīd nav tāda pati - arī es neesmu tā pati. Notiek ļoti daudz gan ārējo, gan iekšējo pārmaiņu - tās viena otru tomēr ietekmē. Un tāpēc es tās cenšos fiksēt. Savas domas, emocijas, pārliecības un vērtības.

Bet vienīgais, ko es tiešām zinu par sevi ir tas, ka es gribu būt cilvēcīga. Un es tāda būšu. Galu galā - tieši tāpēc es strādāju cilvēku komandā (people team!), un kaut kādā ziņā es zinu, ka tā ir pareizā vieta man. Vismaz šobrīd.

Vēl es skaidri zinu to, ka es gribu pārvākties vietā ar terasi, kur man nekad netrūks gaisa un vietas arī mājās. Ir mazliet skaidrāka vīzija par nākotni. Ir skaidrākas prioritātes. Kaut kādas labas pārmaiņas šis periods tomēr ir ieviesis. Un šī emociju deva, kas uzliesmoja iekšā - es domāju, ka tas ir normāli, ka tāda ir. Mēs neviens neesam dzīvojuši pandēmijā iepriekš.

Es atvainojos visiem, kurus esmu apdraudējusi. Risks ir vienmēr un visur. Cilvēcība - man gribētos ticēt, ka arī tā ir te. Tāpēc paldies tiem, kas man ir uzticējušies, painteresējušies par to, kā ir un redz mani kā cilvēku, kas arī vairāk par visu vēlas lai visi būtu veseli un laimīgi, ieskaitot sevi.

Citi atslēgvārdi - empātija, komunikācija, sapratne, labsirdība - tā nav vakcīna, bet es ticu, ka tā padarīs labāku vismaz šo cilvēcisko plaisu, kas pastāv starp cilvēkiem šajā laikā.

- Ar mīlestību,

Inese

2020: Karantīnas dienasgrāmatas

/foto no 14.marta - pēdējās pastaigas 2020/

Sveiciens šajā skaistajā 30.martā. Dienā, kad ir jāmeklē tik priecīgā, cik vien var. Kamēr iet jau trešā nedēļa mājas ieslodzījuma (ja es šo lasīšu tālā nākotnē tad atslēgvārdi ir Covid19 un Corona), domas mainās ik dienu, tāpēc izdomāju apsēsties un izlikt daļu galvā sastāvējušā, lai tālāk ir nedaudz vieglāk.

Tā ironiski saprotot, ka 2019.gadā es apzinājos savas divas mājas, tad šodien #mājas tiešām varētu būt trendvārds. Mēs visi šodien atceramies, domājam un atrodam, ko varētu darīt mājās.

Tad nu var noderēt viena no šīm lietām - mans senais aizmirstais hobijs "rakstīšana". Nu sēdi un raksti! Kā senos laikos rakstīšanas nometnē (jā, biju tādās, #Aicinājums) izskanēja atziņa "Kamēr viss notiek, jādzīvo dzīve! Un rakstīt varēs tad, kad nu jau nebūs ko darīt". Tagad?? Heeei, es labprāt darītu un turpinātu dzīvi. Tad nu kamēr biju apstājusies rakstīt, tagad varu atkal atsākt, jo viss pārējais ir apstājies. Ironiski.

Nu nē, aizmirst par rakstīšanu nav tik viegli kā aizmirst rakstīt. Rakstām mēs nepārtraukti domās, ja tā varu izteikties. Šoreiz ne par to. Šoreiz mazliet par laiku, kura pēkšņi ir (ne)apskaužami daudz. Ko darīt mājās, ko darīt karantīnā??

Pavasaris man galīgi neasociējas ar to laiku, kad vajadzētu sēdēt mājās. Īpaši jau Spānijā, kad pavasaris mijas ar vasaru. Īpaši jau marta beigās, kad esmu pamodusies un gatava tik doties, kur nu var! Bet nevar. Ir jāsēž mājās, nu ir, un ir jācīnās ar to mentālo ārprātu, kas grib pretoties, tāds naivs - nu es tikai gribu aiziet līdz parkam, un viss. Bet nevar. Un viss.

Pirms nedēļas man bija dzimšanas diena. Vēl ironiskākā kārtā tajā man bija jābūt manā mīļākajā vietā (pēc visām mājām) - Venēcijā. Šķita, ka šogad gribas tieši tur. Uz Venēciju pirms nedēļas es aizlidoju sapņos. Pirms divām dienām biju Portugālē. Tā nu naktīs mani zemapziņa ved ceļojumos. Es šobrīd tieši mācos Freidu un es daļēji saprotu tās viņa tieksmes izskaidrot to, kas mums darās galvās līmenī, ko nevaram tik viegli saprast.

Dzimšanas dienas, Venēcija un marts man vēl vairāk liek domāt par laiku. Kā es to pavadu un vēlos pavadīt. Man tomēr šobrīd ir šis dārgais resurss - laiks - pat ja iespēju ir mazāk. Un vai to ir tiešām mazāk, vai to saka mana prāta robežas? Mājās šodien var iesākt ļoti daudz ko. Ja kāds man teiktu, ka es 2020.gadā mācīšos psiholoģiju es varbūt neticētu. Bet šobrīd es zinu, ka tā NAV karantīnas ietekmēta rīcība. Tā ir karantīnas stimulēta rīcība. Tagad, jo tagad taču ir laiks un nekur tāpat nevar aiziet, lai meklētu visādus iemeslus. Tagad ir laiks darīt visu to, ko mēs atlikām, vienmēr gribējām un vēl joprojām gribam (izņemot to, kur nepieciešamas lidmašīnas biļetes vai lieka pārvietošanās).

Vēl es vakar iedomājos par to, ka šajā vasarā šim blogam būs 10 gadi, tas taču ir vienkārši nereāli. Es to gribēju nonāvēt kaut kad pirms 5 gadiem jau (tad šķita, ka 5 jau ir par daudz), bet šobrīd ir jauki, ka atstāju un dažreiz turpinu rakstīt. Vēl aizvien.

Jā... kāda introspekcija! (psiholoģijas iespaidā) ir iespējama vien tāpēc, ka man ir gandrīz jau 10 gadu vēsture šajās piezīmēs! Nē, es noteikti negribu gremdēties atmiņās, bet šis tomēr ir vērtīgi. Tāda kā evolūcija, izaugsme desmitgades apmērā. No tīņu gadiem līdz pieauguša cilvēka dzīvei. Nu vienkārši nereaļna!


Bet jūs noteikti gribat zināt, kādas tad ir tās sajūtas karantīnā...

Jo vairāk par to domā - jo trakāk. Protams, ka nav patīkami, kad apkārt cilvēki mirst, skaitļi pieaug, Spānija šķiet tik sveša kā nekad, ir dīvaini pat staigāt pa ielu līdz miskastei, jo šķiet, kā šī ir jau cita iela un manas kājas pusceļā apstājas, lai sajustu saules starus. Es nespēju jums paskaidrot, cik ļoti gribētos pie dabas, vienkārši vērot apkārtni, būt tajā, sajust to visu tur ārā. Kustēties, būt kustībā... nezinu, es jau teicu - jo vairāk par to domā, jo trakāk. Ir jāsaglabā skaidrs prāts. Zinot, ka vīruss lido apkārt pat ja to nevar redzēt, tāpēc man nav tur ko darīt, jāiziet līdz miskastei un jāizmet viss tas ārprāts. Tad jāiet atpakaļ mājās un jāatrod kaut kas vērtīgs ko darīt. Vai jāatslēdzas. Un jādomā labākas domas.

Un ir jau skaistas lietas arī. Piemēram, plkst. 20:00, kad visi sāk plaudēt, kaimiņi liek "Resistare" dziesmu un mēs visi esam kopā šajā situācijā. Vakar bija pirmā diena vasaras stundā un bija jau gaišs, līdz ar to pirmo reizi redzēju kaimiņus apkārt, ne tikai dzirdēju. Tas ir jauks brīdis. Starp daudziem citiem maziem mirkļiem - sarunām ar vienīgo un mīļāko cilvēku, kas man ir blakus; pēkšņi daudz biežākam video-sarunām, kas ikdienā izsprūk; īpaši skaisti noformētiem ēdieniem, atgriešanos pie citiem radošiem hobijiem... mēs visi kaut ko sapratīsim, kad šis būs galā. Jau pat tagad.

"Apstāties laiku pa laikam esot vērtīgi". Nezinu, kas to teica, bet šobrīd saku to pati sev. Un lai arī kad - es zinu, ka šis gads būs labs galu galā. Mums tagad ir tikai jāiztur bišķīt...

2019: dzīve 3 dimensijās

2019

/random ievads/ 

Ir tāda sajūta, ka neesmu vairāk kā gadu neko no sirds rakstījusi. Esmu mēģinājusi rakstīt, bet tas nekad nešķita līdz galam pareizi. Nevienā gada posmā un nevienā valodā. Līdzīgi bija arī ar gleznošanu. Bija tāda sajūta, ka kaut kas ir beidzies un nav īsti skaidrs, kas ir sācies. Tā it kā tukša lapa vai tukša kanva pati par sevi šķistu gatavas.

Tā nu 2018. gada pēdējā dienā es neuzrakstīju gada atskatu (kā es to parasti darīju). Pēc sava ziemeļ-dienvidu (dzīvošanas Basku zemē un Andalūzijā) piedzīvojuma, es iekāpu stāvoklī "pabeigt iesākto" un "mainīt dzīvi". Un par pirmo īpaši nav ko rakstīt, bet par otro vēl joprojām nav skaidrs, kā to ietērpt vārdos. Paralēli tam visam es atrados kaut kur pie Barselonas.

Šogad, 28.decembrī, aptuveni stundas braucienā no viena Rīgas gala uz otru, starp svētkiem, ļoti daudz emocijām un noguruma devu, man smadzenēs pāršķirstot kalendāra mēnešus, atnāca atklāsme, ka ir jāuzraksta! 2019. tomēr bija lielu pārmaiņu gads, un tas nevar palikt aizmirsts, neiemūžināts un neuzrakstīts.

/kaut kāds iztirzājums/

Bija 2018.gada 31.decembris. Tieši gadu atpakaļ es atrados tieši šajā pašā vietā - mazā pie-Barselonas pilsētiņā Sant Just Desvern. Tāpat kā vakar, 30.decembrī, arī pirms gada es lidoju no Rīgas uz Barselonu. Toreiz uz mājām, kas vēl nebija mājas. Bet vakar -  no vienām mājām uz otrām mājām.

Ir tāda sajūta, kā dzīvojot 2 paralēlās dimensijās, vēl joprojām ir tāda sajūta, ka esmu gan Latvijā, gan Spānijā. Pēc 10 intensīvām dienām bērnu, prieka, ģimenes, svētku un māju... nevar justies tā pilnīgi normāli sēžot vienai klusumā, mēģinot aptvert to visu, kas tomēr ir noticis. Šī ir kļuvusi par ikdienu, lai cik arī neparasti tas šķistu!

2019. gads iesākās mierīgi, un lai arī tas bija lielo pārmaiņu gads, šis ir vismierīgākais gads, ko pēdējā laikā atceros. Tie, kas mani pazīst labi, zina, ka man patiesībā nepatīk jaunā gada svinības un es patiesi varbūt labāk paliktu viena ar šīm daudzajām domām, nekā skandinātu šampaniešu (kavas?) glāzes.

Tā nu pirms gada mēs jauno gadu sagaidījām "mājās", divvientulībā, ar 12 vīnogām, improvizētu televizoru, laimītēm, mierīgāk kā jebkad. Tas šķita tik reāli un nereāli vienlaicīgi, jo nebija ne jausmas, kāds tad tas gads īsti izvērtīsies. Laužot Instagrama perfekto bilžu modi, es mēģināšu ievietot diezgan nejaušas, bet ļoti sadzīviski īstas bildes starp šiem visiem gada mirkļiem. Tā es iezīmēju savu miera gadu, kad vienkārši būt, lēnām mainīt dzīvi sev vēlamā virzienā un sākt jaunu posmu šķita vissvarīgākā gada apņemšanās.

Pavisam nejauša janvāra kafija "Trompetē", kas daudz labāk kā jaungada laimīte man iedeva pareizo "mesidžu" šim gadam.

Runājot par laimītēm (pie tām vēl atgriezīsimies), šis bija Cūkas (mans haha) gads! Varbūt patiesi zīmīgi, ka šis gads man bija diezgan īpašs un ļoti dažāds. Te nu iezīmēšu dažus "lielos" mirkļus trīs dimensijās - ziemā, pavasarvasarā un rudenī. Robežas ir ļoti nosacītas.


Ziema 2019 

Es parasti nerakstu par Janvāri un Februāri - tie ir mani nemīļākie mēneši, un ir tāda sajūta, ka tajos īsti nekas nenotiek, bet....

Ja šķita, ka arī šis notikums nekad nenotiks, tad tieši tai ziemā es beidzot pabeidzu augstskolu. Bakalaurs kabatā, iesāktais pabeigts, process bija diezgan ilgs un murgains, īpaši šie pēdējie 2 gadi.

Kā jau teicu, par šo man patiešām nav ko teikt. Nekad nebiju domājusi, ka man izlaidums būs tieši ziemā, laikam tas visu padarīja daudz maģiskāku un vēl dīvaināku. Kamēr mana ģimene atpūtās Ēģiptē (un es neko nepārmetu), Jairo atbrauca uz manu izlaidumu, un tā nu mēs jutāmies tādi mazliet nejauši šeit šajā ziemīgajā lielajā notikumā. Bija arī mazliet smieklīgi pēc tā trakā rakstīšanas procesa, kas varbūt bija viens no iemesliem, kāpēc es kādu laiku NEKO negribēju rakstīt.

Tāpat arī pēc šiem zaļajiem Ziemassvētkiem, ir jāuzteic skaistais gada sākuma sniegs. Patiesi izskatījās kā Ziemas pasakā!

Un visspilgtākā bilde, kas iezīmētu īstu "izlaišanos", ir tieši šī! Kaut kas starp ziemu un pavasari. Beigām un jaunu sākumu.

Gads iesākās arī ar ļoti skaistu skatu un pirmo reizi pabiju Monseratā. Gada laikā esmu šeit bijusi 3 reizes un jāsaka, ka tā ir viena no manām mīļākajām vietām šeit - Katalonijā.

Runājot vēl par skatiem un Kataloniju, gribas padalīties ar vēl vienu diezgan mīļu skatu. Vietu, kuru šogad nosaucu par jaunajām mājām - Sant Just Desvern. Ja jums (visticamāk), tas neko neizsaka, padalīšos ar "fun fact", ka aptuveni 2 km no šejienes atrodas Šakiras māja!

Sant Just Desvern. Barselona. Un mazliet Rīga. Iespējams arī šīs ir tās 3 dimensijas, par kurām es runāju. Iespējams arī nē.

Pavasaris / Vasara 2019

Ja jūs mani pazīstat labi, tad zināt arī to, ka pavasaris ir mans mīļākais gadalaiks. Tomēr tas vienmēr ir arī diezgan pretrunīgs.

Šo pavasari es varu nosaukst vienā lielā vardā: "pārvākšanās". Tad nu šī pavasara pārvākšanās un pavasara pierašana pie jaunajām mājām ievilkās līdz pat vasarai un pavadīja mani vēl pat rudenī. Pārmaiņas nav vienkāršas, nedz arī ātras. Tā varētu būt vena no šī gada atziņām.

Bet te nu es esmu - tuvāk saulei, pavasarim un jauniem izaicinājumiem. Labdien! Mans dzīves gads jau arī patiesībā sākas tieši pavasarī. Un šoreiz mēs tajā iepeldējām ar jahtu. Paskatījāmies uz jauno vietu no jaunas perspektīvas. Šeit pavasaris ir tāds nosacīts - tas mijas ar vasaru un pavisam liek aizmirst par ziemu!

Skats uz Castelldefels - mīļāko piejūru Barselonas apkārtnē.

Un lai cik skaisti var likties, pavasaris tomēr bija diezgan grūts. Nokrita rozā atbraukšanas brilles un nācās uzlikt citas "nopietnākas" - darba meklēšanas un sevis meklēšanas brilles. Apzināties kaut ko par sevi ir lieliski, bet arī ļoti biedējoši. Pēkšņi saprast, ka varbūt gribi darīt kaut ko pavisam citu, un īsti nezini kur un kā sākt un kurā virzienā doties. Īpaši jau pavisam jaunā vietā. Pavasarī sākās arī "traumu gads", jo 2019.gada laikā patiesi daudziem pazīstamajiem ir lūzušas kājas, rokas, plīsušas saites un vēl visādi brīnumi. Tāpēc 2020. noteikti novēlu stipru veselību, un arī daudz saules. To vienmēr. Saule ir svarīga.

Cauri ērkšķiem ejot, iekārtojām arī jaunās mājas. Tā simboliski pie sienas pielikām Picasso "Guernica", izveidoju dzīves kolāžu un sāku daudz nopietnāk nodoties pašattīstībai un, jā, arī koučingam!

Mēģināju atcerēties, kas man patīk, kas man patiktu, ko es gribētu darīt.. visas tās trakās lietas, kurām "pabeigšanas" fāzē nebija tik daudz laika, diemžēl. Mēģināju kādā brīdī arī pazīmēt. Bija baisi daudz laika un nebija skaidrs, ko īsti ar to iesākt.

Vienā no tādām bezcerīgām dienām es nolēmu, ka man vajag salikt "bildi" kopā, aiziet kaut kur, sajusties pašai sev, palikt ar sevi. Tad nu es aizgāju pārgājienā, viena pati, tepat kalnos, ar mērķi pabūt ar sevi vietā, kurā varu sajusties es pati.

Kopš šīs dienas notika divas lietas:

1. Es apzinājos sevi un uzdrošinājos raudzīties citā virzienā

2. Es apzinājos, ka pārgājieni ir viena no aktivitātēm, kas mani uzlādē. Kopš tā laika centos laiku pa laikam doties pārgājienos, kuros satiku daudzus lieliskus cilvēkus, kurus vieno šis vaļasprieks.

