Brīvlaiks godam aizvadīts - tāds pavisam jauks. Arī tagad viss šķiet tāds pavisam jauks (izņemot to, ka šodien uzsniga sniegs) Un es pati tāda dikti jauka cenšos būt. :)
Neticami, pēkšņi esmu iemācījusies neiespringt par neko un domāt pozitīvi, nu labi pie tā jau arī ir vainīgs (cik nu vainīgs) pavasaris.. un arī Itālija, protams, Itālija. Vēl nepilnas 3 nedēļas un došos skaistā piedzīvojumā uz romantisko Veronu un iespējams arī uz Venēciju.. tik ļoti ceru, vai tiešām es atgriezīšos Venēcijā, lūdzu, jā! Meitene pie kuras dzīvošos - Francesca, šķiet ļoti jauka, tāda tipiska itāliete, jūtu, ka būs interesanti, nu citādāk jau nemaz nevar būt.
Bet patiesībā ir grūti izteikt manu karsto vēlmi doties uz Austrumiem, nu te pie vainas noteikti Karmas&Reikarnācijas izlasīšana, bildes un tagad arī ''Sarunas ceļā'' iesākšana. Tik savādi ir saskatīt, tik ļoti saskatīt autorā sevi. Nezinu, es ļoooti vēlētos pati kādreiz ko tādu sarakstīt. Noteikti jā. Kādreiz. Noteikti kādreiz. Tikai tagad saprotu, cik ļoti nomāc šī eiropiskā gaisotne, kamēr citur valda pavisam cita pasaule - pēc, kuras patiesībā mēs visi ārkārtīgi alkstam un tiecamies, jo tikai tur var ieraudzīt cilvēku sejās tik patiesu un neviltotu prieku par.... Jā mums noteikti rodas jautājums ''Par ko tad?'' Tur jau tā lielākā problēma, ka mēs uzdodam šo jautājumu, viņi ne. Mēs meklējam iemeslus, viņi ne. Dzīve kā tāda jau ir viens liels iemesls priecāties, diemžēl mēs aizmirstam par to, diemžēl.
Ak jā atlikušas pēdējās 3 dienas manā saldajā vecumā. Vienīgais ko man gribas, ir lai mana dzimšanas diena būtu ļoti saulaina un krāsaina un lai es jūsu sejās redzu to neatvairāmo austrumu cilvēku prieka burvību. Mēs taču varam! Nu varam! Pasmaidīt! :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru