Inese nez kāpēc pošas uz Ķīnu..
Pēkšņi man likās,
Ka tas ir kāds neprāts, bet es taču tādu mīlu!" dun dun dungoju
Viegli runāt, bet es jau nu nebiju tas pateicīgākais/pacietīgākais cilvēks pēdējā laiciņā, taču, no otras puses, to taču var arī mazliet saprast. Ziniet, kad ir visvisnepatīkamāk, kad tā paņem un iemet neziņas bedrē? - Tad, kad beidzot tā pa īstam mēģinu sevi atrast, pie kaut kā pieradināt un spēt saprast savu lielo būtību šajā pasaulē. (nu, nē, tam nav nekāda sakara ar to filosofiju)
Bet varbūt tā ir mana šī brīža būtība - metāties pa pasauli visdažādākajos uzdevumos? Kad vēl man
būs tāda iespēja? Kas to lai zina? Un, ja es no sirds esmu sagribējusi vērot, tad vai tad tas nav labākais, kas var notikt? Var taču atmest tās visas vidējā cilvēka rūpes un milzīgo uztraukumu par to, kas notiks, ja kaut kas pēkšņi notiks. Bet nē. Ja notiek, tad tā tam ir lemts, un pārmaiņas - tā ir mana daba! Vienmērība (kas tagad nedaudz kārojas) tāpat ar laiku piegriezīsies. Es pazīstu sevi plus/mīnus.
Tātad - Ķīna es nāku! Traki jau ir, vēl tagad gleznoju atmiņas no Norvēģijas, it kā tikko atbraucu no Portugāles, kura arī jāapsmadzeņo tā kārtīgāk, bet jau ir jādomā par Austrumiem. Tam visam pa vidu es taču it kā mācos augstskolā, ne? Par ikdienas mazajiem sīkumiņiem jāaizmirst! Un tā nu man sagriezās galva, un es apjuku tā, ka.. jā, piedodiet, varbūt es kaut ko ne tā pateicu, izdarīju, varbūt uzbļāvu, varbūt ļāvos gaužām asarām. Bet tās ir sajūtas. Ellē tās, bet bez sajūtām taču būtu tā pilnīgi nekā dzīvot.
Bet vispār tagad ne par to. Par Otru pusi! Par savējo, mīļo, par tiem sīkumiem, kuriem atrast vienmēr var laiku, par mīlestību, kas ir tepat, kurā man gribas palikt ilgāk un neskriet prom, saprast kā iet arī visiem tiem draugiem, kas izmētāti pa pasauli. Nedomāt par citām lietām.. un it kā vienkārši būt tajā manā pusē, kas šobrīd ir apakšplānā. Paslēpusies. Vai var stāvēt visās pusēs, kā cīnīties ar to, kad ir par daudz visa, it visa? Bet tomēr, tas taču ir lieliski, ne? Ehh, sākam:
Rudens. Zelta rudens. Apgleznota Latvija, aprobežojos gan tikai ar Rīgu. Vienu dienu es iemīlējos katrā lapā Uzvaras parkā, man sagribējās uzrakstīt nezin ko, bet bija pārāk auksti, lai pieliktu pliku roku pie papīra. Rudens ir skaista pasaka. Un es runāju tā pārspīlēti, jo rudens man pagājušogad izpalika. Tāpēc šogad jūtu dubultā. Es iekāpu rudenī. Tikai nedaudz, un tas mazumiņš tik skaists! Katrs raibais kociņš!
Man prātā, kā lapas mētājām ar itāļiem pirms diviem gadiem, ar māsām pirms trīs, un ar Alisi.
Eh, tad pirms tiem diviem gadiem es aizbraucu uz Sicīliju, un tas ir viens no maniem mīļākajiem braucieniem, laikam otrajā vietā (Taivāna vienkārši ir kas fenomenāls, tāpēc), bet tieši Sicīlija iezīmēja, jau varētu pat teikt, tradīciju - aizbēgt rudenī. Atvest sniegu (vai šogad izdosies?). Eh, tas piedzīvojums izraisīja ilgas un iezīmēja mīlestību. Un, protams, tā vienkārši bija maza 10 dienu paradīzīte. Man vēl ir tā biezā, pierakstītā klade, kas laikam paliks tikai man..
Ka tas ir kāds neprāts, bet es taču tādu mīlu!" dun dun dungoju
Viegli runāt, bet es jau nu nebiju tas pateicīgākais/pacietīgākais cilvēks pēdējā laiciņā, taču, no otras puses, to taču var arī mazliet saprast. Ziniet, kad ir visvisnepatīkamāk, kad tā paņem un iemet neziņas bedrē? - Tad, kad beidzot tā pa īstam mēģinu sevi atrast, pie kaut kā pieradināt un spēt saprast savu lielo būtību šajā pasaulē. (nu, nē, tam nav nekāda sakara ar to filosofiju)Bet varbūt tā ir mana šī brīža būtība - metāties pa pasauli visdažādākajos uzdevumos? Kad vēl man
būs tāda iespēja? Kas to lai zina? Un, ja es no sirds esmu sagribējusi vērot, tad vai tad tas nav labākais, kas var notikt? Var taču atmest tās visas vidējā cilvēka rūpes un milzīgo uztraukumu par to, kas notiks, ja kaut kas pēkšņi notiks. Bet nē. Ja notiek, tad tā tam ir lemts, un pārmaiņas - tā ir mana daba! Vienmērība (kas tagad nedaudz kārojas) tāpat ar laiku piegriezīsies. Es pazīstu sevi plus/mīnus.