Būt pie dabas, būt tuvāk sev. Daba ir viena no Spānijas bagātībām - tā ir ļoti skaista šeit. Izdevās izbraukt cauri Pireneju kalniem, kur šur tur vēl varēja manīt sniegu, iepazīt Francijas dienvidus un tās dabu. Tagad, skatoties atpakaļ, šķiet, ka šis pārdomu, dabas un saprašanas periods bija ļoti vajadzīgs pirms nākamā izaicinājuma - darba pieredzes.

Vasaru iesāku un tā arī gandrīz visu šo gadu pavadīju jaunā vidē, jaunā pieredzē - trīs dimensijās - veidojot digitālu komūnu 3D printēšanas profesionāļiem. Par šo vēl aizvien ir grūti uzrakstīt, visi tie jautājumi: "Ko tu dari?" ar diezgan plašu un daudzpusīgu atbildi. Daudz komunikācijas, daudz jauna, digitālas komandas, Online meetingi... tik daudz laika pavadīts maldoties trīs un vēl vairāk dimensijās. Starp saturu, sociālajiem tīkliem, nedaudz arī rakstīšanu, talantu meklēšanu un menedžmentu...

Man ir grūti par šo runāt latviski, bet kaut kādā veidā es esmu sasniegusi (lai cik arī smieklīgi tas neizklausītos), jaunu personisko rekordu - strādāt vienā vietā vismaz 6 mēnešus. Jā, man tas ir sasniegums, man ir daudz mazas pieredzes, bet šī pieredze kaut kādā veidā mani nostabilizēja, turpinot būt ļoti mainīgā, dinamiskā, nezināmā vidē. Un tā ļāva man pāriet arī citā virzienā, un es no sirds ceru, ka nākotnē šim visam piedzīvojumam varēšu pateikt lielu paldies!

Vasara pagāja ātri un tai pat laikā - šī ir garākā vasara manā dzīvē. Varētu teikt, ka tā stiepās no maija līdz pat oktobrim.

Es it kā vienkārši strādāju. Kā normāls cilvēks? Jaunais izaicinājums paņēma daudz laika un enerģijas, bija pie visa jāpierod.

Vēl es atceros, ka jūlijā palika neciešami karsti un es biju patiesi priecīga, ka varēju vienkārši sēdēt un strādāt starp kondicionieriem. Nebrauciet uz Spāniju Jūlijā un Augustā. Tas ir neprāts!

Te ir mazs gabaliņš no ikdienas zvaniem  uz šīs skaistās terases @ Betahaus, raugoties uz Gracia rajonu un skaistajiem kalniem, kas apskauj Barselonu. Turpat arī jūra, Sagrada Familia, šķiet nedaudz nereāli. Bet vide ir svarīga, ļoti! Īpaši tad,  ja lielākā daļa tavu kolēģu ir pavisam citās Eiropas malās. Coworking vide ir ļoti forša vide. Un ja ir visa par daudz, home office ir labākais ofiss.

Piemēram, atminos, ka šajā, manā pirmajā 3D printēšanas pasākumā bija kādi 34 grādi. Uz 3D printeriem varēja cept omletes. Tas viss bija tik ļoti random!

Vasara bija tāds dikti nesaprotams zibsnis. Tik pat nesaprotama bija arī spēja vēlreiz izvedot izstādi par ārzemniekiem. "Foreign stories in Latvia VOL2" tiešām notika. Varbūt diezgan haotiski, tomēr pa vidu visam, paralēlā dimensijā tas notika un atnesa pasaulei vēl mazliet iedvesmas. Un tomēr, mana mācība šoreiz ir, ka ir grūti darīt lietas, kad fokuss ir kaut kur citur.

Ļoti izjutu, ka neesot klāt, ir reāli grūti. Es ļoti daudzas lietas darīju attālināti, un es nesaprotu, kā tas bija iespējams.

Ir ļoti svarīgi vienkārši būt klāt. To izjutu arī tagad Ziemassvētkos un mēģināju baudīt klātesamību un kopābūšanu, cik vien varēju.

Un tomēr, prieks par uzrakstītiem stāstiem un to, ka projektā tika iesaistīti tik daudzi cilvēki. Tāpat arī sapratu to, ka sirdslietas var mainīties. Tagad jāraksta pašai savs stāsts!

Tad arī pirmo reizi braucu uz mājām "ciemos". Tas bija kā visu atcerēties un atkal doties prom. Ievilkt elpu vēsākā vasarā un atgriezties atkal karstajā Spānijas saulē un ikdienā. Pasaule it kā apgriezās kājām gaisā. Ikdiena un atvaļinājumi samainījās vietām. Šogad es atvaļinājumos braucu uz Rīgu, bet dzīvoju Spānijā. Parasti bija otrādi.

Rudens 2019

Robežu starp rudeni te ievilkt ir neiespējami, jo gan septembris, gan oktobris bija vasara, un rudens atnāca kaut kad novembrī. Un tomēr, nesekojot nekādai loģikai, es vēlos atminēties kādus svarīgākus rudens punktus. Pēc raitās vasaras iestājās mentāla stagnācija, tāpēc viss, kas notika ārpus darba, bija ļoti svarīgs.

Pirmkārt, es atkal aktīvāk pievērsos koučingam un sāku to praktizēt. Par to man ir liels prieks, jo šobrīd tas ir ļoti svarīgi. Es devos pārgājienos. Es mēģināju būt tuvāk dabai, es redzēju, kā Malagas laukos aug mango. Es baudīju dzīvi tādu, kāda viņa bija un visu to, ko tā atnes.

Es iepazinu Gaudi mājas, Kataloniju, es baudīju to, ka nav tā klasiskā rudens, jo pirms gada es taču sapņoju, ka viss būs tieši tā, kā tas tagad ir, vai ne?

Un kāpēc ir tāda sajūta, ka kaut kā pietrūkst?

Pārvākties nav viegli. Pat tad, kad zini, ka šis lēmums ir jāpieņem un tas šķiet pareizs, pat tad, kad tik ļoti gribas braukt un lēkt jaunajā izaicinājumā, atnāk brīži, kad sajūties ļoti viens. Saproti, ka tavi tuvākie cilvēki un draugi ir prom, bet jaunus atrast nav tik vienkārši un ātri. Īpaši, kad fokuss ir kaut kur citur. Es esmu daudz ceļojusi, bijusi prom uz vairākiem mēnešiem un pusgadu dzīvojusi citur, bet tas ir citādi. Pārvākties ir pavisam kaut kas cits. Tu zini, ka mājās brauc tikai paciemoties, un dzīve ir jabūvē it kā pilnībā no jauna. Tas ir ļoooooti emocionāls process.

Tad nu par emocionālo. Šajā vasarā citā dimensijā devās mana mīļā kaķene Cherry. Tie, kas mani labi pazīst, zina manu mīlestību pret kaķiem. Un visi, kuriem ir kāds mājdzīvnieks, zina, ka tā ir kā daļa no ģimenes. Tajā brīdī es biju prom, un es to izjutu visvairāk. Es nevarēju vienkārši atbraukt un būt klāt, un tas bija ļoti sāpīgi.

Gribēju tikai pieminēt, ka šai rudenī es atcerējos, kā tas ir, kad kāds ķepainītis ir mājās, pieskatot šo mīļo minku Džeimsu. (James) Tagad es esmu brīvprātīgā vietējā kaķu patversmē, dodot mazliet mīlestības un saņemot to pretī. Kaut kādā ziņā šis ir diezgan svarīgs punkts šajā visā gadā. Tā ir vēl viena aktivitāte, kuru pielikt ikdienai.

Tik pat skaisti bija arī oktobrī, kad ciemos atbrauca vecāki. Varējām parādīt viņiem jaunās mājas un gabaliņu Katalonijas ārpus Barselonas. Bija tāda ļoti vasarīga sajūta, un tas bija dikti vajadzīgs mirklis.

Būt kopā

Rudens atnāca ne ar sarkani-dzeltenām koku lapām, bet gan ar dzelteniem un sarkan-dzelteniem karogiem, neatkarības alkām, haosu pilsētā, un īsāk sakot - laipni lūgti Katalonijā.

Bija arī krāsainas lapas ar palmām pa vidu. Negaidīti, bet, jāsaka, ka šeit ir patiešām skaists rudens, kuru novērot var novembra beigās un decembrī, tad, kad Latvijā ir ļoti tumšs, auksts un drēgns.

Tajā brīdī arī manī kaut kas iedegās, novembrī es sajutos kā mājās. Man atnāca sajūta, ka viss ir ļoti normāli, un, lai kas arī notiek, tas ir skaisti, ka es te tā varu justies. Tas arī viss. Tā bija ļoti spēcīga sajūta, un ar to arī es ceru šeit palikt.

Otrreiz mājās bija braukt jau vieglāk, neko jau vairāk Ziemassvētkos nevajag - tik vien kā kopā būt!

/ir vajadzīgs nobeigums?/

Šo ierakstu ir pabeigt daudz grūtāk nekā iesākt. Tā laikam ir gandrīz ar pilnīgi visu. Arī ar šo gadu. Vēl ir palikušas dažas stundas šī gada, un, izejot cauri šim visam, es varētu mierīgu sirdi iet gulēt. Un tomēr - šogad pienācīgi ar salūtu jaunais gads ir jānosvin tieši Barselonā! Varbūt nākamais gads turpinās būt mierīgs, varbūt tas nāks jaunām atklāsmēm un jauniem piedzīvojumiem un sāksies atkal jauniem izaicinājumiem...

Lai nu kā tur ir, šodien atverot nākamā gada žurkas laimīti, es beidzot saņēmu novēlējumu, kas man reāli patīk. Tā kā es te daudz runāju par laikpstākļiem (kuri man šķiet diezgan svarīgi), tad mana laimīte skan šādi:

"Mācies no laikapstākļiem: tie neliekas ne zinis par kritiku!"

Nezinu kā jums, bet man šķiet, ka šis ir ļoti labs. Galu galā, daba mums neprasa atļauju par to, ko tā dara. Tas ir lielisks pamudinājums domāt plašāk, kā arī būt mums pašiem un nebaidīties apkārtējo spriedumu un nosodījumu.

Galu galā, mēs esam paši savas laimes kalēji un esam atbildīgi par to, kur mūsu dzīve virzās, zināmā līmenī.

Arī manas dzīves kolāžas moto: "viss manās rokās" runā par to.

Saudzēsim dabu, sevi un apkārtējos, rūpēsimies un būsim klātesoši, pat tad, ja esam tālu.

Novēlu forši sagaidīt un arī pavadīt 2020.gadu! Šis ir maģisks skaitlis, tos varēs saukt par jaunajiem divdesmitajiem.

Domāsim labas domas! Priekā!

- Inese

6 mēneši Barselonā un es turpinu skaitīt....

Rudens kā vasara
Kalendārs un tumsa tomēr čukst priekšā, ka ir rudens
Ir gan smiekli, gan asaras
Bet visvairāk tomēr ir izmisuma un mīlestības.
Es esmu savās jaunajās mājās.

Jau sešus mēnešus es nodarbojos ar Balansa veidošanu Barselonā. Pilsētā, kas drīzāk ir haotiska.. un tomēr harmoniska. Es kā netipisks ne-vietējais dzīvoju ārpus Barselonas, un nelielajā piepilsētā mieru atrast nav grūti. Tāpat kā slinkumu doties uz vienu no pievilcīgākajām Eiropas pilsētām.


Iekšējais miers negrib piekrist pūlim. Barcelona is the hot chick! - cilvēki runā. Un tāpat kā katrai seksīgākajai meičai, tai pienākas liela kretīnu uzmanība, jo pilsēta cīnās ar daudzām problēmām - pārapdzīvotību, noziedzību, tūrismu augstākajā pakāpē. Tā rezultātā -  noguruši Katalāņi, kas visticamāk, tāpat kā es, nemaz nevar atļauties dzīvot Barselonā.

Bet ziniet, kas man, izņemot silto klimatu, te patīk?

Brīvība. Es jūtu, ka man ir brīvība. Pat ja ikdienā ap astoņām stundām pavadu meklējot radošus veidus, kā cilvēkus piesaistīt 3D printēšanas platformai. Tā tomēr šoreiz ir mana izvēle. Jau vairāk kā sešus mēnešus es esmu brīva no universitātes, aukstuma, ierastajām mājām un citām lietām, kas man bija nedaudz (vai ļoti) apnikušas. Un atvadījos arī no tā, kas patiesībā man diezgan ļoti pietrūkst. Draugi, ģimene, sapratne. Man ir daudz mazāk mantu, bet palēnām parādās sajūta, ka paliek skaidrāks, kā vajadzētu dzīvot (man pašai, ne cilvēkiem vispār). Mums katram ir jāiziet cauri savai unikālajai pieredzei un mēs nevaram prasīt, ka citi mūs pilnībā saprot. Mēs tikai varam cerēt uz atbalstu no saviem tuvākajiem. Un tā ir tā patiesākā dāvana. Ka tev ļauj būt brīvam savā veidā.

Man ir brīvība atkal visu mainīt, mēģināt vēlreiz, mēģināt vairāk vai nedarīt neko. Es varu darīt, ko es uzskatu par pareizu. Es varu kļūdīties. Tas ir fantastiski un tomēr baisi. Neviens neko tev vairs nesaka priekšā. Šis ir tavs ceļš.

Es katram novēlu nonākt šādā punktā, lai kur jūs arī būtu. Noteikti nav obligāti jābrauc uz Barselonu. Bet es novēlu izdarīt kaut ko tādu, kas pašam šķiet mazliet traki, un tādā veidā nonākt tuvāk pašam sev. Atļaušos piebilst, ka nav ne viegli, ne arī nenormāli jautri. Bet ir ļoti patiesi. Ir tā kā dzīvē!

Es nezinu "pareizo" ceļu, bet es zinu, ka to ir brīnumdaudz - daži ved uz Romu, daži uz Barselonu, daži uz Rīgu un daži uz Roterdamu... un daži ceļi ir vienkārši tepat - iemītā blakustaciņā, kur vispār neviens nekad nav gājis. Tur var gadīties, ka aug visgaršīgākās zemenes, un tieši tur ir labi. Un nekur citur. Vai arī daudz kur citur ir labi, un tad var izvēlēties. Ceļi krustojas un tie dažreiz iet atpakaļ un tad ar līkumu atkal citā virzienā.

Un kas tur slikts?
Mēs turpinām iet. Viss ir iespējams.
Vienu dienu mēs pārgājām pāri tam kalnam virs Barselonas. Kurš gan būtu domājis, ka tā var vienkārši tam pāriet pāri. Vai kāds tā dara? Kur sākas un beidzas robežas, ja ne mūsu prātos?

Rakstīšana. Proza. Ziemassvētki. Andalūzija.

Ir pagājusi tikai nedēļa (vai gads) , bet liekas, ka ir atkal jāraksta.
Visu laiku kaut kas ir jāraksta, nesaprotu vairs kas.
Varbūt tās ir pozitīvas pārmaiņas vai mirklis pirms pozitīvām pārmaiņām. Vai vienkārši mirklis, kurā ir jāparaksta. Šodien centīšos rakstīt par rakstīšanu (beidzot vai atkal?) un par daudzdimensiju domāšanu. Par otro es īsti neesmu droša, bet aizvakar ejot gulēt uz lapiņas uzrakstīju "daudzdimensiju domāšana" un devos citā dimensijā. Man likās svarīgi par to vēlāk padomāt un labākajā gadījumā uzrakstīt. Trešais temats varētu būt mana dzīve - tik pat mistisks kā iepriekšējie divi. Atzīšos, ka ne pret citiem, ne pret sevi neesmu šajā ziņā bijusi diezko atklāta.
Varbūt tas ir saistīts ar tām daudzajām dimensijām, un beigās pats jau arī īsti nezini, kā jūties.

Svētdiena. (otrā advente, aizmirsu iedegt sveces, starp citu)
Šogad gan atcerējos, šogad man pirmo reizi nav adventes kalendāra, bet man ir tāda adventes svece, uz kuras ir skaitļi līdz 24. Katru dienu jānodedzina gabaliņš. Es esmu sajūsmā, nopietni, un esmu ļoti pedantiska. Kad tas gabaliņš nodeg, es pūšu sveci nost un tai saku: "šodienai pietiek". Tad es iededzinu citu sveci, kurai nav nekādu termiņu. Varbūt tas tā mazliet nenormāli, bet esmu sajūsmā!

Jau trešo gadu (šogad jau ceturto!) puspamodusies un tomēr pamodusies dodos uz Prozas brokastīm "Andalūzijas sunī". Šis ir tas mirklis, kad proza šķiet mazliet tālāka par Andalūziju. Arī brokastis paliek otršķirīgas. (es pat teiktu trešķirīgas, jo man izoperēja gudrības zobu, un tas ir stulbi diezgan) Galvenais ir kafija un spēja ieklausīties apkārtnē un sevī. Ja es šeit sēžu jau trešo (ceturto) gadu, tam ir jābūt kādai nozīmei..

Visvairāk domu, tāpat kā tējas un kafijas tašu, ir tieši gada nogalē. Gribas iet uz kafejnīcu, skatīties sveču gaismā un domāt par dzīvi. Ja nav naudas, gribas darīt to pašu mājās zem plediņa. Mājās ir pasaules karte (noņēmām karti no sienas :( ... bet ir jau google maps) un pārāk daudz lietu, kas kaut kur aizvirza un par kaut ko atgādina. Svešās vietās domas ir daudz mazāk kontrolējamas. Andalūzijas sunī domas ir daļēji kontrolējamas. Tās aizved mani atpakaļ oktobra nogalē, kad ar Santu patiesi šeit ēdām nevis prozas, bet gan pārtikas brokastis, smejoties par iespējams absurdāko nakti pasaulē. Tagad šai vietai tik tiešām ir Andalūzijas garša un Dalī filmas cienīgs sižets. Bezsižets drīzāk. (tikko sapratu, ka man ir bilde ar Dalī pieminekli, forši!)

Kad pirmajā kursā (laikā kad šeit nevienu reizi vēl nebiju) filozofijas/politikas pasniedzēja ieteica noskatīties filmu "Andalūzijas suns", es nekādīgi nevarēju zināt, ka tas kādreiz kaut kā saslēgsies. Kafija liek atcerēties pirmo reizi īstajā Andalūzijā, kad mēs ar Maiju sēdējām Granadas kafejnīcā "Siete gatos" (septiņi kaķi) un prātojām, kā ar salauztu mašīnu lai tiek no turienes prom. Ironiski. Tas notika tikai mazliet vēlāk kā mans telefons pēc pazušanas atradās tieši Andalūzijā. Ironiski, tieši šajā telefonā es rakstu šo tekstu. (un pēc tam esmu nomainījusi vēl divus telefonus, jo man drusku neiet ar tiem telefoniem, bet tas tā) Pēc tam es atceros, kā es devos uz Malagu, lai pierādītu pasaulei, ka nejaušībām ir kaut kāda nozīme. Toreiz es sēdēju naktī pie jūras ar britu pensionāri un atceros, precīzi atceros viņas vārdus: "Tu šeit atgriezīsies, man ir tāda sajūta, ka tu šeit atgriezīsies". Tad es nesaprotu par ko viņa runā, un arī tagad pāragri saprast nav vērts. (un tagad es nenormāli saprotu, ko viņa man teica)

Pēc vēl mazliet vairāk kā mēneša es centos nedomāt par to, ka man ir biļetes uz Andalūziju. Tie jau vairs nav nekādi suņu vai kaķu murgi, tas ir īsts cilvēks. Tas pats "trakais" no tās nakts, tā pati trakā es, un mēs tagad brauksim uz Andalūziju. Pasargdievs, tās britu tantiņas tomēr zina, ko runā.

Tad es pavadīju Andalūzijā vēl vismaz pusotru mēnesi vasaras. Tas bija tāds siltākais un karstākais gada posms. Šos teikumus rakstīt sarkanā krāsā ir ļoti atbilstoši. Suņi, kaķi, bērni, brokastis, vakariņas. Kas tikai nenotika!

Otrajās brokastīs paēsta proza, iedvesmas doza. Andalūzijas domas. Kaudze darbu kā egles skujas duras visās pusēs. Un nav ne jausmas kā tās izrotāt. Ar mākslīgu virteni emociju? Vai paslēpt tās visas kā dāvanas zem eglītes. Tūlīt beigsies gads un šim visam nebūs nozīmes. Un patiesībā nebeigsies nekas un nozīmīgums vienmēr būs lielākais meklējums. Šajā, pagājušajā vai nākamajā. Mēs nozīmi meklēsim vienmēr un visur.

Patiesībā viss šobrīd ir it kā tik nozīmīgs, ka man paliek bail. Man tiešām paliek bail no tās neziņas. Lai nu kā, kad paliks mazliet siltāk, aizbrauksim atkal uz Andalūziju. Nākamgad!
Man ļoti pietrūkst manas Andalūzijas. Tās brokastis, ko ēdām kopā. Kafija, churros, apelsīnu sula...

Inese beigs rakstīt tad, kad Spānijā pūcēm astes ziedēs

Hola! Varbūt man derētu uzstādīt bloga pastāvēšanas rekordu? Vai vismaz lauzt stereotipus par to, ka idejas, kas rodas 15 gadu vecumā, tur arī paliek...
Dažreiz ir jāraksta un jāturpina rakstīt par būtisko. Vēlos brīdināt, ka šis ieraksts ir sākts maijā, bet pabeigts kaut kad septembrī. Es neesmu iemācījusies pastāstīt 5 mēnešus 5 minūtēs, bet es varu mēģināt par to mazliet uzrakstīt. Jo ir grūti visiem visu vai vismaz kaut ko pastāstīt. Par ko?
Par divām Spānijām, caur puķēm. Par to, ka Spānija nav nekāda flamenko zeme un mums ir jāsper krietns solis atšķirīgajā, lai kur arī mēs dotos...


Kad Spānijā pūcēm astes ziedēs?
Kāpēc šāda metafora?

Ironijas labad, ja šis teiciens nozīmē nekad, tad Spānijā tas varētu nozīmēt vēl vēlāk kā nekad.
Vai ir iespējams vēlāk kā nekad?


Nekad jau nevar zināt..






Un tomēr, atgriežoties pie ziedošām astēm, Spānijā, kurā es nokļuvu sākumā, vai.. pareizāk būtu teikt - Basku zemē - astes mēdz ziedēt suņiem. Tā šis suņux, vārdā Puppy, rotā vienu no dīvainākajām ēkām, ko esmu redzējusi - vareno Guggenheim muzeju. Uz to, kā jau pienākas, es aizgāju pašās pēdējās dienās, un nekad, nekad es nebūtu domājusi, ka es par moderno mākslu teikšu: "WOW!"

Kā ēka var būt vienlaicīgi neglīta, bet apburoša? Tā ir tāda mūsdienu maģija.

Šī droši vien ir vienīgā lieta, ar ko cilvēkiem asociējas Bilbao. Jā, varbūt mana pirmā asociācija arī drīzāk būtu vareni īpatnējs muzejs, industrialitāte, zaļums... gandrīz jebkas, kas kontrastē ar saulaino, senatnīgo Spāniju, kuras man... ļoti pietrūka tieši šajā Spānijā. Tā nu es trīs mēnešos mēģināju sevi atrast lietainajā, basku kultūras, izsmalcināta un pārāk dārga ēdiena, spāņu ofisa un mārketinga pasaulē. Protams, nav jau grūti uzminēt, ka es sevi tur neatradu. Tomēr es tur biju. Un es piedzīvoju kaut ko pavisam citādu, un varbūt tas arī šo piedzīvojumu padara unikālu. Un ir kļuvis par daļiņu no manis.

Runājot par puķēm, dažādās formās, bet tās tomēr uzzied arī Bilbao.

***

Es šo gadu uzsāku nedaudz citādi, domājot, ka sākt no jauna ir ļoti būtiski.
Janvārī es izvēlējos no visa atslēgties un sākt sevi un dzīvi saprast it kā no jauna. 
Gāja un vēl joprojām iet grūti. Pirmā lieta, ko vēlējos izdarīt, bija izlasīt Dena Brauna toreiz iznākušo grāmatu "Sākums". 




Nosaukums un tēma šķita saistoša. Es toreiz biju daudz ko pabeigusi un šķita, ka vajadzētu sākt kaut ko jaunu, uzkrājot tam spēkus.

Dzīvot vairāk impulsīvi, sekojot savām izjūtām nedaudz vairāk kā prātam. Grāmata šobrīd šķiet interesanta sakritība, jo tajā viss sākās tieši Bilbao. Vietā, kur man nebija ne jausmas, ka nonākšu pēc mazāk kā trīs mēnešiem. Toreiz mani vairāk piesaistīja grāmatas Barselonas klātbūtne. Un arī tagad tā vēl joprojām ir galvā.

Februārī es paciemojos uz mirkli Spānijas dienvidos ar domu atgriezties. Tad es sajutu pilnīgi visu ko vien cilvēks var sajust.


Lielā steigā bija jāpieņem lēmums par nezināmo, un es nokļuvu Bilbao. It kā starp tehnoloģijām, drīzāk industriālām struktūrām un sev nesaprotamu kultūru, kamēr man vienkārši gribējās to saulaino, klasisko Spāniju.

Pēc Ziemeļu citādās Spānijas es nonācu klasiskajā, saulaunajā Spānijā, kur atkal gadījās saprast, ka klusums ir vērtīgs. Un troksnis ir skaists. Abas lietas ir vienlīdz svarīgas un nepieciešamas, lai tās novērtētu. Klusumā var dzirdēt kaimiņu mūziku aiz sienas. Vēju aiz loga. Putnu pavasara pavadījumu. Troksnī var ieklīst skaistā pasaulē, kur neviens neko nedzird, bet visi saprotas. Kā deju klubā vai skaļā bārā, rokkoncertā vai ielenktā ielā. Troksnis liek iespringt. Troksnis liek runāt skaļāk. Troksnis liek saprast, ka neesam vieni. Troksnis rada dinamiku.

Bet klusums kaut kādā mērā liek apstāties un padomāt. Man Ziemeļspānija bija klusums pašai sev. Daba šeit ir klusa un varena. Ne vienmēr vajag kliegt. Var skaļi pačukstēt, un kas gribēs - sadzirdēs. Ne velti šī ir viena no skaistākajā piekrastēm. Pēc tam dienvidi var likties tādi papliki, pārāk tūristiski. Protams, visur ir savs šarms. Visam ir savs īstais laiks un iemesls.

Ziemeļi

Dienvidi

Pabūt prom nozīmē ne tikai piepildīt sevi jauniem iespaidiem, pieredzēm un piedzīvojumiem, bet arī iepazīt sevi un attīrīties no veciem kreņķiem. Jā, iespējams arī iekāpt jaunos, bet.. paskatīties pats uz sevi no malas, darīt citādi, domāt citādi. Un reizi pa visām reizēm novērtēt to, kas laiku pa laikam aizmirstas.. cilvēkus, draudzības, sev mīļas pašsaprotamas lietas, sapņus, redzēt pasauli vienlaikus lielu un mazu. Plašu un šauru. Skraidīt pa ielu un mēģināt iemīt savu taku pareizajā vietā.. kamēr.. iespēju ir daudz. Ļoti daudz. Mazā laika brīdī piedzīvot daudz. Izaicināt sevi ik dienu. Nezināt. Kļūdīties. Bēdāties. Priecāties. Būt.

Dzīvot.

Būt pavasarī vēl vienu mēnesi. Pagūt saaukstēties. Redzēt okeānu. Dzirdēt putnus. Mēģināt saklausīt sevi. Piestāvēt tur, kur tu esi, bet justies sveši...

Ziemeļi

Dienvidi 

Kad man bija tie 15 gadi es arī tikai mēģināju. Tad es nezināju, ka vārdi nav tikai vārdi, ka ir svarīgi stāstīt, ka ceļot var būt arī grūti. Ka sevi iepazīt tas ir veselu dzīvi ilgs ceļš. Un te nu esmu - ziemeļdienvidos, dienvidziemeļos. Atkal visur, kaut kur. Ar sevi. Starp citiem. Daļa no pasaules. Un, draugi, to apzināties ir ļoti svarīgi. Gan ārējo, gan savu iekšējo pasauli.

Vai man vairāk piestāv Dienvidi? Vai es tur smaidu vairāk, jo visi vairāk smaida, vai arī tas ir iekšēji? Vai varbūt šie smaidi nav tik patiesi, ja tie ir tik bieži. Vai arī tie ir automātiski? Es nezinu...

Es sekoju sajūtām...
Kāpēc ir jāiemīlas Dienvidos, kad esi pats no Ziemeļiem? Un nevis no Dienvid-ziemeļiem, bet gan Ziemeļ-ziemeļiem. Vai Austrum-ziemeļiem. Saki kā gribi. Jebkādi iedalījumi ir ļoti nosacīti.


Nu kaut kā tā. Man pietrūkst un pietiek vienlaikus visa

Ir laiks atvērt nākamo lappusi, atkal tuvāk modernai mākslai, sev un pasaulei, kā arī pabeigt iesākto. Es jums kādreiz, vēlāk, pastāstīšu, kā man gāja. Un, traki jau ir, bet atkal viss drīz būs jāsāk no sākuma. Vienmēr.

Bet kā lai es pasaku to "līdz vēlākam!" ? Laikam jau tāpat kā es sāku, ar šo manu mīļāko krāsaino puķu draugu, kurš man arī kādā dīvainā veidā pietrūkst.

- Inese