Ir 1.augusts un 2020.gads, kas iespējams pagātnē ieies kā gads, ko mēs visi atcerēsimies. Kaut vai tāpēc, ka pārāk daudz esam sēdējuši mājās. Es šobrīd esmu savās Rīgas mājās, un kopš esmu dzirdējusi dažus nepatīkamus komentārus par to, ka es atrodos šeit, gandrīz esmu sākusi pārmest pati sev, par to, ko daru. Un tas nav pareizi, bet apkārtējo spiediens ir tik reāls, ka dažreiz aizmirstam klausīties paši sevī. Jo MĒS zinām savu stāstu vislabāk.
Un šeit runāju tikai es - par visu to, ko es tiešām jūtu un domāju, un man gribas domāt, ka man no tā paliek labāk.
Es atceros, ka kaut kad februārī lasīju kaut ko līdzīgu - vienas meitenes ierakstu, kura bija 2 mēnešus pavadījusi ieslodzījumā savās mājās Ķīnā, kad tur sākās vīruss, kas nu ir nonācis mums apkārt. Tāda neredzama mikrobu deva, kas izrādās atstāj pēdas ne tikai uz fizisko, bet arī uz emocionālo veselību.
Tad nu tā - kamēr Spānijā ir sācies otrais Covid vilnis, es ar pēdējo vēl neatcelto reisu esmu atlidojusi uz Rīgu un šobrīd pavadu laiku pašizolācijā. Es nebiju šīs nedēļas iedomājusies šādi, bet esmu pateicīga, ka ir sanācis vismaz tā. Pēdējā laikā es esmu pieķērusi sevi vairākas reizes raudot, kad kāds runā par Covid, un sapratusi, cik ļoti šī krīze ir mani ietekmējusi emocionāli.
Man ir bijis ļoti daudz emociju jau kopš marta sākuma, un es gandrīz nevienam neko par to neesmu teikusi. Tas nebija viegli, un es labprāt pastāstītu vismaz tagad kaut vai mazliet, kā ir dzīvot valstī, kas kļuvis par "European Covid Hub". Es nezinu, kā to uzrakstīt latviski tā, lai izklausās kaut nedaudz "stilīgi".
Spānija ir viena no dzīvespriecīgākajām valstīm Eiropā. Cilvēki vienmēr ir ārā, smaida, skaļi runā un smejas, viens otram pieskaras - to pat neapzinoties. Te svētki ir kaut kas vairāk par tradīciju - tas ir dzīvesveids. Šeit pulcēšanās ir kaut kas vairāk par tikšanos - tā ir norma. Arī starp cilvēkiem, kurus nepazīsti. Distancēšanās kā šeit ziemeļos - nav kaut kas dabisks tur. Cilvēkiem īpaši nav tāda "personal space", ja apkārt ir citi cilvēki - viss ir tāda kopīga vieta visiem. Īsti nav robežu. Jā, tas dažreiz ir kaitinoši, be tā ir Spānija, kādu es to vienmēr esmu pazinusi.
Kad mums 11.martā paziņoja, ka mums ir jāpaliek mājās, tas bija diezgan nesaprotami. Cilvēki neapzinājās, cik slikta bija situācija tajā laikā, bet tā bija tiešām traģiska - cilvēki mira slimnīcās no ekipējuma trūkuma, ārstiem bija jāizvēlas, kurš dzīvos un kurš nē. Veci cilvēki mira savās istabās. Cilvēki nevarēja aiziet uz tuvinieku bērēm. Lai arī nebiju ar to tieši saskārusies un nezināju, kas notiek laukā, jo mēs bijām iekšā - es jutu, ka ir ļoti bēdīgi. Un tā bija nedēļām ilgi. Un mēs neko labāku kā sēdēt mājās tur nevarējām izdarīt!
Paveicās tiem, kam bija dārzi, terases vai vismaz balkoni. Tas nebija mūsu gadījums. Tad vistrakākais - bērni, kuriem nebija atļauts doties pat uz veikalu. Pastaigas bija aizliegtas. Būtībā varējām iziet ārā tikai, lai nopirktu pārtiku.
Un tā 50 dienas, ko pavadījām mājās, es nebiju izgājusi tālāk par veikalu ap 200/300 m attālumā no mājas, vienu vai divas reizes nedēļā. Un lai arī tā bija vienīgā iespēja iziet ārā - man nepatika iet uz veikalu, jo tas uzdzina skumjas. Veikalā cilvēki no viens otra vairījās. Kā jau minēju, distancēšanās likās kā ļoti mākslīga darbība. Protams, tā bija vajadzīga, bet man šķita, ka viss ir citādi. Parādījās maskas, plastmasas cimdi, dezinfekcijas līdzkļi - tie kļuva par ikdienas aksesuāriem. Miskastes iznešana bija svētki.
Ja cilvēks mani vērtē pēc ziņās dzirdētā, ja cilvēks mani redz kā vīrusu pirms cilvēka - es nevēlos ar tādiem cilvēkiem komunicēt. Es esmu ievērojusi visus noteikumus un rekomendācijas līdz pat šim brīdim. Un es arī uztraucos par šo visu un es arī esmu nobijusies.
Mēs atgriezāmies atpakaļ "jaunajā normālajā" ļoti lēnām. Es vēl joprojām nedomāju, ka esmu tajā atgriezusies. Es eju ārā tikai pastaigās, esmu dažas reizes braukusi ar sabiedrisko transportu un vienmēr visur esmu ar masku vai ievēroju distanci. Esmu satiksui dažus draugus. Neesmu pārliecīnāta, vai man vēl ir draugi Barselonā - katra tikšanās šobrīd ir risks - lai arī es zinu, mani draugi arī visu to laiku bija izolācijā... un tomēr, vai tas ir droši? Arī pārējos draugus, kas man ir šeit Latvijā, es šogad neesmu redzējusi, tāpēc pašizolācija ir nedaudz sāpīga šajā ziņā. Bet es esmu iemācījusies gaidīt - es jūtu, ka esmu pacietīgāka, lai arī ar to vēl ir daudz jāstrādā.
Sociālā kontakta sāpe man ir dziļa - pēdējo pāris gadu laikā biju ļoti fokusējusies uz darba atrašanu un iejušanos, sevis saprašanu, atteicos no visām savām aktivitātēm un principā no dzīves, kas man bija Rīgā kā tādas. Es novērtēju katru cilvēku kas kaut nedaudz man ir bijis blakus, atbalstījis šai laikā un ar mani runājis un palīdzējis - tas man daudz nozīmē, jo esmu diezgan izmisusi pēc cilvēkiem. Es visbiežāk darbojos kā klausītājs - man patīk saprast citus un klausīties. Bet man ir nepieciešams izpausties, un ne vienmēr tas ir viegli. Īpaši esot 4 sienās bez "īstas" komunikācijas. Paldies internet! un mūsdienu telekomunikāciju iespējām. Bet tas nav tas pats.
Lai nu kā, es vairs nezinu, ko es vēlējos pateikt. Bet es esmu šeit, jo man vajadzēja atpūsties no visa tā, kas tur notika. Un man ir skumji, ka tas notiek atkal. Es zinu, ka tāpat kā Spānija vairs šobrīd nav tāda pati - arī es neesmu tā pati. Notiek ļoti daudz gan ārējo, gan iekšējo pārmaiņu - tās viena otru tomēr ietekmē. Un tāpēc es tās cenšos fiksēt. Savas domas, emocijas, pārliecības un vērtības.
Bet vienīgais, ko es tiešām zinu par sevi ir tas, ka es gribu būt cilvēcīga. Un es tāda būšu. Galu galā - tieši tāpēc es strādāju cilvēku komandā (people team!), un kaut kādā ziņā es zinu, ka tā ir pareizā vieta man. Vismaz šobrīd.
Vēl es skaidri zinu to, ka es gribu pārvākties vietā ar terasi, kur man nekad netrūks gaisa un vietas arī mājās. Ir mazliet skaidrāka vīzija par nākotni. Ir skaidrākas prioritātes. Kaut kādas labas pārmaiņas šis periods tomēr ir ieviesis. Un šī emociju deva, kas uzliesmoja iekšā - es domāju, ka tas ir normāli, ka tāda ir. Mēs neviens neesam dzīvojuši pandēmijā iepriekš.
Es atvainojos visiem, kurus esmu apdraudējusi. Risks ir vienmēr un visur. Cilvēcība - man gribētos ticēt, ka arī tā ir te. Tāpēc paldies tiem, kas man ir uzticējušies, painteresējušies par to, kā ir un redz mani kā cilvēku, kas arī vairāk par visu vēlas lai visi būtu veseli un laimīgi, ieskaitot sevi.
Citi atslēgvārdi - empātija, komunikācija, sapratne, labsirdība - tā nav vakcīna, bet es ticu, ka tā padarīs labāku vismaz šo cilvēcisko plaisu, kas pastāv starp cilvēkiem šajā laikā.
Kad mums 11.martā paziņoja, ka mums ir jāpaliek mājās, tas bija diezgan nesaprotami. Cilvēki neapzinājās, cik slikta bija situācija tajā laikā, bet tā bija tiešām traģiska - cilvēki mira slimnīcās no ekipējuma trūkuma, ārstiem bija jāizvēlas, kurš dzīvos un kurš nē. Veci cilvēki mira savās istabās. Cilvēki nevarēja aiziet uz tuvinieku bērēm. Lai arī nebiju ar to tieši saskārusies un nezināju, kas notiek laukā, jo mēs bijām iekšā - es jutu, ka ir ļoti bēdīgi. Un tā bija nedēļām ilgi. Un mēs neko labāku kā sēdēt mājās tur nevarējām izdarīt!
Paveicās tiem, kam bija dārzi, terases vai vismaz balkoni. Tas nebija mūsu gadījums. Tad vistrakākais - bērni, kuriem nebija atļauts doties pat uz veikalu. Pastaigas bija aizliegtas. Būtībā varējām iziet ārā tikai, lai nopirktu pārtiku.
Un tā 50 dienas, ko pavadījām mājās, es nebiju izgājusi tālāk par veikalu ap 200/300 m attālumā no mājas, vienu vai divas reizes nedēļā. Un lai arī tā bija vienīgā iespēja iziet ārā - man nepatika iet uz veikalu, jo tas uzdzina skumjas. Veikalā cilvēki no viens otra vairījās. Kā jau minēju, distancēšanās likās kā ļoti mākslīga darbība. Protams, tā bija vajadzīga, bet man šķita, ka viss ir citādi. Parādījās maskas, plastmasas cimdi, dezinfekcijas līdzkļi - tie kļuva par ikdienas aksesuāriem. Miskastes iznešana bija svētki.
Kontekstam - pavasaris ir mans mīļākais gadalaiks (īpaši Spānijā), un arī dzimšanas diena man ir marta beigās.
Par laimi es dzīvoju kopā ar savu mīļāko cilvēku, un šis ieslodzījuma periods mūsu attiecības padarīja vēl tuvākas. Tā es vismaz jūtu tagad. Dzirdot par izjukušiem pāriem ieslodzījuma laikā, es par to esmu ļoti pateicīga. Tieši manā dzimšanas dienā sākās 2 mēnešu periods, kurā es nevarēju strādāt. Man nebija ne jausmas, ko darīt 4 sienās... bet es tiku galā pārsteidzoši labi. Es biju ļoti daudz strādājusi ar pašizaugsmi un es zināju - es šo laiku veltīšu psiholoģijas kursam un koučinga praktizēšanai. Tāpat arī lasīju grāmatas. Tas viss mani izglāba, tagad atskatoties atpakaļ. Es arī centos vingrot un atkāju sev jogu un meditāciju pavisam citā līmenī - tas bija mans miers šajā saspringtajā laikā.
Tad vēl bija veidi, kā centāmies sevi iepriecināt - mēs gatavojām garšīgus ēdienus, ēdam patiešām skaisti, taisījām kafijas - tādas kā Starbucks, lai justos kā īpašākās vietās! Mēs spēlējām kārtis, mēs skatījāmies filmas, runājāmies, mēs ļoti daudz viens otru apskāvām. Es nofilmēju 2 video, kurā iedvesmoju sevi un citus, es uzgleznoju dažas gleznas, es sazvanījos ar cilvēkiem, ar kuriem nebiju sen runājusi. Es gandrīz vispār nerakstīju... man bija grūti domāt par to, kas notika tai laikā, to es varu tikai tagad. Tad es dzīvoju vienu dienu uz priekšu. Jo katra nākamā diena nozīmēja būt tuvāk dienai, kad šis periods beigsies. Bet mēs nezinājām, cik ilgi...
Es neatceros aprīli. Es darīju visu to pašu. Pa vidu bija Lieldienas, tās bija mazliet dīvainas, jo parasti tie ir lielākie svētki gada laikā. Mēs centāmies par to nedomāt. Garastāvoklis bija ļoti mainīgs. Dažas dienas es jutos tiešām labi, citas man šķita, ka man nav gaisa, dažreiz es raudāju, un dažreiz es smējos.
Tad vēl bija veidi, kā centāmies sevi iepriecināt - mēs gatavojām garšīgus ēdienus, ēdam patiešām skaisti, taisījām kafijas - tādas kā Starbucks, lai justos kā īpašākās vietās! Mēs spēlējām kārtis, mēs skatījāmies filmas, runājāmies, mēs ļoti daudz viens otru apskāvām. Es nofilmēju 2 video, kurā iedvesmoju sevi un citus, es uzgleznoju dažas gleznas, es sazvanījos ar cilvēkiem, ar kuriem nebiju sen runājusi. Es gandrīz vispār nerakstīju... man bija grūti domāt par to, kas notika tai laikā, to es varu tikai tagad. Tad es dzīvoju vienu dienu uz priekšu. Jo katra nākamā diena nozīmēja būt tuvāk dienai, kad šis periods beigsies. Bet mēs nezinājām, cik ilgi...
Es neatceros aprīli. Es darīju visu to pašu. Pa vidu bija Lieldienas, tās bija mazliet dīvainas, jo parasti tie ir lielākie svētki gada laikā. Mēs centāmies par to nedomāt. Garastāvoklis bija ļoti mainīgs. Dažas dienas es jutos tiešām labi, citas man šķita, ka man nav gaisa, dažreiz es raudāju, un dažreiz es smējos.
Maija sākumā pēc 2 mēnešu pauzes mēs izgājām ārā un sajutāmies kā cilvēki. JĀ - mana lielākā atziņa ir tāda, ka mēs visi esam cilvēki un būt cilvēcīgiem ir svarīgākais, kas mums ir jādara. Cilvēcība ir man svarīga vērtība, un goda vārds - es to pateicu skaļi pati sev tikai tagad. Tas ir vērtīgi.
Mums ir par viens otru jārūpējas, ne jānosoda, Jāuzvedas atbildīgi, bet arī saprotoši. Viegli teikt... grūti saprast un sevi kontrolēt krīzes apstākļos.
Ja cilvēks mani vērtē pēc ziņās dzirdētā, ja cilvēks mani redz kā vīrusu pirms cilvēka - es nevēlos ar tādiem cilvēkiem komunicēt. Es esmu ievērojusi visus noteikumus un rekomendācijas līdz pat šim brīdim. Un es arī uztraucos par šo visu un es arī esmu nobijusies.
Mēs atgriezāmies atpakaļ "jaunajā normālajā" ļoti lēnām. Es vēl joprojām nedomāju, ka esmu tajā atgriezusies. Es eju ārā tikai pastaigās, esmu dažas reizes braukusi ar sabiedrisko transportu un vienmēr visur esmu ar masku vai ievēroju distanci. Esmu satiksui dažus draugus. Neesmu pārliecīnāta, vai man vēl ir draugi Barselonā - katra tikšanās šobrīd ir risks - lai arī es zinu, mani draugi arī visu to laiku bija izolācijā... un tomēr, vai tas ir droši? Arī pārējos draugus, kas man ir šeit Latvijā, es šogad neesmu redzējusi, tāpēc pašizolācija ir nedaudz sāpīga šajā ziņā. Bet es esmu iemācījusies gaidīt - es jūtu, ka esmu pacietīgāka, lai arī ar to vēl ir daudz jāstrādā.
Sociālā kontakta sāpe man ir dziļa - pēdējo pāris gadu laikā biju ļoti fokusējusies uz darba atrašanu un iejušanos, sevis saprašanu, atteicos no visām savām aktivitātēm un principā no dzīves, kas man bija Rīgā kā tādas. Es novērtēju katru cilvēku kas kaut nedaudz man ir bijis blakus, atbalstījis šai laikā un ar mani runājis un palīdzējis - tas man daudz nozīmē, jo esmu diezgan izmisusi pēc cilvēkiem. Es visbiežāk darbojos kā klausītājs - man patīk saprast citus un klausīties. Bet man ir nepieciešams izpausties, un ne vienmēr tas ir viegli. Īpaši esot 4 sienās bez "īstas" komunikācijas. Paldies internet! un mūsdienu telekomunikāciju iespējām. Bet tas nav tas pats.
Lai nu kā, es vairs nezinu, ko es vēlējos pateikt. Bet es esmu šeit, jo man vajadzēja atpūsties no visa tā, kas tur notika. Un man ir skumji, ka tas notiek atkal. Es zinu, ka tāpat kā Spānija vairs šobrīd nav tāda pati - arī es neesmu tā pati. Notiek ļoti daudz gan ārējo, gan iekšējo pārmaiņu - tās viena otru tomēr ietekmē. Un tāpēc es tās cenšos fiksēt. Savas domas, emocijas, pārliecības un vērtības.
Bet vienīgais, ko es tiešām zinu par sevi ir tas, ka es gribu būt cilvēcīga. Un es tāda būšu. Galu galā - tieši tāpēc es strādāju cilvēku komandā (people team!), un kaut kādā ziņā es zinu, ka tā ir pareizā vieta man. Vismaz šobrīd.
Vēl es skaidri zinu to, ka es gribu pārvākties vietā ar terasi, kur man nekad netrūks gaisa un vietas arī mājās. Ir mazliet skaidrāka vīzija par nākotni. Ir skaidrākas prioritātes. Kaut kādas labas pārmaiņas šis periods tomēr ir ieviesis. Un šī emociju deva, kas uzliesmoja iekšā - es domāju, ka tas ir normāli, ka tāda ir. Mēs neviens neesam dzīvojuši pandēmijā iepriekš.
Es atvainojos visiem, kurus esmu apdraudējusi. Risks ir vienmēr un visur. Cilvēcība - man gribētos ticēt, ka arī tā ir te. Tāpēc paldies tiem, kas man ir uzticējušies, painteresējušies par to, kā ir un redz mani kā cilvēku, kas arī vairāk par visu vēlas lai visi būtu veseli un laimīgi, ieskaitot sevi.
Citi atslēgvārdi - empātija, komunikācija, sapratne, labsirdība - tā nav vakcīna, bet es ticu, ka tā padarīs labāku vismaz šo cilvēcisko plaisu, kas pastāv starp cilvēkiem šajā laikā.
- Ar mīlestību,
Inese
