Uz priekšu priekā! /2015

Es jau minēju, ka pēdējais ieraksts ne vienmēr ir pēdējais.

Tāpēc pēdējā gada dienā, es vēlētos vēl būt šeit mazliet, lai varu atkal tālāk iet.
Nemāku rakstīt novēlējumus jaunajam gadam .
Bet ceru, ka blogus vēl gan ! :)

Dīvaini te atkal ko rakstīt,  tas nozīmē, ka laikam ir gana..

Hmm, tagad prātoju, kura gan vārda laikam nozīme šeit bija domāta..

Laiks laikam ir kā straume.. un nesen tā Kuldīgas rumbā stiprajā vējā nesās tik ātri un traki kā 2015.gads. Tad es stāvēju uz pašas maliņas, ļāvos, bet reizē bija arī drusku bail.. bija nestabili un komfortzonas beigas bija pavisam tuvu tuvu tuvu. "Tāds tas divtūkstošpiedspadmitais," es iespējams nodomāju ne tad, bet tagad. 

Tad es vēroju dabu.
Un visu šo gadu..

____________________________________________________________________________

Runājot par Jaunajiem gadiem. Es tos nemāku - svinēt un saprast, un pat atzīt, un pat tajos apsveikt.. Man ir tik ļoti domājošs noskaņojums, ka par wasted pēdējo un pirmo dienu es nespēju pat domāt.. nē nē nē. Un tomēr, pirmo reizi man ir tāda TIK ļoti sajūta, ka gribas, lai gads beidzas.
Tas aizsteidzies kā parasti ātri, bet par daudz.. tas ir bijis tik tik tik tik tik tik tik daudz, ka es vairs negribu un pat nezinu, kā lai to rezumē - TO VISU. Vau! Un nav ne slikti, ne labi.. ir tāds jocīgs nogurums, kas mēģina aptvert tās visas 2015 domiņas un emocijas, un krāsas.. un jā, 2015. bija mans gads "kļūt par labāku, īstenāku cilvēku". Vai tas izdevies? - tas sāk izdoties, tas notiek.. domāju, ka šis nav gada mērķis, šis ir dzīves mērķis.

Šogad mēģināju lietas saskatīt mazajās dzīves ikdienas parādībās, ar tām arī dalīties, un ceru, ka tas cilvēkiem bija kā iedvesmas avots - paldies, par labajiem vārdiem! Arī kad noslēdzu šo blogu, cilvēki teica, ka viņiem patika un lasīja - tas bija jauks brīdis sirsniņai un dvēselei!

Nu ko - Marina teica, ka man vajag vienu dienu beidzot atpūsties, apgulties gultiņā un pačučēt. Es teicu, ka tā vairs nemāku, bet viņai taču ir taisnība, nu ir! Tā nu es nolēmu, ka šodien ir pēdējā iespēja - Jaunais gads, atnāc pie manis mierā! Un pat ar līksmām bērnu čalām fonā, jo tās ir tik mīlestības pilnas! Un es turpināšu vien uzskatīt, ka laiks nav sadalāms - mēs tam esam radījuši  iedomātu cilpiski-ciklisku veidolu, lai mums būtu, kur atsperties vai uzsiet mezglu.
 Bet atsperties var vienmēr. 5. janvārī, 23.martā, 14, oktobrī - nav nozīmes.

______________________________________________________________________

2 0 1 5 

Tuvāk realitātei un dabai, sev, līdzcilvēkiem, labestībai, atbildībai, patiesībai, kuras nav un mirkļiem - maziem, skaistiem, priecīgiem mirkļiem

Tā kā beidzu rakstīt augustā, tad pievērsīšos vairāk 2015.gada otrajai pusei, bet vispār visam, kas man šausies galvā :)
Saliksim visu smukos piecos punktiņos. Pietiks ar vienas - labās - rokas pirkstiem! :)

1. Sākums. Sarunas. Atziņas

Šo gadu uzsāku ar varenskaistu interviju ar Gundaru Rēderu. Atceros, ka tā bija tāda pirmā "nopietnā" intervija un liels pārsteigums bija, cik tā izrādījās raisoša, cilvēciski vienkārša un piepildīta. 2 krēsli, Rīga. Tad es sapratu, ka dialogs - tā ir mana mīļākā komunikācijas forma - tad cilvēks atklājas visspilgtāk, un sarunas divvientulībā ir tās, kuras es patiešām izbaudu. Intervēju vēl daudz šai gadā, bet tas bija citādi - tās bija ekspresintervijas - ātras un pēkšņas. Un tomēr cilvēku vārdos var nereti saskatīt visskaistākās atziņas.

Pirmā atziņa - ir svarīgi darīt to, kas Tev sagādā prieku. Tieši to, kas patīk tieši Tev. Tavējo! Un nereti vien tā dēļ nāksies iziet ārā no savas komforta zonas..

„ Un tā jau ir tā lielā gudrība -  nav jādzīvo, domājot, cik kādreiz bija forši, un kā vēl nu būs, jo tieši šobrīd ir tas brīdis, kad ir labi!”/G.Rēders/

Gadam ritot man pietrūka šo sarunu, tāpēc arī noslēdzu gadu arī ar lielisku interviju, šoreiz ar rakstnieci Ingu Žoludi - par rakstīšanu kā dzīvesveidu, aizraušanos. Zinu, ka mani gaida ieraksts telefonā, kuram drīzi ķeršos klāt. No tās man palika prātā, ka visam ir savs laiks un jušana par to - "Cilvēks nevar saprast to, ko viņš tajā brīdī nevar saprast." /I.Žolude/

2. Mana brīvprātīgā dzīve

Jeb - radio, pandas un pašpārvalde. Tā ir mana šī gada brīvprātības, atbildības un mīlestības dzīve, kuru savienot.. to savienot, studēt un darīt vēl pārējos dzīves punktus, un vēl arī gulēt un atcerēties, ka ir arī cilvēki tev apkārt.. nav prātīgākais, ko var darīt. Bet brīvprātīgs ir vienmēr prātīgs.. un šīs radioemocijas - viļņi augšup un lejup - improvizēšanas.. tāpat arī akadēmiskais ārprāts, kuram pieķēros ar visu radošumu, kas vien bija iekrājies, valdes sēdes 8:00 no rīta, lēkājošais entuziasms, pieredzes semināri, visi kubi - līderšmubi, visi satiktie cilvēki un viņu smaidi, sevis ieguldīšana, e-pasti, e-pasti, e-pasti, mirkļi, kad gribas izdzēsties no facebooka, mirkļi, kad galvā mudž.. un tad tu tikai domā "tas viss sabiedrības labuma un izglītības vārdā un vispār - kāda velna pēc!" Es nespēju šo izskaidrot, bet.. tie, kas ir Studentijā un ir darījuši brīvprātīgo darbu - viņi zina. Tur tu esi dažkārt bez nerviem, bet patiesu sirdi un dvēseli iekšā! :)

+ Atziņa: "Mēs pieņemam lēmumu tad, kad ir jāpieņem lēmums. Ātrāk mēs varam vien domāt par to, ka mēs pieņemsim tādu vai citādu lēmumu. Izlemjam mēs tikai TAI brīdī."

3. Ceļojumpiedzīvojumi

 Šai gadā daudz un daudzpardaudz Rīgas ir bijis, taču tā nebūtu Inese, ja viņa nejauši un apzināti nepabūtu 2 reizes Zviedrijā, 2 reizes Londonā un vienu reizi Spānijā, bet domās jau arī otro reizi..
Šogad iztiku bez Āzijas un citām attālākām pasaules malām, kas rēgojas katru dienu virs gultas pasaules kartē un kaut kur arī iekšējās ceļojuma šūnās. Ceļošana - šī mīlestība, šī nebeidzamā mīlestība, kuras iespējams tagad asinīs trūkst un kura ir ģenētiska, es nezinu.. es pavisam noteikti neko nesaprotu no anatomijas, bet es domāju.. nu, ka ir tāds ceļojuma gēns.. vai arī tā ir atkarību izraisoša viela ?

Latvija, Londona, Poterzeme un Zviedrija ar manu otro dvēseli, kas dzīvo otrajā pasaules malā <3 br="">Tas bija fantastisks janvārfebruāris, karsts kā Hondurasā! Mīlu!

Vēl viena Londona, projekti, pārdomas..
Un karsti skaistais, garšīgais Spānijas piedzīvojums - noskaņas noķeršana! :)
Vēlreiz pabiju krāsainajā Barselonā un iepazinu pavisam ko jaunu - skaisto Basku zemi!
Viens no labākajiem projektiem! :)



4.Pildspalva&Ota&Krāsas -  Miers/Prieks/Mīlestība
Rakstīšana. Lai arī beidzu rakstīt blogu, strādāju pie mana otrā projektiņa - ārzemju bloga, kurš gan tagad uz mirkli atkal ir apstājies - bet ietvars ir gatavs un rudenī tapuši vairāki iedvesmas raksti.

Pamatfilosofija: Prieks, Miers, Mīlestība
Es kā tēls - krāsains, mainīgs - te arī nostrādāja mana matu krāsu revolūcija, tas bija impulss kaut kam trakam un citādam pašai sev
Tēmas: ceļojumi&mājas (Latvija)
Iemūžināšana: raksti, fotogrāfijas un gleznas

Šo konceptu es biju mēģinājusi izveidot, tāpēc jau tagad un noteikti uz priekšu meklē mani šeit:

Priekā!

http://ineselinda.wix.com/happiness

Bet rakstīju es daudz kur citus - kladītē, feisbukā, liels liels pavērsiens bija Aicnājuma nometne, kaut kā tapa arī romāns, kuru nevienam nevēlos vairs rādīt (arī sev), bet ar kaut ko jau esot arī jāsāk..

Pačukstēšu, ka kaut kā rakstītās lietas savienot es plānoju 2016. gadā, cerams :)

Māksla

7 šī gada lielākie radītie brīnumi, blakus mazākiem - kādam - jo šogad, lai arī neesmu gleznojusi ļoti daudz, visu esmu gleznojusi kādam, nevis sev vai mājām, un katrs darbs arī ar kādu domu, protams! Tā vaļsirdīgi dāvinājusi..
Ar katru gadu saprotu arvien vairāk, cik māksla un rakstniecība, un notikumi, kas ir apkārt (iedvesmas mirkļi) ir savā starpā saistīti. Tas ir kopīgs process, un es tos nespētu, vienkārši nespētu atdalīt vienu no otra.

Mati
Gadu varu rezumēt arī matos - krāsains! Vai arī drīzāk, es gribēju būt vairāk es - atļauties lietas, kuras varu tagad atļauties - zilus matus un rozā, un lillā! Kādus tik ne! Jo kāpēc gan ne? Un pēc tam izbalējušās, duļķainās šķipsnas nogriezt nost, lai vieglāk, jo tie taču ir tikai mati!
Tā es sevi ietērpināju tēlos - biju feja, nāra, kosmoss, Lūcija, Līga, laumiņa.. un tomēr visam pa vidu arī Inese un Linda. Kas ir šīs visas meitenes ?

"Dzīve manos matos
Krāsas mainās ātri
Tie ir tikai mati..
Esmu vēl es pati"

5.Ģimene

Un šis nu ir visbūtiskākais. Tu vari pieķerties cilvēkiem, lietām, vietām un visam kam.. un tu vari nošķirties, lai meklētu sevi.. bet tā sajūta, ko dod ģimene, bērni un cilvēki, kas, lai arī kas notiktu, tevi nepametīs un vienkārši būs! Un sapratīs, ja tev būs jāiet. Un sapratīs, ja kļūdīsies vai nesapratīsi, kā rīkoties. Sapratīs,
 Tas ir visa kodols. Pa ceļiem var maldīties.. bet taka mājup, ģimenes ceļš, kas pēdām mūžīgi iemīts, neaizmirsīsies. Paldies jums. Milzīgs! <3 br="">





________________________________________________________________________
Tad nu tā. Es skatos uz sienām un ir sajūta, ka tās ir piesūkušās ar visu ko. Vai izlauzties gribas? Vai mirkļus sakārtot skaisti aiz muguras.. Es nezinu. Man ir grūti saprast šo gadu. Ļoti. To visu, jo..
Ir jau vēl. Vēl jau ir. Mazliet Rīgas, Latvijas, mazliet identitātes, daudz dabas, vēl vairāk domu, pārāk daudz skriešanas apkārt, vietu, nevietu, pēkšņi satiktu cilvēku. Bet visu nevar, arī nevajag. Laikam tā ir mana lielā šī gada mācība. Un, protams, slavenais citāts par kļūdām un mācīšanos no tām un pieredzi .. un to, ka taisnība tā visa vien ir (kuras nav).

Un visi mēs sakām kopumā aptuveni to pašu, tikai interpretējam 2015 dažādos veidos..
Tad nu uz priekšu..!  2016.tajā dzīves interpretācijā, kur viss ir tas pats un jau cits - tie paši svētki, bet jau citi, tie paši mēneši, bet citi, tas pats TU - bet jau mazlietiņ cits..

Cilvēkiem, vārdiem, patiesumam, klusumam, dinamikai - jums visiem -
Paldies!

Es nemāku apsveikt jaunajā gadā un nevēlos būt klišejiska.. bet veidojiet to tādu, kādu jūs to vēlaties - un vēlaties skaisti bet nopelniet savas vēlmes! Tā, lai ir tā vērts..
Bet visu pirms vai arī ar to visu kopā.. jo šis ir grūtākais dzīves uzdevums - saprotiet, ko vēlaties un ko esat pelnījuši!
Saprotiet, kas un kādi esat. Un kas un kādi gribat būt.. un esiet, jā, autentiski..

Prieku
Mieru
Mīlestību, vēlot

- Inese

.. un viss beidzas ar A - ATĀ!

Daudz laimes dzimšanas dienā!!! /salūts, smiekli, plaukstas, mazi palēcieni/

Sēžu Vaļņu ielas Coffee Inn. Tūlīt šī vieta paliks leģendāra ne tikai ar to, ka šeit Sandras un Santas grupai (4BM) bija lielisks koncerts, bet arī ar to, ka.. šeit un tagad! top mans "pēdējais ieraksts". Es īsti nezinu, kāpēc šo lieku pēdiņās. Vai tāpēc, ka nosaukums? Vai tāpēc, ka nekad nevari būt drošs pat par to, ko pats saki.. anyways, tā es esmu nolēmusi.  

Tagad es mācos tieši šādi - random vietā apsēsties viena un kaut ko rakstīt. Man šķiet, ka es jau esmu atslēgusies no apkārtējās pasaules. Nedzirdu, vai kafijas automāts strādā vai ne. Esmu es un burti. Rakstnieka esības pamats. Es nesaprotu, ko es rakstu, biju pārāk daudz akadēmiskajās sēdēs.. 

Sakārtotība ir skaista, bet...

Haoss? Jā, jā jā!!! Lai iet vaļā! :)

Izlādēšos pēc sirds-patikas! :)
Likšu krāsas, visu drīkst.. visu drīkst! Paga? Fotogrāfija?

Kosmosa Inese, kas raugās uz priekšu. Patiesībā šobrīd man ir zili mati - tā ir jūra un debesis. Viss visums. Man patīk arī zeme, bet man galīgi nepiestāv zaļā krāsa..

Statistika: 11111

Skaisti pieci vieninieki

Un tieši pieci gadi Tev šodien, mans blog'

Mana mazā kibertelpa

Mans haosmoss (patīk šis vārds)

Mana izpausme

Daļa manis

Inese un Linda

Inese Linda, mēs esam viena, bet tomēr nē

Linda visu pieraksta

Inese pavēl Lindai pieraksīt

Te iemūžināts tas, kas citādi būtu nogūlies kaut kur tālu atmiņu dzīlēs

Vai aizmirsts..

Šeit iemūžināts tas, kas nav fotoalbumu bildēs

Šeit sajaukušās pārdomas, prieks, skumjas, mīlestība

Ceļojumi un katrs nieks, kas aizķēries, laikam ritot

Paldies, ka tu biji

Ka pierakstīji!

Es atvados, varbūt pat neko daudz nepateikdama

Es atvados!

Es plānoju šeit vairs neko nerakstīt

Es plānoju?

Bet nesolu..

Varbūt kādu ceļojuma aprakstiņu es šeit varētu iemest, kam arī sākotnēji šis blogs tika radīts :)

Ko esmu sapratusi?

Caur vārdiem var iemīlēt

Vārdi var ietekmēt

Vārdi liek sakārtot

Paldies, ka jūs lasījāt!

Paldies, ka ir VASARA

Tā ir, tā sākās, ir skaisti! :)

Es došos

Es turpināšu darīt daudz lietas un..

Savādi, bet pierakstīšu tās atkal mazā rūtiņu blociņā

Man ir skaidrs, ka arī ar vārdien mētāties ir bīstami

UN, ou jā, arī ļoooti patīkami

Jā, es atļaujos šo pēdējo reizi vēl būt haotiska

Es drīkstu :)

Man vajag sevi saprast

Man jāstrādā ar sevi

Es to jau daru

Esmu lieliska! Vai drīkstu tā sevi slavēt?

Nu jā. 

Šoreiz, jā :)

Ne katrs blogs izdzīvo 5 gadus!

Un pavisam noteikti, ka kaut kādā citā formātā, es atgriezīšos

Es atvados

Es reiz teicu, ka viss sākas ar A... un arī beidzas ar A

Šoreiz tas ir, jā, Augusts.

2010. gada 6. augutsts un 2015. gada 6. augusts

5 gadi, traki tīņu gadi, skaisti pārdomu gadi, venreizēji pašatklāsmes gadi

dzīvesblogs

šis bija tāds kā dzīvesblogs

JĀ!

skaists vārds, es beidzot zinu kā šo nosaukt! :)

Mīlestību (ko gan citu) vēlot

- Inese Linda, kas pārmērīgi daudz maina matu krāsas.. bet sirdī ir mūžīgā blondīne!

haha es vienkārši nevaru apstāties.. es nevaru!!

es mīlu rakstīt, taustiņus bakstīt

un vēl tik daudz ko mīlu!

ahahaha

nu labi, tagad gan

jā, es to varu!

Adios un Atā un uz Atkalsatikšanos! :)*

3 LABAS LIETAS

Pēdējās dienās es bļauju par to, ka viss ir klišejas. Tā sātaniski skaļi: "VISS IR KLIŠEJAS!" Pat uz Auroras solistu, kas pasaka: "Ja viss sākas labi, tad arī visam ir jābeidzas labi.." Klišejas... es dzirdu vien tās. Tagad es sēžu un skatos uz savu visklišejiskāko virsrakstu pasaulē. Good job, Inese. Nē. Good job, ka tu vispār esi saņēmusies rakstīt. Jā, es rakstīšu! Ar vai bez klišejām, bet es rakstīšu!!!

Pirmīt es vēlējos šo visu sadalīt 2 rakstos, bet tomēr saspiedīšu vienā. Jo tas ir viens elpas vilciens.

Par ko? 

* Par Studējošo pašpārvalžu forumu KUBS9

* Par literārās jaunrades semināru "Aicinājums"

* Par festivālu LABA DABA un kā mēs vadījām NABAs tiešraidi no tā

Bija baigi kruti! (nu ja tā 3 vārdos, bet Inese nemāk 3 vārdos..)
Nu aiziet!

KUBS

Ir diezgan smieklīgi kādam pateikt - es biju Kubā, jo tad viņš neizpratnē skatās uz tevi (ja vien nav SP cilvēks). Šoreiz tas ir Kubs, nevis Kuba! Lai arī Kuba skan ļoti vilinoši, Kubs ir ne mazāk krāsains un eksotisks. Raiba publika - visdažādāko augstskolu aktīvāko studentu sugu pārstāvji. Man patīk teikt - tie trakie. Kuborgi - lieliskākie, ideju piepildītākie organizatori un el lektori, kas savu pieredzi spēj pasniegt vienkārši un saprotami, vienlaikus aizķerot iekšējos motivācijas muskuļus, kas bezatbildīgi atslābuši vasaras saulē. (kādā saulē? šī vasara ir faking nevasara, es ļoooti atvainojos, bet tas man tiešām sāp)

Nu nekas. Vasaru nevajag. Kubā vienmēr ir vasara haha.
Bet runājot par nopietnām lietām...
Tieši Kubā man (iespējams, ka ne vienīgajai) bija brīdis, kad kaut kas sabruka. Iekšā, galvā, domās.

Bija mirkļi, kad fiziskai slodzei savienojoties ar psiholoģiskiem mazajiem šokiem, iestājās stāvoklis, kuru nemāku definēt. Kad tu salūsti, apzinies kļūdas un rodas vēlme kļūt par stiprāku cilvēku.
Pārkāpt sev pāri.
Neklausīties apkārtnē.
Būt pašam.
PAŠAM.

Lekcijas bija vērstas uz individualitāti, un līdzās komandas darbam, primārais uzdevums bija sevi saprast. Tas  nav vienkārši, un viena foruma laikā atbildēt uz jautājumu kas es esmu?, uz kuru atbildi var meklēt visu dzīvi, protams, nav iespējams.. un tomēr - tas lika vairāk kā aizdomāties...

Man tas bija vajadzīgs. Pēc pavasara. Pēc taureņiem. Pēc visa, kam nedrīkst ticēt, jo ticēt drīkst tikai sev.

Kamēr vēl neesmu aizrāvusies ar filosofiju, es vēlos pateikt, ka JUMS IZDEVĀS. Ja tas bija tas, ko vēlējāties - radīt manāmi satraucošu iekšējo vētru, kas ļauj atkal visu no jauna izvērtēt. JĀ, JUMS.. paga - MUMS IZDEVĀS LIELISKS FORUMS.

Eh, Risebinatti. Mēs esam, būsim, augsim, klupsim, cīnīsimies un darīsim skaistas lietas. Jā, mēs.
Man vēl joprojām ir grūti teikt tikai ES. Es mācos.
Es.
Es.
Es.
Cik grūti būt pašam un ar sevi sadzīvot, vai jums tā nešķiet? - Paldies

Aicinājums

Pēc vienas ievilktas elpas, mēģinot nokrāsot dārza istabas sienas (rozā un violetas, protams), es klusībā prātoju par nākamo piedzīvojumu. Spēka pēc Kuba bija par maz, lai veiktos ar sienas krāsošanu, bet domu pēc Kuba atkal bija ārprātā daudz, pietiekami daudz, lai apjuktu.

Proza. Kas ir proza? Rakstīt? Vai var iemācīt rakstīt? Ko nozīmē rakstīt pareizi? Vai vispār var rakstīt pareizi? Kā var novērtēt uzrakstīto? Ko  nozīmē rakstīt? Aptuveni to es vēlējos uzzināt šajās piecās dienās. Ko es iegūšu? - tas bija vēl viens jautājums. Uz šiem visiem es tagad arī varu atbildēt.

Izrādās, ka arī tas, ko es rakstu tagad, ir proza. Proza ir daudz kas vairāk par stāstu un romānu. Mans blogs ir prozu kopums? Ej nu! Bet par stāstu.. Manas diezgan ko(s)miskās 22 lapas. Dabūju gan kritiku, gan labākus vārdus, izrādās, ka arī tur ir ļoti daudz klišeju, kuras nebiju pamanījusi. Bet es pamēģināju. Un tā taču viss sākas, vai ne?

Iemācīt rakstīt nevarot. Tā teica Guntis Berelis. Tā jau man likās. Paldies, vismaz nebūs jāmācās hehe. Nē, jāmācās ir, bet to visu jādara pašam. Mācās no dzīves. Un par šādu iespēju – satikt vēl arī citas rakstošās dvēselītes un jau pieredzējušākas kritiskās acis, kas reāli ikdienā raksta – par to vien var teikt sirsnīgāko paldies! Protams, ka lasījām arī Dostojevski. Bez tā par rakstnieku nemaz nevarot kļūt. Bet man šķiet, ka var gan. He, šis nu bija insaids, bet nu.. jā, brīnos, ka tik ļoti pa kaklu nemaz nedabūju par saviem anglicismiem. Patiesībā es tos lietoju ļoti apzināti, bet nezinu, kāpēc gan..

Eh. Daba, lekcijas par ļoti interesantiem, savdabīgiem tematiem, cilvēki.. Burvīgi! Pat kritika ir pārdzīvota un..lai arī daudz kas, ko es rakstu šķiet ne vien klišejisks, bet pat dažbrīd briesmīgi šausmīgs, es tomēr rakstu. Berelis arīdzan teica, ka jāsāk ir ar sūdu. Lai rakstītu ko labu ir jāuzraksta kāds sūds. Uz lieliem sūdiem rozes zied. Skumīga patiesība.:D
Tad vēl mūžīgā atziņa, ka viss, patiešam viss uz pasaules ir subjektīvs. Un kā ar to sadzīvot? A vot. Nekā. Jādzīvo. Jāpierod pie vērtēšanas, kritikas, citu domām. Un jāturpina vervelēt savējās. Jo KKPD – to es iemācījos Kubā, un ļoti skaisti, tas palīdz!

Ir dažas atziņas un domas, kuras iespējams es turpmāk izmantošu. Bet to vēlak. Viens vārdiņš, kas man dikti aizķēries prātā ir haosmoss, kas ir kontrolēts kosmoss. Pie šī es vēl atgriezīšos.

Aicinājums bija 2. solis sevis apzināšanai. Jo rakstniecība taču esot viena no visvientulīgākajām padarīšanām. Tā teica Koelju. Tāpat arī rakstīšana esot labs veids kā aizbēgt. Kad to nevar fiziski. Es cenšos to saprast un iemācīties. Ka man jāmāk būt vienai un ķert mirkļa burvību. Un tomēr apkārtējie cilvēki ir viena brīnumskaista lieta. Jā, paldies Aicinājumā satiktajiem, es ceru, ka tāpat kā tad pie ugunskura vēlos vakaros, mēs kādā underground bārā viens otram lasīsim savus darbus! Tas būtu tik  jauki kā tās pankūkas ar zapti, kas visai ātri pazuda no galda! Un tas nevarēja būt Totiņš.

LABA DABA

LABA NABA

Par šo pavisam īsi. Varbūt biju neizpratnē, jo sen neesmu bijusi lielā festivālā, ar teltīm, vairākām skatuvēm, tik daudz piedzērušiem, apkārt klainojošiem cilvēkiem un citiem niekiem, bet šis man bija kas ļoti iepriecinošs. Bija jauki, jau dikti sen gribējās pabūt Labā Dabā, un kaut kā man šķiet, ka šī vieta bija daudz piemērotāka man par Pozitivusu. Harmoniskāk. Nerunāšu daudz par to, ka starp Aicinājumu un Labu Dabu nebija pat elpas vilciena. Tā nu es ar koferi devos uz telšu pilsētiņu, dzirdot sev aiz muguras: "Jūs dodaties uz Spāniju?". He. Spānija. Arī par to vēlāk.

Labai Dabai ir burvīga atmosfēra. Es beidzot paklausījos Oranžās Brīvdienas, Rīgas Modes, Baložu Pilnus pagalmus, Martas Asinis un citas grupas, kuras man būtu vajadzējis dzirdēt jau agrāk. Bet pats galvenais darbiņš - novadīt Radio tiešraidi - izdarīts! Nebija plāna, satura, saprašanas, bet beigu beigās viss noritēja labi, jo vienmēr taču var intervēt nejaušu pandu, kas klīst apkārt. Paldies, meitenes! :)

Tagad viss šķiet tik lieliski. Vilkači, Iļģi ar skaistāko koncerta beigu deju. Brutto, kas norāva jumtu, ja vien man vēl būtu spēki lēkāt, es lēkātu. Satikti cilvēki. Arī Artuss Kaimiņš.

Un miegs, kas nāk, bet neatnāk...

***

Mājas. 5:00 naktī, gulēts normāli nav mūžību. Atkal neguļu. Pēc pāris stundām vairs nezinu, ko darīt mājās. Ir labi un nav. Neko nedaru. Nevaru tā dzīvot. Atkal mainu matu krāsu. Pēc tam domāju, ko es īsti daru.. šis velk uz filosofiju. Šis var pagaidīt...

***

Par tām trīs lietām. Nu, jā, man vēl joprojām šķiet, ka izklausās pārāk klišejiski. Tomēr, ja arī rakstu, tad nerīkojos gan es klišejiski. Vai var rīkoties klišejiski? Es nedomāju, ka kurš katrs brauc uz Kubu, Aicinājumu un tad pa taisno uz Labu Dabu. Tāda ir Inese..
Bet tas, ko es vēlējos sacīt - ir jācenšas darīt labas lietas, katru arvien labāku (still ļoti klišejiski), lai brīžos, kad šķiet, ka viss jūk, brūk, nesanāk un riebjas, būtu vismaz 3 labas lietas, kas liek smaidīt. Tāpat vien. Viena laba lieta arī ir labi, bet 3 jau ir pavisam lieliski! Tieši tāda iemesla dēļ pēc viena apēsta ķirsīša es apēdu vēl divus. Am. .. vienīgi - Kad apstāties?

Ai labi..
- Lai labi!

Vajadzīgs vēl mazliet dabas. Nezinu, vai dabas var pietikt. Zinu vienīgi, ka var pietrūkt.|
Sniedziet mums, lūdzu, mazliet vasaras!

- Inese, kas vēl joporjām nav izpeldējusies jūrā

!Sakārtošana!

Sākšu tā, jo tā skanēja viens no grāmatā izlasīto vēstuļu virsrakstiem.. Un tāpēc, ka sakārtošana ir tas, ko es tagad daru. Vispār sakārtošana prasa plānu, un tā kā parasti mani raksti notiek pilnībā haotiski, šoreiz es izdomāju patiesi pieturēties pie plāna. Varbūt man sanāks. Tas nozīmē - jau sākumā pateikt, par ko būs runa, tā kā garlaicīgā kursa vai cita akadēmiskā darba ievadā. 

(es no sirds atvainojos par šo garlaicīgo rindkopu, apsolu, ka tālāk būs interesantāk, šis bija kārtības uzturēšanas nolūkos)

Vispār, lai kompensētu teksta pārpilnību, es ielikšu bildi. Tā mums arī skolā it kā mācīja. Ka vajag bilžukus! Apmēram tā es skatos uz priekšu un mēģinu saprast, ko un kā iesākt..

Ejam uz priekšu..
Turpmāk es runāšu par  grāmatām, rakstīšanu, sakārtošanu, puķēm un laiku, iespējams, neloģiskā secībā. Un tomēr to visu skaisti sasaistot un apvienojot!
____________
Apsēdos un sapratu, ka, bāc, ir pagājusi puse vasaras. Nav vairs jēgas prātot par to, kur paliek laiks tieši tāpat -  kā rodas nauda? Šie ir divi pilnīgi man mistiski jautājumi. Man vajag sakārtot sevi, domas, istabu.. visu, un tad jau es ticu, ka atnāks gan viens, gan otrs! :)

Ziemeļi. Tur es lasīju "Sargies ziemeļvēja" un laikam nenosargājos, jo esmu veiksmīgi saaukstējusies vasarā! Tā kapitāli! Grāmata sastāvēja tikai no vēstulēm, līdz ar to tā lika padomāt par rakstīšanu. Rakstīšana ir jocīga - tā it kā ir mana mīlestība, bet tai pat laikā rakstīšana  var izraisīt atkarību, problēmas, nesaprašanu.. un citus ārprātus. Un tomēr - pēdējās dienas es rakstīju, rakstīju, rakstīju (ko es solīju iepriekšējos bloga ierakstos) un patiešām uzrakstīju kaut ko 23 lapu (varteikt kursa darba??) apjomā. Stāstu. Labu. (?) Amm, ja godīgi, es nekad neesmu rakstījusi kaut ko tik garu (neakadēmisku), bet man šķiet, ka ir vērts mēģināt. Par akadēmisko penteri man likās, ka nav vērts rakstīt, bet tagad tas ir mazliet atrisinājis sarežģīto jautājumu "kur rodas nauda?" Izrādās, ka nauda var rasties arī labu kursa darbu rezultātā, bet tas vienalga skan mistiski.

Es nekad neesmu rakstījusi naudas dēļ, un tieši šeit slēpjas rakstīšanas burvība. Visa burvība. Jo, saliekot visu prioritārā secībā, algots darbs man ir kaut kur ļoti apakšā. Kamēr tā vēl var dzīvot, es tā arī dzīvošu! Anyways, ja kādam ir vēlme pakavēt kādu vasaras vakaru ar kaut ko, kas saucas "Krievs un tautu meita", jūs vienmēr zināt, kā mani uzmeklēt! Viss privāti. :D

Man grāmatā iepatikās tāds viens skaists teikumiņš vienā no vēstulēm:

"Rakstīšana ir kā skūpstīšanās, tikai bez lūpām. Rakstīt nozīmē skūpstīties prātā." /D.Glatauers/

Sakārtošana man ir tāds ciklisks process, apriņķojums.. pēc laika atkal iestājas bardaks un atkal viss ir jākārto...  kā kalendārā, kurā mēnesis nomaina mēnesi un tad gads gadu.. Es arī dažkārt cenšos saprast, kā tad tās dienas sakrīt ar datumiem? Kāpēc katrai dienai ir cipars? Labi. Patiesībā nevis tieši cipari, bet gan kas cits man patīk kalendāros. Kalendāri taču savā ziņā ir rakstīšanas/lasīšanas pirmsākumi. Tad, kad cilvēkiem vēl nebija avīzes, žurnāli, viņi lasīja kalendārus. Skan dīvaini. Man šķiet, ka arī šo mums stāstīja skolā.

Tad nu lūk - mums pie sienas ir ģimenes kalendārs, kas ir viena no mīļākajām lietām, ko ik pēc gada nomainām pie sienas. Katru mēnesi blakus krāšņām bildēm un datumiem ir arī "vieta tekstam." Tā bija mana atbildība, kuru aizpildīju es. Izlasu jūlija tekstiņu:

Klāt vasaras saulainākais mēnesis! No telpām ārā, pelddrēbes virsū, atvaļinājumā un jūriņā iekšā! Aiziet!

Jap! Tikai kur ir karstā vasara..?  Un, ak šausmas, es šovasar neesmu peldējusi jūrā. Vairākas reizes ezerā, bet ne jūrā.... Tad es saprotu, ka varbūt vienīgā lietiņa, kas nedaudz traucē ir tas, ka vasara ir pārāk vasaRīga. Rīga. Dažreiz no pilsētas aizmukt ir grūti.. Tā ieslodza.

Bet runājot par kalendāriem un aizmukšanu no Rīgas. Kad dārza mājiņā paraudzījos uz sienu, ieraudzīju Mazā prinča kalendāru. Mazo princi, neatminos kad tieši, bet izlasīju samērā nesen (arī kaut kad sen bērnībā), un atklāju tur ārprātīgi daudz skaistus vārdus. Katrā menesī šajā kalendārā "vietā tekstam" ir tieši spilgtākie citāti no grāmatas. Pārlasīju un dikti smaidīju!

Kur mēs esam tagad? Jūlijs: "Man ļoti patīk saulrieti. Paskatīsimies saulrietu.."

Un patiesi.. varbūt jūlijā nemaz nedrīkst no sevis neko daudz prasīt, un no citiem? Varbūt ir jābauda vienkāršība, saule, burvība? Jāļaujas. Var jau būt, ka ar 11 mēnešiem atbildības jau tā ir pilnīgi pietiekami. Es atļaujos mieru.

______________

Man šķiet, ka gan tam, ko es lasu, gan tam, ko es rakstu ir liels sakars ar to, kas notiks. Tā līdz šim ir noticis. Piemēram, ir gadījies tā, ka lasu par Londonu un prātoju par lielpilsētu.. un tad nākamajā gadā sanāk 2 reizes aizbraukt uz Londonu. It kā pat nejauši. Tad, smeļoties iedvesmu, lasīju grāmatu "Iedvesma". Orģināli, ne? Iedvesmu tur neatradu, atradu citur, bet palika prātā tāds vārdiņš kā Aicinājums (calling), kas tur atkārtojās vismaz 5 reizes katrā lapā. Hmm, drīz braukšu uz "Aicinājumu", tā ir vieta un telpa, kurā es patiesi klausīšos, mācīšos un mēģināšu saprast, kas ir rakstīšana. Šī doma mani iepriecina, bet tomēr arī biedē. Dažreiz ir labi pārāk nedomāt par lietām, ko dari. Es piemēram nedomāju daudz, kad rakstu, nezinu, kāpēc tas sanāk tik pašsaprotami vienkārši. Bet varbūt ir vairāk jādomā? Redzēsim. Esmu aicināta! :)

Varētu padomāt, ka es daudz lasu, bet patiesībā tikai retumis. Gribētos vairāk, bet gribētos tik daudz ko.. un tomēr, ja es ieeju grāmatnīcā, ar mani mēdz uzsākt sarunu pārdevējas un piedāvāt dažādas grāmatas. - Vai es izskatos pēc lasītājas? - Man vienmēr ir prātā. Es tikai meklēju.. kaut ko kur laiku pa laikam ienirt. Es nezinu.
Vakar iznācu ārā ar romānu. Bāc, atkal! Jā, es mazlietiņ esmu vīlusies vīriešos, bet tas nav tik svarīgi, tagad es vairs negribu neko. Venēcija uz pirmā vāka mani paķēra. Es gribu, lai savā ziņā šis posms beidzas ar Itāliju. Man tagad prātā ir tās kaimiņvalsts, bet es gribu, lai tam ir kāds sakars ar Itāliju! Par kādu posmu es runāju.. es atklāšu tieši pēc 2 ierakstiem!

JĀ, esmu tiešam saplānojusi arī turpmākos rakstus, dīvaini, ne? Parasti es rakstīju impulsīvi, bet sakārtošana uz mani iedarbojas neželīgi. Bet par to vēlāk.. es domāju, ka man izdosies! :)

Tagad es pilnībā koncentrējos uz tādu lietu kā draudzība :)
______________

Vai esmu pateikusi visu? Laikam. Bet nekas nav bijis par puķēm, ne?
Jā, par puķēm aizmirsu.
Un arī par bildēm..
Tad nu tā.. tā kā Inese ir puķu meitene, tad, protams, vasara ir tas laiks, kad es baudu puķes. Un puķes pat nav vairs vajadzīgas no vīriešiem, jo vasarā to ir tik daudz un par velti! Tā ir tā lieta, kas man patīk laukos - tu ej, uzvedies dīvaini, lēkā,skrien, visiem vienalga, neviena jau nemaz nav. Vari noplūkt smilgu, puķīti, nevienam nav par neko jāatskaitās un nav arī jāprasa atļauja: "Vai es varu noplūkt vienu smilgu?" Tās ir tavas smilgas, tās pieder dabai, tu piederi dabai. Ir skaisti.

Arī puķes pieder dabai, es piederu puķēm - tātad es piederu dabai. Laikam atkal drīkst ievietot Mazo princi.

"Puķes ir vārgas. Viņas ir naivas. Viņas aizsargājas, kā prot. Viņām šķiet, ka ar ērkšķiem viņas ir briesmīgas."

Puķes ir sievietes. Sievietes ir puķes. Jā, tāpēc es sevi mēdzu dēvēt par puķu meiteni. Bet labi, ka ir feminisma ēra, un puķes ir arī stipras! Un jau piekto gadu tieši vasarā top kāda (patiesībā daudz, bet viena īpašā) puķu bilde. Es un puķe. Es - puķe. Ai, skan pavisam mulķīgi, bet tā nu tas ir! :) Tad nu es nolēmu apkopot savu puķu revolūciju. Jo tik jauki!

Interesanti, ka arī šeit, tāpat kā skūpstoties (rakstot), acis ir ciet. Jo būtiskais nav acīm saredzams. Bet vienalga.. es nevienam neieteiktu rakstīt ar acīm ciet, tas varētu būt pat nedroši..

