Day 1 /Rīga - Bergamo - Verona
Varētu sākt ar skaistu biļetes stāstu, jo neilgi pirms braukšanas es gāju pa ceļu ar asarām acīs par to, ka man laikam tomēr nav biļetes. Bet tas ir stulbs sākums, sākšu savādāk...
Rīts iesākās, protams, pirms modinātāja, kā jau sagaidot kaut ko lielu. Šoreiz tās nebija Lieldienas. Šo domu ātri vien nomainīja Itālija. Nezinu, kāpēc tā notiek... tu dienām kaut ko gaidi, bet tad, kad tas ir klāt, tu vienkārši netici. Skats pa logu apburošs - sniegs. Priecīgas Lieldienas, mīļie!
Ryanair ētika - tunelītis neiet līdz lidmašīnai, tāpēc sniega putenī, vējā velkamies ar koferiem līdz lidmašīnai. Kāpēc ne? Manējais atkal ir pārāk smags, bet tur vispār nekā nav. Dačuks apsēdās pie lodziņa, šis viņai pirmais lidojums (ne pēdējais :)), es blakus, bet Linda priekšā pie loga, jo viņa noteikti, pavisam noteikti nojauta, ka man blakus apsēdīsies italiano vīrietis. Mjau.. :)
Es domāju, ka būtu pavisam lieki aprakstīt skaisto mākoņu valstību un gaisā atrašanās sajūtas. Tās ir izjustas vairākkārt un aprakstīt vienalga nav iespējams. :) Tad nu labāk stāsts par man labajā pusē blakussēdošo itāli. (žēl, ka neuzzināju kā viņu sauc) Sadomājām pamācīties kaut kādus itāļu vārdiņus un frāzes no manas Itāļu valodas 3 mēnešos (šoreiz 3 stundās) grāmatas. Protams, viņš baigi vēroja. Tad nu es beidzot saņēmos un tā skaisti (vismaz centos) viņam pajautāju: ''Mi scusi, é italiano?''
- ''Si!'' atskan smaidīga atbilde. Bet nu protams, kas tad vēl? Tad nu nedaudz parunājām, uzzinājām, ka viņš mācās krievu valodu un dod mājienu, ka itāļu valoda ir ārprātīgi viegla. Nu, protams, ka viņš bija mīlīgs, bet šoreiz ne par to..
Nosēžoties skats bija burvīgs - kalni, sniegbalti kalni. mmm pasaka! Un jā, šī bija dīvainākā nosēšanās kāda vien var būt, lidmašīna kavējās, tāpēc nevarēja tajā brīdī nosēsties un izdomāja tā pat vien 7 riņķīšus gaisā apriņķot. (Linda saskaitīja) Nu ne jau tas bija ārprātīgi kaitinoši. Ļoti sāka sāpēt galva, pat blakussēdošais itālis sāka stresot. Bet nu, galvenais, ka sveiki un veseli esam klāt - Ciao Italia!
Mūs sagaidīja kaut kāds skolotājs - maza auguma smieklīgs itālītis. Ar neperfektu, bet tomēr saprotamu angļu valodu un mīļāko frāzi: ''Mama mia!'' Ar autobusu un vilcienu devāmies ceļā un jo tuvāk bijām, jo vairāk parādījās neliels uztraukums par ģimeni, kurā dzīvošu un visu pārējo. Man patīk, ka apkārt skan itāļu valoda, skaisti. Pa logu paveras skats uz mazām mājiņām, palmām, interesantiem augiem un vīnu laukiem. Itālis atvainojās, ka slikts laiks.... Slikts laiks?? Piedod, bet Rīgā šobrīd puteņo.
Ļoti interesanta sajūta. Esam klāt un es jau tālumā atpazīstu Francescu. Viņas mamma nerunāja angliski, bet tētis Antonio gan. Protams, pirmie momentos awkwardos, kad vispār nezini, ko tev teikt, jo redzi tos cilvēkus pirmo reizi. Pabraucām garām Veronas centram... arena, un man jau viss patīk. Sarakstoties Francesca likās riktīgi mīļa, tagad šķiet vēl mīļāka. Viņa dzīvo mazā ieliņā, nedaudz ārpus Veronas cik sapratu.. mazā skaistā itāļu mājiņas dzīvoklītī. (izrādās Linda ar Ilariu dzīvo 5 min attālumā) Man tika Francescas istaba, viņa dzīvos pie brāļa, mani pabrīdināja, ka viņš katru nakti nāk ap 1-2 naktī mājās, jo strādā en el restaurante, lai es nebaidos, ka pa naktīm kāds staigā.
Un re kas mani jau sagaida! :)
Gribu ļoti ēst.. un kāda iespēja, ka mans mīļākais ēdiens - lazanja - uz galda jau ir pirmajā dienā! Atraisās sarunas, piepildās vēders un es saprotu, ka viņi ir traki ēdāji. Ja tev pajautā: ''Do you like salad, do you like whatever what..'' tas nozīmē, ka viņi nevis uzzin, vai man tas garšo, bet uzreiz man atnes. :D Saldajam vietas vairs vispār nav, bet kas gan cits atliek ja tā ir kaut kāda tradicionālā itāļu kūka? Būs smagi!
Aiziet temati par skolu, Latviju, ēdienu, Itāliju, ceļošanu. Varbūt viņi jau saprot manu mīlestību pret šo valsti, bet es cenšos būt kaut nedaudz patriotiska, jo... Ines, tu to vari! Francescas mamma neko nesaprot, tāpēc sarunas ar tulkošanu ievelkas līdz naktij. Viņa anglsiki zin tikai krāsas, un tas nepalīdz. :D
Izstāstīju par mūsu Lieldienu tradīcijām, viņi īpaši tās nesvin. Kādas 20 minūtes viņi apbrīnoja olas, kas nokrāsotas ar sīpolu mizām un man pilnīgi ierastus Latvijas lauku skatus. Nu ir skaisti! Francesca uzvilka manis dāvināto dzintaru rokas sprādzīti un sākās pirmie joki - ģimene saprot jokus, paldies!!!
Viņi mājās nelieto atslēgas durvīm. 10 minūtes mēģināju saprast kā darbojas ūdens nolaižāmā poga tualetē. Labs! Kamēr Francesca ar mammu spēlē kārtis es mēģinu pastāstīt kaut ko par sevi un tiek tulkots katrs vārds. Manas smadzenes palēnām beidz funkcionēt. Ir jau nakts, jāceļas 7:30, naiss ceļojumu režīms, kad ir jāpiepilda katra diena. Skatos uz Francescas bildēm uz sienām, nespēju noticēt, ka rīt atgriezīšos savā sapņu vietā - Venēcijā!
Buonanotte!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru