6:15 ''Ines, it's time!''
Labākais modinātājs pasaulē. Labi, jūtos tā it kā man būtu jāiet uz skolu, tikai pilnīgi nav ne jausmas uz kādu. Saprotu, ka ir ļoti auksti. Itālijā mēdz būt auksti?? Visi trīc un šausmās skatās uz manu, viņuprāt, pārāk plāno jaku.. vispār, manuprāt, arī. Pilns koferis ar vasaras drēbēm, haha. Francesca man iedeva džemperi, vispār viņai tāds foršs stils ir, līdzīgs Danas, iesaucām viņu par ''italiano Dūdu''. :D
Dodamies uz skolu ar autobusu, kurā brauc daudz, daudz skolēnu. Pieturā satikām Francescas draugus itāļus-dvīņus, viņi pajautāja: ''é tedesca?'' Es nezinu kādā sakarā, bet šito es konkrēti sapratu. Viņi domāja, ka es esmu vāciete, nu labi. Autobusā kāda meitene mani pētīja visu ceļu, pie vainas atkal blondie mati? Veronas vārti, braucam iekšā, nedaudz sastrēgumi..
Pirmo stundu pavadām gatavojot prezentāciju par mūsu valsti un skolu, kuru stāstīsim. Doma bija tāda, ka prezentēsim klasē, bet, re kā, mums ir atvēlēta vesela zāle. Katru iepazīstina, tā smuki pieceļamies un pasakām, nevis čau, bet ciao (ir starpība!) un mums atbild visa zāle ar tādu pašu ciao, rēcīgi. Mēģinām prezentēt lēni, jo viņu angļu valoda nav tik laba, un es domāju, ka puse tāpat lielāko daļu nesaprata. Tālāk seko jautājumu daļa. Visi, kas vēlas, var mums uzdot jautājumus, lai mēs varam atbildēt, doma it kā bija, ka jautājumiem jābūt par Latviju, mūsu tradīcijām un tā, bet visi, jautājumi, protams, bija:
''Do you like Italy?''
''Do you like italian food, boys.. utt.''
Man viens jautājums bija pat ar parakstiņu un kaut kāds čalis no zāles man esot pamājis, laikam viņš. Tālāk sekoja atkārtota prezentācija ar citu skolēnu grupu, kuru jautājumi nebija nekas vairāk par ''Can you sing something?'' Nodziedājām bēdu manu lielu bēdu, viņi izskatījās laimīgi, viss kārtībā. :D
Devāmies uz pāris stundām. Pirmā bija spāņu valoda - iepazīstinājām ar sevi spāniski un sapratām, ka mēs, mācoties vairākus mēnešus zinām gandrīz tik pat cik viņi, mācoties jau 2. gadu, ņemot vērā, ka itāļu un spāņu valodas ir ļoti līdzīgas. Skolotāja nedaudz viņus nolika, ha, tad viens itālis jautāja kā pateikt ''hi!'' latviešu valodā un cik gan laimīgs viņš kļuva uzzinot, ka šoreiz tas tāds pats čau vien ir. Tad sporta stunda, vēl viena spāņu valoda, nu jau pie citas skolotājas, kur mēs vispār neko nesapratām. Principā mēs vienkārši skatījāmies, nevis piedalījāmies stundās, nebija īpaši pārdomāts.
Papusdienojām ar Illariu, Lindu, Paulu un Melissu mūsu dzīvoklī, bija dikti, dikti smieklīgi, iepazinos ar Franceskas brāli - Gianmariu un sapratu, ka viņš ir dikti rēcīgs, visu laiku jokojām. Un ēdām, ko tik mēs neēdām....
Tālāk devāmies apskatīt Veronu. Laikam jāsaka, ka Verona ir tā pilsēta, kurā es varētu dzīvot. Viss slēpjas neatvairāmajā vienkāršībā un saskaņotībā. Tās mazās itāļu mājiņas, balkoniņi, kurus es vienkārši dievinu, ieliņas.. un katrā tu vari atrast ko īpašu un citādāku, burvīga sajūta. Apskatījām Veronas centru un iegājām Arēnā. Skats un sajūtas bija lieliskas, plašums - to nevar ne aprakstīt, ne nofotografēt. Vispār nav iespējams iemūžināt visas tās sajūtas, tāpēc jāizbauda tajā brīdī, jo to nav iespējams atkārtot. Mazliet nožēloju, ka Romā neiegāju Kolizejā, jo tas ir kas vēl lielāks. Šis ir tāds mazais Kolizejs, cik nu mazais. Man patīk tā sajūta augstumā.
Aplūkojām Casa di Julieta un tā bija mana lielā vilšanās. Tā kā ''Vēstules Džulietai'' ir viena no manām mīļākajām filmām, kur viss ir parādīts ļoti skaisti.... dzīvē ir pilnīgi savādāk, ja godīgi tad tās sienas radīja tādu ļoti nepatīkamu sajūtu, kā arī balkoniņš kā balkoniņš, Veronā ir arī skaistāki.
Apskatījām Veronas tiltu un Castelvecchio muzeju, apstaigājām pilsētu.
Staigāšana grupās bija nedaudz nogurdinājusi, Luidži ar savu ''follow me'' un gaisā sarkano pacelto lietussargu un ''suuoo'' (turamies kopā) bija diezgan apnicis, tāpēc tālāk devāmies katrs savā virzienā. Apmācies ;/
''follow me!''
Mēs ar Francescu, Lindu un Ilariu nolēmām pašas pablandīties pa pilsētu. :) Lieliska sajūta, tu ej un vairs negribas fotografēt, ir labi.. ir skaisti. Dodamies mājās, protams, pa ceļam iegriežoties gelateriā, kā gan savādāk! Nezinu, kā lai atrod vietu vakariņām, nu labi. Atkal Francescas mamma pagatavojusi kaut ko ārprātīgi labu. Un tagad vakara bomba - atnāk Ilaria ar Lindu ciemos ēst kūku, kas ir ļoooti garšīga, bet stāsts šoreiz ne par to...
Francescai ir tik jautra mamma! Kā mēs pārsmējāmies.. mums iemācīja jaunu kāršu spēli merde. (sūds)
Noteikumi tādi paši kā mūsu ēzeļiem, bet pirmais, kuram ir 4 vienādas kārtis bļauj ''merde'' un sit ar roku pa galdu, pēdējais, kas uzsit paceļ kārti. Ja paceļ 8, tas nozīmē, ka viņam ir 8 kg sūdu.. un tā nu tu spēles laikā vāc sūdus. :D Spēlējām.. un ašie joki nāca viens pēc otra ārā, beidzās ar to, ka Francescas mamma aizgāja prom pateikdama ''I am full of shit'' (itāļu valodā). Tad vēl dejas pie nosa nosa un jā, varētu beigt uz šīs skaistās nots. Kā man patīk šī atmosfēra!!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru