Nu lūk, es esmu vairāk kā dzīva, es esmu laimīga. Tāpēc laikam te neko nerakstu, varbūt man vienkārši nav laika, varbūt es vienkārši esmu slinka. Man patīk pirmais variants.
Daudzi noteikti jau domā, ka palēnām jūku prātā, piemēram, mani vecāki, bet tas viss ir uz labu. Vienkārši tad, kad viss šķiet dikti interesanti, mana reakcija uz to parasti ir smiekli... tā kā mazam bērnam vai stulbai blondīnei. Viss kārtībā. Pirms kāda laika es teicu, ka es nebrīnītos pat tad, ja man garām paietu zilonis.. un Rīgas centrā patiešām staigāja ziloņi, tik žēl, ka es nokavēju to brīdi.
Patriotiskā Inese. Nu varbūt, tad kad Sicīlijā 45438 reizes parādīju video par Latviju un radīju kaut kādu interesi vismaz pati sev, palika šausmīgi mīļi ap sirsniņu. Mazliet par daudz starojošā Rīga un salstošās rokas, bet vispār apkārt ir burvīga noskaņa. Pieņemu, ka salūtu var skatīties arī no pļavnieku jumta, nu vismaz tā. Ziemassvētkos vispār es nezināšu kur likties. Veikalos jau pārdod christmas stuff un Krasta ielā jau stāv tā gigantiskā egle, mājās ir tie guttas karstie dzērieni un visu laiku ir tumšs. Gandrīz visu laiku.
Skola nogurdina. Nekas jauns. Šodien man bija tik stulbs sapnis, es vienkārši noslīku. Sapņu grāmatā (jā, es mēdzu darīt kaut ko tik stulbu) bija rakstīts, ka es nemākot tikt galā ar visām dzīves lietiņām. Nu to, ka visa ir par daudz jau sen ir skaidrs, bet man nešķiet, ka es par to iespringstu. Jāpajautā orākulu grāmatai. (nē)
Lai nu kā, esmu gatava ziemai, man pat ir ziemas mētelis (rozā), varbūt pat silts. Tad vēl jāsāk pilnīgi nereāls gleznošanas maratons, jo es nepērku dāvanas un man besī nauda.
Kaut kad vienu dienu es gribēju kaut ko uzrakstīt, bet es sapratu, ka vispār nesanāk salikt teikumus un sanāk kaut kādas aprautas frāzes, nekas vairāk.
***
Prieks atņem vārdus.
Gribas visu laiku smieties.
Vēl vairāk gribas smieties, kad paliek skumīgi.
Diezgan reti paliek skumīgi.
Kaut kas atņem enerģiju un vakaros sanāk vienkārši iekrist gultā un aizmigt.
Tas ir skumīgi.
Vēl joprojām roka nesas uz zīmēšanu, bet prāts uz zīmēšanos.
Nesvarīgas lietas vēl joprojām liekas ļoti svarīgas.
Pārāk daudz kas ir neloģisks.
Kad ir auksti, ir grūti domāt.
Domāt vispār ir grūti.
Aukstumam ar to laikam nemaz nav nekāda sakara.
Bet tāpat ir auksti.
Es nevaru nomierināties, bet esmu mierīga.
Es nezinu ko man vajag.
Es zinu ko man nevajag.
Īsti nevar saprast, kas vispār notiek.
Bet.. es esmu laimīga.
Laikam tad pārējam vairs nav tik liela nozīme.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru