Vai šis būs ieraksts par ēdienu?
- Nē
Vai šis būs ieraksts par Maltu?
- Mazliet par Maltu
Vai esmu atsākusi rakstīt blogu?
- Ne gluži, patiesībā šis ir eksāmena darbam
Vai tas būtu iemesls, kāpēc šis ieraksts būtu jāuztver nopietnāk?
- Nē
Vai tas būtu iemesls, kāpēc man būtu jāraksta nopienāk?
- Nē
Pēc šī neveiklā sākuma es vēlējos atgādināt par to, ka var sākt dažādi. Varbūt, kad esi pārāk daudz laika pavadījis ar sevi, sāc pats sevi uzskatīt par labu sarunu biedru. Vēl joprojām nezinu, vai blogs ir saruna ar sevi, citiem vai abiem vienlaicīgi.
Jā, es rakstīšu par to, kā es sāku rakstīt blogu un kāds tam visam varētu būt sakars ar Maltu, lai to turpinātu..
Varbūt visa sāls ir virsrakstā? Protams. Tas ir tikpat sāļš kā Vidusjūras ūdens.
Maltā gaļa ir laimes spēle. Mazliet pārsālīta tā var novest līdz diagnozei: "Iemīlējusies".
Vēl bīstamāk - ne cilvēkā, bet ceļošanā. Un rakstīšanā. Pirms septiņiem gadiem es uzrakstīju savu pirmo blogu mazā piezīmju blociņā. Tie bija pieraksti no Itālijas ceļojuma tāltālajā 2010. gadā, vēl pirms pilngadības ēras. Tad es iemīlējos Renesanses gaisotnē, gondoljēru svītrainajos kreklos un valodā, kurā ir pārāk daudz "lll" un "č" burtu. Šīs mīlestības rezultātā es atvēru platformu, kurā rakstīju gandrīz visu. Muļķīgus domu virpuļus, ikdienas nebūtiskumu, dusmas par sistēmu, prieku par tās apiešanu, bet tam visam pa vidu arī savu ceļojumu iespaidus. Tā es tiku līdz pat Austrumiem: Ķīnai un Taivānai, kur malto gaļu apzīmē ar hieroglifiem. Principā tad nesaproti ne ko ēd, ne arī, kā to pierakstīt. Laimes spēle. Dzīve ir laimes spēle. Dažreiz tu zaudē, dažreiz tu uzvari, bet ir svarīgi piedalīties un neizlaist gājienus.
Tā es nonācu arī līdz Spānijas humora stāstiem.
Bet tagad jau trīs rindkopas es nezinu, ko rakstīt par Maltu.
Šis blogs ir kā maltā gaļa - visa savienojums. Idejiski pārvēršos par veģetārieti.Vai ir grūti rakstīt blogu, kad esi to darījis jau septiņus gadus, bet atmetis kā smēķēšanu, it kā tas būtu kas bīstams?
- Beidz uzdot jautājumus. Sāc.
***
Maltā ir mazāk kā 500'000 iedzīvotāju. Retā reize, kad kāds ir mazāks par Latviju cilvēkos. Pēc 6 mēnešu ziemas ir jauki arī apdegt. Kā maltās gaļas kotletei. Sārtai un pēc tam brūnai. Es zinu, ka šis bija ļoti slikts salīdzinājums. Es vairs nebūšu poētiska, bet fakti arī nav mana mīļākā nodarbošanās. Es nespēju vairs runāt arī par kultūru atšķirībām, jo tās vairs mani nepārsteidz. Multi-kultūra ir mana ikdiena. Starptautiski projekti ir mana aizraušanās. Globalizācija ir traka lieta. Es nedomāju, ka maltās gaļas burgeri vairs atšķiras dažādās valstīs. Arvien vairāk sāk likties, ka mēs patērējam vienu un to pašu. Varbūt tas cilvēkus mūsdienās satuvina?
Valetta, standartbilde
Malta ir kā dīvaina Itālija. Maltiešu valoda ir kaut kas starp itāļu un arābu valodu. Visas mājiņas izskatās kā uzbūvētas no smiltīm, trūkst koku un krāsu. Durvis un māju balkoni ir izkrāsoti jautros toņos, lai mazinātu šo sausuma un vienkrāsainības efektu. Izskatās jauki. Bet visskaistākais Maltā ir ūdens. Zili-dzidrais ūdens. Es ievietošu bildi - tad būs skaidrs.
Pavisam skaidrs, kāpēc salas ir tik vilinošas. Visapkārt ir ūdens. Un tad ne tikai nevar, bet arī negribas aizmukt.
Zilā lagūna, Comino sala
Maltā var izdzīvot ar angļu valodu. Tā šeit ir otrā oficiālā valoda. Uz ielām var pamanīt sarkanas telefonbūdiņas un pēc tam stāstīt, ka biji Londonā, un laiks bija netipiski saulains. Man nav tādas fotogrāfijas, jo neuzskatu sevi par tūristu. Un ko tad es darīju tajā Maltā, tāds netūrists?
Šīs bija manas pirmās starptautiskās apmācības. Pirms tam esmu braukusi vairākos ES finansētos apmaiņas projektos, bet nekad apmācībās. Projekts saucās "Less talk, more action", bet rezultātā patiesi sanāca ļoti daudz runāt. Tas ir normāli dienvidos - sarunāšanās šeit ir kā reliģija. Izteikties ir ļoti būtiski. Cilvēki pasaulē it kā ir, lai komunicētu..
Šoreiz diskutējām par interešu pārstāvību (jeb kā man labāk to patiktu dēvēt - advocacy). Lielākā daļa dalībnieku bija pieredzējuši jaunatnes darbinieki, taču gadījās arī kāds zaļš students, kas dzīvē aizrāvies ar brīvprātīgo darbu. Tā ir vēl viena atkarība..
Kopā bijām no 5 valstīm - Itālijas, Norvēģijas, Īrijas, Latvijas un Maltas. Šī man bija pirmā saskarsme ar īriem un maltiešiem. Runājot par un ar īriem - viņus sapratām tikai trešajā dienā. Ticiet man, britu akcents ir nieks, salīdzinājumā ar šo!
Kaut kādā veidā mūs varēja iedalīt divos blokos: tie, kas apdeg saulē (mēs,norvēģi un īri) un tie, kas ir dzimuši saulē (itāļi un maltieši). Un tomēr, kā jau katrā projektā (visbiežāk), beigās bijām kā liela ģimene zem vienas un tās pašas saules, četras dienas pavadot diskusijās, enerdžaizeros, smieklos, izbraucienos un nodarbībās. Balanss starp lietderīgo un patīkamo.
Padalīšos ar fotogrāfiju no visskaistākās dienas. Priekšpēdējās. Kad visi sēž kopā un saprot, ka rīt jau jāatgriežas dzīvē. Un tomēr tai mirklī viss ielikās pareizajos plauktiņos - būtisks bija tikai mirklis. Mirklis, kad ar mazām motorlaiviņām (kas patiesi nedaudz atgādināja gondolas) braucām pa upi un pētījām Valettas Venēciju. Vēlāk apsēdāmies pie galda un patiesi ēdām maltās gaļas burgerus. Tad man palika smieklīgi, jo visas šīs dienas domāju, par to, ka IR, nu vienkārši ir jāpagaršo maltā gaļa Maltā. Tikai tāpēc, ka tas skan tā, kā tas skan. Mikslis. Mirklis.
Blogs ir tāpēc, lai atcerētos. Lai mirklis ieņem redzamu atmiņas formu.
Deserts vienmēr ir beigās. Un desertam vienmēr ir vieta. Tas iet uz sirsniņu.
Arī Maltai tagad ir maza vieta sirsniņā.