                               Mīļā Margrietiņa                                                   Eksotiskā Orhideja                

Dzīvespriecīgā Gerbera

       Apjukusī un neprognozējamā Astere                                    un maigā Magone


Hahaha puķu vietā var likt arī Inese, un tās tad būtu visas manas dabas. Vispār izklausās pēc princešu vārdiem no sērijas - Salātlapiņa un tā. Šausmas, pati sasmējos! :D

________
Vienīgais, ko es jums vēl varētu novēlēt, sulīgām beigām, ir mīlēt! Sevi, citus, to, kas jūs padara priecīgus un liek aizdegties! Vai arī to, kas otrādi - liek baudīt mieru un aizmirst domāt!
Visu ar sirdi, jāmīl un jāredz ar sirdi, jo būtiskais nav acīm saredzams.

Naivi, jā, jo esmu puķe. LOL, palēnām kļūstu par kaktusu. Esmu dzirdējusi, ka arī tie zied.
Sarkasms is back, saturās! :)

P.S. Būšu atpakaļ ar 2 reportāžām no maniem nākamajiem vasaras piedzīvojumiņiem. Un tad solītais ieraksts! Ka -čau!

7 soļi svaiga gaisa

Otrais solis
Iesoļots Ziemeļzemē, kurā valda karstums
Jo nekam nav jābūt normas robežās
Tā kā man vienmēr ir kārojies, lai saule būtu norma
Tad forši!

Bet vispār, tā kā šobrīd atrodos "atvaļinājumā", kas smieklīgi.. jo no kā? Darba man nav. Brīvprātīgais darbs arī ir darbs. Un izklaide arī ir smaga. Un vēl smagāka ir dzīve.

Bet viegls ir šis jaukais, skaistais, brīvais vasaras gaiss..
7 dienas brīvības, svaiga gaisa, vieglu soļu, ūdens, saules, ogu un mazāk domu, un vairāk vārdu. Un, lūdzu, Inese, pietiek, tev nav jāraksta tik gari teikumi un viss, kas tev ir galvā. Jā, tur ir par daudz, bet jau ir labāk..

Ok, sākšu vēlreiz.
Rakstīt.
Em.

Ir karsta vasara. Iespējams, ka arī prāts ir mazliet pārcepies, bet vispār es gribēju runāt par Jūniju. Kurš pazuda, bet bija burvīgs. Ja tagad dienas skaitu soļos, tad tad es tās skaitīju svārkos.

Es pabeidzu 1.studiju gadu!
Ieguvu daudz citas atbildības!
Atklāju sezou 13.jūnijā!
Pati sevi daudz un mazliet pārsteidzu, un citus!
Paskatījos uz savu rajonu no mazliet vairāk pusēm.
Apēdu pārāk, PĀRĀK daudz Jāņu siera.
Uzzināju, ka alus ir sieviešu dzēriens, bet tas nav tik svarīgi
Svarīgi ir tas, ka es biju darbībā!

Jūliju es baudīšu, kā šīs skaistās, gardās meža zemenes..

2 dāmas te rosās un apkārt kavalieri!
Eh, mums, lūdzu, karieti un mēs gribam būt laimīgas visu dzīvi!

Okej?

Yes, es gribēju kaut ko pateikt un nepateikt tieši neko.
Man kā vienmēr ir izdevies!
Būs sakarīgāk, apsolu!

Elpojiet, un lai tā arī aizraujas mirkļiem!

viss sākas ar A

Ir svētdiena, un tāda sajūta, ka atkal ir jāraksta. Patiesībā smieklīgi, cik maz ir rakstīts, bet iekšā sēž tāds vārdu un sajūtu mākonis, ka, ja vēlreiz vajadzētu kaut ko kursa darba apjomā, tas taptu. Drīz.

Ir svētdiena, un kamēr skola vēl nav pavisam galā, viss notiek termiņos.
Ir Saulgrieži, un kamēr Saule un Pasaule griežas, viss vienkārši notiek.
Man ir bail no apstāšanās.

Nesen pārāk intensīvi domājot par dzīvi, es sapratu, ka "viss sākas ar A un ..." (to vēlāk)
Respektīvi A vietā var likt ļoti daudz dažādas lietas.
Akadēmiskais virziens
Alfabēts
Aicinājums
Atbildība
Alkohols
Atvadas
Alga
Acis
..
un vēl daudz kas cits, protams, tam šobrīd nav nekādas nozīmes, bet tas būs svarīgi mazliet vēlāk.
Šobrīd mani dzīves A gaida visus pārējos burtus, un man šķiet, ka taps stāsts.
"Ines, tev ir jāraksta stāsti" vēl joprojām sēž kaut kur zemapziņā. Hmm, tas bija vienpadsmitajā klasē. Un varbūt arī. Uz pārdzīvojumu pamata taču rakstās labi, ne? Vajag tikai atrast pāris dienas miera.. Un tad sanāks tik jauki kā Renāra Kaupera "Alfabētā".

Neskaitu dienas, bet svārkus. Man ir parādījušies atbalstītāji, un domāju, ka tas būs kāda raksta vērts! :)
Līgo. Jāņi.
Rīga. Lauki.
Nezinu, kur ir labāk, bet galvenais, lai ir miers.
Pie dabas, loģiski, ka ir labāk.
Vēl pāris dienas, Ines, un pirmais studiju gads būs cauri! :)

Viss patiesībā ir diezgan labi.
Baseina sezona atklāta, ezera sezona arī.
Tāpat arī ir kaut kas uzgleznots.
Sāpīgi skaistais pavasaris iedūrās un pazuda, un nekam vairs nav nozīmes.
Tikai tam, kas ir priekšā.
Bet no atmiņām jau neaizbēgsi! Tāpēc jāturpina tās veidot!

Man ir bail apstāties un man ir bail skriet, nesen man par to atgādināja ceļu policisti, kad pārgāju sarkano gaismu. Nav jāskrien!

Neko jau pagaidām es vēl negribu teikt..
Es gribu atpūsties!
Bet nekad - apstāties.

Tad nu lai skaisti svētki! Nezinu, kā sanāks ar vainagu, bet esmu jau tādu sev nodrošinājusi.. hmm, vai arī prātoju par jaunām krāsām savos matos?

-Adios, uz brīdi

Par visu un neko, un atklāti!

Jā! Pie velna, kamēr vēl ir svētdiena - svētā rakstīšanas diena, ir beidzot jāieraksta blogs.
4. mēģinājums, un es ticu, ka man izdosies..

Bet pirms tam.. jums noteikti ir jāuzliek fonā šī dziesma, un tad var arī lasīt tālāk..

Jā. Tieši tā. Vasara ir šeit, un es nezinu, vai kas vairāk par šo dziesmu var aprakstīt šī brīža sajūtas.
Ar sāpīgu prieku es aizmirstu pavasari un visu, kas bijis pirms tā, ha, pavasaris ir tikai mans mīļākais, bet vismīļākais gadalaiks ir tieši, jā, tieši vasara!

27. maijā sākās taureņi, un šoreiz ne tikai Taurenī, bet arī galvā, vēderā.. es nezinu, taureņi ir kā tādas mazas, lidojošas Ineses - krāsaini un dzīvespriecīgi. Es nekad nedrīkstu aizmirst, kas es esmu, jo pamatā es pati sevi padaru laimīgu, un viss, kas man ir dots apkārt. Un tas nekad nav nekas viens. Tad jau tam jābūt kam dikti vērtam, un tas noteikti nebija!

Šī nav nekāda dzīves filosofija. Ir tā, ka esmu atpakaļ savos lielajos dzīves laimes meklējumos. Ir daudz mazas laimītes, un ir labi. Es jūtos atkal novērtēta, atkal laimīga, brīva, smaidīga un Es pēc labākās sirdsapziņas. Nekāda Ego. Es Pasaulei. Apmēram tā, ka atkal drīz gribēsies ņemt rokās otas, lēkt beseinā un aizrautīgi intervēt kādu. JAU RĪT. Es apsolu.


Un tad ar prieku raudzīties kādam acīs. Kādam citam.
Brīnumi mazliet tomēr notiek. Esmu vēl joprojām neizpratnē, par daudz ko, laikam drīz vien vajadzēs rakstīt vēlreiz, lai pati saprastu, ko es gribu pateikt.. bet ir tā.. Es Smaidu. Tas arī svarīgi.

Man dažreiz liekas, ka, ja es būtu ceriņš, tad es būtu ar piecām lapiņām. Jā, tā būtu.


Inese turpina mīt savu dzīves taciņu, kārtējo.
Un viss sākas ar vienu vienīgu lielisku vasaru.
Būs leģendāri.
Tuvāk mērķiem
sapņiem
laimei
realitātei
un dabai
ahh Mīlestībai, protams.
Es mīlu ar plašu sirdi, un brūces - tās jau sadzīst un tikai padara stiprāku!
Ir ģimene, ir draugi, ir tik fantastiski cilvēki, ir bērni un ir ziedoši koki un zemenes, un jūra.

Ēdiet ogas, iedzeriet kādā grūtā vakarā sarkanvīnu un dariet lielus darbus!

30 dienas es staigāju svārkos, aiziet!
Jūnijs, ir, būs labi!
Un sarkasms, būs būs!

- Inese, tā pati, mūžam dzīvespriecīgā

Es gribu lidot kā putns brīvi,
Vienkārši dzīvot un novērtēt dzīvi
Jo katram mums pienākas neliela daļa
No pasaules, kuru mēs mīlam bez gala..

LATINA-LETONA

Dear Ericka,

It’s May 15, Your 19th birthday.

I am sitting in a bus nr.3 - the one that goes from my house to the city center and then to my university, remember? Yes I am sitting here, in Riga, and you are stiting there – in Taipei. Funny that I have been there with you and you have been here with me. It's unique i think, and you know how even more weird it sounds if I add that you are from Honduras. I quite think that together we have the world. I don’t know if we even need all this crazy world because it seems enough to have our wonderful friendship, but no – we need the world because we always go beyond, we are explorers, challenge makers and acceptors and even more – we are artists with a loving soul.. 

I met you in a an elevator. Yes, this story is not a very common one. I remember the day I saw you with a couple of people, you were speaking Spanish, and the only thing that came up into my mind was – hmm Spanish, I know some. And then I said „Hola!” It kind of accepts that everything starts with one word, a simple one and then after a long-long time it appears to change for words „I love you”. Not in spanish, because in spanish that loving words are confusing. Te quiero, te amo? Que? Wo ai ni. 我愛你, Ericka, I will say it the way we both understand it. Es tevi mīlu, it would sound in Latvian. with the long Ī - like RĪGA (in the calm Latvian way haha)

So where the story goes? Yes. First we were just sometimes seeing each other and probably thinking: „That girl is cool!” I remember how  I thought (and still think the same) that you are the most kindhearted person I have ever know. Really. From that moment when you brought a cake for your classmate and became sad afterwards when he rejected it because it was not ok for his nationality/religion or something. I knew that then !and always! you try to do the best for the people. Your intentions come from your heart. Of course for those who deserve it. You have the biggest heart.<3 comment-3--="" nbsp="">

We started to hang out when we both realized: „Well I like art but i don’t really want to visit all that cool art museums alone”. And then it started.. art museums, contemporary art museums (oh yes them!!) amaaazing lol. Coffee and cakes, class breaks, movie nights with the snacks from Honduras (sooo freaakin’ good), out goings, crazy hiking trips, yellow muddy ducks, boyfriend talks, money saving days and money spending days and a lot of laughing laughing laughing. 

High five. Now we have to accept our new boyfriends – universities. Because the human ones use to break our big-loving hearts. But you know its fine, because at least we can admit that if long-distance relationships doesn’t work, then a real long-distance friendship – does. I have this MIKA song  in my head now – we are young, we are strong, we are not looking for where we belong, we are not coll (yes, we are!), we are free and we are running with blood on our knees.Ha lol kidding, actually there is just one song for describing all this. Yes. Bruno Mars – Uptown Funk! With a pink jacket ya!

Ericka you are so important to me that... well I have to tell you the truth.. I actually called to the airport and pushed them to cancel all the flights so you can stay for a day longer. Yeep. And you know – I love your sarcasm. That we can say that kind of  NOT SO KIND things and it’s like – meh cool.
THE MEAN THINGS hahahahaxaxaxaxax

Ericka, it was a pleasure to have you here – in my hometown. Due to the cold winter you felt for the first time, crazy snow in Sweden.. I found these 3 weeks the most warm ones I have ever had during the winter time. Remember London and that the dreams come true.. we have to dream big and reach higher. Its not a cliche, and I don’t mean that dreams always come true – but they make us to think wider, to make things to come true and to love. To truly love.

 

 

I hope that we meet some day soon, if not this summer then the next time! Remember: you are amazing, you are awesome, you should continue painting, writing, making others happy, staying positive, fulfilling every day with your wonderful ideas and smiling about the small things.
BE ERICKA! If I could I would send you tons of Karums, but.. what I wish you is to have a wonderful Birthday, survive this semester, enjoy the sun.. and then – spend a wonderful time in Europe and the place you love and call home. One of the most amazing countries in the world – Honduras. And I don’t say it because I have been there but because the most amazing girl I know comes from there. That country should be amazing.

YOU ARE!

KISSES, LOVE, KARUMS

And greetings from your Latvian family!

I scream ICE CREAM!
Lets keep in touch and keep our crazy craziness on the craziest level ever crazy possible,
HAPPY BIRTHDAY!

 

- Inese