Absolūti absolvizēts!

"Es pabeidzu vidusskolu!!!!!!" Inese ieskrien dzīvoklī un bļaustās. Tētis smejas.
Piezīme: "Nav svarīgi kā, bet pabeidzu!" Tētis smejas.
Formālpapīriņu čupas augšā ir Ineses bērnības fotogrāfija - nu tāda smieklīga, maza,blonda čika kleitā un tēta lielajās botās. Man tur ir kādi pieci gadi varbūt?
"Šitā meitene pabeidza vidusskolu!" es rādu uz mazo Inesi fotogrāfijā. Tētis smejas.

Man patīk, ka tētis smejas, nevis jautā, cik man proči un cipari. Tā vienmēr ir bijis.

Eh, tā fotogrāfija.. kad es biju maza un nezināju, kas notiek ar manu dzīvi. Un tagad? Vai tagad es esmu liela? Un vai tagad es zinu, kas notiek ar manu dzīvi? 12 gadu laikā man esot vajadzējis saprast, un es taču saprotu tik pat ļoti, cik nesaprotu. Es saprotu, kas man patīk.
Es tagad rakstu pilnībā iespaidojoties no M.Zālītes "Pieciem pirkstiem". Es esmu kā mazā Laura. Un es patiesībā esmu. Tikai ne Laura, bet Inese.

Bērns - pieaudzis cilvēks. Pieaudzis cilvēks - bērns.

Adios, kaķu dienas! Es tagad strādāju un grasos laikam studēt, bet vakaros es ķēpājos un ilgojos pēc karstām vasaras dienām, bet visvairāk pēc ceļošanas. Kā jau parasti.

Mana dusmu runa taps vai netaps. Etaps.
Bet šobrīd, paldies jums, trīs vidusskolas gadi!
Absolūts prieks.
Un absolūts nekas.
Par to arī dzejolis, izglītības vārdā.. un kā teica filosofijas skolotājs: "lai Dievs vairo mūsu daili un skaistumu" vai kaut kā tamlīdzīgi.
Forši bija būt izlaidumā kopā un rozā. Tās bija tās 2 skaistākās lietas. Vēl arī puķes bija skaistas, tik skaistas, ka gribējās visas uzzīmēt! 

Absolūti absolventi 

Mēs esam atskaitīti.

Pielīmēti fotogrāfijās.

Piemānīti.

Izvazāti gudrībās

un muļķībās aptraipīti.

Bez papīra -

bezvērtīgi.

Bez izglītības -

beztiesīgi.

Bez atbildības -

bezatbildīgi!
Brīvi kā muļķi un nabagi

bez jumta un grīdas.

Bez nekā.

Tikai viduvēji..

Divpadsmitgadnieki pliki!

Bez atestāta, lai piesegtos

Un prāts?
Vai tādu arī kāds dos?
Tur - ārā

Tur ārprāts, likums un sods

un grēks divpadsmit kārtās iepakots.

Mēs esam izpakoti.

Ieeļļoti

Gudri, forši, glīti ļoti

Disciplinēti, ar balsi un godu.

Vai ņemsi?
Mēs esam uz izķeršanu!

Nē.. uz izķeršanu ir stipendija

Uz izmiršanu ir pensija

Uz paradīzi ir reliģija un fantāzija

Uz problēmām - depresija

Un dzīve kā absolūta progresija:
Aritmētiska, ģeometriska, matemātiski idiotiska

Un visādi citādi apgriezta un nesaprotama ekspresija

Ar nolādētu terminoloģiju,

Formalitāšu bezjēdzību..

Dzīve, nu ko tu gribi??

Mēs esam absolūti absolventi..

Kā idioti -

Smaidīgi fotogrāfijās,

Bet dzīvē -

nepieskaitīti.

 Ak, cik mēs izglītoti neizglītoti, ne?

Paldies par uzmanību izglītību! ..

kaķu dienas!

Suņu dienas sākušās? Jā! Bet arī..  sveikas, manas kaķu dienas!
Slinkās?
- Nu varbūt, bet varbūt arī nē.. patiesībā tās ir tādas brīvās gribas dienas. Gribi zīmē, gribi nē, gribi peldies, gribi guli. Izdari šo un to, bet neko vairāk, vai arī jā. Neziņas un gaidīšanas dienas. Ou kā man tās riebjas un tomēr patīk!
Es peldu. Intensīvi tērēju savu mēneša abonomentu, lai pēc tam dotos atklātos ūdeņos. Jā... esmu no tām ziemeļmeitām, kurai salst. Zilas acis un gaiši mati man pienācās, bet aizmirsa par kaut kādu ķermeņa apsildes sistēmu. A varbūt tāpēc man vajag vīrieti. Nu ja! Un vēl ziniet ko aizmirsa? Pāris centimetrus augumam, bet par to es īpaši nepārdzīvoju, vismaz Āzijā es tāpat esmu gara.

Vienaldzīgās?
 - Nezinu, man vienalga

Trakās? Apgreidots pavasaris jeb vasara??
- Jā, man siltums uzdzen prieku un trakumu. Nu labā ziņā. Un saule. Varbūt es palieku nenormāla, bet tas jau normas robežās. Vēl man vajag dabu un... un vairs neko!

Drīz būs jāsaka paldies skolai un visam kas bijis un jāmetās kaut kādā dzīvē iekšā. Ehh.. nu te pat vien. Tagad es zinu, ka man nekur nav jādodas. Varbūt tas mazliet liek ņaudēt. Bet es taču to pati izvēlējos! Lai arī kā - augustā un septembrī paceļošu! :)

Eh.. es tikai gaidu, kad visi atbrauks. Izlaidumu tāpēc, ka tad visi atbrauks, nevis tāpēc, ka izlaidums. Vienai mājās bija kaut kā skumīgi. Nu tā. Dienas ar kaķi. Slinkuma dienas, un tagad es centīšos tās izbaudīt un izmantot!

Un vēl es turpinu priecāties par visu, kas zied. Ir skaisti! Tik,tik skaisti! Un uz skaistām lietām jāskatās. Dzīve jau arī ir it kā tāda lieta, ne? murr

"Pirmās pasaules problēmas"

"Es rakstu dzeju," es smeju    
Rūgtu kafiju tasītēs leju
Tik rūgtu kā dzīve
Un eju, meklējot bezizeju

Es gleznoju Tevi, un sevi
Mūs abus kopā ar kafiju rokā
Tu cukuru devi,
Es atteicos, bet tu man nepiedevi..

Es vienkārši raudu..
Tu gribēji dzīvi padarīt saldu,
Bet es iespītējos
Un tagad vairs asaras nenovaldu

Es sēžu un gaidu
Es nezinu ko, varbūt tevi
Ar atplestu smaidu,
Kas dzīvi padarīs atkal skaistu un skaidru

Es saldi smeju
Dzejas rindas es tasītēs leju
Un domās par tevi
Kafijas vietā dzeru es tēju

Ehh. Attiecības. Mīlestība. Neizpratne.
Es nemāku vairs rakstīt un nezinu, ko pateikt.
Tad var runāt krāsu valodā vai nerunāt nemaz.
Es nezinu, es nezinu, es nezinu
Un vieglāk nepaliek pat tad, ja visam piemet klāt veselu kilogramu zemeņu
Tas tomēr ir kilograms.
Un viss kaut ko sver.
Mana mīlestība tik daudz, ka ir grūti to panest un izturēt
Bet neviens neteica, ka būs viegli
Dažreiz būs un dažreiz nebūs
Bet zini.. kāda starpība.
Man ir vajadzīga tava smagā roka, vieglais skūpsts un visi tie spēki, kad gravitātes likums tiek atcelts.
Es mīlu mīlēt
tevi.

Ko es daru? Man tagad ir par daudz vaļas. Es to neizmantošu.
Es palikšu ar sevi. Jo nekas jau tagad īsti nav ne zināms, ne svarīgs. Tad pat gribas strādāt, jo baudīt nesanāk
Neviena cita jau tāpat nav mājās... un cik gan daudz ir burtu un krāsu, ko darīt..
Un tie daži draugi, kas atnāks
Es rakstīšu vēstules. Man tiešām negribas runāt.
Un, nāciet ciemos bez uzaicinājumiem!
Tā, kā to darīja agrāk!

P.S. es laikam pabeidzu skolu .?/s,ldkfewijdiwdkkodeikdwekdeiwkdr