Tātad - Ķīna es nāku! Traki jau ir, vēl tagad gleznoju atmiņas no Norvēģijas, it kā tikko atbraucu no Portugāles, kura arī jāapsmadzeņo tā kārtīgāk, bet jau ir jādomā par Austrumiem. Tam visam pa vidu es taču it kā mācos augstskolā, ne? Par ikdienas mazajiem sīkumiņiem jāaizmirst! Un tā nu man sagriezās galva, un es apjuku tā, ka.. jā, piedodiet, varbūt es kaut ko ne tā pateicu, izdarīju, varbūt uzbļāvu, varbūt ļāvos gaužām asarām. Bet tās ir sajūtas. Ellē tās, bet bez sajūtām taču būtu tā pilnīgi nekā dzīvot.
Bet vispār tagad ne par to. Par Otru pusi! Par savējo, mīļo, par tiem sīkumiem, kuriem atrast vienmēr var laiku, par mīlestību, kas ir tepat, kurā man gribas palikt ilgāk un neskriet prom, saprast kā iet arī visiem tiem draugiem, kas izmētāti pa pasauli. Nedomāt par citām lietām.. un it kā vienkārši būt tajā manā pusē, kas šobrīd ir apakšplānā. Paslēpusies. Vai var stāvēt visās pusēs, kā cīnīties ar to, kad ir par daudz visa, it visa? Bet tomēr, tas taču ir lieliski, ne? Ehh, sākam:
Rudens. Zelta rudens. Apgleznota Latvija, aprobežojos gan tikai ar Rīgu. Vienu dienu es iemīlējos katrā lapā Uzvaras parkā, man sagribējās uzrakstīt nezin ko, bet bija pārāk auksti, lai pieliktu pliku roku pie papīra. Rudens ir skaista pasaka. Un es runāju tā pārspīlēti, jo rudens man pagājušogad izpalika. Tāpēc šogad jūtu dubultā. Es iekāpu rudenī. Tikai nedaudz, un tas mazumiņš tik skaists! Katrs raibais kociņš!Man prātā, kā lapas mētājām ar itāļiem pirms diviem gadiem, ar māsām pirms trīs, un ar Alisi.
Eh, tad pirms tiem diviem gadiem es aizbraucu uz Sicīliju, un tas ir viens no maniem mīļākajiem braucieniem, laikam otrajā vietā (Taivāna vienkārši ir kas fenomenāls, tāpēc), bet tieši Sicīlija iezīmēja, jau varētu pat teikt, tradīciju - aizbēgt rudenī. Atvest sniegu (vai šogad izdosies?). Eh, tas piedzīvojums izraisīja ilgas un iezīmēja mīlestību. Un, protams, tā vienkārši bija maza 10 dienu paradīzīte. Man vēl ir tā biezā, pierakstītā klade, kas laikam paliks tikai man..
Tieši tāpēc es ar maziem tauriņiem puncītī un enģelīšiem sirsniņā atceros visu, kas bija tad, pēc tam un ir tagad. Tik skaisti bija kaut uz mirkli tā atkal sēdēt un vienlaikus saskatīt tik daudz nozīmīgu lietu.
Un te otrās Norvēģijas atmiņas, it kā nupat. Tāds ģimenes bilžuks, kad gribas uzreiz dziedāt: "We are family!" Re, mazā atvasīte, kad esmu jau pieckārtēja (jēziņ!) tante, sāku atkal apjukt. Bet tā ir sava veida bagātība, ģimene, jā, tā ir bagātība!
Cepuri nost, kas tik notiek un nenotiek! Ziniet, dažreiz tiešām gribas uzlikt vienkārši cepuri galvā un kaut kur doties.. kaut kur. Vienu reizi es tā izdarīju, un nonācu vien tuvākajā mežā. Vai mājās. Tad it kā paliek tā vientuļi vienam, bet tomēr nē. Vienatne. Nevar justies pagalam vientuļi pat tad, ja tev ir fotoaparāts, ja tev ir kaķis, ja apkārt visu laiku kaut kas var notikt.... ja tu esi bijis viens pats Āzijā 3 mēnešus, pat ne Āzijā, vienalga kur. Tur es tiešām iemācījos ķert mirkli, būt ar sevi, pastaigu baudu. Tādas lietiņas. Ehh, lai kā arī tas viss nāk uzplūdiem atpakaļ, es zinu, ka šis brauciens nebūs tāds. Tas būs citādi lielisks, bet laiks, kas dots tev vienam Otrā pusē., tas ir neaprakstāms. Tagad tiešām liekas, ka tas ir noticis kādā citā dzīvē, ne jau reālajā. Ah, un tāds prieks, ka 3 meičuki tagad bauda šo superpieredzi Ķīnā, un vēl, un vēl citi citās malās. Turās!
Mēs visi turās, turās! (uzreiz nāk prātā tas Annas: "Ja vien būtu pie kā...")
haha, cik jauki, ka ir! :)*
/Jā, es kādreiz runāšu arī par tām solītajām lietām, es te tā - sev atgādinu/
- Yixuan (es atkal parakstos tā)
vai arī - Pikaberry
