Tadadadam. Prom braukšana. Mājup braukšana drīzāk. Es nezinu. Tukšuma sajūta.
Pēdējās brokastiņas, kuras patiesībā es vairs neēdu, jo mēs vakariņas ēdam tik vēlu... un ēdiena vienkārši kā tāda ir par daudz, tāpēc es esmu pārgājusi uz itāļu režīmu bez brokastīm. Braucot mašīnā, jutos kā filmā ar Francescas mūzikas soundtrackiem, pilnīgi nekāda sajūta. Brālis man nododot sveicienus, viņš jau atkal tusē vai strādā visticamāk. Un tad, nu ja. Es reti raudu, bet šoreiz es knapi, knapi spēju novaldīt asaras, atvadījāmies, apmainījāmies ar jaukākajiem vārdiem pasaulē... jā...
Šī nav tā skaistākā bilde, jo viņa tapa pilnīgā vakara pārgurumā, bet tomēr... :)
Ejot prom es jutu, ka asaras vienkārši līst, un cilvēki vienkārši skatās. Man vienalga. Lidmašīnā nolēmu vienkārši aizmigt. Skatos bildes, slikta doma. Ārā lietus. Man blakus apsēdās sieviete, ar kuru kā izrādās es lidoju arī šurp, viņa mani atceroties. Sākām runāt par kārtējo skaisto stāstu kā viņa iemīlējās Itālijā un tagad grib šeit palikt. Protams. Viņa nopirka visu iespējamo, ko varēja nopirkt lidmašīnā .. un 10 loterejas biļetes. Vienkārši kāpēc??
Tad vēl viņa dabūja arī lidmašīnas stjuarta telefona numuru. Ak tad tā tās lietas notiek.
Es vispār neatceros lidojumu, bet tad kad es ielidoju Latvijā, sapratu, ka te ir siltāk nekā Itālijā. Labs, aizbēgu uz silto Itāliju saucās. Kad es biju mājās, es domās biju pavisam kaut kur citur. Atkal sāku saprast, ka laikam biju Itālijā un tā. Tā jau tas parasti notiek, tā pa īstam saproti tikai tad, kad tas ir pagājis. Tad sāc domāt un atceries skaistas atmiņas. Tad vispār šķiet, ka viss ir bijis ideāli, pat tad, ja tad tā nelikās. Nu bet bija arī ideāli!
Paga, nekas jau nav pagājis. Oktobris vairs nav tālu, kad šis viss turpināsies, tikai šoreiz Rīgā, nevis Veronā. :)
Finito!
Perfekti,pilnīgi izdzīvoju ceļojumu tur neesot!
AtbildētDzēst